PP* Cēsis-Rāmuļi-Melturi

  • 5 min lasīšanai
Tradicionālo LUTK (www.lutk.lv) mēneša pēdējās nedēļas nogales pārgājienu sākam 24. marta rītā, kad ar vilcienu no Rīgas dodamies uz pārgājiena sākumpunktu – Cēsīm. 93 km garo ceļu pavadām riteņu klaboņas un balsu murdoņas ieskauti. Daži no mums iemieg jau pēc pirmās vilciena apstāšanās vietas, citiem – skaidrāk sadzirdami balsu pāri dod iespēju izvēlēties viņus interesējošo tēmu: Austrālija un Jaunzēlande, Japāna un Ķīna vai atvaļinājums un zvejnieksvētki... Tikai pēc piestāšanas Siguldā pie sēdēšanas beidzot tiek visi pārgājiena dalībnieki, visi 45. Cēsu stacijā saņemam kartes, tomēr jāatzīst, ka pārgājiena laikā vairāk sekojam nevis tām, bet gan abiem grupas vadītājiem – Mārtiņam un Inesei :) Mūsu pirmais pieturas punkts ir Veismaņi – viena no lielākajām apdzīvotajām vietām Vaives pagastā (www.vaive.lv). Tieši te ir sākums mūsu novērojumiem par vidzemnieku "aizraušanos ar vīnu", kura vārdā šeit nosaukts gan kalns, gan kāda viensēta, gan upe. Pēc apmēram stundas gājiena līdzās Veismaņu kapiem uzmeklējam trigonometrisko punktu, no kura paveras skats gan uz Priekuļiem pa kreisi, gan uz mūsu pirmo pusdienošanas vietu pa labi. Vien... paveras skats, jo LUTK nekad nav "izcēlies" ar iešanu pa īsāko ceļu. Tas šoreiz arī labi – pretējā gadījumā mums secen ietu valsts nozīmes kultūras pieminekļa - Veismaņu muižas kompleksa apskate (www.pilis.lv). Nejauši sastapta vietējā gide informē mūs par muižas vēsturi un nākotnes plāniem. Uzzinām, ka 17. gs. muižas komplekss sastāvēja no koka ēkām, pašreizējā apbūve veidojusies vien 18. gs. 2. pusē. Kompleksā ir saimniecības ēkas – klētis, stallis, siernīca un putnu māja. Jau sākotnēji muižā bijuši augļu un sakņu dārzi, izveidoti dīķi. Līdz ar īpašnieku maiņu muižai vairākkārt mainīti nosaukumi – tā saukta gan par Tulmēnu, gan Lodes muižu. 18. gs. tā piederēja valstij un tika pievienota Priekuļu muižai. 1770. gadā Katrīna II šo īpašumu piešķīra ģenerālim Otto fon Veismanim-Veisenšteinam un tā ieguva Veismaņu muižas nosaukumu, savukārt padomju laikā tā pildījusi gan kantora, gan pienotavas funkcijas. Šobrīd muižā ar 24 istabām uzsākti atjaunošanas darbi. Neilgi pēc pusdienām piekalnītē aiz muižas seko mūsu pirmā upes šķērsošana. Pārgājiena laikā šāda veida procedūru "izbaudām" vairākas reizes, tomēr pirmā reize izceļas ar īpaši izteiksmīgu izpalīdzību no "stiprā dzimuma" puses. Kāds gan reiz teicis: "Nav svarīgi, kā vīrietis sāk, ir svarīgi, kā viņš beidz"... Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, varu teikt, ka arī beigts, protams, tika situācijai atbilstoši :) Gar Vaivi dodamies uz Sārumu pilskalnu – vienu no vissenākajiem un lielākajiem pilskalniem Latvijā, sauktu arī par Upuru kalnu un Lielo kalnu. Sārumu pilskalns bijis apdzīvots jau pirms mūsu ēras. Arheoloģiskajos izrakumos atklāts līdz 5 m biezs kultūras slānis, atrakti senču kapi un senlietas. Klīst nostāsti, ka vakaros, ejot gar pilskalnu, dzirdami runājoties karavīri un redzama dāma krinolīna tērpā... Mēs gan negūstam pierādījumus nevienam no tiem, kārtējā atpūtas pauzē pilskalna virsotnē reibstot vien no 40 gadus augušas egles serdītes smaržas. Turpinām ceļu gar Vaivi, azimuts 180 grādi. Pievilcīgs ir mūsu nākošais mērķis – Kalauzu dzirnavas. Tās ir vienas no četrām uz Vaives upes esošajām dzirnavām. Pārsteidz atmosfēra, harmonija un kārtība, kas valda šajā dabas nostūrī. Un šķiet, promejot ikviens no mums nodomā - uz atgriešanos! Dzirnavu nosaukums cēlies no lībiešu valodas, un tā nozīme – zeltkaļi. Dzirnavas būvētas 1840., pēdējie milti, lielākoties rupjmaizes, malti 1965. gadā. 1975. gadā dzirnavas nojauktas un to vietā saimnieks ķēries pie dzīvojamās mājas būvniecības. Šobrīd Kalauzu dzirnavas piedāvā arī labiekārtotu viesu māju ar viesību zāli 80 personām, pirti, Šarko dušu, guļamistabām, kamīnistabu un "plauktiņu" jeb skatuvi muzikantiem. Ideāla vieta kāzām un citiem godiem! Pēdējo pārgājiena pirmās dienas atpūtas pauzi ieturam Ziedu kalna (201,2 m) pakājē. Hm, vismaz tā mums šķiet :) Nogurums ir tik liels, ka neviens neko vairs nevēlas pārbaudīt vai apstrīdēt. Esam nepilnas stundas gājiena attālumā no Rāmuļu pamatskolas – mūsu pārgājiena naktsmītnes. Skolas personāls ierāda mums zāli, kuru mēs, izmantojot salīdzināšanas metodi, beigu beigās tomēr nodēvējam par sporta/aktu zāli. Līdzās tai atrodas internāta klase, pirmajā stāvā ēdamzāle, WC, dušas kabīne, un gribas teikt, ka šovakar mums ir gandrīz viss – kādas Ainara Mielava izpildītās dziesmas asociācijās, kur, ja "ir kam rakstīt, ir kam sūtīt, man ir gandrīz viss". Mums sagādātas gardas skolas vakariņas, novuss, "Dziesmu duelis", muguras masāža un pirts 5 minūšu attālumā no skolas, gan ar piebildi – laucinieku mērvienībās :) Un alus... Veiksmīgi noslēgusies mūsu piedzīvojuma pārgājiena pirmā diena – pagriežam pulksteņus vienu stundu uz priekšu un dodamies pie miera. Svētdienas pārgājiena daļu uzsākam pulksten 9 ar kolektīvu fotografēšanos Rāmuļu pamatskolas pagalmā. Uzzinām, ka šajā ēkā mājvietu atradusi arī Rāmuļu bibliotēka, ka skolā 2006. gadā mācījies 121 skolēns un ka skolas dārznieks ir ļoti romantiska personība, par ko liecina sirds formas puķu dobes. Iespaidojamies un tādā īpaši pavasarīgā noskaņojumā pa privātajiem un valsts īpašumiem mērojam ceļu uz, un pēc tam arī gar, Amatu – vienu no Latvijas ievērojamākajām raksturupēm. Nevienu laivotāju Amatā gan nemanām. Varbūt nav īstais brīdis – Amatā viss notiekot tikai dažas dienas, uz kurām dažkārt pat nevarot notrāpīt... Arī otrajā pārgājiena dienā turpinās biežā upju šķērsošana. Vispirms Vīnupīte, tai seko Raganupīte un Silnieku strauts. Kādam strautam nav nosaukuma, kas dod mums iespēju nodēvēt to pēc saviem ieskatiem. Šo divu pārgājiena dienu laikā esam saraduši viens ar otru, kas dod mums iespēju gan paironizēt un paķircināties, gan nekautrēties izteikt savas oriģinālās idejas! Tā rezultātā izkristalizējas vairāki strauta nosaukuma varianti, viens no tiem – Ilzītes strauts :) Cits variants ir nodēvēt strautu tā pārgājiena dalībnieka vārdā, kurš pirmais tajā iekrīt. Ja nu tas būtu Mārtiņš, ūdenstece iegūtu nosaukumu Alus strauts :) Piedzīvojumiem bagāti izvēršas Skujupes upurakmens meklējumi. Tā atrašanās vieta vairākās līdzpaņemtajās kartēs atšķiras par vienu kilometru, tāpēc, nonākuši kādā bebru saārdītā ieplakā, vispirms sūtām izlūkus. Viņu gājiens nav bijis veltīgs un drīz jau Skujupes stāvajā krastā "kārpās" visi redzēt gribošie. Beidzot atkal uz ceļa mēs nonākam vien pie zemnieku saimniecības "Zaķīši" (www.zakisi.et.lv) – vienas no lielākajām trušu audzētavām Latvijā. Reizēm fermā esot pat līdz 4 tūkstošiem trušu. Apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja atpūsties pļaviņā starp 50 brīvībā dzīvojošiem trušiem, kuri ir pieradināti un burkānus ēdot no rokas. Kā pēdējo ūdensteci šķērsojam Pērļupīti. Šis nosaukums varētu būt radies 18. gs., kad vairākās Latvijas upēs bija sastopama saldūdens pērlene. To, ka saldūdens gliemenēs var atrast pērles, cilvēki zinājuši jau senajā Romā. Arī Latvijas pērļu resursiem ir sava vēsture. Lielākais vēsturiskas ziņas apkopojošais darbs par Latvijas pērlēm ir profesora Mēdera raksts "Pērļu zveja Vidzemē un Igaunijā". Pierādījums tam, ka Latvijas pērļu resursi atzīti par ļoti nozīmīgiem, ir arī tas, ka tajā laikā, kad daļa no patreizējās Latvijas teritorija vēl atradās zviedru pārvaldījumā, karalis Kārlis XI izdeva pavēli, kas aizliedza Maskavas tirgoņiem uzpirkt pērles. 1694. gadā karalis iecēla pērļu inspektoru, kurš bija atbildīgs par Vidzemes un Igaunijas pērlēm. Inspektora galvenais uzdevums bija uzpirkt visas pērles Zviedrijas galma vajadzībām. Ja zemes īpašnieks savās upītēs iegūtās pērles gribēja pārdot kādam citam tirgonim, tad vispirms bija jāsaņem inspektora atļauju. Bet inspektoram bija tiesības novērtēt - vai šīs pērles ir vajadzīgas karalim, vai nav. Johana Kristofa Broces rokrakstā "Vidzeme 18.gadsimta beigās" ir norādīts, ka pērles esot atrodamas Tirzā, Vesetā, Vaidavā, Amatā, Gaujā, Tumšupē un arī minētajā Pērļupē (www.vidm.gov.lv). Noticam Brocem un noticam arī Mārtiņam – galu galā 1920-tajos gados te taču, kā pats apgalvo, dzīvojuši viņa radi. Gandrīz 40 minūtes pirms vilciena Cēsis-Rīga pienākšanas Melturu stacijā esam sasnieguši galamērķi – noguruši, bet gandarīti par paveikto, piedzīvoto un izzināto. Laimīgi, ka esam to izdarījuši – visi kopā un katrs par sevi. * piedzīvojumu pārgājiens


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais