GAR SALACU un NEDAUDZ JŪRAS

  • 6 min lasīšanai
  • 47 foto
---Valmiera - Mazsalaca - Staicele - Ainaži - Salacgrīva - Saulkrasti --- 370km No Rīgas izbraucam jau 6.oo, lai starta vietā tiktu pēc iespējas ātrāk. Diena solās būt lieliska. Saule uzlec vnk ideāla. Asfalts tīrs, varam mizot. Mazsalacu sasniedzam divās stundās. Pārbraucot tiltu izsprūk biezāks vārds - upe nav aizsalusi. Ardievu cerībai ērti ieraudzīt dažu klinti no otra krasta. Autiņu noliekam pirmajā stāvvietā, jo Agnese neriskē tālāk slidināties pa šaubīgo risu. Tagad pastaiga kilometru 6 garumā. Sākumā pa ceļu, tad taka. Uz brīdi pieejam pie Neļķu klintīm, lai novērtētu apgaismojuma iespējas. Lai būtu kas labāks jāgaida vismaz 45 minūtes. Toties kolosāli noplaukst pie Skaņākalna. Saule tieši "ģīmī". Par krāsu gammu neizteikšos. Vnk kolosāls skats. Pie viena var redzēt kāds rudenī bijis ūdens līmenis. Ledus blāķi noklājuši krastus vismaz metru virs pašreizējā līmeņa un ielūzuši sagādā nedrošus brīžus, jo daudzviet nevar saprast kas ir kas. Lēnām sākam atgriezties uz Neļķu klintīm. Labāk jau ir, bet vēl jāpagaida. No augšas tāpat nekas nespīd, tāpēc skatāmies, kur labāk tikt dažus "stāvus" zemāk. Trepes tik stāvas un sniegainas + kļūmes gadījumā plunča garantēta, ka ar visu savu dullumu pats neriskēju un meitenēm neiesaku. Nav jau vēl aizmirsies kūlenis Gaujas takās, kad tikai miets paglāba. Kad klintājs beidzas pamanu ko jēdzīgāku - sakarīgu noeju un patālu no krasta. Tās galā izrādās Salacas Velna ala. Tādā necilā iezītī un pati arī nekāda īpaša. Laikam jau velna vietā tāds velnelis vien skraidījis. Toties tagad varam tikt pie pašas upes. Palienē visas ieplakas klātas ar ledu. Atmiņas no rudens plūdiem. Lai tiktu pie puslīdz izgaismotajām klintīm, jāpaiet atpakaļ. No velna Skābuma ķērnes tekošais avots izveidojis metrus 1.5 dziļu grāvīti, kuram pārmests tiltiņš. Ar pamatīgu trīstūrveidīgu sniega valni. Margas līdz ar to tik zemas, ka trijos līkumos jāsametas. Nav vēlēšanās kaut kājas apmērcēt. Toties kas par skatu. Malas ledi ielūzuši, bet pamatīga strēmele piesalusi pie klints. Zem tās iespaidīgs tukšums. Savukārt tiltiņa otrā pusē pamatīgs ledusvāks sedz strauta ieteci. Kamēr ķeram kadrus, saule jau manāmi pavirzījusies augšup un 1/2 klinšu staro zeltainos toņos. Bauda dvēselei un darbs foķikam. Vidēji štruntīga taka pamazām ved gar krastu atpakaļ. Augšā rāpties nav interesanti. Te iešana klibīga, bet jaušami pavasarīgas krāsas pretējā krasta eglēs vismaz acis priecē. Sausā priedē riesta aicinājumu kaļ dzilnas papucis. Iekams paspēju pamanīt, mūsu skaļās balsis bungotāju aiztramda. Žēl, ar 12x zoom varētu mēģināt. Pēc kādiem pārsimt metriem pretējā krastā parādās iespaidīgs iezis ar iespaidīgu izmēru trīstūrveida nišu. Bezdelīgu klintis. Diemžēl saule jau "aiz borta". Jākruķī fotoprogrammas, lai tiktu pie krāsām. No šejienes jau labāka iešana. Vietā, kur taka pietuvojas ceļam, noinstruēju Agnesi kas viņai jādara un pats lienu meklēt piedzīvojumus, t.i. gribu iziet visu krastmalu līdz gājēju tiltam. Vienu brīdi itin ciešami - palejā veikta ainaviskā retināšana un taka tīri sakarīga. Līdz Vilkaču priedei. Tad beidzas pastaiga un sākas bradāšana. Sniegs saulē kļuvis irdens un atkal nākas tēlot jau ierasto klibo mērkaķi. Piedevām krūmainē nevar saprast, kur normāls sniegs, kur sanesums ar atbilstošām sekām. Beidzot uzkuļos uz labi iemīdītas zvēru takas un nu var rullēt. Aiz priekiem gandrīz palaižu garām pēdējās dižciltīgās klintis kreisajā krastā pirms estrādes. Saule, protams, tālu aizmugurē, pļavas vieta ar ledus plāksnēm, īstā krasta vieta??? Daru ko varu, bet īstenību varēs izvērtēt kompī. Tikām zvana kaķenīte un informē, ka esot pie tiltiņa (gājējiem, iepretī pilij). Iesaku panākties pretī, jo šitās patiesi ir vērts redzēt. Kad salienam Astriņā, časis rāda jau 11.3o. Drusku vairāk, kā bija domāts. Līdz ar to atkrīt Dauģēnu klinšu meklējumi un dodamies uz stārķu galvaspilsētu Staiceli. Pie norādes uz Gudzona alu novērtējam situāciju un maucam tālāk. Pēc Salacas sniegiem nekārojos vēlreiz būt pirmatklājējs un savukārt meitenes bez manis nekustēs. Staiceles ceļš vienā ledū. Ātrums knapi 50. Meži mijas ar laukiem un jau var redzēt kā bērzi pāriet uz pavasara krāsām. Pilsētelē atkal tiekam uz normāla piķa un aiz priekiem gandrīz pašaujam garām labākajam skatam uz Salacas ieleju tikai dažus km aiz Staiceles. Upe šai vietā pienāk gandrīz pie pašas šosejas. Neesam slinki un spītējot zvērīgajam vējam nokāpjam līdz atpūtas vietai. Vasarā te tikai patusēt. Īsi pirms Mērniekiem brūna (informatīvā) norāde uz gājēju tiltiņu. Jāpablenž. Ceļš tīrīts tikai vienā platumā, vaļņi mašinas augstumā...kārtīgi sniegi bijuši. Saules pusē jau veidojas dubļājs, bet cauri tikt var. Pāri Salacai pārmests kārtīgs trosu tiltiņš. Upe praktiski aizsalusi, bet cik droši var tikai minēt. Aiz M. norāde uz Sarkanajām klintīm. Atkal ledājs. Pēc 2km norāde uz dzelzs tiltu. Pēdējo reizi te biju 1994.g. Tagad viss mainījies līdz nepazīšanai. Vecās, 30jos gados liktās koka konstrukcijas nomainītas ar metāla. Tiesa, saglabājot agrāko platumu un braucamās daļas koka segumu. Lai arī tikšana augšā nebūs vieglākā, notenterēju pie upes, lai saules pusē tiktu pie labas bildes. Tagad vien nieka 1.5 ledaini km līdz iespaidīgākajām Salacas klintīm pēc Neļķu un Dauģēnu - Sarkanajām. Vien 8km pirms Ainažiem. Ceļa malā esošā zīme "Maksas stāvvieta" ar uzzīmētu kases automātu (!) mūs neuztrauc, jo pāri laukam ved vien taciņa, no kuras dienvidrietenis par varītēm cenšas mūs nopūst. Neizdodas. Zarna par tievu. Galā tā arī nevienu kases trauku neiraudzījām. Laikam kāds jau nospēris. Neliela nogāze un skatienam paverās teju 200m garā klinšu siena. Augstums štengri viduvējs. Diez vai 10m sanāks. Saule vislabākajā pozīcijā! Augšējā galā Salaca met 90 grādu līkumu. Kamēr dāmas plosās ap leduskritumu, aizlienu uz tālāko galu, lai mēģinātu tikt pie panorāmas foto. Nesanāk, jo ledus sanesumi , biezais sniegs un kārtējie lāsmeņi atsit jebkādu vēlēšanos turpināt, kaut riskantākā josla aiz muguras t.i. vieta, kur takas parodija veda gar pašu atvaru. Te interesants skats. Liekas, ka no kraujas apakšas iztek otra Salaca. Straume ne pa knapam. Vienīgais izskaidrojums - upe asā leņķī grauzdamās krastā, izskalojusi kaut ko līdzīgu alai un straume vnk met kūleni. Pamatīgu.Toties kādi leduskritumi lejasgalā. Krāsās var salīdzināt vien ar Ķūķu klinšu kaskādēm, iespaida ziņā neko līdzīgu neesmu redzējis. Vienā vārdā super! Te Salaca jau aizsalusi pamatīgāk un skatītāji gar malu ieminuši drošu taku. Ar visu to ir par maz, lai bez kreņķiem tiktu pie labiem kadriem. Tos sagādā zvērīgais vējš, kurš vnk neļauj no rokas strādāt ar zoom. Atliek vien izlamāties un meklēt stabilu atbalsta punktu. Lai netērētu laiku velkoties 14km pa ledainu lauku ceļu, iesaku fiksi pārvākties uz asfalta, jo 8km līkumu kompensēsim ar ātrumu. Nākamo pieturu Veczemju klintīs pie jūras uz brīdi patraucē Salacgrīva. Šeit upe beidzot aizsalusi tik pamatīgi, ka uz ledus autorallja trasīte ierīkota. Nu nevar neapstāties! Sāk atkosties liekā stunda Mazsalacā un nākas atteikties no Svētupes upuralām, jo Agnīte noteikusi laika ierobežojumu. Līdz Oltužiem, kur jānogriežas, aizlidojam vienā kuiļa rūcienā. 5km šaura ceļa, jo tīrītāji uzskatījuši, ka ziemā te visādiem tūristiem nav jābraukā. Izmainīties ir cerība vien tad, ja pagadās kāds piemājas celiņš. Atceļā mums tieši tā arī sanāca. Labi, ka ne citur. Līdz ko sākam pastaigu uzrodas vietējais pavadonis- pavasara dulluma pārņemts suns. Vispirms izosta kabatas vai nav "kukulis", tad suniski nosaka dzimumus un sāk meitenēm izrādīt īpašu uzmanību savā gaumē - cenšoties iekost zābakos un vēlāk arī kājās. Sākumā dauzīšanās pēc. Kad dabū ar kāju paliek nikns un sāk meklēt kašķi. Nekas cits neatliek kā sagrābt aiz siksnas un pierādīt, kurš stiprākais. Ar vienu reizi nepietiek. Otrreiz piežņaudziens izdodas labāk, bet šamais arī nav vakarējais. Dzīvot gribās un izlobās no siksnas. Toties pagaidām miers un man sitamais rokā. Kad padraudu, ietura distanci. Pazīst, maita, šito rīku!. Jūra aizsalusi vai līdz apvārsnim. No krastmalas akmeniem tikai lielākajiem pakauši ārā. Toties Vidzemes jūrmalas skaistākās klintis gluži vai staro saulē. Sienas garums kādi 60m, daudzviet viļņi izgrauzušas alas un nišas. Viena no skaistākajām vietām. Par Inčupes Balto kāpu domas dalās, jo visi jau esam bijuši un saule arī nav pietiekoši zemu, bet lauvēns grib redzēt vai nav saradušies kādi leduskrāvumi. Viens labums jau ir, jo te nebūs jābradā. Zābaki vēl no Salacas krastiem slapji. Nekā iespaidīga vēl nav. Pāris čupiņas uz trešā sēkļa, kaut kas lielāks kādus pārsimt metrus Saulkrastu virzienā. Uz pirmā sēkļa ledus un sniegs izveidojis tādu kā āža muguru, kura reljefi izdalās vispārējā līdzenumā. Pārejam to un pa labi iemītu taku dodamies uz "grandiozajiem" krāvumiem, kuru par respektējamu padara vien bildēšana no nulles līmeņa. Nedaudz tālāk tāds kā ledus stabs. Kad pieejam, izrādās, ka vietējie mākslinieki griezuši ledus klucīšus un taisījuši "mēness cilvēku". Viena puse saulē jau krietni pakususi. Ilgi neturēsies. Neganti auro vējš. Esam kādus 300m no krasta uz diezgan plaisaina ledus un jācer, ka pēkšņi nesāks peldēt. Zina jau sen iemukusi aizvējā. Viņa nav tik dulla kā mēs. Uz bildēm "Sniegotajās pastaigās" drusku jāpagaida, jo nezinu vai izdosies mans skatījums uz Vidzemes leduskritumiem.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais