Dagestāna.

Zigurds Gustiņš 31.03.2011 16 min lasīšanai 46 foto

Sestdien, .....gada (sen tas bija) 5. augustā, plkst. 6.55 mēs izlidojām caur Maskavu uz Mahačkalu. Mahačkalā nokļuvām vakarā. Tur tikko bija nolijis lietus. Savu pirmo nometni ierīkojām stepē, netālu no lidlauka. Tuvākie kalni (pauguri) atrodas 3 km attālumā.

Svētdien, 6. augustā ar autobusu cauri Kaspijskai braucām uz Mahačkalu, bet tālāk netikām, jo nebija biļešu uz Buinaksku. Lai nezaudētu laiku, noformējām biļetes atpakaļ uz Rīgu. Uz Buinaksku izbraucām tikai 16.00, kad izdevās sarunāt autobusu ar autoostas dispetčeru. Ceļš iet pāri kalnu grēdai un šoferi neņem pilnu autobusu. Bez mums- 20 tūristiem no Latvijas- autobuss uzņēma vēl 4-5 vietējos iedzīvotājus. Piekrastes grēda, kurai mēs braucām pāri ir gandrīz kaila ar slīpi saslējušos kaļķakmens bluķu haosu. Tā ir mežonīga, dziļām gravām izvagota. Vienīgi pašā augšā, kalnu pārejā tā apaugusi ar 3-5 m augstiem krūmājiem. Aiz pārejas sākas starpkalnu pauguraine. Tā ir ļoti sausa, gandrīz kā tuksnesis. Tuvāk Buinakskai zaļumu paliek arvien vairāk. Pati Buinakska ir ļoti netīra un putekļaina, stipri cietusi zemestrīcē. (Dagestānas zemestrīce,1970. gadā, 6,6 balles) Daudzās vietās vēl redzamas drupas. Arī lielceļš vienā vietā pārrauts. Viena tā mala pacēlusies par pāris metriem. Tagad tā aizbērta, bet nav noasfaltēta. Palūdzāmies šoferi, lai tas mūs aizved ārpus pilsētas, kur būtu ūdens un kurināmais. Un viņš aizveda mūs pie ūdenskrātuves. Tur apkārtne ir vēl zaļāka, bet īsti koki nav arī te, tikai tādi krūmi. Te bija labi; sēdējām pie ugunskura līdz pusnaktij un dziedājām.

Pirmdien, 7. augustā no rīta divi no mūsējiem aizgāja uz autobāzi sarunāt transportu, bet pārējie atpūtās. Ūdenskrātuves otrā pusē atrodas pionieru nometne ''Manasaul'', bet vēl tālāk tūristu bāze. No šejienes redzama Gimrinas kalnu grēda, virs kuras pēcpusdienās savelkas melni mākoņi, kas naktīs izklīst.Ūdenskrātuvē var peldēties, kaut arī netālu stāv šķībs stabs ar uzrakstu:''Peldēties aizliegts! Ūdenī holēras vibrions!'' Kad vietējiem prasījām vai tiešām tik traki ir, tie pasmējās un teica, ka tas uzraksts domāts svešiem. Peldēties drīkst, tikai nevajag tālu aizpeldēt, jo apakšā ir caurules pa kurām padod ūdeni uz augļu dārziem. Aizgājām uz kādu augstāku pauguru, kas pacēlās uz ziemeļiem no nometnes. Paugura viena mala ir nogruvusi un tur izveidojies liels klinšu atsegums. Pēcpusdienā atnāca mūsu biedri no pilsētas un stāstīja savas gaitas. Autobāzē viņi nav varējuši neko sarunāt. Tad aizgājuši uz ekskursiju biroju un tur dabūjuši uz parītu autobusu, kurš aizvestu mūs uz kāju maršruta sākuma punktu. Bet rīt paredzēta ekskursija ar autobusu pa apkārtni. Vakarā laiks apmācās un naktī sāka līt. Virs Gimrinas grēdas brīžiem uzplaiksnījās zibens un klusu ducināja pērkons.

Otrdien, 8. augustā. No rīta līst. Mantas sanesam tehnikuma telpās kas atrodas 300 m no ūdenskrātuves. Autobuss atbrauc paredzētajā laikā un atved līdzi gidu, kas mums stāsta par pilsētas vēsturi, tautas parašām. Braucam atpakaļ uz Mahačkalas pusi, uz Sari-Kum (Dzeltenās smiltis)- augstāko smilšu kāpu Kaukāzā. Vispirms atkal šķērsojam piekrastes grēdu, kas šoreiz tīta miglā un mākoņos, lietus turpinās. Grēdas akmeņainajās nogāzēs mīt daudz indīgo čūsku- gjurzu. Tās piespiedušas vienu kišlaku pamest dzīvesvietu un pārcelties uz līdzenumu. Sari-Kum atrodas netālu no krasta grēdas, blakus upei, kas tek gar Buinaksku. Kāpas augstums virs upes ir apm. 200m. Tā veidojusies pūšot vējiem pa dziļo upes ieleju no kalniem un vējiem, kas pūš gar Kaspijas jūras krastu. Staigājot pa kāpu laiks palika gaišāks un lietus izbeidzās, bet kad mēs atgriezāmies nometnē, jau spīdēja saule. Vakarā gājām uz kādu augstieni dienvidos no nometnes. Pa ceļam šķērsojām to pašu upīti, kas tek pa platu oļainu gultni. Krasti viņai ir stāvi, 10-15m augsti. Tie sastāv no tumšpelēkiem māla slānekļiem kuros iekšā atrodas interesantas cietas ieapaļas bumbas- konkrēcijas. Māzākās no tām tik lielas kā ābols. Vienu tādu paņēmu līdzi. Lielākās- kādu pusmetru garas un 10-20cm biezas. Augstienes virsotnē neuzkāpām. Tāpat pasēdējām nogāzē un skatījāmies kā riet saule.

Trešdien, 9. augustā cēlāmies piecos, lai sagatavotos braucienam uz mūsu kāju maršruta sākuma punktu. Autobuss pienāca noteiktā laikā un sākās šausmīgs brauciens pa kalnu ceļiem. Vairākiem palika slikti. Arī man sāpēja galva. Tādi mežonīgi kalni, ka bailes skatīties. Viens solis sāņus un puskilometru dziļš bezdibenis. Mūsu autobuss lēni rāpo kā muša pa izdrupušu sienu. Braucām garām Rasula Gamzatova (ievērojams Dagestāniešu dzejnieks) dzimtajam ciemam Gunib, kas atrodas uz 2km augstas plakankalnes, kura no visām pusēm norobežota ar dziļām aizām. Botliha ciemā ēdām (tie kas varēja ieēst) pusdienas. Šis ciems tāpat atrodas uz plakankalnes un gar to tek neliela upīte, kas pāris kilometrus tālāk metas galvu reibinošā ūdenskritumā. Tad autobuss atkal pārvērtās par mušu un gar stāvām sienām rāpās no plakankalnes lejā. Plkst. septiņos vakarā bijām netālu no Ečedas ciema (kišlaka) pie Andiju-Koisu upes. Pirmo nometni uzcēlām uz pussalas, trakojošas upes malā.

Ceturtdien, 10. augustā. Naktī pēkšņi sacēlās briesmīgs vējš, kas sagāza pusi no mūsu teltīm. Pa gaisu joņoja melnu putekļu mākoņi, līda pa visām spraugām teltī, līda ausīs un degunā. Mūsu telts arī pamazām sašķiebās un beigās sagāzās. Tā viņa gāzās trīs reizes un trīs reizes mēs pa kārtai līdām ārā sliet to no jauna. Beigās to vairs necēlām; tā arī viņa plivinājās mums pāri kā palags. Lielas mokas bija no rīta iekurt ugunskuru. Vējš vārgo liesmiņu acumirklī nopūta. Pēc pusotras stundas, tikko bijām paēduši brokastis pa ceļu garām brauca kāda mašīna. Es skrēju pa nogāzi augšā rokas vicinādams. Mašīna apstājās un es paprasīju vai nevar mūs aizvest līdz Ečedai. Atļauja tika dota un mēs steidzīgi sakravājamies kravas kastē kurai nebija pakaļējā borta. Braucot pa nelīdzeno, akmeņaino ceļu mūsu mantas pamazām kratījās uz aizmuguri. Līdz Ečedai neaizbraucām. Ceļu aizšķērsoja nogruvums. Izkravājāmies un tālāk gājām kājām. Briesmīgais vējš nezin kur pazudis. Pa tiltu pārgājām Andijas Koisu upei un gājām uz augšu gar kādu mazāku upīti. Autoceļš drīz beidzās un tālāk gājām pa ēzelīšu taku. Kādā vietā, labās puses pietekā redzams skaists ūdenskritums, virs tā, kalna nogāzē kišlaks. Blakus ūdenskritumam atrodas neliels laukumiņš, kurā uzstādīta vanna, zem kuras kurās uguns. Vēlāk uzzinājām, ka te tiek sildīti vietējie minerālūdeņi, kuros ārstēties. Pusdienas taisījām skaistā pļavā, blakus upei, augstu klinšu ēnā. Pūtāmies divas stundas. Vakarā nonācām pie diezgan lielas pietekas, kas no kreisās puses ar skaistu divpakāpju ūdenskritumu gāžas upē. No ūdenskrituma pūš auksts vējš. Virs upes redzama apm. 50m augsta terase ar pļavām. Kalnu nogāzes apaugušas ar priežu mežu. Uz terases starp veca ciema drupām ierīkojam nometni. Teltis šausmīgi stiprinam ar smagiem akmeņiem, bet naktī nekāds vējš nebija. Divi no mūsējiem aizgāja uz kišlaku nopirkt maizi. Pēc ilgas gaidīšanas un nervozēšanas tie atgriezās lielā tumsā. Izrādās, ka islāma ticība neļauj neko cept tikmēr, kamēr debesīs nav iemirdzējušās zvaigznes.

Piektdien, 11. augustā ceļamies agri, jo šodien paredzēta pārejas šturmēšana. Ejam uz augšu gar upīti uz kuras ir skaistais divpakāpju ūdenskritums. Apstājamies kādā kišlakā un tur kāds iedzīvotājs atnesa parādīt īstu kinžalu. Tālāk upītes ieleja paplašinās (šļūdoņa ieleja). Ap pusdienas laiku nonācām tādā vietā, kur lavīnu sniegs aizbēris upīti. Nelielu gabalu tā tek caur sniega un ledus tuneli. Pa sniega virsu var staigāt, jo tas ir ciets. Es pat mēģināju slidināties pa sniegaino nogāzi. Mežu josla jau palikusi zemāk par mums. Kamēr citi atpūtās, es pētīju apkārtni. Blakus kūstošajam sniegam zied dzelteni cīrulīši. Daudzas puķes zied ar lieliem ziediem, bet īsiem ziedukātiņiem. Aizrāvies biju uzkāpis pa nogāzi diezgan augstu. Steidzīgi kāpu lejā, bet bija jau par vēlu; puse jau bija uzcēluši mugursomas plecos un sākuši kāpt augšā. Tā nu es neatpūties arī sāku kāpt kalnā. Kamēr es klaiņāju apkārt mūsu grupu satrauca viens notikums. Viens no mūsējiem- Gerhards- bija pagājis nelielu gabalu nost, apgūlies un aizmidzis. Kad visi sāka kustēties, pamanīja ka viņa nav un sāka saukt. Tomēs viņu tik viegli nevarēja pamodināt. Citi sāka skraidīt apkārt un tad viņu atrada. Ceļš uz pāreju bija diezgan grūts. Mēs nelietojām taciņu, jo bijām to vienkārši nozaudējuši nobirās. Vietām nogāze bija stāva, ar zāli un akmeņiem noklāta. Lai gan es biju nokavējis kāpiena sākumu, tomēr uz pārejas uzkāpu pirmajā desmitniekā. Pārejā bija neliels, ar zāli klāts laukumiņš, kurā ziedēja skaisti zili zvaniņi (Alpu genciānas). Un uz šiem zvaniņiem mums bija jāceļ teltis. Pārejas malā bija no ziemas palikusi liela kupena. No tās mēs ņēmām ūdeni tējai. Īstā pāreja un taka atradās kādus 200m uz kreiso pusi. Labajā pusē sākās klinšaina kalna kore ar pilsdrupām līdzīgu nelielu virsotni, apm. 30m virs nometnes. Pašsajūta bija diezgan slikta; sāpēja galva un dauzījās sirds un nebija apetītes, ar vārdu sakot dabūju kalnu slimību. Vajadzēja pirms kāpšanas atpūsties nevis skraidīt apkārt. Pārejas augstums bija 2900m. Malkas nav. Vakariņas vārījām uz prīmusa. Kāpjot augšā mūsu grupa ļoti izstiepās, tā ka beidzamie uzkāpa augšā tikai pēc kādas stundas.

Sestdien, 12. augustā. Nakts bija auksta. Tumsā pāri grēdai, spārniem švīkstot lidoja putni. Rīts atausa skaidrs. Naktī telts jumta iekšpusē sāka kondensēties ūdens, kas pilēja uz mūsu guļammaisiem. Drīz vien jau bijām uzcēlušies. Paēdām brokastis, novācām teltis un devāmies lejā. Beidzot uzgājām pazaudēto taku, ks vijās līču-loču lejā pa nogāzi. Dīvaini, bet ilgstoši ejot lejā ātri piekūst kājas un mēs bieži atpūtāmies. Novērojām skaistu un neredzētu dabas parādību. Pa kalna nogāzi lejā planējot lidoja simtiem rūsgansarkanu tauriņu. Tie slīdēja nevicinot spārnus kādus 1-2m virs zemes. Skaistā parādība ilga kādu pusstundu. Vēl kādā vietā uz nogāzes kādus 30m augstāk par taku bija redzams dīvains ap 10m augsts paugurs ar stāvām sienām. Tas bija hidrovulkāns. Ar kaļķiem bagāts ūdens bija nogulsnējis ap sevīm kaļķus. Šaurā, baltā stīdziņa dziļi lejā pamazām pārvērtās par putās sakultu kalnu upi. Lielo klusumu, kas valdīja uz pārejas pamazām nomainīja kalnu upes šalkoņa. Upē bija daži nelieli ūdenskritumi. Atpūtu ierīkojām pie pirmās pietekas no labās puses. Mazgājamies. Daži pat ielikās guļus ledusaukstajā ūdeni. Tas tika ar sajūsmu fotografēts. Pēc tāda kāpiena un peldes sajūta bija neaprakstāmi laba. Upes pretējā pusē atkal plešas priežu meži. Tālāk, aiz līkuma redzams lavīnu sniegs, kas aizbēris upīti, bet tā gandrīz visu sniegu izkausējusi. Tikai gar pašu krastu vēl redzamas sniega pārkares. Gar augšpusi nevar iziet; tur ir ļoti slīps un dubļains. Jāiet bija gar pašu upīti, zem sniega pārkarēm. Vietām bija jāpieliecas lai nenodauzītu galvu. Dažās vietās gandrīz nevar iziet, jo no vienas puses ledus, no otras- traka rēcoša straume. Netālu pirms pirmā ciema (kišlaka) rīkojam pusdienas nometni. Pēc pusdienām mūsu grupa sadalās divās daļās. Viena daļa aiziet grūtā maršrutā ar vairākām pārejām; pārējie, arī es, uz leju gar upi. Pa nakti paliekam pagājuši gar upi nedaudz uz augšu. Sausajās nogāzēs mīt ļoti daudz sienāžu. Siltā laikā tie visi sisina, radot neiedomājamu apdullinošu džinkstoņu. Mēs paliekam 13 cilvēku.

Svētdien, 13. augustā. Šodien sēžam uz vietas. Mēs trīs- Gerhards, Tālis un es ejam izlūkot apkārtni. Pārējie nodarbojās ar mazgāšanām (sievietes). Vēl citi tāpat staigā apkārt. Mēs gājām uz augšu gar upīti, tad nogriezāmies uz labās puses pieteku. Aizgājām līdz lielam sniega lavīnas nogruvumam, kas gāžoties norāvis sev līdzi lielu daudzumu koku. Virs aizgruvuma valda neparasts klusums. Nav dzirdama upes šalkoņa. Vietām virs upes gultnes sniegs iegruvis un tur rēgojās melni caurumi. Upe gāžas pa apakšu ārā raujot līdzi miglas mutuļus. Pie pašas upes pūš auksts vējš no ledājiem. Kādus 20m virs upes pūš silts vējiņš no ielejas uz augšu. Blakus lavīnu sniegam zied daudz puķu. Viņām tagad pavasaris. Tas nekas, ka ir jau augusts. Sniegs jau vēl atkāpjas. Pie lavīnas aizgruvuma pavadījām veselu stundu, tad gājām atpakaļ. Pa ceļam aizrāvāmies ar kalnu kristālu meklēšanu. Kalnu kristāli te sastopami kvarca dzīslās. Lielākie no tiem bija zīmuļa resnumā un 1cm garumā. Vēlāk uzzinājām, ka īstās kristālu raktuves bijušas blakus ielejā.

Pirmdien, 14. augustā. Visu dienu gājām gar upi uz leju. Pa ceļam gadījās daudz kišlaku. Upes ieleja te plata. Ielejas dibens bija klāts ar akmeņiem un oļiem un upe bieži sadalās daudzās attekās. Vairākos ciemos vēl nebija elektrības; to pašlaik vilka. Pašā vakarā, kad vārījām vakariņas, ieradās mūsu labvēlis, vietējais iedzīvotājs uz zirga, ietērpies tumši brūnā apmetnī (burkā). Vēlāk viņš bieži pie mums nakšņoja. Mēs viņu iesaucām par Au-Au.

Otrdien, 15. augustā. Arī šonakt mūsu grupas 14 dalībnieks Au-Au nakšņoja mūsu teltī, kas tiek neoficiāli pārdēvēta par viesnīcas telti. No rīta fotografējamies uz ēzelīšiem un uz zirga ar burku mugurā un ''gruzinku'' galvā. (gruzinka ir īpatnēja kaukāziešu žokejcepure ar pārlieku platām malām un speciālu polsterējumu, kas neļauj malām noslīgt uz leju) Vietējie iezemieši smējās locīdamies, kā mēs nemākam ar zirgu jāt; burka slīd no muguras nost un gruzinka krīt uz acīm.

Mūsu tālākais ceļš paliek arvien skaistāks. Upe pamazām iegraužas kanjonā. Ieleja sašaurinās. Drīz vien no labās puses pietek klāt liela upe, kas tāpat tek dziļā kanjonā. Pa to mēs dodamies tālāk uz augšu. Izejam cauri kādam ciemam un aiz ciema ierīkojam nometni uz nelielas, zaļas terases. Terases malā, nepieejamā dziļumā mutuļo upe. Pēc ūdens jāiet atpakaļ uz ciemu. (200m taisni un 50m uz leju). Pretējā upes pusē paceļas kailas, apdrupušas klintis.No kādas spraugas klintīs šļācas ūdenskritums. Gar krastu uz augšu atrodas tiltiņš bez margām. Upe zem tiltiņa mutuļo 50m dziļumā. Pats tiltiņš nav pirmā svaiguma. Gar aizas otru pusi ejot var nokāpt līdz pašam ūdenim. Ūdens visās lielākajās upēs ir stipri duļķains,jo kalni sastāv no tumšiem mālu slānekļiem, kas viegli izskalojas. Nākošā dienā ciemā notiks kāzas, kurās mēs tiekam laipni uzaicināti ar Au-au un kāda vietējā miliča starpniecību. Pievakarē savelkas tumši mākoņi un naktī uznāk stiprs negaiss.

Trešdien, 16. augusta rīts ir apmācies, kalni miglā. Ejam uz kāzām (sākums plkst. 10.00). Līgavaiņa māja atrodas ciema nomalē, skaistas, ieapaļas 200x200m platas ielejas malā. Jau sanākuši daudzi ciemiņi un vēl nāk klāt. Lielākā daļa atjāj ar zirgiem. Zirgus atstāj un piesien pie sētas dārza malā. Visus aicina pie galda un sēdina pie pusdienām. Pusdienās dod garšīgu gaļas zupu (droši vien aitas gaļas) no kāpostiem un kartupeļiem. Otrajā ēdienā plovam līdzīga biezputra. Kā obligāta piedeva klāt vēl tiek dota glāzīte degvīna, bet sievietēm īpatnējs, alum līdzīgs dzēriens. Laiku pa laikam atskan orķestra mūzika. Orķestris sastāv no diviem instrumentiem: ermoņikas un ar rokām sitamas bungas. Kad spēlē orķestris, mūs uzlūdz dejot. Mēs aizbildināmies, ka nemākam. Tas nelīdz, jādejo, kā māk. Un mēs dejojam. Gar malu stāvošie sit plaukstas taktī un smejas par mūsu dejošanu acis slaucīdami. Beidzot ap 12.00 atskan kaukāziešu dziesmas un pa durvīm iznāk garš gājiens. Pa priekšu dodas bars sievu, kuru vidū iet arī līgava. Pa gaisu lido lētu konfekšu riekšavas; bērni plēsdamies lasa konfektes. Aiz sievietēm nāk bars vīru, kuru vidū ir līgavainis. Līgavu un līgavaini kopā nelaiž, bet tura vienu no otra pa gabalu. Aiz vīrien nāk ciemiņi. Tautas dziesmas dzied tikai sievietes. Līgava un līgavainis nav atšķirami pēc apģērba. Visi apģērbti parastās svētdienas drēbēs, izņemot sievietes, kurām ir skaisti, krāsaini lakati. Es un Hofmaņu pāris no gājiena izstājamies un ejam uz nometni nomainīt tos, kas tur dežūrē. Raibais gājiens aizvijas gar aizas malu. Dziesmas pamazām pārvēršas daudzbalsīgās kalnu atbalsīs un beidzot saplūst ar putnu dziesmām un upes šalkoņu.

Te nu es izdaru grēka darbu, kura dēļ mani skrien meklēt pa visu apkārtni. Domādams, ka man tagad vairākas stundas brīva laika, sadomāju pakāpties pa tuvākiem kalniem un pavērot dabu. Nevienam neko neteicis vienkārši iegāju mežā. Uzkāpu kādā augstā klintī, kas paceļas pašā kanjona malā. Upe tikko dzirdami šalc kādus 200m lejā, aizā. Vienā pusē klintij ir kanjons, otrā - apaļā ieleja ar kāzinieku māju. Vēlāk izrādījās ka jau pēc stundas visi sanākuši, lai ietu tālāk, bet manis nav. Satraukušies un gājuši gar kanjonu mani saukdami. Es jau tūlīt steidzos lejā, tikko izdzirdēju saucot, bet bija jāapiet stāvas klintis. Sabāra mani krietni un gribēja, lai par sodu nākošā dienā taisu priekš visiem pusdienas. Beigās apžēlojās.

Mūsu tālākais ceļš ved pāri šaurajam tiltam augstu virs upes līmeņa. Tuvāk Mokokas ciemam taka jau ir plata un der automašīnām. Mokokas ciems atrodas lēzenā nogāzē, upes labajā krastā. Pie ciema atrodas autotilts. Mokoka savienota ar autoceļu ar Beštu. Naktsmītni iekārtojām kādu puskilometru pa straumi uz augšu, upes terasē. Ūdeni ņemam no kāda avota ceļmalā. Nakts bija ļoti jauka. Virs kalniem spīdēja pilns mēness un mēs līdz pusnaktij dziedājām.

Ceturtdien,17. augustā. Mūsu Au-au uzzinājis, ka šodien būs mašīna uz Beštu. Un to mēs jau no paš rīta gaidam. Apstaigājām Mokoku. Tikām ieaicināti divos dzīvokļos. Tīrība dažāda. Pēcpusdienā sākam palēnām iet uz Beštas pusi, kamēr mūs panāk apsolītā mašīna. Saulriets mūs pārsteidz uz pārejas starp Mokoku un Beštu. Pārejas nogāzēs, zemāk aug rododendru audzes, bet augšā, pļavā milzīgi lielziedainas dzeltenas pēterpogas. Vakars uz pārejas ir auksts. Pēc tradīcijas apstājamies uz pusstundu atdzesēt motoru. Beštā jau iebraucam tumsā. Izlūdzamies šoferi, lai tas mūs aizved ārpus ciemata. Mūsu lūgumu izpilda un mašīna nogriežas no ceļa un lielā ātrumā drāžas pa līdzenu pļavu pilnīgā tumsā. Beidzot mašīna apstājās un mēs sākam izkravāties. Šoferis bija pat tik laipns, ka nežēloja akumulātorus un, kamēr uzcēlām teltis, apgaismo mūs ar prožektoriem. žagarus meklējam un tēju vāram pilnīgā tumsā.

Piektdien, 18. augustā. No rīta viena daļa pēc brokastīm aizgāja uz Beštu, bet es eju uz divām stundām pavērot dabu. Eju uz augšu pa neliela strautiņa gultni, bet drīz strautiņa gultne paliek tik piegāzta kokiem, ka nav iespējams normāli tikt uz priekšu. Arī uz kalna nogāzes ir īsts haoss; krustu-šķērsu sakrituši koki un savijušies krūmi. Šī ir ziemeļu nogāze un saule to nekad necepina, tāpēc te viss tik aizaudzis.

No kāda mežsarga uzzinājām ka kādus 10km no šejienes atrodas karstie minerālavoti. Kad atnāks citi biedri no pilsētas, tad aiziesim. Bet aiziet uz minerālavotiem neiznāca, jo bija pazudis Gerhards, bet Tālis devās uz ciemu to meklēt. Vakarā abi atnāk iedzēruši un vēl divi vietējie iedzīvotāji ar pudelēm līdzi. Tie mums uzplijās un piedāvāja sadzert. Beigās sāka pieprasīt lai mēs viņiem sadabūjam karabīnes (armijas šautenes). Viņi teica, ka aiziešot pakaļ kinžaliem un mums vajadzēšot sadabūt viņiem karabīnes. Un vēl piekodināja; ja nedabūšot, tad mēs būšot beigti. Tā, kā jau bija visai tumšs mēs pamazām salīdām savās teltīs, kur viņi mums pakaļ nelīda. Visilgāk ar viņiem runājās Gerhards. Mēs, protams, uztraucāmies un negulējām un klausījamies, kas notiek ārā. Pēc kāda laika klusās sarunas ārā noklusa un mēs līdām skatīties, kas noticis un ieraudzījām, ka pie izdzisušā ugunskura guļ Gerhards. Nezin, kurš izteica, ka viņš ir nodurts un mēs visi līdām ārā un mēģinājām viņu kustināt. Viņš arī pamodās, sāka celties kājās, bet iekrita četrrāpus ugunskurā. Kā viņš vēlāk stāstīja, tad izlicies, ka viņam nāk miegs. Iezemieši drusku vēl parunājuši savā starpā un aizgājuši, bet Gerhards no tiesas aizmiga. Nakts bija ļoti tumša un uz rīta pusi uznāca stiprs lietus.

Sestdien, 19. augustā. Mēs gribam izlidot uz Mahačkalu ar helikopteri, bet laika apstākļi ir slikti. Kalni un kalnu pārejas tītas mākoņos. Pārceļamies tuvāk Beštai, uz ziemeļu nogāzes paaugstas terases. Pilsētiņa no augšas pārskatāma kā uz delnas. Tikai ūdens jānes 30m kalnā. Ar Au-au palīdzību dabūjām nopirkt svaigu gaļu. Sataisījām garšīgas vakariņas un pieēdāmies. Gaļa vēl paliek pāri un to mēs atstājam katlā uz koka pārliktņa pie ugunskura. Naktī pamodos no klusas skrapstēšanas un tādas, kā čāpstināšanas. Kādu brīdi klausījos, tad sagrābju leduscirtni un skrienu no telts ārā. No ugunskura vietas atdalas liela melna ēna un skrien uz mežu. Pieeju pie katla, bet tur tik pašā apakšā ir palicis mazliet gaļas buljona. Drīz uznāca spēcīgs lietus ar pērkonu, kas turpinājās visu nakti.

Svētdien, 20. augustā no rīta visi guļammaisi ir slapji. Tādiem plūdiem nebijām gatavojušies. Plēves uz teltīm bija uzliktas pavirši, stūri nepiesieti. Pašas teltis slikti uzceltas, jumti nenostiepti. Gar teltīm grāvīši nebija izrakti. Lietus ar pārtraukumiem turpinās visu dienu. Sēžam teltīs un spēlējam dažādas spēles. Vakarā sarunājam ar ciema vecāko un pārvācamies uz tukšu māju. Turpmāko laiku veltījam drēbju žāvēšanai. Visas upītes un strauti pārplūduši. Avotiņš, no kura ņēmām ūdeni, kad dzīvojām teltīs, piegāzts ar akmeņiem, kam pāri brāžas mālaina ūdens straume. Upes tuvumā var dzirdēt, kā pa tās gultni straume grabinādama veļ akmeņus.

Pirmdien, 21. augustā. Helikoptera vēl nav, kaut arī laiks ir samērā labs. Tomēr visi kalni ir vēl mākoņos tīti. Beidzot, mēs četri, dodamies uz siltajiem avotiem. Ceļš uz turieni ir ļoti gleznains. Sevišķi grandiozs kanjons ir netālu no siltajiem avotiem. Toties pie pašiem avotiem ir ļoti piemēslots. Cilvēki sanāk ārstēties no plašas apkārtnes; ir daudz gruzīnu, jo Grūzijas robeža ir tikai pāris kilometru attālumā. Viena daļa te nodzīvo kādu mēnesi plēves būdās, kauj vistas, vāra ēst un pēc tam visu pamet. Vistu galvas un iekšas mētājas apkārt. Mušas lidinās apkārt. Siltie avoti izplūst pašā upes krastā, bet atdalīta no upes ar uzmūrētu akmens sienu. Mūs, kā ciemiņus, palaida ārpus rindas. Ūdens ir duļķains un ne pārāk silts, jo no upes sūcās pa šķirbām iekšā. Dziļums ir tā apmēram līdz nabai. Baseina dibenā un arī ārpus baseina, upmalā no klinšu spraugām tek avoti ar siltu, pat karstu ūdeni. Apkārt baseinam arī ir uzcelta akmens siena, kurai pāri pārvilkta plēve. Pavisam šajā brīdī pie avotiem varēja saskaitīt kādas desmit teltis. Viņi gribēja lai mēs padzīvojam pie viņiem kādu laiku, bet mēs atrunājamies, ka mūs helikopters gaida.

Otrdien, 22. augustā no rīta visi sēžam sakrāmējušies pie helikoptera nolaišanās laukuma. Helikopteris atlidoja ap plkst.12.00. Ap to salasījās milzīgs pūlis. Mums deva priekšroku. Bez mums helikopteris uzņēma vēl 5 vietējos. Un tad mēs lidojām uz Mahačkalu. Helikopterā bija milzīgs troksnis un vibrācija. Mēs pacēlāmies līdz mākoņu joslai. Parādījās grandiozi kalnu skati, kas atgādināja mākslinieka Rēriha gleznas. Mahačkalas lidlaukā ieradāmies ap 14.00. Netālu no jūras krasta ierīkojām savu pēdējo nometni. Kurināmā nebija. Izlīdzējamies ar prīmusu un benzīnu kuru salienējām no atpūtnieku mašīnām, kas atradās jūrmalā. Vēlāk aizbraucām uz pilsētu, lai nopirktu biļetes rītdienas ekskursijai uz Derbentu (120km).

Trešdien, 23. augustā ceļamies 4.00, ņemam līdzi ēdamo un braucam uz autostaciju. Autobuss atiet 6.00. Līdz autostacijai mūs aizved kāda vieglā mašīna. Mēs esam 4 cilvēki. Ceļš uz Derbentu iet gar jūrmalu un kalnus tikpat kā neskar. Derbentā vispirms painteresējamies, kā tikt atpakaļ. Atpakaļtikšana ir grūta. Viss ļoti neskaidrs. Biļetes pārdod tikai tad, kad pienāk autobuss vai vilciena. Atpakaļtikšanas plāns rodas citādi. No Mahačkalas uz Derbentu brauc ekskursiju autobusi un ceram, ka tie atpakaļbraucot mūs paņems. Pie Derbentas cietokšņa drupām esam reizē ar kādu grupu, kas pašlaik izkāpj no autobusa. Tūlīt viņiem piesējamies un ievācam ziņas par iespēju atgriezties Mahačkalā. Izrādās, ka tie ir armijas instruktori skolās, kas iziet kursus Mahačkalā. Pilsētas cietoksnis atrodas priekškalnē aiz pilsētas un no cietokšņa drupām pārredzama visa pilsēta. Cietoksnis savā laikā uzcelts lai aizsargātu vienīgo ceļu uz Aizkaukāzu. No cietokšņa līdz jūrai stiepjas biezi mūri ar aizsardzības torņiem. Pēc cietokšņa apskates esam pie vietējās musulmaņu svētnīcas, kuras sētā aug milzīgas tūkstošgadīgas platānas. Kad ekskursija beidzās gribējām paēst tējnīcā (kuras te ir ļoti daudz). Nopirkām maizi un desu un gājām uz tējnīcu, bet nekur netikām, jo mūsu jaunie paziņas uzaicināja mūs uz restorānu. Un restorānā, kā jau restorānā konjaks karafēs... Atpakaļ uz Mahačkalu braucām ar dziesmām. Pārējie pa to laiku bija sauļojušies un peldējušies jūrā, bet, kad mēs atbraucām, bija sacēlies stiprs vējš un no peldēšanās nekas neiznāca, jo pa gaisu lidoja smilšu mākoņi.

Ceturtdien, 24. augustā. Aizbraucām uz Novadpētniecības muzeju un vakarā satikāmies ar mūsu grupas otro daļu. Atkal dziedājām līdz vēlai naktij. Pa to laiku mūžīgais vējš norima un iestājās apbrīnojams klusums. Vārījām tēju uz prīmusa un kāds bija neuzmanīgs un prīmusu apgāza. Benzīns sāka tecēt no slikti aiztaisītā vāciņa un nākošā acumirklī uzliesmoja. Par laimi drošības vārstulis prīmusam bija kārtībā. Tā viņš, pa laikam nošņākdamies, dega, kamēr izdega viss benzīns. Tikai grupas vadītāja bēdājās, ka nokvēpināja pavisam jaunu, skaisti zaļu prīmusu.. Vēlu, vēlu, klusumā pēkšņi lielām lāsēm sāka līt lietus, kas mūs beidzot aizdzina gulēt.

Piektdien, 25. augustā. No rīta cēlāmies un sākām kravāties prombraukšanai. Pamazām sākām atgriezties māju dzīvē, atcerēties, kas būs mājās jādara, ko vēl vajadzētu nopirkt radiem un draugiem. Tālāk viss notika kā sapnī: autobuss - lidmašīna - Maskava - lidmašīna - Rīga... Izlidojām no Mahačkalas ap vieniem pēc pusdienas un ap 11 vakarā bijām Rīgā. Viss ceļojums palika kā tāds pasakains sapnis; pa daļai īstenība, pa daļai fantāzija.