Mazliet Portugāles ziemas

Ilze Bruņeniece 13.03.2011 7 min lasīšanai 17 foto

Vēl viens piedzīvojums, vēl viens ceļojums. Šoreiz esmu ceļā uz tikšanos ar citiem jauniešiem, lai Bragā, Portugāles pilsētā plānotu pasākumu, kas notiks jūnijā. Atkal kas jauns priekš manis, atkal izaicinājums, un es degu nepacietībā to piedzīvot!

Lufthansa. Man kā mazbudžeta ceļotājai pārseigums ir lidojums ar Lufthansa aviosabiedrību, ko noorganizējusi uzņēmējorganizācija. Lai gan man nav nekas pret lēto un vienkāršo Ryanair, priecājos par iespēju nobaudīt „citas klases” lidojumu. Diemžēl nākas tajā mazliet vilties, jo laikam jau gaidu par daudz. Lidojums kavējas 1.5 stundu, nīkstu lidostā. Labi, ka nākamais pārlidojums man vakarā, neuztraucos par kavēšanu. Pagaidām. Citi pasažieri gan manāmi nervozē un ik pa laiciņam pieiet aprunāties ar apkalpes personālu pie geita letes. Darbiniece mierinoši sniedz informāciju, kas ir viņas rīcībā. Tiklīdz tiekam lidmašīnā, izjūtu arī lielāko atšķirību servisā. Vietas mazliet vairāk nekā pierasts, arī pabaroti un padzirdīti tiekam, kaut gan lidojums vien mazliet mazāk kā 2 stundas līdz Frankfurtei. Pāris stundas lidostā, kurā vēl neesmu paspējusi pabūt. Veicu īsu ekskursiju, nekā īpaša jau patiesībā. Un nu jau klāt ir nākamais lidojums, kurš arī nesākas kā paredzēts.. Rezultātā Porto ielidojam kādu pus stundu vēlāk.. Neko darīt. Vismaz esmu ieēdusi. Jo priekšā vēl ceļš līdz Brāgai.

IPV tikšanās. Kad tiekam līdz viesnīcai, lai satiktu pārējos dalībniekus, saprotu, ka esmu tieši laikā uz neoficiālo daļu – vakariņām un vietējo izklaižu vietu iepazīšanu. Vakaru pavadam jautrās sarunās, mazliet uzdejojot. Mazliet, jo priekšā darba diena. Tā mums izdodas varen produktīva, pēc gardajām portugāļu brokastīm (tiem, kam garšo saldumi - ideāli, pērējiem pietrūkt omletes, man ar) esam gatavi darbam. Diena tā arī paiet čakli strādājot un daudz ēdot (nogaršojam, portugāļu olīvas, tradicionālo Bachalau, kā arī gaļas un dārzeņu sacepumu), jo portugāļu viesmīlības tradīcijas ar ēdienu skopoties neatļauj. Pēc pusdienām izmantojam pievilcīgos laika apstākļus (saulīti un +15 C), lai apmeklētu netālu esošo Bom Jesus katedrāli, kas ir viena no 130 un cik tur šajā pilsētā, tomēr izceļas ar ārkārtīgi skaistu atrašanās vietu un to, ka mūsu organizatora Carlos tēvs te bildinājis topošo sieviņu.. Vieta ar stāstu. Drīz vien pusotras dienas darbs paveikts vienā, varam būt lepni un šoreiz izbaudīt atpūtu pēc labākās sirdsapziņas. Ar to viss ir it kā kārtībā, tomēr nogurums un pārdzīvotie stresi saistībā ar mūsu treneres Jasminas garo ceļojumu līdz Porto, saīsina arī šo vakaru. Visi dodamies pie miera. Dažiem šis ceļojums ir bijis varen īss, jo nākamajā dienā jau gaida lidojums mājup. Tomēr es esmu sev uzorganizējusi mazas brīvdienas.

Braga. Rīts man sākas vēlu, jo nav jau kur steigties.. Vēlos izbaudīt Portugāles laiskumu pilnībā, lai gan valsts ziemeļu daļā to pagrūti atrast. Kad jautāju par siestu, kā atbildi saņēmu faktu, ka atrodos valsts produktīvākajā galā. Nobaudu pusdienas (uzkodās garneles, pēc tam Brazīļu virtuves labumus – cūkgaļu, frī kartupeļus, rīsus, pupiņu mērci) vēl kopā ar Carlos un Jasminu (kas savu darbu sāks tikai tagad), uzzinu, ka Carlos pazīst Couchsurferi Armando, pie kā plānoju nakšņot, un rezultātā kafiju dzeram jau četratā. Pēcpusdienā Carlosam jātiek galā ar atskaitēm, tādēļ Armando ved mūs abas ar Jasminu iepazīt Bragu. Šodien ar laiciņu mums gan nav paveicies, vairāk vai mazāk, bet visu laiku līst. Tad nu ķeram mirkļus, kad tā mazāk, lai pārvietotos. Lietusgāzes pārlaižam kādā baznīcā, veikaliņā, kafejnīcā. Vecpilsēta neliela un lietaini pelēcīga, tomēr var just jau pavasari – magnoliju pumpuri teju teju grasās vērties, mandarīni kokos vairs īsti neturas.. Uz mirkli iedomājos, kā te izskatīsies pēc nedēļas, divām.. Mmm..

Kafija. Tā kā neviena no mums nav tūriste, vairāk esam ceļotājas un baudītājas, izlemjam pāris stundas veltīt cilvēku vērošanai no skaistās Braziliana kafejnīcas logiem. Dzeram labu un briesmīgi lētu (0.5 – 2 EUR) kafiju, vērojam, runājamies, jokojam.. Tā paiet mūsu diena Bragā. Kad tuvojas vakariņu laiks, nogādājam Jasminu atpakaļ viesnīcā un dodamies meklēt kādu vīna pudeli mierīgam vakaram pie kamīna (Armando dzīvoklī), jo daudzie iespaidi liek par sevi manīt un lietainais laiks velk uz miegu.

Porto. Magnolijas. Vēl iepriekšējā vakarā prātoju saulaina laika gadījumā apmeklēt arī Gemenais pilsētu, kas pavisam netālu no Bragas un esot ārkārtīgi skaista. Tomēr pelēkais rīts mani pārliecina doties uz Porto, kur vietas mazliet zināmas un redzētas, tāpēc īpaši mīļas. Par 2.30 EUR ar vilcienu tieku līdz Sao Bento stacijai, kas atrodas pie pašas vecpilsētas. Somu atstāju seifā turpat (par 3 EUR), negribas to staipīt pa pilsētu. Ziņoju Nuno, ka esmu ieradusies un jautāju, kur varētu atrast kādu magnoliju dārzu. Tās mani ir apbūrušas. Diemžēl telekomunikāciju inženierim šis jautājums nav stiprā puse, viņš iesaka meklēt Palacio de Cristal parkā. Atrodu ar tur mazliet no skaistuma. Un priecājos, baudu un fotografēju, kā tāda japāņu tūriste. Klīstu pa mazām ieliņām, mazliet runājos ar cilvēkiem, jo jau iepriekš esmu izskraidījusi „must see” vietas. Ne tās mani te saista, bet atmosfēra.

Foto. Kādā brīdī pamanu, ka tikko esmu pagājusi garām fotogrāfu skolai, un tepat ap stūri redzi izkārtni par foto izstādi. Eju iekšā un attopos mazā, pustumšā kafejnīciņā, kur vienīgais, kas veido interjeru, ir apskatei un pārdošanai izliktās bildes. Aiz letes kundzīte, Lucia, kas aicina mani aplūkot fotogrāfijas nesteidzoties, pastāsta, ka arī es, ja gribu, tur varētu kādu savējo izlikt un iespējams pat pārdot. Pagājušā nedēļā pārdevusi veselas divas, katru par 60 EUR. Interesanti. Pierakstu īpašnieka kontaktus un sarunājam, ka vakara pusē ienākšu pie viņas kādu portvīnu nobaudīt.

Vakars. Nuno ir beidzis darbu un gaida mani pie stacijas, lai izvadātu mani pa savu vismīļāko pilsētu. Nu es arī saprotu, ka viss, ko viņš rakstījis portālā ir patiesība. Negadās bieži satikt cilvēku, kurš tik ļoti būtu pārliecināts, ka viņa pilsēta (Porto) ir labākā vieta uz pasaules. Pirmo mēs apmeklējam Sporta cafe „Peter”, Douro upes malā, gandrīz pie slavenā Eifeļa tilta. Vieta, kur tiekas Porto Couchsurferi, kur atrodama karte. Un nu tur atrodama arī mana spraustā kniepadata pie Rīgas atrašanās vietas tajā. 6 latvieši gan pirms manis tur jau bijuši.. Nobaudam šīs vietas „specialitāti” – džinu ar toniku un dodamies pastaigā. Lēnā garā un sarunās pavadam laiku staigājot gar upes Porto krastu un, kad tas apnicis, pārbraucam uz otru, Gaia pilsētas daļu.

Okeāns. Nākamais mūsu programmā ir okeāns. Ir gan pavisam tumšs un līņā, tomēr aizbraucam izbaudīt okeāna šalkoņu. Viļņi met baltas putas, tomēr Nuno stāsta, ka tāds tas izskatās, kad ir mierīgs. Mēdzot būt arī 6 metrus augsti viļņi (tos es kādreiz gribētu redzēt) un stiprāks vējš. Vētru gan viņiem neesot. Bet ko nu kurš par tādu sauc. Šī (Gaia) pludmale esot labākā Porto tuvumā esošā, populārākā vietējiem un tūristiem. Un promenāde jeb pastaigu celiņš te ierīkots 20 km garumā. Ir kur izvērsties. Gribu uz turieni vasarā!

Emilia. Pirms došanās „ielās” vakarā, mums jāpiestāj pie Nuno mājas, lai pabarotu un apraudzītu Emiliju, viņa jauno kucēnu. Apciemojums izvēršas par veselu pasākumu, jo Emilia ir tik jauka, draudzīga un draiskulīga. Pavadam krietnu laiciņu ar viņu spēlējoties, dauzoties un priecājoties par viņas kucēnizdarībām. Nu es skaidri zinu, ka suņus mīlu daudzkārt vairāk par kaķiem.. Tā mīlestība, kas nāk no viņiem, ir vārdos neaprakstāma.

Porto bāri pirmdienā. Tā kā man lidostā jābūt ap 4iem naktī, lai dotos mājup, izlemjam, ka gulēt iet nav vērts (un nevajag riskēt, ja nu nepamostos). Tātad dodamies ielās. Vakariņojam kādā restorānā Douro upes Gaia krastā, tiekam pie garda vīna (ko izvēlēties ļauju Nuno) un zivs. Labu labā, lai gan Nuno māca, ka īsti svaigu zivi varot dabūt tikai pusdienās, kad tā tikko no zvejas atvesta. Lieku aiz auss nākamajā reizēm, tikmēr baudu šo pašu, kas garšo vienkārši lieliski. Nākamais pieturas punkts.. mums ir jebkurš krodziņš/bāriņš, kas Nuno zināms un ir atvērts. Un tādu nav daudz, jo ir pirmdienas nakts. Diemžēl nosaukumus jums pateikt nevarēšu, tomēr prātā palicis, ka izklaides jāmeklē vai nu lejā krastmalā, vai augšā pilsētas centrā ap universitāti. Lejas malu atstājam citām reizēm, dodamies iepazīt studentu izklaides. Pavisam netālu no universitātes ēkas, darbojas pavisam vienkāršs bārs, kas plastmasas glāzēs tirgo aliņu (0.3l) par 1 EUR. Tam tiešām apmeklētāju netrūkst un ārpusē pie tā „tusē” labi daudz studentu. Turpat ap stūri ir vēl viens studentu bārs, bet nu jau lielāks, ar gariem galdiem un pilns. Tajā mēs neuzkavējamies, ejam meklēt nākamos. No tiem, kuros ieklīdām, man atmiņā palicis bārs, kam nosaukumā kaut kas par rūsu (Ferrugem) un interjers mazliet velk uz kādreizējā "Slepenā Eksperimenta" pirmssākumu stiliņu. Ķieģelu sienas. Metāla galdi un letes. Tik gaismas rudas un rada īpašu atmosfēru. Te džintoniks nav ne uz pusi tik labs. Tomēr vietai nav ne vainas.

Pazudušais tornis. Pašā vakara noslēgumā sagribu pilsētas nakts panorāmu. Tad nu arī dodamies meklēt kādu augstāku vietu. Atrodam un bildes gatavs, mazliet lietainas tikai. Mazliet. Nuno man visu laiku mēģina iestāstīt, ka pilsētā ir varen augsts un skaists skatu tornis, kas pieder kompānijai, kur viņš strādā, un no turienes skats esot nepārspējams. Miglas, lietus un laika apstākļu dēļ nekādu torni pat redzēt nevar, kur nu vēl no tā panorāmu skatī. Tā es vēl joprojām virtuālā sarakstē Nuno pakaitinu, lai uzceļ tak to solīto torni līdz manai nākamajai atbraukšanai. Jo nu nebija tur tāda.

Skrējiens uz lidmašīnu. Skrējiens gan, bet ne Porto. Jo mūsu pirmdienas nakts pastaigu noslēgums pienāca jau ap plkst. 3iem, kad lēnā garā, vēlreiz apciemojot Emiliju, Nuno mani aizved uz pavisam tumšu, klusu un tukšu lidostu. Ir daži, kas tur pavadījuši nakti uz benķīšiem (kas kā jau visur, nav paredzēti gulēšanai un aprīkoti ar nevienam nevajadzīgiem rokturiem). Atvadamies ar dienvidnieku bučām, pie kurām jau esmu sākusi pierast, un sāku savu mājupceļu. Atkal Lufthansa, un atkal kavējas. Tā kā man starp lidojumiem tikai 1h laika, šoreiz nervozēju. Pirmais lidojums miegains, jo mans organisms prasa tā arī nesaņemto naktsmieru. Frankfurtē ielidojam no kaut kādas ne tādas puses, ilgi nevaram nosēsties. Un rezultātā man no B termināla jāskrien uz A terminālu meklēt lidmašīnu uz Rīgu. Tfu.. Nepatīk man tik lielas lidostas tomēr un vācu aviokompānijas, kas nespēj būt precīzas. Bet drīz vien manu garastāvokli uzlabo lidostā satikta paziņa, un laiks līdz Rīgai aizlido nemanot. Pirms nosēšanās tik paspējam acis ieplest no nepierastā skata – Rīgas jūras līcis viens vienīgs ledus blāķis un tajā izkaisīti kuģi, iesaluši. Bāc! Tas laikam saucas – esam mājās!