Trīs mēneši Jaunzēlandē.

  • 5 min lasīšanai
  • 321 foto
Pirmais jautājums, kad saviem tuviniekiem paziņojām, ka kopā ar savu trīsgadīgo meitu gribam uz kādu laiku doties uz Jaunzēlandi, bija: "Bet vai tad tuvāk nevar?" Kad tika izpētīta karte, izbrīns bija vēl lielāks. Tomēr neskatoties uz attālumu, latviešiem šī zeme vairs nav sveša. Ceram, ka arī mūsu pieredze būs interesanta vai noderīga kādam , kurš vēl tikai plāno uz turieni doties. Ceļā devāmies decembra sākumā. Skaidrības labad jāpiebilst, ka raugoties no Latvjas redzespunkta, Jaunzēlandē viss ir otrādāk- kad mums ir ziema- tur vasara. Kad mums diena- tur nakts, dievidu virzienā tur ir vēsāks, ziemeļu- siltāks, mašīnas brauc pa pretējo ielas pusi, un pat saule ripo pretējā virzienā. Tomēr tās nav vienīgās atšķirības. Jau ielidojot pēdējā pārsēšanās posmā Austrālijā, pamanījām izmaiņas cilvēku uzvedībā. Ja citās pasaules lidostās dominēja kņada un kustība, tad tur viss notika mierīgi, cilvēki kustējās lēni kā roņi, daudz gulēja. Miers bija tik jūtams un neparasts, ka gribējās smieties. Sapratām, ka esam nonākuši pasaules daļā ar pavisam citu laika izjūtu. Tikai vēlāk uzzinājām, ka tas skaidrojams ar salu klimata īpatnībām. Tas esot arī viens no iemesliem, kāpēc tieši uz Austrāliju savulaik sūtījuši noziedzniekus. Ceļā pavadījām apmēram 36 stundas, no kurām 26 - gaisā. Ar pārsteigumu atklājām, ka bērns šādu ceļojumu panes labāk nekā pieaugušais. Varbūt tas tāpēc, ka bērnam ir vairāk vietas lidmašīnā, kur laipni stjuarti nemitīgi nēsā dīvainus ēdienus smieklīgos trauciņos. Laikam bija pārāk interesanti. Nevarēja vien sagaidīt nākamo muitas kontroli, kur atkal varēs laist cauri rentgena sliedei savu rotaļu zaķi. Sākotnēji mums likās, ka Jaunzēlande ir sala netālu no Austrālijas. Bet atstājot Austrālijas krastus un trīs stundas lidojot pāri bezgalīgam okeānam, mūs pārņēma nedaudz baisa apziņa, ka tiešām dodamies uz pasaules malu. Kad ieradāmies Jaunzēlandē, gaidītā siltuma vietā mūs pārsteidza šim laikam neraksturīgs vēsumiņš. Bijām bezgala priecīgi par līdzpaņemtajām virsjakām, jo tur vasaras mēnešos veikalos konsekventi pārdod tikai plānas vasaras drēbītes. Mūsu gala mērķis bija Oklenda, kur divus mēnešus mācījāmies angļu valodu “Languages International“. Oklenda ir lielākā pilsēta Jaunzēlandē, kurā dzīvo vairāk nekā viens miljons iedzīvotāju, kas ir ceturtā daļa no visiem jaunzēlandiešiem. Tā atrodas Ziemeļu salas šaurākajā vietā, uzcelta uz 67 dusošiem vulkāniem. Pilsēta ļoti liela, izpletusies, jo cilvēki dzīvo gandrīz tikai privātmājās. Reiz, kad viens no mūsu jaunzēlandiešu draugiem, mūs uzveda kādā vulkāna kalnā pilsētas vidienē, varēja redzēt abus salas krastus, un viņš it kā jokodams piebilda, ja kāds lielāks vilnis nākot, varot pāriet pāri visai pilsētai. Cilvēki Jaunzēlandē ir ne tikai mierīgi, bet arī ļoti vienkārši un sirsnīgi. Salīdzinājumā ar viņiem eiropieši šķiet lepni un snobiski. Sākumā bija grūti pierast pie nemitīgās iztaujāšanas no svešu cilvēku puses, ja pamana, ka esam iebraucēji. Vēlāk sapratām, ka viņi vienkārši ir daudz uzmanīgāki viens pret otru. Ja uz ielas vai veikalā gadās aizšķērsot otram ceļu, notiek abpusēja atvaiošanās. Ir nepieklājīgi, ieejot veikalā, vispirms nesasveicināties ar pārdevēju, kam bieži seko arī īsa saruna. arī ejot pa ielu, pieņemts sveicināties vai vismaz uzsmaidīt pretimācējam. Kad pie tā pierod, rodas sajūta, ka visi cilvēki ir draugi. Atklājām, ka jaunzēlandiešu nestaidzīgums var būt arī īsts pārbaudījums, ja jākārto kādas darīšanas, jo punktualitāte, maigi izsakoties, nav viņu gaumē. Oklendā dzīvo daudz maoru un aziātu. Maori mums likās nedaudz rezervētāki kā baltie, bet ne mazāk interesanti. Krāšņa tautiņa, ļoti masīvas miesasbūves. Veikalos uzreiz var pateikt, kuras drēbes domātas viņiem. Nožēlojam, ka tik maz viņus sabildējām, bija tā kā nedaudz bail. Neesot jau viņi it kā kanibālu pēcteči, bet kurš gan ies atzīties. Vislabākais iespaids mums palika par aziātiem, kuri izcēlās ar savu sirsnību un pieklājību. Jaunzēlandieši sevi nesauc par jaundzēlandiešiem, bet par kivi. Pilnīgi oficiāli. Ir kivi bankas, kivi pasts u.tt. Kivi ir viņu nacionālais simbols – vistas lieluma brūns putns ar garu, līku knābi, kurš no ienaidnieku trūkuma zaudējis lidotprasmi, kuram par godu arī nosaukts kivi auglis. Dzīves līmenis Jaunzēlandē ir nedaudz zemāks, nekā attīstītajās Eiropas zemēs. Pārsteidza arī augstās pārtikas cenas veikalos. Oklenda nav pilsēta, kur braukt baudīt arhitektūru. To patiesībā varētu teikt par visu Jaunzēlandi. Parki gan viņiem ir izdevušies. Tā kā mūsu skola atradās vienā no tiem, varējām pavadīt daudz laika tīksminoties par pasakainiem, gandrīz neticamas formas un izmēra kokiem . Pusdienlaikā nevainojamajā zālienā pulcējas studentu bariņi, atnāk arī cilvēki solīdos kostīmiņos, novelk kurpes un koku paēnī notiesā līdzpaņemtās pusdienas. Reiz pat redzējām parkā noturam kāzu ceremoniju. Dārznieki strādā augu dienu, mainot dažādas ziedošo augu kompozīcijas. Īsta idille pilsētas centrā. Vēl noteikti vērts apskatīt Westhaven Marina jahtu piestātnes Oklendas centrā – bezgalīgu mastu jūru uz pilsētas fona. Sadraudzējāmies ar dažām kivi ģimenēm no baznīcas, kuru apmeklējām. Viņi mūs aizveda uz pāris skaistākajām sērfotāju pludmalēm un plašo Karekare pludmali, kur savulaik uzņemti kadri no filmas “Klavieres“. Parādījām arī viņiem bildes no Latvijas. Viņi bija manāmi pārsteigti, ka mums ir tik baltas pludmales un tādi meži un vēl ogas par velti mežos. Tai mirklī pamanījām viņu acīs gandrīz vai vilšanos, it kā sakot, “Un mēs domājām, ka mēs dzīvojam skaistākajā zemē uz pasaules.“ Februāra sākumā, pēc pāris Oklendā pavadītiem mēnešiem, paklausām vietējo padomam, ka ja ir tikai viens mēnesis ceļošanai, labāk to pavadīt Dienvidu salā, jo salīdzinot ar to, šeit Ziemeļu salā nekā īpaša ko redzēt neesot. Tāpēc pārceļamies ar lidmašīnu uz Kraistčērču Dienvidu salā. Vietējie mūs brīdina, ka tur cilvēki esot savādāki – daudz mierīgāki. “ Kā, vēl mierīgāki?! “ mēs izsaucamies. Dienvidu salā klimats ir nedaudz vēsāks, bet sausāks. Lai gan arī Ziemeļu salā nekad nav pārāk karsts. Februāris skaitās labākais mēnesis ceļošanai – siltākais un sausākais, bet arī dārgākais. Krietni paceļas cenas mašīnu īrei un grūtāk atrast naktsmītni. Taču mums paveicas un atrodam labu braucamo par 30$ dienā, kas ir nedaudz virs 10 Ls. Arī vietu kempingā, dienu iepriekš rezervējot var atrast bez problēmām. Uzsākot kāroto braucienu pa D salu, saskārāmies ar pretrunīgām emocijām. Mežonīga daba tik lielos apmēros mums bija kas jauns. Reizēm nobraucot lielus attālumus neapdzīvotā apvidū un ceļā nesatiekot nevienu cilvēku, ne māju, rodas dīvainas izjūtas – no dziļas pamestības sajūtas un skumjām līdz sajūsmai, apzinoties, ka nav jau vairs daudz pasaulē tādu vietu, ko tik maz būtu skārusi cilvēka roka. D salā vairs nejutāmies kā svešā zemē, iedzīvotāju tur ir tik maz, ka rodas iespaids, ka visur ir tikai tūristi. Par iebraukšanu nacionālajos parkos nav jāmaksā. Īstenībā jau gandrīz visa D sala ir kā viens liels nacionālais parks ar retām pilsētiņām. Mums Jaunzēlande likās lēta un droša ceļošanai. Teltis gan tur nevar būvēt kur pagadās, bet daudzās vietās redzējām tādus kā bezmaksas kempingus. Dabā uzturēties ir ļoti droši un patīkami, jo nav ne čūsku, ne ērču. Dažviet vienīgi neērtības sagādā mazas, kodīgas mušiņas. Kož tikai kājās, bet kodumi nežēlīgi niez. Gadījās sastapt arī daudz patīkamākus radījumus, kā piemēram vietējos papagaiļus kea. Pēc skata diezgan necili, bet interesanti bez gala. Daudzviet izliktas norādes, lai tūristi tos nebarotu, citādi tie kļūst pārāk uzbāzīgi un nekaunīgi. Piedzīvojām to paši uz savas ādas. Daudzas skaistākās vietas parkos var aizsniegt tikai ejot ar kājām vai braucot ar divriteni. Visur ir neskaitāmas dabas takas – dažu stundu, līdz vairāku dienu gājumā. Nobraucot pat nelielus attālumus, iespējams redzēt pārsteidzošu dabas daudzveidību. Ceļojuma beigās nonācām pie secinājuma, ka arī viens mēnesis Dienvidu salas izbaudīšanai un iepazīšanai ir par maz. Nāksies braukt vēlreiz.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais