Visca Catalunya! (Annas suņi un Čarlija ēzelis)

10.04.2007
16 min lasīšanai
20 foto

Piektdien astoņos vakarā iebraucu Barselonā (atstopēju no Langonas, tas netālu no Bordo) un nopriecājos, ka te ir siltāks nekā Francijā. Satiku draugu Džoanu, [pie kura visas šīs dienas ciemojos], un devos uz viņa vecāku dzīvokli. Vakars bija jauks, bet nākošajā dienā sāka līt... Divas nedeļas atpakaļ bijis silts un sauss, bet: kad es atbaucu – līst. Kad esmu vistālāk uz dienvidiem kā jebkad iepriekš, lūdzu: salstu un mirkstu lietū: 12 grādi, dregns un vējains; līst (veicas man, ziniet, kā slīkonim). Tauta runā, ka es ar savu klātbūtni izsaucu klimatiskas anomālijas; spriediet paši – kad pagājušogad visu maiju nodzīvoju Krimā, arī lija un bija auksti (kaut parasti ir silti un saulaini). Šoziem dzīvojot Nicā, dzirdēju, ka nekad vēl ziema nebija bijusi tik silta un saulaina (vienigais mierinājums = tātad [ietekmēju] ne tikai uz slikto pusi). Citus gadus šeit, Spānijas ziemeļaustrumos – Katalonijā, šajā laikā ir 25 gradi un sauss. Bet šogad esmu atbraucis es. Pat ziemā bija siltāk nekā tagad. Sestdiena, 31.marts No rīta Džoans aizskrēja darīšanās, paliku viņa vecāku dzīvoklī. Viņa māte runāja kataloniski, es – franciski = sapratāmies ideāli (valodas nedaudz līdzīgas, turklāt, ar žestu palīdzību varu atrast kopēju valodu pat ar marsiešiem). Paēdu brokastis un devos staigāt pa Barselonu, apskatīt tās vietas, ko nepaspēju pagajušoreiz. Saule mani apspīdēja kādu pusstundu pa visu dienu, tas arī bija viss. No lietus glabos Katalonijas mākslas muzejā, pec tam uzrāpos Montdžuika kalnā, tur augšā varens cietoksnis. Uz dienvidrietumiem no kalna plešas rupniecības zona un milzīgā Barselonas tirdzniecības osta (neskaitāmi angāri un laukumi ar konteineriem). Otrā pusē visa pilsēta kā uz delnas, Kolumba kolonna krastmalā (pēc Amerikas atklāšanas viņš piestāja šeit un devās svinīgās pusdienās pie spāņu karaliskā pāra, kas šo braucienu sponsorēja), patālāk izteiksmīgi iezīmējas Sagrada Familija baznīcas milzīgie torņi. Veselu pusgadu nebiju šeit bijis! [Septembrī bija krietni siltāk]. Svētdiena, 1.aprīlis (Bioloģiskā lauksaimniecība un vietējais rokenrols) Jāpalīdz vienam Džoana draugam apgraizīt vīnogulāju (tad vēl vakarā jāiziet uz vienu koncertu, pec tam – ciemos pie draugiem). Vīnogu laukā jau viens no draugiem strādā, jāizved viņam pārtika (tiek sagatavots maiss ar maizi, sieru, sulu un pupu sautējumu). Sēžamies Džoana mašīnā (mikriņa kravas variants, precīzāk VW Transporter, sarkans, 1996.gada izdevums, nodzīts līdz grabažas kondīcijai) un dodamies uz dienvidrietumiem (gandrīz paralēli jūras krastam, Tarragonas virzienā). Pa ceļam Džoans stāsta par saviem darbiem: viņš aktīvi darbojas Biologiskās lauksaimniecibas asociācijā – gatavo dokumentus, ko sūta valdībai, braukā pa skolām un propogandē bioloģiskos produktus, pālīdz zemniekiem, organizē bioloģiskās produkcijas realizāciju. Vienreiz esot nosēdējis nedēļu kokā Barselonas centrā /// kopā ar biedriem /// apkārušies ar plakātiem /// protestējot pret kādu valdības lēmumu. Viņš saka: būtībā mēs visi esam galīgi neaizsargāti – mes nevaram zinat, vai produkts, ko pērkam lielveikalā, ir ģenētiski modificēts vai nav, un kāda ķīmija lietota to audzējot. Bioloģiskā jeb organiskā lauksaimnieciba tas ir = visu audzēt dabiski, bez jebkādas ķīmijas. Mūsdienās lielie pārtikas ražotāji visiem līdzekļiem cenšas: 1) saražot vairāk un lielāka izmēra augļus un dārzeņus; 2) ar ķīmijas palīdzību panākt, lai to var uzglabāt ilgāk; 3) padarīt pārtiku maksimāli lētu (lai var vairāk pārdot). Nav īsti skaidrs, cik lielā mēra tiek pielietota ģenētiskā modificēšana un kādus procesus mūsu ķermeņos izsauc modificētās pārtikas lietošana. Taču redzam, ka augļi kļūst arvien skaistāki un lielāki, un, ka pedējos gados krasi pieaudzis vēža saslimšanu, alerģiju un citu riebeklību daudzums. Redzēsim, kas ar mums visiem būs pēc gadiem 20... Vairumā Eiropas valstu ģenētiskā modificēšana aizliegta ar likumu, bet nav izstrādāts mehānisms, kā to kontrolēt, un ir pierādījum, ka dzaudzviet šis likums tiek pārkāpts. Ševišķi šeit, Katalonijā. Protams, lielajiem ražotajiem Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija ir dadzis acī. Bez citām aktivitātēm Džoans ar draugiem pa tiešo iepērk no zemniekiem produkciju savām vajadzībām. Protams, tas iznāk tā kā nelegāli (:::nodoklīši:::), bet izdevīgi gan vieniem, gan otriem, un ir garantija, ka pārtika ir laba. Džoans: ´;Man dzīvē svarīgākais ir mīlestība, bet, kad cilvēki darbojas lielajā biznesā, tad parasti mīlestība tiek upurēta lielās naudas labā. No ražotāju puses mēs nejūtam rūpes par produkcijas patērētājiem, bet tikai par savu peļņu. Tāpēc esmu kapitālisma un globalizācijas pretinieks, šī sabiedrība un šī iekārta ir naidīga manai būtībai´;. Džoans ir ļoti norūpējies par ekoloģiju un cenšas darīt visu iespējamo Zemes labā. Viņš tas cilvēks, kuram blakus jūtos brīnišķīgi un skaidri. Tādi ir arī viņa draugi. Viņos ir mīlestība, es to sajūtu ieplūstam manī un plūstot viņu starpā, jūtos šajā kompānijā kā MĀJĀS. Visi viens par otru rūpējas un atbalsta, visiem tiek veltīta uzmanība un labestība. Reti kad esmu sastapis līdzīgus draugu pulciņus. (Atceros Džoana drauga Čarlija teikto: ´;Jūs taču zināt, kāds ir Džoans, tu viņam piezvani kaut vai nakts vidū: ´;Alo, esmu uz Mēness, vajag tavu palīdzību´; / ´;Tūlīt, jau lidoju!´;). Un tā mēs līkumojam pa lielceļiem, tad pa maziem ceļiem cauri ciematiem, tad pa lauku ceļiem cauri laukiem. Kalnains, lauki ierīkoti terasēs, tās balsta masīvi akmens mūri, daži pat pārsimt gadus veci. Te audzē: * vīnogas, *olīvus, *mandeles. Zeme mālaina, iesārta, dažviet izteikti dzeltena; akmeņaina. Pabraucam garām kleķa mājelei, kur Džoans nodzīvojis trīs gadus kopā ar diviem marokāņiem un darbojies tēva saimniecībā. Tēvs nav gribējis viņam pienācīgi maksāt un visādi ierobežojis dēla radošās izpausmes, un nu viņi vairs nesadarbojas. Džoana tēvam pieder gan plantācijas, gan mežs. Kad nokļūstam vajadzīgajā laukā, tur mūs sagaida Pau un dabūn paēst. Džoans man ierāda kā apgriezt vīnogulāju vecos zarus – jāatstāj tikai viens vai divi pumpuri katram zaram, tad tie šogad izdzīs spēcīgas atvases un būs labas ogas. Džoans pasniedz man vīnogu sulas pudeli: Pau darīts dzēriens no šī lauka vīnogām. Garšīgi! Ir vērts pastrādāt! Laiks visu dienu apmācies, brīžiem nedaudz smidzina. Džoans un Pau tarkšķ vienā laidā, es gan nekā nesaprotu, bet dzirdu vārdus ´;karma´;, ´;aura´;, ´;enerģijas´;. Vakarpusē viens dodos pastaigāt pa apkārtnes mežiem. Priedes (citādākas nekā Latvijā), dažadi lapu koki (nezinu kā tos sauc), dažviet pa kādai palmai, dadži (par tiem ziņo manas kājas!!!). Krēsla; čivina putni; sīks lietutiņš; pastaigāties = neizsakāma bauda::: Kad satumst, dodamies uz Torredembarra ciematu uz koncertu. Ciematā pamanu, ka vairākām mašīnām numuros zem ES zvaigžņotā apļa nevis E (España), bet CAT, kas nozīmē Katalonija. Protams, tas ir pretrunā ar noteikumiem, bet šo auto īpašnieki ir novada patrioti. Arī Džoans ir lokālpatriots un pret spāņiem attiecas kā mēs pret krieviem padomju laikā. Viņš stāsta, ka daudzi vēlas Katalonijas neatkarību (bet reāli runāšanas ir vairāk nekā darīšanas). Ģenerāļa Franko diktatūras laikā (līdz pat 1975.gadam) kataloņu valoda bija aizliegta, daudzi tika ieslodzīti cietumā tikai par to, ka runāja savā valodā. Tagad ir gan vietēja televīzija, gan laikraksti kataloniski. Arī Džoans gan ģimenē, gan ar draugiem runā kataloniski (protams, viņi visi teicami prot arī spāniski). Viņš stāsta, ka kā tādas vienotas Spānijas nemaz nav, novadi ir ļoi atšķirīgi, Galisijā runā gajemo valodā, Baj-Aran novada valoda ir Araness, Astūrijā – bable valoda (vec-spāņu valoda), Andalūzijā runā izteigtā spāņu valodas dialektā, basku valoda vispār nav līdzīga nevienai citai visā valodā. Spāņu valoda (kastejano) nāk no Kastīlijas, kastīlieši gan sevi sauc par spāņiem. Arī Katalonijā ir cilvēki, kas sevi sauc par spāņiem un runā spāniski, bet tie ir ieceļotāji no citiem novadiem. Tātad, koncerts: starp piecstāvu betona mājām bārs La Traviesa – neliela guļbaļķu būdiņa. Šobrīd tā ļaužu pilna; visi dzer alu un dejo; spēlē vietējā grupiņa (pietiekoši draņkīgs rokenrola un blūza sajaukums), dāmīte gados cenšas tēlot Dženisu Džoplinu, (bet sanāk švaki). Sajūtos kā Mežonīgajos Rietumos: ļaudis klaigā, brīžiem uzkliesmo pa kādam strīdam, šķīet, tūlīt kovboji izvilks pistoles un sāksies šāudīšanās; taču katrs strīds beidzas miermīlīgi: ar dūres pavicināšanu un izteiksmīgu nošpļaušanos. Bārā vairāki Džoana draugi, viens no tiem ir Mikelanželo, pie kura pēc koncerta dodamies ciemos uz Montferri ciematu. Mikelanželo un Džavija dzīvoklis sākas ar garu koridoru, kas piekrauts ar dažādiem darbarīkiem, to skaitā viss, kas nepieciešams biškopībai – Džavijam ir bites. [Protams, te mēs tiekam cienāti ar medu.] Koridoram seko virtuve, tās vidū krāsniņa (buržujka), kas tiek izmantota arī maizīšu tosterēšanai. Telpa ļaužu pilna: ciemos atnākuši Čarlijs, viņa sieva Anna-Marija un divi brazīlieši – Danielo un Flavio, kas šobrid palīdz viņu saimniecībā. (Savā fermā pārdesmit kilometrus no šejienes viņi tur audzē dažādus dārzeņus un olīvus. Pajautāju, vai ir lopi. Jā, ir: suns, divi kaķi un viens ēzelis.) Ciemiņi nupat skatījušies Larsa fon Trīra filmu ´;Idioti´; un tagad to apspriež. Laba filma! Man tā palikusi atmiņā no laikiem, kad Filoloģijas fakultātē apmeklēju Ditas Rietumas lasītās lekcijas par kino vēsturi (viņa šo filmu prezentēja kā tā brīža zīmīgu aktualitāti). Pēc vakariņām tie četri dodas projām, mēs ar Džoanu paliekam šeit nakšņot. Pirmdiena, 2.aprīlis (Anna + čigāniete = kautiņš) Dienas plāns: 1) apskatām ciematu, 2) braucam un El Vendell pilsētiņu sagaidīt vienu Džoana draudzeni vārdā Marija, kas atbrauks ar vilcienu piedalīties vīnogulāju graizīšanā, 3) dodamies uz lauku un strādājam. ==== Lietus ļauj realizēt tikai pirmos divus šī plāna punktus. == Ciemats Montferri izskatās sekojoši: gan vienīgo ielu (kas, neskatoties uz apkārtnes plašumiem, ir visai šaura) sadrūzmējušās divstāvu mājas (siena pie sienas). Aiz mājām uzreiz lauki – sakņu dobes, vīnogulāji, glītās rindās olīvu koki. Baznīca visai liela, bet arī iežmiegta starp mājām (kad iepriekšējā vakarā atbraucām, redzējām, cik iespaidīgi tā izgaismota). Kādu puskilometru nostāk vecās baznīcas drupas (nu kā tad es neaizbridīšu tās apskatīt, man taču mānija uz visādām drupām); pie tām atrodam mandeļu koku; čaumalas tiek skaldītas starp nelieliem akmeņiem, mandeles ir visnotaļ garšīgas. No ciemata redzams uz tuvējā pakalna tornis. Džoans skaidro, ka tas ir no rekonkistas laikiem, kad spāņi dzina projām arābus (no 711.g. līdz 15.gs. visa Ibērijas pussala bija arābu iekarota, tie gribēja iefiltrēties arī franču zemēs, bet pēc dažām niknām kaujām šī vēlme viņiem pārgāja; vēl ar rekonkistu saistīts Rolanda liktenis (tā paša, kurš dižojas Rīgā Rātslaukumā = nobendēja viņu arābi). Spānija tika atkarota pēc tam, kad Aragonas karalis Fernando apprecējās ar Kastīlijas karalieni Izabellu un apvienoja šīs un (piespiedu kārtā) arī citas tuvējās karalistes / šito es atceros vēl no profesores ķimenes lekcijām Vēstures fakultātē)). Blakus Montferri īpatnēja kapella – Montseratas svētvieta, saistīta ar Montseratas klosteri, kas kalnos uz rietumiem no Barselonas. Kapelu projektējis viens Gaudī skolnieks, tā būvēta 1926.g., forma visai neparasta, it kā veidota no bišu šūnām. Pie kapelas mūs sagaida divi ļoti sirsnīgi un ļoti izsalkuši kucēni; ar nožēlu konstatējam, ka nekā ēdama līdzi nav. Braucam uz El Vendell pretī Marijai (viņa dzīvo kādā kalnu ciematiņa stundas brauciena attālumā no šejienes, strādā invalīdu patversmē un piedalās visās iespējamās sabiedriskajās aktivitātēs; atbraukusi speciali griezt vecos zarus vīnogulājiem - viņa kopā ar Mikelanželo no tām vīnogām gatavo dažādus dzemus, kurus, protams, pa šīm dienām dabūnu nobaudīt pietiekošā daudzumā). Tad trijatā staigājam pa pilsētu. Sv.Eulalia baznīcas interjers rada milzīgas telpas sajūtu, altāra daļa veidota no kolonnām kā atseviski celtne. Netālu no durvīm pie Dievmātes tēla daudz dzīvo puķu – ir svētā nedēļa pirms Lieldienām Sāk līt, dodamies uz mašīnu, Džoans ierosina aizbraukt uz viņa vecāku vasaras māju Calafell ciematā, kas pie pašas jūras. Māja ir liela, ar daudzām istabām un trijām vanasistabām. Es jautāju Džoanam, kāpēc viņš nedzīvo šeit? Viņs saminstinās: ´;Tā ir vecāku māja, es te cenšos iegriezties ne pārāk bieži...´; Viņam pašam pieder tikai vecs mikriņs, bet tēvs, ceļu būves firmas un lielu zemes platību īpašnieks, braukā ļoti labā Mersedesā; dzīvoklis Barselonā viņiem arī ir visnotaļ lepns. Arī tur Džoans jūtas kā ciemiņs un pārsvarā nakšņo pie draugiem vai savā mašīnā. ´;Mums tāda īpaša ģimene: kas pieder vecākiem, tas nepieder man. Šurp vecāki atbrauc dažreiz vasarā nedēļu nogalēs, lielākoties māja stāv tukša.´; Mēs uztaisam pusdienas, paēdam. Līst. Domājam aizbraukt pastaigāties pa Taragonu (palielāka pilsēta ap 100 km no Barselonas, romiešu laikos bijusi ļoti liela un nozīmīga, tagad tur daudz antīko drupu), tad doties ciemos pie Annas, kas ir Džoana un Marijas draudzene. Taragona arī pēksņi izkrīt no dienas plāna: Marijai nupat zvanījusi Anna, ka: nupat pie viņas atskrējusi viena traka čigāniete, kurai šķitis, ka Anna kādam teikusi, ka tā Čarlijam nav samaksājusi par dārzeņiem; tad nu čigāniete Annai situsi un skrāpējusi un rāvusi aiz matiem un tagad Anna ir histērijā un::: es izsecinu: ´;nu tad mums tūlīt jādodas Annu mierināt´;, - ´;tieši to mēs tūlīt darīsim´;, apstiprina Marija. Džoans paņem saulespuķu eļļas pudeli un ielej tās saturu mašīnas bākā, izrādās viņa vāģis darbojas pa pusei ar dīzeli, pa pusei – ar saulespuķu eļļu (braucot rūc kā kuilis). Izbraucam cauri Bonastres ciematam, Marija man rāda: ´;Anna dzīvo tur, aiz kokiem, bet tur, aiz šī pakalna ir Čarlija un Annas-Marijas saimniecība. Gadu atpakļ viņi precējās un mēs ar Džoanu viņiem uzdāvinājām ēzeli. Dažas dienas pēc kāzām ieradāmies no rīta /viņi vēl gulēja/, pieklauvējām pie durvīm un teicām: ´Pie jums ieradies ēzelis, sagaidiet ēzeli!´; Mēs taču esam nēpārspējami!´ – Marija ir ļoti apmierināta. Bet nu mēs tuvojamies Annas mājai. Centos iedomāties, kāda tā Anna ir. Džoans izteicās: ´viņa ir ļoti īpaša...´. Ilgi braucam pa lauku ceļiem, tad nonākam pie nelielas olīvkoku ieskautas mājeles. Pie mājas stāv divas miniatūras mašīnas ´Minicar´ – laikam ražo Spānijā, jo nekur citur tādas neesmu redzējis. Viena drusku vecāka – salūzusi un stāv dīkā, tad Anna nopirkusi to otru. Tieši pretī durvīm aug iespaidīga izmēra palma. Ieejam pustumšā istabā. Hm, tā ir Anna... Pēc izskata varētu būt gadi 45 (+/– 10), redzams, ka savā mūžā ļoti daudz izdestilējusi caur savām iekšām grādīgos dzērienus (Džoans apstiprina, ka tā tas arī ir, agrāk dzērusi daudz, tad sabeigusi nieres un nu vairs ne tik daudz) un izsmēķējusi daudz, turklāt visu ko (pirmais, ko ieraugu: uz galda divas grāmatas “Canabis” un “Marihuana”). Samērā kalsna, tumši mati, melnas drēbes. Žestikulē, ākstās, rāda grimases, tāda 100%-ga Karmena. Krēslā sēž vīrietis un smēķē (domāju = dzīvesbiedrs, nē – kaimiņš, kurš drīz pazūd un vairs nav redzēts); dzīvo viņa šeit viena, bet viņas 17-gadīgā meita nu jau vairākus gadus – kādā ciematā kaut kur netālu. Istabā divi suņi – kuce (ar baltu purnu un baltām ūsām) un simpātisks kucēns. Skan spāņu mūzika. Sienas apkarinātas jancīgiem zīmējumiem, fotogrāfijām, šur tur pa kādam uzrakstam, virs kamīna Dženisas Džoplinas foto, milzīgs daudzums CD, kasešu un skaņuplašu; zem griestiem grāmatu plaukti, galds nokrauts ar žāvētiem augiem (gan zāļu tējas, gan tas, ko viņi te draudzīgi smēķē), šur tur podiņos stādi (arī Anna nodarbojas ar organisko lauksaimniecību). Praktiski viss te atgādina tos laikus, kad ļaudīm bija gari mati un krāsainas drēbes (viņa pati gan izskatās pēc vecas pancenes). Istabā vairākās vietās Džegera izbāztā mēle (Anna dievina “Rolling Stones”), tad vēl blakus Dievmātes figūriņai pa kādai krišnaītu svētbildei. Hm, atbraucām Annu mierināt, bet viņa nu nebūt neizskatās pēc mierināmās. Anna runā angliski, bet: ļoti pa-savam, tā, ka es saprotu labi ja 2/3, bet viņa sakāmo papildina ar žestiem un mīmiku un tad gan viss kļūst skaidrs. Gatavojam vakariņas. Marija man iemāca, kā pareizi sagriezt artišoku. Top sakņu sautējums paeja (rīsi, dārzeņi, tomātu mērce, viss tas diezgan ilgi buruļo pannā). Maltītes laikā Marija saka, ka artišoks ir veselīgs aknām. Vai man neesot problēmu ar aknām? Annai ir, viņai nāks par labu. Anna smiedamies saka: ´;Nevis man ir problē::::::::mas ar::::::: aknām, bet:::: manām aknām:::::::: ir problēmas:::::::::: ar mani!´; Ārā līst, nekāda vīnogulāji griešana šodien nesanāk. Džoans un visi viņa draugi – lauksaimnieki – ir visnotaļ priecīgi par lietu: būs laba raža. Es esmu mazāk priecīgs. Džoans saka, ka gadus četrus nav bijis, ka lietus lītu ilgāk par divām dienām. Es īgni norūcu, ka šitā lietusgāze manis dēļ. Pajautāju, varbūt man te palikt kādu mēnesi, tad jums pēc tam būs pavisam laba raža. Jā, jā, paliec, priecājas Džoans. Pēc vakariņām sākas dejas. Marija joko, ka viņa gatavoja ēdienu dejojot un tagad pēc ēšanas visiem gribas dejot; taču te laikam gan lielāks nopelns būs jautrajai spāņu mūzikai. (Praktiski visu šeit dzirdēju pirmo reizi: “Rauxa”, Amparanoia”, “Alaska y Los Pegamoides”, “Extermoduro”; diez vai Latvijā atradīsies daudz šīs mūzikas pazinēju). Vistrakulīgāk (protams) dejo Anna. Istabas visū pilnā garumā guļ suns, mēs dejojam apkārt sunim, svarīgs uzdevums: nesabradāt suni (tā ir lielā kuce, kucēns knosās zem galda, brīžiem skraida pa istaba un kož mums kājās); nevienam sunim netiek uzkāpts; un, pat tad, ka mēs ar Mariju griežam visnotaļ trakulīgu valsi visnotaļ trakulīgas spāņu mūzikas ritmos, neviens suns netiek sabradāts. (Kādi mēs malači!) Kaut kad rītam tuvojoties dodamies gulēt (istabu un gultu mājā ir pietiekoši, visi dabūm ērti iekārtoties). Man traucē manas hroniskās iesnas, šņaukājos. Ārā līst. Otrdiena, 3.aprīlis (Vinnija pūka dzenbudisms) No rīta: guļam. Pusdienlaikā: jo saldi šņācam. Pēcpusdienā: nu jā... Kaut kad tomēr uzrausāmies augšā, uzfabricējām kaut ko ēdamu, paēdām, iedomājāmies par vīnogulāju graizīšanu (ārā līst; tas jau ir kļuvis par mūsu pulciņa folkloru: “Let´s go to cut branches!” = vispārēji smiekli), atkal sākām dejot, laiks neeksistē (var jau būt, ka kaut kur tas arī pārvietojas uz priekšu (vai atpakaļ), bet mums tas ir dziļi vienaldzīgi), ārā līst; krāsniņa istabas vidū dūmo, man sagribas svaigu gaisu, es dodas pastaigāties. Bonastres ciematu (sk.: www.bonastre.altanet.org) redz no pagalma, tai pat laikā ir sajūta, ka Annas māja ir nekurienes vidū / precīzāk ārpus telpas (par laiku es jau minēju). Uzņemu kursu uz ciematu. Izstaigāju ieliņas, pat sastopu dažus cilvēkus, pretīm nāk daiļas kataloniešu meitenes un saka ´Hola!´, pie kādas mājas sit klaču trīs kataloniešu večiņas, daži vīreļi kvern vietējā bārā. Man brauc garām mašīna, aptur, no tās izbāžas Čarlijs un saka: ´Hallo!´. Autiņš tāpat kā Džoanam un Mikelanželo mikriņa izmēra (zemniekiem tādi vāģi parocīgi – pietiekoši liels, lai daudz ko iekrautu un pietiekoši mazs, lai izbrauktu pa visiem šiem trakajiem ceļiem), arī vecs. Čarlijam mati sapīti dredos, izskatās viņš pēc visnotaļ regeja un Rasta Fari kultūrai piederīga, cik tas atbilst īstenībai – vēl neesmu sapratis. ´Vai esi apmaldījies?´ viņš man jautā. ´Nemazākajā mērā, pastaigājos un skatos plati vaļā acīm uz visu plašo apkārtējo pasauli.´ - ´Lietus laikā?´, viņš brīnās. Es paskatos uz debesīm, ´nu, tā sanāk´ – ´Es braucu mājās, tas kādu pusotru kilometru no šejies. Gribi ciemos?´. Ierāpjos mašīnā un braucu ciemos pie Čarlija un Annas-Marijas (un brazīliešiem / un ēzeļa Galopina). Čarlijs ir pa pusei katalonis, pa pusei francūzis, Anna-Marija ir kanādiete no Montrealas, viņa jau gadus trīs dzīvo šeit un ir iemācījusies spāniski un kataloniski, savā starpā gan viņi runā franciski. Iepazinās viņi sekojošā veidā: Anna-Marija atbrauca pie Čarlija kā brīvprātīgā WWOOF biedre (skatīt www.wwoof.org – starptautiska organiskās lauksaimniecības apvienība) un tā arī palika == gadu atpakaļ viņi apprecējās. Brazīlieši Danielo un Flavio, arī ir ´wūferi´, pēc nedēļas atbrauks palīdzēt saimniecībā arī divi briti. (Tā te ir – nonstop tusiņš, pa vidu arī pastrādājot). Saimniecība ir iespīlēta starp diviem pauguriem. To, ko parasti pieņemts saukt par māju, es šeit neieraugu. Divas apšaubāma izskata celtnes un daži kempingfurgoni. Mani ieved nelielā būdelē / ir nepārprotami pierādījumi, ka tā ir virtuve. Tajā brīdī tur notiek ģenerālā tīrīšana – vakar palīdzējuši kādam pārvākties un dabūjuši nebūt ne pirmā svaiguma gāzes plīti, tad nu tā tiek ieinstalēta, pie viena iztīrot visus kaktus no simtgadīgiem putekļiem //////. Šis daiļrunīgais haoss man atgādina Kusturicas filmu vidi (patālu no Balkāniem, bet: dienvidi == šobrīd klausos mūziku no filmas ´;Melnas kaķis, baltais kaķis´; = piestāv ideāli), vēl sasaucas ar G.Garsijas Markesa tekstiem (Latīņamerika taču nekur tālu no Spānijas nav tikusi). Sēžam šajā būdelē, dzeram tēju, brazīlieši zīmē (abi meistarīgi mākslinieki, viens no tiem māca zīmēt kolonījā ieslodzītos pusaudžus [tur, Brazīlijā]), es piezvanu Džoanam, saku, ka neesmu izgarojis un ka mani nav nolaupījuši citplanētieši, bet, ka esmu devies iepazīties ar minēto ēzeli. Ārā līst. Divi slapji kaķi man iekrāvušies klēpī, murrā pilnā sparā, kaķene laiza runcim kažoku, runcis i ne ausi nekustina, guļ. Atrodu plauktā grāmatu ´;The Tao of Pook´;, tajā tie paši omulīgie zīmējumi, kas pirmatnējā Milna versijā (un arī brīnišķīgajā Belševicas tulkojumā), tikai teksts papildināts ar meditatīvām atziņām. Saku Čarlijam: jums te ir gandrīz visi personāži, lai varētu notikt Vinnija Pūka grandiozie piedzīvojumi. Nu bez maz vai: ēzelis ir (tas pats svarīgākais), tad pa dārzeņu laukiem siro sauvvaļas truši, dažkārt atnāk pamieloties arī mežacūkas; rudais suns lēkā kā Tīģeris (viņš paspējis ar ķepām nosmērēt mani no galvas līdz kājām), bet kaķus varētu iecelt par Kengu un mazulīti Rū. Jautāju, vai lāči arī ir apkārtnē. Nēesot. Nu tad = nekā! (Es gan tā pa klusam atzīšos, ka viens no brazīliešiem man atgādina lāci, bet nevienam no klātesošajiem to nesaku). Jautāju, vai viņu ēzelis līdzinās hrestomātiskajam I-ā? ´;Nē´;, - atbild Anna-Marija, - ´;mūsējais ir daudz jautrāks un optimistiskāks´;. Kas attiecas uz Trusīša Radiem Un Draugiem: kādā brīdī ārā sākas rosība – visi klaigā, lēkā un sit plaukstas; izrādās, tas ar nolūku izdzīt trusi no dārzeņu lauka; un tiešām: trusis nobīstas un ļekato prom pa ceļu, ļipa tik zib. Anna-Marija ved man rādīt savu koka māju. Vidusmēra istabas lielumā, divas sienas ar vienlaidus logiem, virs tiem grāmatu plaukti, divas mēbeles: dīvāns un liela gulta. ´;Mēs te dzīvojam jau tieši gadu, parīt būs mūsu kāzu gadadiena, dažas dienas pirms kāzām pabeidzām būvēt šo māju un ievācāmies´;. - ´;Tādad ēzelis arī pie jums dzīvo tieši gadu?´; - Anna-Marija izplūst smaidā. - ´;Jā, tā ir mūsu lielākā kāzu dāvana´;. Iedomājos, ka parīt vajadzētu viņiem uzdāvināt vēl vienu ēzeli, lai Galopinam jautrāka dzīvošana. Galopins ir ēzelis, tātad jādāvina ēzelieni. Galopins šo domu uztver visnotaļ pozitīvi: atskan ļoti skaļa un ļoti ēzeliska gārgšana. Anna-Marija dodas uz virtuvi, līst lietus, es palieku viņu koka mājā un kavēju laiku lasīdams “Les plus beaus contes Zen”. (Labas pasakas!). Kad rimstas lietus, uzkāpju tuvējā paugurā un redzu jūru (man raksturs kā gailim – vienmēr jātiek tur, kur visaugstāk, lai visu varu pārredzēt). Kad satumst, viss bars dodamies uz Annas māju, tur atkal runāšanās līdz [nezinu cikiem]. Spāņi (un kataloņi un brazīlieši) ir bezgala tarkšķīgi, viņi runā vienā laidā visu laiku (tāpat kā itāļi). Es viņus apbrīnoju: kur var tik efektīgi strādāt smadzenes, lai saražotu visu to runājamo. Kad paliekam atkal četratā, klausamies mūziku, runājamiem. Skan Bobs Dilans, pēc tam Saimons un Garfunkels, tad Vens Morisons, tad U2, tad Annai sāk sāpēt plecs (ko vakar sasitusi čigāniete), pusvienos naktī atbrauc draugs Patriks un aizved Annu uz slimnīcu. No rīta Marija saka, ka tur ar viņu slikti izdarījušies – likuši ilgi gaidīt. Trešdiena, 5.aprīlis (šodien, Sāgas noslēgums) Pieceļamiem, paēdam, [Anna guļ, vienu brīdi dzirdēju viņas balsi: ´izlaid suni´ / suns tiek izlaists], pieceļamies [no galda], braucam griezt zarus {vīīīnogāāām}. Cik ilgi strādājam, neviens nezin (vismaz es – nē), es pamanos salaust vienas dzārza šķēres (arī tas izsauc jautrību, ´tu esi ļoti spēcīgs´, Džoans saka). Ik pa brīdim nedaudz līņā, bet mēs varonīgi pieveicam iesākto lauku. Atkal braukšana. Ceļš ļoti šaurs, līkums aiz līkuma, pauguri, dažviet ceļš izcirsts cauri pakalnam, tad abās pusēs klintis, krustojumu mudžekis veido manam saprātam neaptveramu topogrāfiju, ko man neizdodas izkost pat kad, kad Džoans mani piesēdina pie stūres, lai varētu aprunāties (un pamaigoties) ar Mariju. Viņi man saka, kur pa labi, kur pa kreisi, pats nemūžam neatrastu, kā no šejienes izbrakt. Tiekam līdz Bonastrai, tad līdz El Vendrell. Līst. Sēžam krodziņā, kāds esot tipisks basku zemei (baski esot vismeistarīgākie pavāri Spānijas mērogā), ēdam tapas = tās tādas uzkodas pie alus, maizītes ar visu ko pa virsu (žāvēta gaļa, salāti, zaļumi, siers), katra pa 1 EUR., tad paņemam uz visiem salātus un kartupeļus majonēzē, kas saucas ´niknie kartupeļi´. Bāram pie sienām attēli, Džoans man rāda = no cilvēkiem veidota pirmamīda, viens otram uz pleciem, kādos septiņos līmeņos – tās tipiskas Katalonijai un tiek rīkotas dažādos vietējos svētkos. Tā nu šī sāga tuvojas noslēgumam. Marija ir devusies projām, mēs ar Džoanu sēžam viņa vecāku vasarnīcā, ir vels vakars, ārī līst; ko citu darīt: izdabāju savai grafomānijai (pat nepaslinkoju uzlikt Tildes biroju, lai varu rakstīt latviešu burtiem). Saku Džoanam ´piedod, ka tik ilgi aizņemu tavu kompi, nupat būšu sarakstījis veselu romānu, kura galvenais varonis esi tu´. Viņš lēkā priecīgs ´Very good! Muy bien!´. Tad paziņo, ka rīt mūs gaida trīs fiestas! To starpā dzimšandiena vienam četrgadīgam puisēnam (kādas draudzenes dēlam), un: jāapsveic taču Čarlijs un Anna-Marija kāzu gadadienā un jāuzdāvina viņiem vēl vienu ēzeli (tas ir: ēzelieni).

Visca Catalunya! (Annas suņi un Čarlija ēzelis)

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem