Zaļās un ne tik zaļās Indijas dzīves ainiņas

  • 5 min lasīšanai
  • 56 foto
Pošos uz Indiju un saņemu vēl pēdējos norādījumus - sveicināt svētās govis un neiekāpt to atstātajās vēstulītēs, iepazīties ar kamasutru, pavirpuļot indiešu dejās, iegādāties sari, pavizināties uz ziloņa muguras un neļauties pasaulslavenajiem Āzijas šmaukļiem. Izlasītā literatūra sola interesantu laiku, un šķietami viens no svarīgākajiem noteikumiem ir nemērīt Āziju ar Eiropas mērauklu, ļauties cilvēkiem un notikumiem, un, cik nu tas iespējams, neļauties apšmaukties. Dzīve gluži kā tirgū Jau pirms brauciena esmu iepazinusies ar statistikas datiem, kas liecina, ka Indijā iedzīvotāju blīvums vidēji ir 10 reizes lielāks nekā Latvijā, un arī realitātē cilvēku daudzums ir faktors, kas visu ceļojuma laiku liek justies nu gluži kā dzīvojot tirgū. Tam, protams, ir savas priekšrocības - izsalkuma gadījumā kaut ko ēdamu var nopirkt ik uz soļa - vilcieniem ik pa brīdim caurstaigā kārumu un dzērienu tirgotāji, autobusu un vilcienu stacijās ir lērums lielāku un mazāku būdiņu, kurās var dabūt gan lielisko masalas tēju, gan šādas tādas uzkodas, gan arī pavisam labus indiešu siltos ēdienus. Slinkākos un tādus, kam bail atstāt savas somas nepieskatītas, pie vilcienu un autobusu logiem apciemo apelsīnu, banānu, kokosriekstu, gurķu, čipšu un dzērienu tirgotāji. Vienīgais, ko šādā veidā nevar dabūt, ir alkohols - alu, vīnu, sidru un kādus stiprākus dzērienus var iegādāties tikai specializētos veikalos, un tos visā ceļojuma laikā manīju tikai dažus. Pirmajās dienās mazliet vilcinos ar ēdienu baudīšanu, jo uz vispārējā netīrības fona esmu pārņemta ar neticību par ēdiena gatavošanas higiēniskuma iespējamību. Vēlāk tas pāriet, un baudu visu, ko indiešu virtuve spēj sniegt, gan neaizmirstot augļus rūpīgi mazgāt un pārbaudīt, vai dzērienu pudelēm korķīti kāds jau nav atskrūvējis pirms manis. Indija ir lieliska vieta veģetāriešiem - ēdienu izvēle ir plaša pat visvienkāršākajā ēstuvē. Pamatēdiens parasti ir rīsi, ar visplašākās variācijas diezgan pikantām mērcēm vai sautētiem un ceptiem dārzeņiem. Man jau gan šķiet, ka ikviens ceļotājs no Eiropas, pirmajā laikā labprātīgi kļūst par veģetārieti, šokēts no apkārt valdošās netīrības un cerībā efektīvāk izvairīties no vēderkaitēm. Jaunā gada svinības bez slaktēšanas Lai arī Indija ir hinduistu valsts, un budistu kopiena nav liela, budisma miera pilnu gaisotni izbaudu Daramsalā, zimeļindijā, kur atrodas oficiālā Ķīnas okupētās Tibetas valdība izsūtījumā, Dalailamas XIV mītne, kā arī apmetušies vairāki tūkstoši budistu bēgļu. Februāra beigās pēc mēness kalendāra tibetieši svin jauno, 2133. gadu, un pilsētiņa ir pilna ar izlīmētiem plakātiem, kas aicina svinēt svētkus atšķirīgi no iepriekšējiem - sākot jauno gadu bez vardarbības, praktizējot mīlestību un līdzjūtību dzīvē, nevis tikai lūgšanās, uzsverot, ka dzīvnieki ir mūsu senči un ir nelietīgi tos noslaktēt apēšanai. Riteņi, melni dūmi un koši gleznojumi Pāris dienas pavadu galvaspilsētā Deli, kur transportlīdzekļu skaits tiek rēķināts uz kādiem 4 miljoniem, motori ir veci un degviela neko laba, tā nu Deli smogs ir pavisam reāli sataustāms - vakarā uz sejas un drēbēm ir uzkrājusies melna kārtiņa no putekļiem un izplūdes gāzes paliekām. Pārvietošanās līdzekļu izmantošanas efektivitātes ziņā gan indieši noteikti daudzkārt pārsniedz, piemēram, amerikāņus vai eiropiešus, jo cilvēki pārvietojas tik maksimāli lielā skaitā, cik nu transportlīdzeklis spēj vest. Reiz saskaitu no 3 riteņu tuk-tuk izkāpjot 8 indiešu ģimeni, kur, savukārt, knapi pietika vieta man un manam austrāliešu draugam. Pārvietošanās līdzekļu sektors sajūsmina ar savu daudzveidību - velorikšas, trīsriteņu tuk-tuk takši, motocikli, motorolleri, velosipēdi, autobusi, mikroautobusi, zirgu un vēršu pajūgi, smagās mašīnas, un pa retam arī cēli soļojošs zilonis ar savu pavēlnieku - lielpilsētās tie pārvietojas vienā kopīgā draudzīgā plūsmā, un attālums starp transportlīdzekļiem nepārspīlējot ir 5-10 cm. Ja Latvijā attiecīgā platumā būtu 3 joslu satiksme, Indijā pārvietošanās notiek vismaz 7 joslās, pie kam mazākajiem transportlīdzekļiem nepārtraukti meklējot iespējas izvirzīties priekšpusē. Man nācās vien apbrīnot fantastiskās šoferu manevrēšanas spējas. Kā jūs domājat, kas ir svarīgākā mašīnas sastāvdaļa? Viennozīmīgi taure! Ja taure nestrādā, apdzīšana ir praktiski neiespējama, kas, vērojot indiešu šoferu kāri uz apdzīšanu jebkuros apstākļos - pret kalnu, no kalna vai pāri uz ielām ubagojošajiem kropļiem, pavisam noteikti novestu viņus pilnīgā izmisumā. Tomēr jāatzīst, ka šī sistēma strādā labi, jo mēneša laikā redzēju tikai vienu no kraujas nobraukušu autobusu, savukārt Rīgā saskrējušos spēkratus nākas redzēt katru dienu. Tomēr šim stāstam par transporta radīto bēdīgo vides piesārņojumu ir arī estētiski skaistā puse - spēkratu noformējums. To nu gan var baudīt ik uz soļa - lai arī kādas grabažas pārvietojas pa ceļiem, ikvienai pie stūres ir dievu attēli, samteņu virtenes un visvisādi kareklīši. Savukārt no ārpuses viskrāšņākās ir smagās automašīnas, jo apgleznojamais laukums šajā gadījumā ir ievērojams. Gleznojumi ir visdažādākie - lotosa ziedi, dievi un dievietes, britu un kanādiešu karogi, tempļi, dabas ainavas, cilvēki lūgšanu pozās, saule un zvaigznes - viss kā dzīvē un sapņos. Kas vienam atkritumi, otram gardas vakariņas Atkritumi varētu tikt nosaukti par vienu no mūsu cilvēces lāstiem, un arī Indija nav izņēmums šai jomā, it īpaši ņemot vērā tādu moderno atkritumu invāziju kā celofāna maisiņi, plastmasas pudeles un gumijas riepas. Vērojot indiešus jāsaka, ka viņi nu galīgi nepieder pie pedantiskiem, pat savu tuvāko apkārtni uzkopt alkstošiem cilvēkiem. Tas, manuprāt, arī varētu būt viens no iemesliem, kāpēc ir svētās, nevienam nepiederošās govis, kuru misija ir apēst visu lieko. Laikos, kad tika izmantoti tikai dabas materiāli, tas noteikti darbojās ļoti labi. Tomēr pašlaik nereti nākas redzēt pavisam bēdīgas ainas - govis, kas laiski gremo polietilēnu maisiņu saturu ar visu iesaiņojumu, jo iekšā ir kas garšīgs, ēst gribas, bet tikt vaļā no maisiņa govij neviens nav iemācījis un nepalīdz. Filozofiskais pamatojums svētajām govīm gan ir atšķirīgs - tās dod pienu tāpat kā cilvēku mātes, no to piena iegūst sviestu gee, kuru izmanto tempļos sviesta lampiņu dedzināšanai un dievu pielūgšanai. Bet, lai nu arī kā tas nebūtu, svētās govis ir viens no baudāmākajiem Indijas fenomeniem, kas dienas laikā nereti sacenšas skriešanas sacensībās ar motocikliem un velorikšām, savukārt pēc tumsas iestāšanās dodas pāršķirot un nogaršot visu, ko cilvēki uz ielām dienas gaitā atstājuši. Mani gan neatstāj doma, ka tieši paši indieši ir lielākie vides piesārņotāji. Te nu sastopas cilvēku gadsimtiem piekoptie ieradumi un mūsdienu situācija. Indijā, kā jau agrārā zemē, izsenis sadzīvē tikuši izmantoti visdažādākie dabas materiāli, piemēram, lapu bļodiņas, kuras pēc izmantošanas izmet ārā pa logu vai durvīm, kur tās apēd lieliski sanitāri - svētās govis. Tā tas notiek arī ar visu pārējo - stikla un plastmasas pudelēm, čipšu paciņām, izlietotajiem tējas maisiņiem un visu citu nevajadzīgo, ko vienkārši lidina ārā pa autobusu un vilcienu logiem. Nu, bet tā kā nabadzīgo indiešu slānis ir ievērojami liels, ir pamatotas cerības, ka ikviena vēl kaut cik izmantojama lieta nepaliks novārtā. Vai arī tēja - dažkārt tā tiek lieta neapdedzināta māla trauciņos, nu gluži kā mazos puķupodos, kurus pēc tējas izdzeršanas vienkārši sasit turpat uz ielas un pirmais lietus tos aizskalo. Tā nu atkritumu šajos gadījumos praktiski nav. Arī tūrisms sniedz savu artavu vides piesārņojumā. Nu piemēram, lai izvairītos no visāda veida nelabumiem un vēdera problēmām, viens no pamatlikumiem ir dzert tikai ūdeni no rūpnīcā aizvalcētām pudelēm. Kāpjot kalnos, dzert gribas, savukārt nest tukšo taru negribas, tāpēc kalnu takas ir piemētātas ar plastmasas pudelēm un visdažādāko iesaiņojamo materiālu. Lai situāciju labotu, indieši uzsākuši kampaņu, mudinādami vietējos iedzīvotājus pārdot vārītu ūdeni, ko ceļotāji varētu uzpildīt savās pudelēs. Vēroju indiešus, un cenšos izprast viņu dzīves spara, neviltoto smaidu un relaksēti pozitīvās attieksmes pret dzīvi noslēpumu. Varbūt klimats - visu gadu taču ir silts, kad, pat dzīvojot uz ielām nav jābaidās nosalt? Varbūt alkohola trūkums, līdz ar to uz ielām nenākas sastapt iereibušus un agresīvus gājējus un braucējus? Varbūt smagie dzīves apstākļi, kad jādomā par izdzīvošanas lietām, nevis ko cēlu un nezināmu? Bet varbūt vienkārši sapratne, ka ar smaidu un labestību var panākt daudz vairāk nekā pukstot un īgņojoties?


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais