Londona pavasarī - tā ir fantastika...

16.03.2011
7 min lasīšanai
79 foto

Nu tā, turot iepriekšējā ceļojuma apraksta beigās doto solījumu atgriezties Londonā, to arī izdarīju - pagājušās nedēļas beigās uzrīkoju sev jaukas, pavasarīgas brīvdienas. Īpaši jau tādēļ, ka mani Londonas draugi ik pa brīdim sūtīja kaitinošas īsziņas: "Te ir plus 12 grādi! Brauc ātrāk, kamēr narcises nav noziedējušas..." Nu, un tādā garā. Tālab, liekot lietā decembrī iegādātās "airBaltic" biļetes, devos ceļā. Lidojumam nebija ne vainas, ja vien neskaita stipro pretvēju, kā dēļ lidmašīna kavējās par apmēram pusstundu. Ak jā, un, ielidojot Getvikā, kāds bija aizmirsis, ka mūsu lidmašīnai varētu būt vajadzīgs traps... Taču, lai kā arī nebūtu, jau ap plkst.13.30 pēc Londonas laika esmu ielidošanas zālē un pa taisno dodos pie biļešu kasēm, lai, klausot sava laba drauga un Londonas gida Jura ieteikumam, pirktu biļeti "return" turp un atpakaļ braucienam. Protams, 30 mārciņas ir daudz, toties līdz Londonai ar "Getvikas ekspresi" var tikt 40 minūšu laikā. Savukārt tikai pēc tam uzzinu, ka vilciena biļeti jau laikus var pirkt internetā - http://www.gatwickexpress.com, turklāt tad "return" biļete maksā vien 25,90 mārciņas. Nekas, nākamreiz zināšu :) Iebraucot Viktorijas stacijā, steidzu meklēt savu gidu - viņš esot man sarūpējis pamatīgu izklaides programmu pirmās dienas pēcpusdienai. Turklāt, lai es justos kā īsta londoniete, man sarūpēta mobilā priekšapmaksas karte Vodafone (zvanīt un sūtīt sms ar LMT pieslēgumu ir ŠAUSMĪGI dārgi!!!) un arīdzan Oyster card, lai braukšana Londonas sabiedriskajā transportā būtu lētāka. Kamēr dodamies uz 148.autobusu, ar kuru var nokļūt līdz maniem mīļajiem "Daugavas Vanagiem", kas uz trim naktīm kļuvušas par manām naktsmājām, Juris stāsta, ka Londonā paceltas sabiedriskā transporta biļešu cenas. Līdz ar to, ja vienreizējo braukšanas biļeti pērk autobusā, tā maksā jau 2,20 mārciņas, savukārt Oyster card iemaksā, piemēram, 4 mārciņas un tad bez problēmām braukā visu dienu... Nav slikta kārtība, ja tā padomā. Un tas ir mans ļoti draudzīgs ieteikums visiem tiem, kas Londonā nolēmuši pavadīt vairākas dienas un arī izmantot sab.transportu. Galu galā, attālumi šajā pilsētā ir tādi, ka ne vienmēr tos var izstaigāt kājām. Gandrīz ciemos pie Hjū Grānta... un nakts uzdzīve Kad soma dabūta līdz viesnīcai, tieku informēta, ka pirmais vakars tiks veltīts Notinghilai, Portobello un Kemdenai (Camden Town). Man nav iebildumu! Tomēr, ejot gar Kensingtonas dārzu, ieraugu milzīgu ziedošu dzelteno narcišu dobi, tāpēc, pirms neesmu tur iebridusi nofotografēties, tālāk mani nevar dabūt ne par kādu naudu... Turklāt starp narcisēm, kas smaržo vienkārši dievīgi, skraida draudzīgi noskaņota vāvere. Kā par nelaimi, visi speciāli vestie rieksti palikuši viesnīcā, tādēļ vāverēnam apsolu riekstus atnest nākamajā rītā, un esmu ar mieru doties tālāk. Pastaiga pa Bayswater road ir lieliska, un jau pēc minūtēm divdesmit nogriežamies uz Notinghilu. Priecājos par burvīgajām, krāsainajām mājiņām un ziedošajiem ķiršiem un kamēlijām; arī par fifīgajiem dažu veikalu skatlogiem. Nu, kur gan citur ieraudzīsiet picēriju, kuras logā novietota oranža, maziņa automašīna, kas izrotāta ar svaigi ceptām picām?!... Vēl pēc kāda brīža esam sasnieguši Portobello, kur, par spīti pavēlajai pēcpusdienai, joprojām darbojas ielu tirdziņš. Te ir viss: ziedi, augļi un dārzeņi, apģērbi, "vintage" stila lietiņas, veikals "All Saints", kura skatlogu un telpas rotā simtiem vecmodīgu šujmašīnu... Un tepat jau ir slavenā māja Nr.244 un zilās durvis, aiz kurām filmā "Notinghila" dzīvoja Hjū Grānta spēlētais varonis... Ciemos pie viņa laikam aiziet nevar, toties neviens nevar liegt tur nofotografēties un tad stāstīt - ak, es biju iegriezusies ciemos pie Hjū, bet viņa diemžēl nebija mājās... :)) Starp citu, gandrīz turpat pretī pāri ielai ir stilīgākais "vintage veikaliņš "one of a kind", kurā mēdzot iepirkties Madonna un citas slavenības. Šoreiz gan nevienas zvaigznes tur nav, tālab saimnieks veikalā mūs ielaiž. Nu glīti jau bez gala, un izvēle arī liela, bet to pašu var teikt par cenām. Kurpes par 140 mārciņām diez vai es gribēšu... Taču paēst vienā no vietējiem krodziņiem gan mēs varam. Vistas gaļai saldskābā ķīniešu mērcē nav ne vainas, un kafija arī izrādās pietiekami stipra! Kopā tas viss izmaksā aptuveni 7 mārciņas, tātad - pavisam pieņemami. Tad ir laiks "ņemt busu", kā saka londonieši, un doties uz Kemdenu, kur vajadzētu apskatīt lielo, slaveno tirgu. Tiesa, kamēr tur nokļūstam, ir jau patumšs, un tirgus pamazām tiek slēgts. Arī blūza krodziņš, kurā bija paredzētas vakara izklaides, vēl ir ciet... Tāpēc meklējam nākamo krodziņu, kur pasēdēt un iedzert kādu kokteili. Te tādu netrūkst, un jau pēc dažām minūtēm esam ieņēmuši ērtu stūra dīvānu un secinājuši, ka šajā vakara stundā jebkurus divus kokteiļus var dabūt par, šķiet, 9 mārciņām. Lieliski! Pēc brīža katram ir priekšā paliela glāze ar "longdrinku", un vakars var sākties! Kad izdzerts pa diviem kokteiļiem, kas sākumā nešķita pārāk stipri, nākas secināt - ja gribam normāli tikt līdz viesnīcai, būs vien jādodas ceļā, turklāt nāksies braukt ar pārsēšanos. Nuja, garā diena, pārlidojums un divu stundu laika atšķirība dara savu. Un, galu galā, rīt arī vēl ir diena. Vāveru šovs Haidparkā un Straumēni Arī sestdienas rīts ataust saulains, un jau pulksten 9 dodos šopinga gājienā uz Oksfordstrītu. Taču laika ir gana, tādēļ nolemju izmest līkumu caur Haidparku, aizstaigājot līdz Serpentaina ezeram un gulbjiem, kurus atceros no ziemas. Tusiņš tur ir nopietns - gulbji, pīles, kaijas un kraukļi (laikam) juku jukām tver dažu cilvēku mesto maizi... Kādu brīdi skatījusies šo izrādi un saņēmusi no mājām sms, kas vēsta par sprādzienu Japānas AES (tiesa, tobrīd vēl nenojautu, KAS tās ir par šausmām), tomēr nolemju plānus nemainīt. Turklāt man līdzi ir rieksti, ko biju apsolījusi Haidparka vāverēm! Kā tad, pēc 2 minūtēm jau viena kārumniece nāk skatīties, ko viņai esmu atnesusi. Tiesa, atšķirībā no Sentdžeimsa parka vāverēm, šī pa kājām augšā nekāpj - acīmredzot ir labāk audzināta. Tomēr riekstu viņa paņem, taču nevis sāk to ēst, bet nez kāpēc aiznes gabaliņu tālāk un sāk rakt zemē. Varbūt veido krājumus nākamajam ledus laikmetam? :)) Otra skaistule arī paņem riekstu - precīzāk sakot, pakampj to no knābja priekšas kādam nekaunīgam strazdam, kurš arī grib riekstus -, uzkāpj netālajā kokā un sāk mieloties. Atklāti sakot, šādi izklaidējos vismaz piecpadsmit minūtes. Un kāpēc ne? Īpaši, ja Rīgas parkos nav tik draudzīgu vāveru, kas sagādā ne vienu vien jautru mirkli... Šopinga daļu varētu izlaist - katrs pats labi zina, ko nozīmē iepirkties. Bet viens gan: man tiešām paveicās ar samērā patukšiem veikaliem, jo londonieši acīmredzot vēl gulēja. Toties tad, kad ap plkst.12 gāju prom, iepirkties kārie pilsētnieki bariem vien klida pa veikaliem, iepirkšanos padarot gandrīz neiespējamu. Bet man vēl priekšā apsolītais brauciens uz "Straumēniem"- galu galā, ja reiz esmu Anglijā, tad jāredz pēc iespējas vairāk, vai ne? Pa ceļam kādā visai savdabīgā krodziņā paēdam pusdienas. Un kopš tā brīža skaidri zinu, ka jērgaļu vairāk neņemšu; vismaz sutinātu - ne... Nezinu, kā šis ēdiens bija gatavots, bet garšoja visai savdabīgi. Un par gaumi jau nestrīdas. Toties vīns bija gana labs, lai par jēru aizmirstu... :)) Taču pats brauciens uz "Straumēniem" pa lielo trasi M1 gan bija ko vērts! Vienīgi sākumā jāpierod, ka Anglijā braukšana notiek pa pretējo pusi. Sākumā tas tiešām mulsina, taču jau pēc brīža esmu pieradusi, un no sirds izbaudu lielisko kompāniju un braucienu. Ko lai saka par "Straumēniem", kurus sasniedzam jau pustumsā? Skaists un, manuprāt, labi uzturēts īpašums. Vietējie gan stāsta ko citu, taču man grūti spriest, ja esmu to redzējusi tikai no ārpuses. Atpakaļceļš uz Londonu arī paiet pietiekami raiti, taču garā diena nogurdinājusi tik ļoti, ka DV krodziņā notiekošo karaoki nolemju izlaist. Lai gan - varēja jau arī iet padziedāt, jo sanākušie latvieši brīžam dzied tik skaļi, ka varu atšķirt dziesmu vārdus... :)) Teiksim tā, šī bija gulēšana "jauktā kora" pavadījumā. Bet par pārējo vēsture klusē... :)) Kenterberija, Gurķis un sirreālisms Mana trešā dienā Londonā pvisam negaidīti izvēršas pagarākā ceļojumā, jo ziemā satiktie draugi piedāvā aizbraukt līdz Kenterberijai - burvīgai pilsētiņai Kentas grāfistē, kas tiekot dēvēta arī par Anglijas dārzu. Par Kenterberiju zinu tik daudz, ka tur atrodas slavena katedrāle - Anglikāņu baznīcas galvas mītne. Turklāt pa ceļam vēl nolemjam apskatīt Grīnvičas meridiānu jeb, pareizāk sakot, Grīnvičas observatoriju, kur meklējams arī "0 meridiāns". Izrādās, ka tas ir turpat vien pie Londonas. Hmmm, kas to būtu domājis? Tiesa, no meridiāna apskates klātienē nākas atteikties, jo angļi par to nolēmuši iekasēt ieejas maksu - lai piekļūtu meridiānam, kas atrodas observatorijas teritorijā, nu jāšķiras no apaļām 10 britu mārciņām. Katrā ziņā, lai nofotografētos pie visai necilas līnijas, mums tas šķiet par šerpu, tāpēc nolemjam to (meridiānu) nofotografēt caur žoga spraugu, un doties tālāk. Galu galā - Kenterberija sauc! Turklāt man ir apsolīts braukt pa mazajiem ceļiem un parādīt mazos angļu ciematiņus. Mmmmm! Tā jau ir eksotika, no kuras neiešu atteikties! Celiņi tiešām ir burvīgi, mājas - gana kolorītas. Nu, tādas, par kādām lasīts angļu romānos. Mazas tehniskas ķibeles dēļ gan nākas ceļu mazliet saīsināt, taču Kenterberiju sasniedzam visnotaļ veiksmīgi. Jau pa gabalu redzams, kā virs vecpilsētas slejas varenās katedrāles torņi, un par pašu Kenterberiju var droši teikt - tā ir pilsēta ar auru! Mazas, šauras, bruģētas ieliņas, interesanta arhitektūra, jauki krodziņi... Aizejam līdz katedrālei, un atkal nekā - par ieeju tiek prasītas 8 mārciņas... Nu tiešām - fui! Turklāt arī pa teritoriju nevar staigāt bez maksāšanas. Nu tad nekā - atliek vien ielavīties katedrāles pagalmā, to ātri nofotografēt, un doties tālāk... Galu galā, ir pusdienlaiks, un man ļoti gribas redzēt, kā angļi izbauda pusdienlaiku. Un to tiešām bija vērts redzēt! Tiešām ir tā, kā savulaik lasīts grāmatās un redzēts filmās - viņi pusdienlaikā ar visu ģimeni iet uz pabu, pasūta pusdienas, tās nesteidzīgi izbauda, izlasa visas avīzes, izklačojas ar kaimiņiem... Tas ir visai nesteidzīgs process, kas aizņem vairākas stundas, jo neviens nekur nesteidzas. Mēs gan darām tieši tāpat, jo tik un tā jāgaida vismaz 40 minūtes, kamēr tiks pagatavotas mūsu pasūtītās pusdienas. Tikmēr malkojam angļu alu, aprunājam klātesošos un visādi citādi izklaidējamies. Starp citu, alus bija labs un pusdienas arī! Ir vērts to visu izbaudīt, ja vien ir tāda iespēja. Pēc tam mūsu ceļi gan šķiras: mani ceļabiedri dodas tālāk, bet man jānokļūst atpakaļ Londonā. Anglijā gan, manuprāt, tā nav problēma, jo gandrīz no ikvienas pilsētiņas Londonā var nokļūt vai nu ar busu vai vilcienu. Izvēlos pēdējo variantu - cerībā, ka nokļūšu jau labi pazīstamajā Viktorijas stacijā. Taču nekā - izrādās, ka tur svētdienā tiek veikti kaut kādi remontdarbi, līdz ar to vilciens iet tikai līdz Cannon Street stacijai. Mana pirmā doma: "Dievs vien zina, kur tas ir..." Izrādās, ka netālu no St. Paul's katedrāles, kuru arī biju nolēmusi apskatīt. Tā arī ir: pēc pusotras stundas brauciena esmu Londonā!!! Turklāt tur mani sagaida mans Londonas gids ar tekstu: tagad iesim apskatīt "Gurķi" un Sitiju, tad - London Bridge, un pēc tam - katedrāli. Virs Londonas ir burvīgs saulriets, tādēļ "Gurķis", kas parasti bildēs izskatās melns, nu ir krāsains un krāšņs! Lielisks skats! Tieši tikpat lieliski izskatās arī London Bridge, kas pamazām tiek izgaismots, un kur nu vēl Tower Bridge... Mmmm... Vienu brīdi apgaismojums ir tik sirreāli rozā, ka izskatās kā datorgrafika. Turklāt Temzā iebraucisun noenkurojies milzīgs karakuģis, līdz ar to viss izskatās vēl sirreālāk. Gar Temzas krastmalu klīst simtiem cilvēku, un top absolūti klasiskas bildes no sērijas "es uz Tower Bridge fona". Bet patiesībā tas viss ir ļoti skaisti un romantiski. Kas to būtu domājis? Tad vēl atliek pāri tiltam nokļūst Temzas otrā krastā, uzmest aci Taueram, kas tumsā izskatās ļoti noslēpumains, ņemt kārtējo busu un aizkļūt līdz St. Paul's katedrālei. Diemžēl tā jau ir slēgta, tālab ierakstu to nākamās reizes apskatāmo objektu sarakstā (tas nu gan ir izstiepies ĻOTI garš). Tad vēl atliek uz atvadām pamieloties ar kārtīgu angļu kūku un kafiju, un jau otro reizi teikt - paliec sveika, Londona, gaidi mani atkal... :)))

Londona pavasarī - tā ir fantastika...

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem