Snovs Slovākijā un Čehijā. Divas dienas Vīnē. Ceļojuma piezīmes

  • 8 min lasīšanai
  • 57 foto
9. februāris, plkst. 15:52. Pavisam parasta nedēļas pēdējā darba diena tuvojas beigām. Cilvēki atstāj pilsētu, veidojot sastrēgumus uz ielām un rindas lielveikalos un bankās. Arī mēs no savām darba vietām jau izbraukuši, iemainījuši dažus simtus eiro, pašlaik divatā sēžam automašīnā, par kuras zīmolu **** stāsta diezgan daudz anekdošu (piemēram, ja klusā rudens vakarā iziet ārā, tad var dzirdēt, kā **** rūsē), un pa Maskavas ielu braucam ārā no Rīgas. Mūsu mērķis: snovošana Slovākijā, dažas dienas Bratislavā un Vīnē un noslēguma snova diena Čehijas populārākajā slēpošanas kūrortā Splinderuv Mlyn. Laukā -8º, Slovākijā esot +3º, +4º. Neskatoties uz faktiem, ceram uz labu sniegu. Pēc gandrīz pilnas darba dienas birojā priekšā vēl ap 1200 kilometru līdz mūsu pirmajai nakšņošanas vietai – kalnu ciematiņam Spania Dolina Slovākijā. 9. februāris, plkst. 21:00. Laukā -6º Automašīnā skan radio Troika. Nesen šķērsojām Lietuvas-Polijas robežu. Šeit milzīgas kravas auto rindas uz robežas, tādas pašas kā Latvijas-Krievijas robežpunktos. Žēl šoferu, kam tur jāpavada vairākas stundas un dienas. 10. februāris, plkst. 10:07. Laukā +2º Manam līdzbraucējam, kurš arī mūsu vienīgais šoferis, visu ceļu izdevies nobraukt bez pauzēm gulēšanai. Ar pēdējiem spēkiem turējos, lai palīdzētu viņam neaizmigt, tāpēc uzskatīsim to arī par manu nopelnu :) Apmēram 20 stundās esam sasnieguši pirmo pieturas punktu. Neizpalika tradicionālā ikgadējā maldīšanās Varšavā, pēc tam brokastis lielveikalā, brauciens pa sīkiem lauku ceļiem, meklējot īsto… Bremzes mazliet smird un kūp no pēdējā nobrauciena pa ļoti līkumainu kalnu serpentīnu, bet mēs paši stāvam ciema centrālajā laukumā un apbrīnojam niecīgo un no ārpasaules pavisam noslēgto Spania Dolina. Mūsu pansija Klopacka (http://www.klopacka.sk) ierīkota senā mājā ar pusmetru biezām sienām. Šejienes saimnieks veic visa viesnīcas personāla funkcijas: virtuvē gatavo viesiem brokastis un vakariņas, pieņem maksājumus, izsniedz atslēgas, turpat katliem blakus portatīvais dators, lai apstiprinātu vai atteiktu rezervācijas. Tiem, kurus nebiedē 20 un vairāk kilometri līdz slēpošanas vietām, sanitārmezgli gaiteņa galā, pilnīgs klusums, miers un absolūts izklaides vietu trūkums, pavisam droši varam ieteikt te apmesties, jo par istabiņu prasītā summa ir niecīga. Mūsu iecere ir pagulēt un ap pieciem doties uz nakts snovu Park Snow Donovaly. Aizmiegam un pamostamies ap pusnakti. Nakts snovs jau beidzies un arī darīt neatliek neko citu, kā gulēt vien tālāk. Tā mūsu pirmā diena Slovākijā saistās tikai un vienīgi ar kārtīgu miegu un bažām par laika apstākļiem: no Latvijas lielā sala bijām atbraukuši pavasarī. 11.februāris, plkst. 7:30. Laukā 0º Visi vēl guļ. Mēs izrakstāmies no pansijas un dodamies meklēt nelielo slēpošanas kūrortu Snow Park Donovaly (http://www.parksnow.sk/donovaly/index.php). Trašu šeit nav daudz, taču pacēlāji pavisam jauni, droši un galvenais – nekādu rindu, kā tas mēdz būt Slovākijas populārākajā kūrortā Jasnā (www.jasna.sk). Cenšamies ignorēt neapstrīdamo faktu, ka sniegs ir dzeltens un dažbrīd tam cauri spīd melna zeme, un izbaudām pirmo dienu uz kalna. Katrs kaut ko savu: skaistos skatus, ātrumu, garos nobraucienus, kūrortos izplatīto pusdienu piedāvājumu – pankūkas ar ievārījumu un pamatīgu putukrējuma kārtu. Lielākoties atpūšas lielas ģimenes ar bērniem. Daudzi atpūtnieki runā angliski. Latviešu gan nav. Paliekam šeit līdz pacēlāja pēdējam braucienam un tad sēžamies automašīnā un dodamies tālāk uz ciematiņu Liptosky Mikulas, kas atrodas 20 km attālumā no Jasnas, lai pavadītu tur nākamās trīs dienas. 11.februāris, plkst. 20:00. Laukā tumšs. Jau pusotru stundu meklējam namiņu (www.limba.sk), kurā esam noīrējuši istabiņu. Īsto ielu atradām diezgan vienkārši. Taču mājas atrašanu apgrūtina fakts, ka ciematā ēkas sanumurētas to uzcelšanas kārtībā laikam. Katrā ziņā, ne viena pēc otras, kā par slovākiem daudz gudrākie (khmm…) latvieši dara. Pēc ilgiem pūliņiem beidzot atrastās mājiņas saimnieki ir bezgala gādīgi un atsaucīgi, taču gandrīz ne vārda nesaprot svešvalodās. Mēģinām vāciski, krieviski, līdz saprotam, ka pateicoties slovāku un krievu valodas līdzīgajam skanējumam, laikam drīzāk apgūsim slovāku valodu, nekā slovāki sāks mācīties svešvalodas. Ņem arī tu to vērā, ja izlemsi braukt uz Slovākiju! 12. februāris, plkst. 22:10. Laukā mainīgi laika apstākļi Snovojam, snovojam…. Katru rītu ceļamies jau septiņos, lai pirms astoņiem paspētu aizbraukt līdz pat autostāvvietai pie kūrorta centrālā pacēlāja, kas darbu sāk 8:30. Tie, kas noguļ kaut desmit minūtes vēlāk un uz kalnu dodas ap astoņiem, parasti tiek novirzīti autostāvvietā 20 km attālumā no paša kūrorta un spiesti ar visu ekipējumu rāpties iekšā ļoti vecā un ļoti pieblīvētā ski-busā. Jasnā, kā parasti, milzu rindas pie pacēlājiem un bezgala skaisti kalni. Daži atbraukuši no Slovākijas kaimiņzemēm apskatīt sniegu, piemēram, kāds inženierzinātņu students no Budapeštas pastāsta, ka šī gada siltajā ziemā viņa pilsētā sniega vispār nav bijis. Daudz poļu, krievu, daudz pašu slovāku, arī lielas latviešu slēpotāju grupas. Reti skan vācu vai angļu valoda. Tikko konstatēju, ka uz kalna esmu pazaudējusi mobilo telefonu. Taksofonu, lai piezvanītu operatoram, meklēt slinkums, tāpēc palieku pie cerībām, ka neviens pašlaik neizmanto manu telefonu sirsnīgām un citām sarunām. Varbūt telefons izlīdzināts kopā ar sniegu trasēs. 13. februāris, plkst. 19:20. Laukā +2º Šodien mācījos nobraukt taisni pa šauru meža celiņu. Uzbraucu eglītei. Neticami, ka rīt jau braucam prom no Jasnas. Nolemjam, ka nākamgad snovošanai jāatvēl vairāk dienu. Un vispār, ar vienu braucienu vien nepietiek. Vislabāk uz kalniem aizbraukt vismaz divas reizes gadā. Starp citu, ūdensparks Bešenovā (http://www.besenovanet.sk) ir daudz lieliskāks par plaši reklamēto Tatralandiju, lai arī atrodas dažus desmitus kilometru tālāk. Uz Līvu akvaparka mēroga atrakcijām gan te necerēt, taču āra termālie baseini man patika gluži labi. Dažādas SPA procedūras plašā klāstā piedāvātas gan šeit, gan arī no Jasnas 50km attālumā esošās Popradas ūdensparkā (http://www.aquacity.sk). Braucienu uz šo ziemas sporta veidu cienītāju centru gan atliekam uz nākamo gadu. 14.februāris, plkst. 1:00. Laukā +5º Valentīna dienu tā īsti nemaz nesvinējām. Jūs jau zināt to šausmu filmu par hosteli Bratislavā. Mēs tieši tādā dzīvojām. Senā, vēsturiskā ēkā, kāpņu telpā tur atradās vairākas visādu baismekļu figūras… Diezgan dīvains hostelis. Pati pilsēta, tās vēsturiskais centrs, klusa un mierīga. Daudzi krogi un restorāni jau aizslēgti, uz ielām diezgan maz cilvēku. Pa Bratislavu apmetam vien pāris loku. Ar to pietiek, lai saprastu, ka šī pilsēta nav mums. Tomēr vēl kādu laiku noteikti atcerēšos Bratislavas jauno tiltu naktī. Skaisti! 15. februāris. Laukā +10º. Plkst. 0:30. Austrija Bratislavai ir tuvāk, nekā šķiet. Trīs reizes šķērsojam Slovākijas-Austrijas robežu, lai iztērētu atlikušās slovāku kronas. Esam iepirkuši visu veidu slovāku alus šķirnes. Lai kā to negribētos atzīt, čehi un slovāki alus industrijā no latviešiem sevišķi neatpaliek. Protams, ja neskaitām to, ka veikalu plauktos grūti atrast alu ar alkohola procentu mazāku par divpadsmit. Mūsu naktsmītnes – jauniešu Hostel Hutteldorf – atrašana Vīnē izrādījās sarežģīta un nogurdinoša. Dīvainā kārtā man tomēr izdevās noorientēties kartē un puslīdz veiksmīgi izvadīt mūs cauri visai pilsētai. Gandrīz pašā Vīnes (http://info.wien.at) nomalē arī notika mana mūža pirmais hosteļpiedzīvojums – dzīve astoņvietīgā istabā ar pavisam svešiem cilvēkiem. Vakarā iegādājāmies diennakts metro biļetes, un devāmies ceļā uz pilsētas centru. Manu iecerēto naksnīgo vēsturisko pasākumu gan pārtrauca pasākums Vīnes Operā: Rīgai neiedomājams skats, kad daļa pilsētas vienkārši tiek noslēgta parastiem gājējiem, uz ielas pavisam nelielā posmā rindā stāv automašīnas, no kurām katra vismaz 100 000 latu vērta, dāmas vakarkleitās, helikopteri virs pilsētas… tikai nākamajā rītā metro avīzēs izlasām, ka minētais pasākums bijis slavenā Operas nakts, kuru apmeklējusi pat Parisa Hiltone, neskaitot visus pārējos Vīnes ievērojamākos ļaudis. Par viņas dzimšanas dienas svinībām kādā no Austrijas slēpošanas kūrortiem austriešu radio stāstīja vēl divas dienas. OOO, mēs bijām turpat, kur Parisa :P Diena Vīnē noslēdzas ar pavisam neticamu piedzīvojumu. Mūsu istabas biedri, kā noskaidrojām pēc atstātajām mantām, ir trīs spāni un vēl kāds 70-gadīgs vīrietis no Irānas, kurš labprāt stāsta šo to par sevi. Šobrīd viņš kravā mantas. Rāda fotogrāfijas: viņš spēlē vijoli, viņš kopā ar Dalailamu… Saka, ka esot septiņu doktora grādu īpašnieks, jo bijis spiests studēt ASV un Eiropā, lai nebūtu jāatgriežas savā valstī. Sarunā atklājas šī cilvēka plašās zināšanas gandrīz par jebko. Arī neapšaubāmi augsts sociālais statuss un lieli ienākumi. Nevaru noticēt tam, kas pašlaik notiek – ka šo cilvēku esam sastapuši jauniešu hostelī astoņvietīgā istabā par 10 eiro naktī. Kāpēc šeit? Neparastā tikšanās nez kāpēc liek domāt, ka jānotiek kaut kam īpašam, ka varbūt vērts mēģināt padomāt par kaut ko vairāk nekā ikdienā acīmredzamo un tepat blakus esošo. Cilvēku dzīves var izvērsties tik ļoti dīvaini un ļoti atšķirīgi. Mēs abi nekad nedzīvotu astoņvietīgā istabā kopā ar svešiniekiem, ja varētu katru ceļojuma nakti pavadīt pieczvaigžņu viesnīcā. Bet laikam jau mums pieder kaut kas vērtīgāks par naudu. Un ne jau tajā pieczvaigžņu viesnīcā ir ceļojuma burvība. 16. februāris, plkst. 23:00. Laukā +10º. Diena pagājusi, šķērsojot ierastās tūristu takas. Ieskatāmies karaliskās dzīves noslēpumos Schonbrunn Schlosse, apmeklējam Vīnes Zoodārzu, kas pārsteidz ar savdabīgu šarmu, romantiku un liek man uz mūžiem iemīlēt pingvīnus. Labprātīgi iesaistāmies sava veida propagandas pasākumā un aizbraucam uz Apvienoto Nāciju Organizācijas administratīvo centru. Darba dienās plkst. 11:00 un 14:00 katrs interesents tur var doties ekskursijā un uz brīdi pabūt ēkā, kur tiek pieņemti daudzi pasaules mēroga lēmumi, kaut ko uzzināt par ANO un par pašas ēkas tapšanu. Uzbraucam Donavas tornī, kur rotējošā restorānā var iemalkot kafiju ar putukrējumu un vērot, kā satumst pilsēta. Vakarā apmeklējam vizuāli iespaidīgu astronomijas lekciju planetārijā. Pašiem pārsteigums, ka vienā dienā redzēts tik daudz. Dienas noslēgumā aizbraucam līdz Vīnes rātslaukumam, kur ziemā atvērta slidotava. Man šī šķiet viena no jaukākajām pilsētas vietām, kur tur noteikti vērts sajust pilsētas garu, vismaz stundu paslidojot! 17. februāris. Plkst. 22:00 Esam fantastiskā viesu namā Pension Pohoda Čehijā. Šeit apmetusies vēl viena liela vācu ģimene ar takšu suni Šengenu. Viņš, mājas saimnieka suns un tas, ka apavus mums lūdz atstāt pie mājas ieejas durvīm, rada nepārspējamu mājas sajūtu. Lai arī atrodamies apmēram 20km no Čehijas populārākā slēpošanas kūrorta Splinderuv Mlyn, kur rīt esam iecerējuši snovot, sniega te nav nemaz. Mūs māc šaubas un neticība attiecībā uz iespējām rīt snovot. Tomēr arī vāciešiem līdzi ir slēpošanas ekipējums, kas izskatās tikko pabijis uz kalna. No Vīnes šeit atkļuvām, braucot caur vienu no lielākajām Čehijas pilsētām Brno (http://www.brno.cz/index.php?lan=en) – pilsētu, kurā restorānā mums pienesa – tieši tā, kā ēdienkartē rakstīts! – vienam cilvēkam 900 gramus ceptu ribiņu, un kurā ilgi netikām ārā no pazemes autostāvvietas, jo bijām tur iebraukuši brīvdienā. 18.februāris. Plkst. 13:00. Laukā ap +3º. Jā, jā, jā… te ir sniegs! Vislabākais sniegs šogad! Čehijas kūrortā (http://www.skiareal.cz) gluži kā Slovākijā rindas ēdnīcās un pie pacēlājiem, turklāt slikti organizētas transporta plūsmas, jo mazajā ciematā ar autotransportu var braukt līdz pat pašām trasēm, taču tik lielam automašīnu skaitam ielas daudz par šauru un autostāvvietu par maz. Tomēr ātri sākam orientēties situācijā un pametam pacēlāju, kura senilais izskats iedveš šausmas, un dodamies vizināties par trasēm, kur cilvēku daudz mazāk. Trašu un iespēju kūrortpilsētiņā ir daudz. Tiesa gan, savstarpēji savienotas tikai dažas trases, līdz ar to, lai nokļūtu no viena pacēlāja pie cita, nākas vai nu iet gabalu kājām vai arī izmantot ski-taxi maksas pakalpojumus. Ciemats, šķiet, radīts tikai un vienīgi tūristiem. Visur viesnīcas un pansijas, savs ūdensparks, dažas izklaides vietas. Vieta, kur labprāt aizbrauktu arī nākamgad. * * * Pēdējais pacēlāja brauciens, mūsu pēdējais nobrauciens… pēcpusdienā tik neiedomājami skumji ir doties mājās. Šoreiz mūsu braucienā caur Poliju neizdodas izturēt bez pāris stundām miega: iekārtojamies starp fūrēm kādā no poļu benzīntankiem un mēģinām pagulēt. Polija un Lietuva atceļā tikpat pelēkas un neinteresantas kā vienmēr. Kā vienmēr mazliet nomaldāmies Varšavā, bet brokastu hotdogus ēdam tieši tai pašā Statoilā, kur brokastojām mūsu iepriekšējā snova pasākumā gadu atpakaļ. Kopā nobraukti vismaz 4000 km. Zaudējumu saraksts: viens uz akmeņiem sabojāts dēlis, pazaudēts mobilais telefons, kas joprojām sauc, kad uz to mēģina zvanīt, apmēram četrsimts lati no katra. **** markas automašīna dīvainā kārtā joprojām brauc labi. Ieguvumi? Daudz svaiga gaisa, kustību un vislabākās atpūtas gadā!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais