Atgriešanās Filipīnās 21.01 - 05.02.2011 1.daļa
|
Didzis Kalniņš
|
Šī gada tripa sākums šeit (Bangkoka): http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8842
Turpinu savu atskaiti par šī gada Āzijas ceļojumu. Dienas kārtībā ir Filipīnas. Filipīnās ir paredzēts uzturēties 16 dienas. Ceļojuma maršruts: Clark - Manila - Puerto Princesa - Port Barton - Sabang - Puerto Princesa - Tagbilirāna - Panglao - Bohola - Cebu - Clark. Te mēs šķiramies no mūsu ceļabiedriem, kuri dodas piecas dienas pavadīt Boracay, bet es ar Melno Princesi dosimies uz Clark baudīt naktsdzīvi. Nu nepatīk man tādi tūristu rezervāti kā Boracay, kur balto vairāk kā vietējo. Arī perspektīva piecas dienas pavadīt pludmalē un neko nedarīt mani neaizrauj. Man patīk vietas, kur ir pēc iespējas mazāk tūristu, kur vēl nav viss industrializēts, materializēts, piecūkots un samaitāts. Diemžēl tādas vietas paliek aizvien mazāk. Ar mūsu ceļabiedriem mēs vēl tiksimies pēdējā dienā Manilas lidostā. Viņi lidos uz Bangkoku un tālāk uz mājām, bet mēs lidosim uz Vjetnamu.
Ar "Air Asia" reisu precīzi pēc grafika, pulksten 23:25 nosēžamies Kuala Lumpuras lidostā. Ātri un bez problēmām tiek izieta robežkontrole, tiek saņemta bagāža un pēc brīža jau atrodamies uz Malaizijas zemes. Iegriežamies lidostas "Mac Donald", kur noēdam katrs pa lielajam "Big Mac" un dodamies uz savu hotelīti. Kuala Lumpurā ir paredzētas pirmās naktsmītnes kopš esam sākuši savu ceļojumu. Pulksten 07:20 jau mums ir reiss uz Filipīnām. Tā kā gulēšanai atliek stundas piecas. Hotelīti "Tuna Hotel" jau bijām norezervējuši laicīgi par 16Ls. Šis hotelītis ir 6 minūšu gājienā no lidostas. Istabiņas nu ļoti smieklīgi maziņas, bet ko mums nogurušiem ceļotājiem vajag, dušu ar karsto ūdeni un gultiņu, kur sagurušās miesas nomest. Tā arī darām un pēc brīža jau dusam saldā miegā. No rīta 05:00 celšanās un dodamies uz savu reisu. Ātri iečekojamies un precīzi pēc grafika "Air Asia" lidmašīna ir uzņēmusi kursu uz Clarku. lidmašīnā tiek izdalītas aizpildīšanai imigrācijas kartiņa kura ietver arī muitas deklarāciju. Pēc četru stundu lidojuma veiksmīgi nosēžamies Clark lidostā.
Pastāvam nelielā rindā pirms robežkontroles, uzrādām pases un atdodam imigrācijas karti, pretī saņemot zīmogu pasē, kas ļauj mums uzturēties Filipīnās 21 dienu. Samainām nedaudz naudiņas, lai būtu par ko nopirkt autobusa biļetes vai kādu padzērienu un varam uzskatīt, ka mūsu īstais ceļojums ir sācies. Tālāk no Clark lidostas mums ir jānokļūst līdz Manilas lidostai, kur mūs gaida "Cebu Pacific" aviokompānijas ļotenīte uz Puerto Princesa. No Clark lidostas līdz Manilas lidostai ir apmēram 80km. Nokļūšanu līdz turienei nodrošina komfortabli autobusi par 350 peso no cilvēka. Brauciens apmēram 2 stundu garumā. Nopērkam biļetes un sameklējam savu autobusu.
Esmu saviem ceļabiedriem sagādājis patīkamu pārsteigumu. Jau Latvijā biju savā mugursomā ielicis 2 litrīgo pudeli Piebalgas alu. Ai, kā priecātos Dūklava kungs redzot savu ražoto alu Clark lidostā. Tāda pati pudele bija līdzi arī Melnai Princesei. Nu bija īstais brīdis viņu vilkt ārā. Ar skaļām ovācijām pudele tika izvilkta no mugursomas, pāris foto par piemiņu un šis burvīgais dzēriens īsināja mums laiku braucot uz Manilu. Laiks braucot, vērojot apkārtni un dzerot aliņu pagāja ātri, kādu pusceļu nogulējām. Caur braucot Manilai redzējām riktīgos graustu rajonus, milzīgu nabadzību, bet kā jau visur Āzijā pāris kvartālus tālāk arī lielas efektīgas augstceltnes, milzīgus lielveikalus un sakoptas teritorijas. Trafiks Manilas ielās ir mežonīgs. Lai es tur vadītu automašīnu, būtu pāris dienas jāpiešaujās. Kurš pirmais nopīpina tam priekšroka.
Tā pēc divarpus stundu brauciena autobuss iestūrē Pasay autobusu terminālī, no kura līdz lidostai ir pavisam tuvu. Tikko esam izkāpuši no autobusa uzreiz nonākam vietējās taksistu mafijas rokās. Mafijā iesaistīti gan apsardzes darbinieki, gan terminālī dežūrējošie taksisti. Par taksi līdz lidostai tiek pieprasīta maksa 500 peso. Par tādu takša cenu viņi protams tiek pasūtīti pāris mājas tālāk. Es zinu, ka pēc skaitītāja līdz lidostai cena atkarībā no trafika ir apmēram 100 peso. Domāju noķeršu taksi uz ielas, bet nekā nebija, vietējā mafija neļauj garām braucošiem taksistiem mūs uzņemt. Viss sakarīgākais variants būtu paiet kādus 100 vai 150 metrus vienkārši tālāk pa ielu, bet līdz izlidošanas laikam nav pārāk daudz laika un maniem ceļabiedriem nav mugursomas, bet koferi. Novienojāmies turpat uz vietas par 200 peso. Ņemam divus takšus un braucam uz Manilas lidostas 3. termināli. Tas ir terminālis, no kura izlido visas "Cebu Pacific" lidmašīnas. Brauciens līdz lidostai aizņem minūtes 15, pie iebraukšanas lidostā drošības kontrole, tāpat lai ieietu iečekošanās zālē, jāiziet drošības kontrole. Drošībnieki piekasījās pie Melnās Princeses mugursomas. Aizdomas izraisīja "Piebalgas alus" lielā divlitru pudele. Kad izvilkām aliņu no mugursomas, tad drošībnieks ilgi priecājās par viņu un sauca pārējos kolēģus apskatīt latviešu aliņu. Tika dota zaļā gaisma un varējām doties uz čekošanos.
Lidostā tika samainīti 1000 $ pret vietējiem filipīniešu peso. Kurss bija nedaudz labāks kā Clarkā. Par vienu $ deva 44,20 peso. Daudz sliktāk kā pagājušo gadu, bet ko tu padarīsi. Nopērkam vietējā mobilā telefona operatora "Smart Buddy" SIM karti pa 150 peso. Balansā 100 peso. Pietika visam ceļojumam. Tālāk devāmies jau uz izlidošanas zāli. Pirms tam nomaksājam vietējo lidostas nodokli 200 peso, izejam kārtējās drošības kontroles un esam uzgaidāmā zālē. Uzgaidāmā zāle samērā liela. Par cik laiks mums vēl ir gana daudz, sākam meklēt smēķēšanas telpu. Tāda izrādās ir tikai viena uz visu uzgaidāmo telpu un apvienota ar barčiku. Nu tas nav sliktākais variants. It kā pieklājība prasa arī kaut ko nopirkt, ja esi ienācis uzpīpēt. Ārā jau protams neviens nedzen ja neko nepērc, bet šķībi skatās gan. Toties, ja vienreiz jau kaut ko esi pasūtījis, vari nākt un pīpēt cik gribi, neviens šķībi neskatīsies. Apsēžamies pie galdiņa paņemam pa aliņam un kāri uzvelkam pa dūmam. Ilgi šajā piedūmotajā telpā nav iespējams nosēdēt, visapkārt tiek pīpēts un dūmots uz nebēdu.
Precīzi 17:50 (gandrīz kā pēc hronometra) "Cebu Pacific" lidmašīna paceļas no Manilas, lai pēc 1 stundas un 15 minūtēm nosēstos Puerto Princesas lidostā. Kad sēžamies apkārt jau ir pilnīga tumsa.
Puerto Princesa
Esam atlidojuši uz ilgi gaidīto Puerto Princesu, kas ir Palawan administratīvais centrs. Lidosta ir pavisam maziņa. Par cik šeit tiek apkalpoti tikai iekšējie reisi, nav nekādas birokrātiskās procedūras. No lidmašīnas trapa pa taisno dodamies uz atlidošanas zāli, kur jāsaņem bagāža. Bagāžas gaidīšana neaizņēma ilgu laiku, jo tā bija vienīgā lidmašīna lidostā. Viss notika ļoti ātri un bez aizķeršanās.
Pretī lidostas ēkai pāri ielai stāv liels bariņš viesnīcu un hoteļu pārstāvju ar uzrakstītiem plakātiem un pacietīgi gaida savus atlidojošos klientus, lai vestu uz savuviesnīcu. Turpat jau manāmi skaļāki viesnīcu pārstāvji, kuriem vēl klientu nav, bet ir cerība nogrābt kādu tikko atlidojošo tūristu. Milzīga izvēle dažādu transporta pakalpojumu sniegšanā. Līdz viesnīcai piedāvā nogādāt ar mikrobusiem, takšiem, tricekļiem, velosipēdiem un vēl nezin ar kādiem transporta veidiem.
Ņemot vērā vēlo ielidošanu Puerto Princesā, jau mājās, izmantojot "hostelbookers.com" sniegtās iespējās bijām norezervējuši sev hotelīti "House of Rose", kas bildēs izskatījās pietiekoši labi un sniedza tādu pakalpojumu kā bezmaksas transfērs no/uz lidostu. Ar acīm sāku meklēt sagaidītāju bariņā plāksnīti ar savu vārdu vai hoteļa nosaukumu, bet bez panākumiem. Nodomāju, nu atkal sākas problēmas. Devos pie sagaidītāju bara un skaļi pajautāju vai ir kāds no "House of Rose". Tūlīt pat uzradās vīrelis, kas no kabatas izvilka saburzītu lapiņu ar manu, nedaudz kļūdaini uzrakstītu vārdu. Kā vēlāk izrādījās tā bija mana vaina, jo biju kļūdaini norādījis savu ielidošanas laiku. Tikām sasēdināti pilnīgi svaigā minibusiņā (plēves vēl bija uz sēdekļiem) un sākām virzību uz savu hotelīti.
Pa ceļam protams piestājām pie veikala. Bija nepieciešamība iepirkt slaveno filipīniešu "Tanduy" rumu un nemazāk slaveno "San Miguel" aliņu. Mani ceļabiedri ieraduma dēļ iegādājās sev ierasto un pazīstamo "Bacardi" rumu. Uz manām iebildēm, ka Filipīnās Nr.1 rums ir "Tanduy", ka tas ir ļoti labs rums uz viņiem neatstāja nekādu iespaidu. Varbūt tāpēc, ka cena viņam ir vienkārši smieklīga. Litrs 5 gadus izturētaruma maksā 127 peso, kas mūsu naudiņās ir apmēram 1,50Ls. Situācija mainījās jau nākošā dienā, kad viņi bija piebeiguši savus "Bacardi" krājumus un nekas cits neatlika kā pagaršot manu rekomendēto rumu. Pēc pirmajām glāzītēm viņi sāka šo rumu slavēt, kā labu un patīkamu. Otrā dienā, kad viņi bija sagatavojušies uz milzīgām paģirām un viņu nebija, spriedums bija viennozīmīgs. Nafig dzert to sūda "Bacardi", ja ir pieejams brīnišķīgs vietējais rums, piedevām par lētām naudām. Bet nu tā bija neliela atkāpe no galvenā.
Ierodoties hotelī mūs sagaidīja jauka saimniecīte un ļoti sāka atvainoties, ka nav varējuši mūs sagaidīt lidostā, jo tādu reisu kā es viņiem esmu norādījis nemaz nav. Kā vēlāk pārliecinājos, tik tiešām biju kļūdījies. Uzreiz mūs vedināja uz ēdamzāli, kur tika pasniegts Welcome drinks "San Miguela" izskatā. Tā arī šis svētais Miguels mūs pavadīs un sargās visu mūsu ceļojuma laiku Filipīnās. Jāatzīst viņš bija ļoti patīkams ceļabiedrs un draugs. Kad esam padzēruši savu drinku tiek ierādītas mūsu istabiņas. Viss šeit ir ļoti patīkams un jauks. Ja ir interese, sīkāk par šo hotelīti ir šeit: http://www.melnais.com/forum/41-223-1
Kad esam iekārtojušies un noskalojuši savus ceļa putekļus dodamies uz vakariņām. No sākuma protams tiek pasūtītas tīģergarneles un zupiņa. Viss tiek veicīgi pagatavots un pasniegts. Pēc vakariņām ir paredzēts saviesīgais vakars un kāpšana baseinā. Plunčājoties baseinā un veroties zvaigžņotajās debesīs rodas tāda sireāla sajūta, ir tik forši. Rums un aliņš arī protams ienes savas korekcijas visās šajās izjūtās. Iedomājamies, ka pāris dienas atpakaļ atradāmies bargā ziemā, bet te silts un jauki, peldamies baseinā zem klajas debess.
Samēra laicīgi taisāmies uz dusu, jo rītā mūs gaida grūts ceļš ar jeepney uz Port Barton. Jeepney izbrauc no autoostas agri no rīta un tas ir vienīgais sabiedriskais transports pa visu dienu, kurš kursē uz Port Barton. Saimniecīte mūs brīdina, ka ceļā paies stundas četras. Svaigais gaiss, miers un protams arī izdzertā alkohola daudzums dara savu un pēc brīža jau visi saldi guļam.
Port Barton
No rīta agri ceļamies, brokastīs uzēdam augļus, padzeram kafiju un esam gatavi doties uz autoostu. Turpat pie vārtiem mūs jau sagaida saimniecītes sarunātais minibusiņš, kurš mūs visus par 350 peso nogādās autoostā. Autoosta atrodas kādus 7km ārā no Purto Princesas. Pa ceļam pieturam pie tirgus un nopērkam nenormāli garšīgos mango. Viņi ir tik dzelteni, medaini un sulīgi. Mēli var norīt. Vispār mango ir mana izvēle nr.1 Āzijā. Maksā viņi 120 peso kilogramā. Atpakaļ ceļā pēc lielas kaulēšanās izdevās cenu nosist līdz 110 peso par kilogramu. Kā teica pārdevēji, tad pašizmaksa viņiem ir 100 peso kilogramā. Tā kā tik lēti nemaz nav.
Kad ierodamies autoostā, mums vajadzīgais jeepney jau ir padots un visas vietas viņā izskatās jau ir aizņemtas. Bet te nu atgādināšu Āzijas realitāti: "Āzijā nav jēdziena, ka transportā vietu nav!" Arī mēs ātri atrodam divas vietas jeepney iekšpusē, kur nosēdinām divas dāmas no mūsu kompānijas un atlikušie pieci ceļotāji raiti uzrāpjas šim jeepney uz jumta. Man bija patiess prieks par maniem līdzbraucējiem, jo lai arī viņu sejās bija manāms mulsums (nav jau joka lieta pirmoreiz mūžā braukt autobusam uz jumta), ne ar pušplēstu vārdu netika izteikta neapmierinātība, visi varonīgi ieņēma vietas uz jumta un bija gatavi braucienam.
Uz jeepney jumta jau atradās daudz un dažādas kastes, maisi un pat viena puķe lielā puķupodā. Pa to īso laiku, ko mēs gaidījāmuz jumta tika saliktas vēl neiedomājams skaits visādas kastes un maisu. Tikām arī pie viena somu jaunekļa, kurš arī uzrāpās uz jeepney jumta. Jauneklis bija no Helsinkiem un uzzinot, ka esam no Latvijas dikti lielīja Rīgu, esot tur bijis un viņam ļoti patika pilsēta. Mēs protams piekrītoši mājām ar galvām, ir jau patīkami svešumā dzirdēt labus vārdus par savu dzimto pilsētu.
Kad jau likās viss, vairāk vietas uz jumta nav un jeepney sāka lēnām un līgani kustēties mēs visi nopriecājāmies, urā dodamies uz Port Barton. Pēc brīža gan mēs sapratām, ka nopriecājāmies pa agru, jeepney lēnām piestūrēja pie zivju tirgus un pēc brīža viņā tika iekrauts liels daudzums tukšas zivju kastes. Pēc tam vēl lēnām piebraucām pie degvielas uzpildes stacijas, kur uzpildījām degvielu un lielais ceļojums varēja sākties. Mēs ļoti ērti iekārtojāmies uz rīsu maisiem un savām mugursomām. Kā vēlāk izrādījās tās bija labākās un ērtākās vietas ar ļoti labu iespēju no jumta vērot apkārtni.
Pa ceļam pavērās neaprakstāmi skaisti skati apkārt, rīsu lauki mijās ar palmu birzīm un banānu laukiem, kalniem un tīri mežonīgiem džungļiem. Attālums no Puerto Princesas līdz Port Barton ir apmēram 140km. Pēc divarpus stundas brauciena pirmā "tankštelle" var izstaipīt kājas, aiziet pačurāt un nopirkt ūdeni vai ko ēdamu tuvējā pārdotuvē. Mēs gan no jumta nost nerāpjamies. Pēc minūtēm 15 jeepney atsāk savu braucienu uz Port Barton. Kad esam nobraukuši minūtes 20 ir kārtējā pietura, kurā neticam savām acīm, bet vēl ir jāuzkrāmē pāris čupiņas ar izkaltētiem bambusa mietiem.Šīs te čupiņas tiek mierīgi piešņorētas pie jeepney sāniem un varam turpināt ceļu.
Kad esam nobraukuši 100km ir kreisais pagrieziens uz Port Barton. Te beidzas asfalts un sākas zemes ceļš. Kaut arī ir jānobrauc tikai 40km laika ziņā tas gandrīz aizņēma tik pat cik nobraucot līdz šim. Jeepney lēnām un ļoti prātīgi izšūpojas cauri pielijušām, mālainām bedrēm un mums par lielu brīnumu no kravas neko nepazaudējot, turpina ceļu. Vēlāk ceļš sāk virzīties kalnu virzienā un sākās tāds riktīgs serpentīns, kuram gar malām ir vietām nobrucis ceļa segums. Skats no jumta ir sevišķi iespaidīgs, kad jāšķērso ir smieklīga izskata tiltiņš, kurš sastāv no divām laipām un ceļa zīme brīdina, ka maksimālais atļautais svars ir tikai 5 tonnas. Mūsu svars ir vismaz kādas sešas reizes lielāks. Bet jeepney lēnām nošūpojoties, bez jebkādām problēmām tiek viņam pāri un turpina lēnām braukt kalnā. Arī elektrības līnija gar ceļa malu paliek arvien tievāka un tievāka, līdz beidzas pavisam.
Kad braukts ir jau kādas 5 stundas uz jumta parādās kasieris. Tas nozīmē tikai vienu, esam tikpat kā galā. Par šo iespaidiem bagāto braucienu ir jāmaksā 250 peso. Pēc minūtēm 10 jeepney līgani iestūrē Port Barton. Tiek vēl apbraukātas mājas pie kurām jāizkrauj bagāža un pēc brīža apstājamies miesta galvenajā placī. Tur ir vienīgais benzīntanks pa visu ciematu. Tā nu klāt esam. Laiks sākt skatīties naktsmītnes, bet vispirms protams tiek nopirkts garšīgais "San Miguel" aliņš, kurš pēc 5 stundu brauciena vienkārši nočūkst izslāpušajās mutēs.
Ieskatāmies klēpjdatorā, kur irPort Barton karte un viesnīcu saraksts. Port Barton ir mazītiņš ciematiņš, kurā elektrība tiek padota tikai no 18:00 līdz 24:00. Par cik mums ir nepieciešamas četras istabas izvēle krīt uz lielākiem resortiem šajā miestā. Pirmais uz kuru dodamies ir "Elsas" resorts. Te visiem vietu nav. Dodamies uz blakus esošo "Deep Gold" resortu, kurā kā pa laimi ir brīva viena liela māja ar četrām istabām. Istabas cena par nakti 800 peso. Tas mums der, dzīvošana var teikt vienā mājā, lai vakarā patusētu, nekur nebūs jāiet. Ja kādam interesē sīkāk par šo resortu ir šeit: http://www.melnais.com/forum/41-226-1.
Iekārtojamies un ejam vakariņās, jo visu dienu neesam neko ēduši. Sākumā, protams, daudz alus un tad arī nāk cūkas steiks ar frī, makaroni, pildīts kalmārs. Jāatzīst, ka garšīgi nebija, bet ja neesi ēdis... Tālākā iepirkšanās beidzas ar 3 litru vietējā ruma un n-tiem aliem, kurus arī vakarā iztukšojam. Jāpiebilst, ka no rīta visi esam skaidri kā stikliņi un galvas nevienam nesāp. Vakarā ejam peldēt, cilvēka neviena, pludmale pasakaina ar visu līko palmu. Smiltiņas baltas. Nekas nav piemēslots. Tās ir tās pludmales, dēļ kurām esmu ar mieru braukt milzīgus attālumus. Vēl tikpat forša pludmalē bija tikai Birmā, Silver beach. Tā nav nekāda Boraky, tūristu piecūkotā pludmale. Naktī, kā jau īstā Āzijā, istabiņu apciemoja žurkas, kuras piebeidza vēl no Latvijas vesto čipsu paku.
Port Barton apkārtnē atrodas divi ūdenskritumi Bigaho un Papuwyan. Līdz Papuwyan no ciema ir kādu 1,5 stundu gājiens, bet līdz Bigaho ir iespējams nokļūt tikai ar laivu. Jau iepriekšējā vakarā bijām sarunājuši džekiņu, kurš mūs apsolīja ar laivu aizvest un parādīt ūdenskritumus. Laivas šeit tiek sauktas par "bankām". Tas prieks uz visiem izmaksāja 1500 peso. Savā viesnīcas restorānā paēdam brokastis, tur pat nopērkam kasti garšīgā "San Miguel" alus un esam gatavi ceļam. Neviens no mums, līdz šim, vēl nevienā kafejnīcā nebija pircis kasti alus līdz nešanai.
Laiva svaigi krāsota, laivinieks- jauns čalītis, nekādas drošības vestes netiek manītas. Nu ja tā vajag... klausot Kr.Valdemāra aicinājumam "Latvji, brauciet jūriņā, zeltu krājiet pūriņā!", dodamies tik jūriņā iekšā. Pēc 30 minūšu brauciena piestājam kārtējā pasakainā un vientuļā pludmalē. Puisis uzņem raitu soli cauri palmu birzij, nelielai vietējo sētai, mazliet džungļu un jau dzirdam ūdenskrituma skaņu. Attālums līdz ūdenskritumam ir apmēram 1 km. Pirmie 900 metri ir pa labu ceļu, bez kāpumiem un kritumiem. Gandrīz vai augstpapēžu kurpēs var aizstaigāt, nu ļoti patīkama pastaiga gan jauniem, gan vecākiem cilvēkiem. Pēdējie 100 metri ir jākāpj pa akmens krāvumiem, kuri tiek viegli pārvarēti un skatam paveras kaut arī neliels, bet ļoti skaists ūdenskritums, zem kura ir izveidojusies ļoti kārdinoša ūdenstilpne. Ātri nometam drēbes un visi metamies peldēt, ūdens vēss. Tā nu ir Āzijas priekšrocība, ka visu var ne tikai apskatīt, bet arī katrs izmēģināt. Tai pašā Horvātijā parāda ūdenskritumu, apskatīji un viss, varam doties skatīties tālāk. Top vairākas bildes un dodamies atpakaļ. Lauku sētā jau nolikta "palīdzības kastīte", kurā atstājam nelielu summiņu peso. Tas ir ziedojums tiem cilvēkiem, kuri uztur kārtībā šo ūdenskritumu. Pēc neliela brīža jau atrodamies pie savas "bankas". Pludmalē visi ar baudu vēlreiz nopeldamies, neviens iebraucējs te nav manāms, tikai daži vietējie bērņuki.
Sēžamies savā laivā un uzņemam kursu uz otru ūdenskritumu. Pēc 20 minūšu brauciena piestājam jau lielākā ciematiņā, kur ir arī sava sākumskola, vairākas būdiņas, dažādi lopiņi palmu birzīs ganās. Gājiens līdz ūdenskritumam ir 1,5 stundas garumā. Taciņa arī vairs nav tik plata un gluda, kā uz iepriekšējo ūdenskritumu, māls mijās ar akmeņiem, džungļi, salijušas dubļu peļķes. Pa ceļam jāšķērso vairākas upītes un strautiņi, Tāpēc uzsākot šo gājienu būtu jāpadomā par piemērotiem apaviem. Solis vairs ne tik raits, arī alus dara savu. Vienam no līdzbraucējiem, pilnai laimei, saplīst čība.
Mūsu pavadonis ik pa laikam apstājas, lai novērtētu situāciju. Tad nu vienā tādā brīdī, viņš veikli saķer mazītiņu čūskulēnu. Kā viņš to ieraudzīja, nesaprotami. Mums visiem protams lielie prieki. Noprecizējam vai nav indīga. Saņemot apstiprinājumu, ka nav gandrīz visiem ir vēlme paņemt viņu rokās. Pēc milzīgā stresa, ko pārdzīvoja čūskulēns, viņš tiek atlaists atpakaļ džungļos. Pēc 1,5 stundas gājiena esam klāt. Šis ūdenskritums jau ir iespaidīgāks. Atkal peldamies, fočējamies un vērojam apkārtni. Žēl, ka aliņš tikai viens uz visiem vairs bija palicis. Pēc kādas stundas plunčāšanās, veikuši pēdējo pīppauzi dodamies atpakaļceļā.
Atpakaļ ceļā uz džungļu takas satiekam latviešu pārīti, kuriem jau bija licies, ka ir nomaldījušies. Nu vajag taču tā gadīties! Šī bija vienīgā reize, kad šī gada ceļojuma laikā tika satikti tautieši. Piedevām vēl kur, uz pavisam vientuļas džungļu takas. Pastāstām, ka līdz ūdenskritumam vairs nav tālu, pārmijam vēl pāris frāzes un dodamies tālāk. Veiksmi viņiem. Mājās atgriežamies jau ar krēslu, maza atpūta un ejam skatīties, kur normāli, garšīgi paēst. Uzejam omulīgu vietiņu "Bamboo House Resort". Laipa apkalpošana, garšīgi ēdieni, plaša izvēle. Turpmāk ēdām tikai šeit. Sīkāk par šo ēstuvi šeit: http://www.melnais.com/forum/49-227-1
Vakara tusiņš beidzās 22:30 ar 2 litriem ruma un saldu miegu. Tas bija šīs dienas lielās pastaigas un protams slavenā "Tanduy" ruma nopelns. Guļot pat žurciņas netika dzirdētas.
Pamostamies samērā agri, pārējie ceļotāji vēl guļ. Šodien ir pilnīgi brīva diena, brīvais režīms, darām ko katrs gribam. Rītā mums ir ieplānots brauciens uz Sabang. Izmantojot sabiedrisko transportu no Port Barton uz Sabang pa taisno nav iespējams nokļūt. Ir jābrauc atpakaļ līdz Puerto Princesa un no viņas uz Sabang. Milzīgs gemorojs. Tāpēc izvēle krīt uz jūras ceļu. Jau no rīta sarunājam laivu nākošās dienas pārbraucienam no Port Barton uz Sabang. Kaulēšanās mežonīga, vienojamies par 6250 peso.
Rīta pelde, brokastis, pastaiga pa ciematiņu. Atrodam visa ceļojuma laikā skata ziņā visnesimpātiskākos, bet garšas ziņā visgaršīgākos banānus. Viens banāns 2 peso. Ieklīstam kafejnīcā "Sun Set". Kafejužņiks jūras malā, lēnām sūcot rumu ar mango suliņu vērojam un burtiski izbaudām apkārtējos skatus. Nu jau arī esam gatavi iet vakariņās pie "smukās meitenes" uz mūsu iemīļoto "Bamboo House Resort".
Ciematiņā dzīve sākas pēc pulksten 18:00, kad tiek padota elektrība. Tauta iznāk uz galvenās ielas, kur atrodas skola ar samērā lielu un kvalitatīvu sporta laukumu. Tajās dienās tur notika apkārtējo skolu basketbola turnīrs. Par spēles norisi varēja dzirdēt visā ciematiņā, jo viņu skaļruņos komentēja viens nu ļoti kolorīts komentētājs. Tāpat uz šīs ielas atrodas vietējā baznīca un lielum lielais vairums tirgotavu. Vietējā jaunatne aktīvi aizrāvusies ar vietējām azartspēlēm. Tur pat blakus bērnudārzā audzinātāja ar bērniem nodarbojās ar aerobiku. Daži no mūsējiem neizturēja un piebiedrojās šai nodarbei. Nedaudz patusējam un saprotam, ka trīs dienas ir pavadītas šajā jaukajā vietā un ir pienācis atvadu vakars šai vietai. Žēl pamest šo vietu. Vakarēšanai iepērkam sveces, kuras mākslinieciski iestiprinām alus pudelēs (tas gadījumā, ja tusēsim ilgāk, kā būs elektrība), nopērkam arbūzu, tomātus, rumu, alu un svētki var sākties. Rezultātātā arī nesagaidām brīdi, kad izslēdz ciematā elektrību un dodamies čučēt.
Sabang
Laiva uz Sabang sarunāta pulksten 7:00, tāpēc jāmostas ir jau samērā agri. Visi ceļotāji ir laicīgi jūras krastā, kur mūs jau gaida "banka" uz Sabangu. Bez liekas kavēšanās atrodamies laivā un uzņemam kursu uz Sabang. Ar laiviņu attālināmies no krasta un iebraucam atklātā jūrā. Te nu jūra ir samērā nemīlīga un nemierīga, viļņi lieli un mūsu mazo laiviņu mētā, kā skaidu. Lai īsinātu ceļu līdzi tika paņemti 2 litri "Tanduy" ruma, bet ņemot vērā lielo šūpošanos, tā arī nevienam neradās vēlme viņu iedzert. Nu neko, sanāca ietaupījums. Braucienā neko prātīgu redzēt nevar, jo atrodamies samērā tālu no krasta, ļoti daudz mazu kalnainu, neapdzīvotu saliņu, kurām pabraucām garām. Pēc 3,5 stundu ceļojuma sākam tuvoties krastam. Tas ir arī mūsu galamērķis. Ar zināmu atvieglojuma sajūtu secinām, ka klāt esam.
Te mums ir paredzēts pavadīt divas naktis. Sabang ir slavena ar savu pazemes upi, kura ir iekļauta JUNESKO pasaules mantojuma sarakstā. Tā ir otra garākā pazemes upe pasaulē (garākā ir Meksikā, Jukatanā). Šo upi mums rīt ir paredzēts apskatīt. Krastā mūs jau sagaida vietējais "helperis" un sāk mums piedāvāt dažādas naktsmītnes. Praktiski visas naktsmītnes ir izvietotas šaurā joslā gar jūru. Mūsu ceļabiedri atrod nu ļoti krutu viesnīcu ar milzīgu baseinu, savu elektroģeneratoru(pārējā ciematā elektrība tiek padota no 18:00 līdz 24:00), mēs sev sameklējam vienkāršu bungalo, kur pārlaist šīs divas naktis.
Kamēr noskalojamies un iekārtojamies savos mitekļos, nedaudz apskatām apkārtni, ir pienākusijau pēcpusdiena un vēderos ir parādījušās izsalkuma pazīmes. Vienā no daudzajiem hosteļiem ir ārā "zviedru galds". Pusdienas maksā 200 peso no cilvēka, cenā iekļauts viens drinks. Te nu arī nolemjam paēst. Var ēst cik grib, pieliekam pilnus šķīvjus un pēc brīža jau sēžam ar pilniem vēderiem. Pat apkārtējiem suņiem pāri palika.
Atlikušo dienas daļu pavadām peldoties jūrā, viļņi milzīgi. Pirms sataisāmies uz peldi, pienāk viesnīcas apkalpojošais personāls un mūs stingri nobrīdina, lai esam uzmanīgi. Ūdentiņš nu ļoti silts un viļņi tik patīkami. Turpat krastā pie galdiņa tiek saliets arī rums, kuru neizdzērām laivā. Izveidojas super idille. Tā nesteidzīgi, ik pa brītiņam nopeldoties, iemalkojot pa rumam un alum, arī pienāk vakars. Laiks meklēt vakariņu vietu. Paejam kādu gabaliņu tālāk no centra un pēc neilga brītiņa tiek atrasta nu ļoti laba ēstuve. Ēstuvīte pieder vienai ģimenei, viss šeit bija ļoti garšīgi un par saprātīgām cenām. Pasūtījumu mums pieņēma ļoti kolorīts meičuks. Ēstuves saimnieka meita, pa dienu mācās, vakaros strādā savā ģimenes uzņēmumā. Visas pārējās ēšanas reizes Sabangā ēdām tikai šeit.
Kad bija paēsts taisījāmies uz "čuču muižu". Rītā pēc plāna ir grūta diena. Gājiens pa "Mērkaķu taku" 5,2km garumā pa džungļiem līdz pazemes upei. Cik tas ir viegli vai grūti nav nekāda priekšstata. Melnā Princese jau liekas gulēt, bet man vēl sagribas kādu "San Miguel" aliņu pirms miega. Kādu 20 metru attālumā no mūsu naktsmītnēm atrodas tirgotava, kur var nopirkt pirmās nepieciešamības preces, pie kurām nešaubīgi pieder arī alus un viena cilvēka masāžas "salons".Sēžot un dzerot alu uz savas verandas rodas vēlme arī nomasēties. Cena par 1 stundas ķermeņa masāžu ir 400 peso, pēc nelielas kaulēšanās vienojamies par 350 peso. Nu masāža tāda samērā viduvēja, nav jau Taizeme galu galā, bet nu tāpat labi. Piedāvāju masierītei arī nomasēt Melno Princesi, bet par cik viņa jau guļ, tad jāmasē mūsu bungalo. Nekādu problēmu, paņem savas smēru burkas un dodas masēt. Melnai Princesei tāds neliels pārsteigums, bet ir labi. Pēc masāžām arī miedziņš ir klāt, pēc brīža jau arī saldi čučam.
No rīta pulksten 8:00 esam gatavi startam. Līdz pazemes upei var nokļūt pa diviem ceļiem. Vai nu ar laivu no Sabangas centra vai ar kājām. Uz pazemes upi ved divas takas 5,2km ir "Mērkaķu takas" garums un 5,3km ir "Džungļu takas" garums. Jau iepriekš bijām nolēmuši doties ar kājām uz pazemes upi pa "Mērkaķu taku". Ņemot vērā takas grūtības pakāpi izlemt vai atpakaļceļā doties pa "Džungļu taku" vai ar laivu. Te nu dārgie ceļotāji ir jāzina viena lieta, kuru nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst. Biļetes uz pazemes upes apskati pārdod pašā Sabang ciematā "Tūrisma ofisā", tajā vietā no kuras atiet "bankas" uz pazemes upi. Biļetes nav iespējams nopirkt pie pašas pazemes upes!!!!! Būtu ļoti muļķīgi aiziet ar kājām tos 5,2km, sasniegt pazemes upes ieeju un spiesti atgriezties pēc biļetēm.
Dodamies uz "Tūrisma ofisu" un iegādājamies biļetes. Biļetes cena ir 200 peso par cilvēku. Tālāk vadoties no norādījuma zīmēm dodamies "Mērkaķu takas" virzienā. Nenoejot kilometru nonākam upes krastā, kur kā jau biju izlasījis iepriekš, ir iespējama jauka ekskursija pa mangroves dabas parku. Mangroves ir samērā reti sastopami koki, jo viņi aug tikai tur, kur saldūdens saskaras ar jūras sāļo ūdeni. Šī nu ir viena no tādām vietām.
Upes krastā uzbūvēts pat vesels ofiss un saucas "Mangrove Paddle Boot Tour" no kura uzreiz iznāk ļoti enerģiska dāma. Par tūri prasa 150 peso no cilvēka. Man jau liekas, ka tas ir par dārgu. Sākas mežonīga kaulēšanās, bet tante paliek pie sava. Rāda savu lielo čeku grāmatu, kur uz visiem pasaknīšiem cilvēki ir maksājuši 150 peso. Kaulēšanās ilgst jau minūtes 20, kad tante neiztur un norādot uz manīm saka: "Labi, Tevi vedīšu par brīvu, bet pārējiem jāmaksā 150 peso!". Nu arī labi. Samaksājam un sēžamies laivā iekšā. Tante izrādās ir arī galvenais gids pa šo mangroves dabas parku.
Visa ekskursija aizņem apmēram 40 minūtes. Ar laivu lēnām un pavisam klusām tiekam ievesti pa upi dziļāk mangroves biezoknī. Tantuks mums izstāsta visu par pašām mangrovēm, cik senas viņas ir, kādi dzīvnieki šeit mitinās. Virs mūsu galvām ir īsti zaļa lapotne un viņu zaros ieraugām lielu, saritinājušos čūsku. Pavisam pa visu braucienu mēs saskaitījām 9 čūskas, kas mierīgi čučēja zaros virs mūsu galvām. Uz jautājumu vai viņas ir indīgas atbilde bija sekojoša: "Nu bet protams, stundas laikā cilvēks ir beigts...! Bet pa dienu viņas guļ, saritinājušās zaros un sildās saulītē. Mēs viņas netraucējam, viņas mūs arī!". No šiem vārdiem dažiem mūsu ceļotājiem palika ne visai omulīgi. Atpakaļ ceļā tantuks uzdziedāja jauku dziesmiņu. Varēja redzēt, ka viņa ļoti mīl savu mangroves dārzu ar visām čūskiņām un pārējiem dzīvnieciņiem. Uztur viņu kārtībā un saglabā tā dabīgo attīstību. Lai turpinātu ceļu uz "Mērkaķu taku", palūdzām mūs izlaist upei otrā krastā. Visā visumā bija jauks izbrauciens ar laiviņu.
Esam izsēdināti upes otrā krastā un jāsāk meklēt ieeja "Mērkaķu takā". Norādes nav nekādas, virzāmies gar jūras krastu, nokļūstam līdz akmens krāvumiem, tālāk ceļa gar jūru nav. Jāmeklē ieeja džungļos, kuru pēc neilgas meklēšanas arī atrodam. Ieeja pavisam necila, jārāpjas augšā pa satrunējušām trepītēm. Neliels kāpums un esam uz džungļu takas. Sākas mūsu gājiens uz pazemes upi.
No sākuma taciņa vijas pa mežu un pēc kādiem 500 metriem izejam uz samērā labi nogruntēta celiņa. Tur izrādās ir kontrolpunkts, kurā ir jāpiereģistrējas. Jānorāda vārds, uzvārds, no kurienes un vecums. Vecums droši vien ir jānorāda tam gadījumam, ka ja noklīdīsi džungļos un pēc daudziem gadiem iznāksi ārā, lai var zināt cik esi vecs. Bet faktiski ir tā, ka vēlākais laiks, kad drīkst doties pa šo taku ir pulksten 15:00. Vēlāk pa šo taku caur šo kontrolpunktu Tevi nelaidīs. Tas ir ar domu, ka tumšs paliek nedaudz pēc 18:00 un tev ir dotas trīs stundas, lai varētu šo attālumu pievarēt kamēr ārā ir gaišs. Varu apgalvot, ka cilvēks kurš tur ir pirmo reizi, tumsā orientēties ir neiespējami. Pa dienu jau tas rada zināmas problēmas, jo nav jau tādas reāli iemītas takas. Ir tikai ar sarkanu krāsu uz klintīm uzzīmētas norādes, ja nav klinšu, tad iezīmēti ar krāsu ir tikai koki.
Piereģistrējamies šajā kontrolpunktā un dodamies tālāk. Taciņa paliek ar vien šaurāka un šaurāka, līdz pazūd pavisam. Orientējamies pēc sarkanās krāsas atzīmēm kokos. Nākas rāpties samērā stāvos kalnos, rāpties pāri sagāzušiem kokiem un mēģināt norāpties par tik pat stāvām nogāzēm. Ar katru brīdi gājiens paliek ar vien grūtāks un grūtāks, atpūtas brīži biežāki un biežāki. Jūtamas ir arī vakar vakarā izdzertā alus un ruma sekas. Kad iets jau ir kādu pusotru stundas satiekam pirmos pretimnācējus, runā viņi pazīstamā valodā. Izrādās tie ir divi ukraiņu puiši, kuri šo taku mēģina pievarēt no otras puses. Uz jautājumu, cik ilgi jāiet līdz pazemes upeiatbilde ir apmēram vēl stundu. Vau, bijām iedomājušies, ka esam tuvāk mērķim, bet nu neko darīt, jāiet vien uz priekšu. Nākošās 30 minūtes bija pašas grūtākās, nācās pievarēt samērā stāvu kāpumu. Atpūtas pauzes kļuva vēl biežākas, līdzpaņemtais ūdens beidzās, bet tad parādījās normāla taciņa ar norādi, ka līdz pazemes upei ir palikuši 700 metri. Ar kādu atvieglojumu mēs uzelpojām. Nu jau varēja pievērst uzmanību arī apkārtējai dabai, pēdējie 200 metri vispār bija pasakaini. Ceļš pa koka trepītēm vijās cauri kalniem. Vietām trepītes bija manāmi iepuvušas, cauri viņām un pāri margām spīdēja tāds draudīgs tukšums, bet viss beidzās veiksmīgi. Jutāmies piekusuši, bet gandarīti, ka mēs to spējām un paveicām.
Tur pat pie ieejas pazemes upē mūs sagaidīja kārtējā pasakainā pludmale. Nu vienkārši neaprakstāmi skaisti. Stājamies rindā uz kārtējo reģistrāciju, uzrādām biļetes un varam doties uz vietu kur sākas pazemes upe. Tur mēs tiekam ieģērbti glābšanas vestēs, galvās uzvilktas ķiverītes, sasēdināti vienā laivā un brauciens var sākties. Laivā priekšā sēdošais tiek pie liela akumulatora un laternas. Viņš būs mūsu "Prometejs". Tikko esam iebraukuši pazemē, tiek ieslēgta laterna. Mūsu skatiem paveras pasakaini skati. Nebiju domājis, ka būs tik grandiozi. Tūkstošiem sikspārņu guļ un lidinās apkārt. Laivinieks norāda uz kuru pusi jāvērš lukturis un nepārtraukti stāsta leģendas un faktus par šo upi. Tumsā un vēl noslēgtā telpā tas rada super sireālu sajūtu. Pašas pazemes upes garums ir 8,2km, tūristiem tiek rādīti tikai pirmie 2km. To nevar aprakstīt, tas ir jāredz un jāizbauda.
Te būs video, tas gan diemžēl nav mans video, bet nu kaut kādu ieskatu kā tas izskatās dos:
Kad atkal ieraugām dienas gaismu ir pagājušas 45 minūtes. Tik ilgi ilgst ekskursija pa pazemes upi. Kādu brīdi no piedzīvotiem iespaidiem laivā valda klusums. Kad esam izrāpušies no laivas, sākas aktīva redzētā apspriešana.
Mēs atkal atrodamies dilēmmas priekšā, vai atpakaļ doties ar kājām, vai braukt ar laivu. Balsojums praktiski ir vienbalsīgs. Brauksim atpakaļ ar laivu. Izejam jūras krastā un ātri sarunājam "banku", cena 100 peso no cilvēka. Kuģojot jau pa jūru ir iespēja apskatīt tos kalnus un džungļus kuriem no rīta mēs lauzāmies cauri. Ja būtu to redzējuši vispirms, droši vien ka ar kājām nedotos.
Atlikusī dienas daļa tiek pavadīta plunčājoties manu ceļabiedru viesnīcas baseinā, nopeldoties jūriņā un paēdot pēdējās vakariņas mūsu iemīļotajā ēstuvē. Ir iestājies zināms nogurums pēc šodienas piedzīvotā un paveiktā. Šodiena ir nesusi mums veselu kalnu ar iespaidiem, bet rīt jau mums ir jādodas atpakaļ uz Puerto Princesa. Šis ir pēdējais vakars Sabangā.
Melnā Princese pirms gulētiešanas vēl izdomā veikt muguras masāžu. Nekas cits neatliek kā iet un kaulēties par cenu. Nokaulēju šo masāžu pie mūsu masierītes no 300 peso uz 250 peso. Masāža nesevišķi laba, samērā īsa, pulkstenis ir tikai 22:00, bet mēs jau esam gultiņās. Miedziņš arī uzreiz piesteidzas un pēc brīža jau visi saldi dusam.
Viss par ceļojumiem, lidmašīnu biļešu akcijām, lētām naktsmītnēm, iespēja tikt pie tik nepieciešamiem ceļvežiem, kartēm, iespēja uzdot jautājumus un sagaidīt atbildes no foruma lietotājiem, piedalīties aptaujās. Reģistrācija aizņems pārdesmit sekundes un Tu kļūsi pilntiesīgs foruma dalībnieks. Varēsi veidot savas foruma tēmas, palīdzēt ar savām zināšanām citiem lietotājiem. Tas viss atrodams http://www.melnais.com
