Kia ora!

29.11.2005
8 min lasīšanai

Uz Jaunzēlandi mani aizveda Rotary profesionālās pieredzes apmaiņas programma, tomēr jāatzīst, ka šis ceļojums bija tālu no ierasta dienesta komandējuma. Kaut arī šie ceļojuma nosacījumi mūs ierobežoja tikai Ziemeļu salas apmeklējumā, tomēr tieši savdabīgais ceļojuma formāts man ļāva šo tālo zemi iepazīt pilnīgi īpašā rakursā. Pateicoties namatēviem es Jaunzēlandē ieraudzīju daudz ko tādu, kam ierastie ceļotāju maršruti paiet garām, un mums tika atvērtas durvis, pa kurām pat viesi ne vienmēr tiek iekšā. Pirms sākas stāsts par zemi pasaules otrā malā, pieminēšanas vērts ir ceļš, kas veicams, lai tur nokļūtu. Mēs lidojām Rīga – Kopenhāgena – Bangkoka – Singapūra – Oklenda. Pateicoties ikdienā esošajam spēku izsīkumam un pārgurumam turpceļā 14 stundas lidmašīnā Kopenhāgena – Bangkoka – Singapūra gandrīz pilnībā nogulēju, un pārlidojumu vispār nemanīju. Singapūrā uz diennakti apstājāmies, lai vieglāk aklimatizētos laika maiņai. Iebraucot galapunktā atšķirība laikā bija 11 stundas, bet prom braucot 9. Jo tāpat kā mums arī viņiem marta pēdējā svētdienā tiek grozīti pulksteņi uz un no vasaras laika. Bet pēc atpūtas Jaunzēlandē atpakaļceļā miegs nenāca ne lūdzams, un tad nu ir, kā ir. Nonstop lidojums mums aizņēma 36 stundas un beigās tas jau vairs galīgi nebija patīkami. Man ir milzīgs, pagaidām nepiepildīts sapnis reiz aizbraukt uz Austrāliju. Kad uzzināju par braucienu uz Jaunzēlandi, pirmajā brīdī padomāju, ka tas jau turpat blakus. Tikai nepasakiet to jaunzēlandietim. Tas viņam ir lielākais apvainojums – tikt sajauktam ar austrālieti... Jaunzēlande ir brīnumaina zeme ar fantastisku dabu un jaukiem, atvērtiem cilvēkiem. Nepārsteidz apgalvojums, ka Jaunzēlande ir vieta zemes virsū, kas vistuvāk paradīzei. Kivi salā (tā sevi un savu zemi dēvē paši Jaunzēlandes iedzīvotāji) viss ir otrādi. Martā tur ir rudens, bet Ziemassvētki – gada karstākais laiks. Sniegu Ziemeļu salā nepazīst, bet ilūziju par to – leduspuķes uz loga pēc vecmāmiņu nostāstiem par Ziemassvētkiem Eiropā – viņi uzbur savam priekam ar aerosolu. Jaunzēlandei ir tikai 250 gadu sena rakstītā vēsture, bet par senākiem laikiem šajā salā liecina maori, ko uzskata par pamatiedzīvotājiem. Arī viņi te ir ieceļotāji, tiesa jau kopš 14. gadsimta. Tagad maoru ir palicis kādi deviņi procenti no visiem iedzīvotājiem, pārējie ir izceļotāji no Eiropas (turklāt daļa atbraukusi nemaz ne tik sen – Jaunzēlande ir lieliska vieta, piemēram, pavadīt rāmus pensijas gadus) un pēdējā laikā arvien vairāk Āzijas un Okeānijas iedzīvotāji, kuri dodas uz šo paradīzi labākas dzīves meklējumos. Ar maoriem mēs tuvāk iepazīstamies nelielā pilsētiņā Kawerau kas dibināta pirms 50 gadiem kā mājvieta papīrfabrikas strādniekiem. Mēs tiekam kā viesi uzņemti vietējā Marae – maoru ciematā, kam šeit ir tāds kā internacionāls status. Maori labprāt aicina ciemos dažādu tautību ļaudis, jo iesākumā tā ir bijusi pirmā dieva pielūgšanas vieta pilsētā. Marae viņi pulcējas paši un pieņem viesus, sarunājas ar sentēvu gariem, māca tautas gudrības saviem bērniem, kopīgi svin svētkus. Viņi ļoti cenšas uzturēt dzīvas savas tradīcijas un rituālus. Sasveicinoties viņi joprojām saberzē degunus – tas saistīts ar leģendu, ka Dievs, kad radījis cilvēku, tam dzīvību iepūtis pa degunu. Ar šo rituālu viņi it kā nodod dzīvības un spēka garu viens otram. Pirms Marae apmeklējuma viens no cilts vecākajiem mūs iepazīstina ar kārtību, kā jāuzvedas, lai neaizbaidītu mirušo garus. Cieņa un bijība, ar kādu pret to visu izturas paši maori, ir fascinējoša, Marae viņiem ir apmēram tāpat kā mums tautasdziesmas, tikai daudz nopietnāk. Galvenajā mājā, kas ir kaut kas pa vidu starp baznīcu un kultūras namu, sienas rotā kokgriezumi. Katrs kokgriezums ir kā sava leģenda - par to, kā vīri gājuši karot, kā sievas gaidījušas mājās. Tas, ko mēs redzējām, īsti par dievkalpojumu nenosauksi – tur bija uzruna senču gariem, kopīga pateicības dziesma. Ja esat starp tiem laimīgajiem, kas ir redzējuši filmu “Whale Rider” (Vaļu jātniece), pagājušo rudeni to rādīja arī Rīgā “Arsenālā”, tur pilnīgi precīzi var redzēt šīs Marae rituālu tradīcijas. Tā tas patiešām arī notiek. Katrā ziņā, ja kāds grasās doties uz zemi, kur viss kājām gaisā, silti iesaku šo filmu noskatīties. Savukārt Tamaki maoru ciemats, kas atrodas Whakarewarewa maoru kultūras un mākslas centrā, Rotorua tuvumā ir vairāk orientēts uz tūrisma industriju. Te trīsreiz dienā piebrauc lielie autobusi, lai baudītu komplekso programmu jeb šovu – pastaigu pa ciematu, koncertu (starp citu, maoru dejas var likties pasvešas, bet mūzika ir ļoti skaista un melodiska), un beigās maoru ēdienus zviedru galda formātā... Apmēram kā Brīvdabas muzejs, tikai spožāk un komerciālāk. Jaunzēlandē ir salīdzinoši ļoti daudz zemes – milzīgas lauku teritorijas, viss ir plaši un brīvi iekārtots. Pat lielākā pilsēta Aucklend (oficiāli galvaspilsēta ir Wellington) tikai pašā centrā un tikai pēdējos pārdesmit gados ļāvusies daudzstāvu apbūvei, bet vairāk nekā miljons pilsētas iedzīvotāju dzīvo privātmājās... Visa pilsēta atrodas uz sešdesmit izdzisušiem vulkāniem, pēdējais izvirdums gan bijis pirms vairākiem gadu simtiem, taču paugurus, kas nu jau apauguši ar zāli, kokiem un krūmiem, var manīt visapkārt. Jaunzēlande atrodas seismiski aktīvā zonā, tā saucamajā Uguns lokā, kas aptver Kluso okeānu. Vidēji dienā šeit notiek 16 zemestrīces un vismaz reizi nedēļā jūtamas. Uzskatāmākais piemērs tam ir Napier pilsētiņa, kuru 1931. gadā ļoti smaga zemestrīce praktiski noslaucīja no zemes virsmas. Pilsētu tika nolemts strauji atjaunot, bet, tā kā bija 30-tie gadi - pats Art Deco ziedu laiks, gandrīz visas ēkas uzceltas šajā stilā. Šodien izskatās visai savdabīgi, īpaši uz ierastās laikmetu dažādības fona Eiropā Taču reāls kaifs no pazemes karstuma ir dabīgajos karstajos avotos un baseinos. Peldēt pagrūti, jo karstajā ūdenī ātri nogurst, bet plunčāšanās vēsos rudens vakaros ir varen jauka. Jaunzēlandes skaistumu ir neiespējami aprakstīt, bet to saprast un izbaudīt pa īstam var, tikai braucot un staigājot pa mazajiem lauku ceļiem. Pauguri, lejas, jūras krasts, upes, aitas... Lielie kalni ir Dienvidu salā, (arī latviešu alpīnistiem diemžēl liktenīgais Kuka kalns), Ziemeļu salā vairāk tādi pakalni, taču bezgala gleznaini. Ielejas starp tiem pilnas veciem kokiem. Strautos ūdens tik tīrs, ka droši var smelt un dzert. Jaunzēlandieši nopietni rūpējas, lai saglabātu dabu tīru, neskartu un nesabojātu ar visādām ārzemju nešķīstībām. Iebraucot Jaunzēlandē nedrīkst ievest nekādus pārtikas produktus, dzīvniekus un augus. Somā nejauši aizmirsts apelsīns var prasīt 200 dolāru soda naudu. Pat kurpes lidostā ir jādezinficē! Šeit nav nekādu lidojošu mošķu – odu, mušu, nevienas čūskas. Gandrīz visi dzīvnieki un putni savulaik ir ievesti no Eiropas. No senajiem laikiem palikušas tikai atmiņas un daži kivi putni. No malas kivi izskatās diezgan lempīgi, mazliet pēc veciem vecīšiem. Evolūcijas gaitā tie ir zaudējuši spēju lidot, viņi tikai skrien pa zemi un atbalstās ar savu garo knābi. Kivi ļoti slikti redz, bet labi dzird un saož, tāpēc aktīvi pārvietojas pa nakti, bet dienā guļ. Visu šo iemeslu dēļ viņi kļuvuši ļoti neaizsargāti un ir biežs upuris vietējiem plēsoņām, tādēļ brīvā dabā gandrīz nav sastopami, bet apskatāmi īpašās kivi mājās. Toties mežos dzīvo ļoti daudz savulaik Jaunzēlandē ievesto savvaļas trušu un oposumu, kas vienas nakts laikā spēj apēst ~20 tūkstošus tonnu zaļo augu. Katrs kivi uzskata par savu goda lietu uzbraukt ar mašīnu pār ceļu skrienošam oposumam. Taču nelielu priekšstatu par šiem brīnišķīgajiem kalniem un lejām var gūt daudzreiz oskarotajā “Gredzenu pavēlniekā”. Mēs apmeklējām filmēšanas laukumu pie Party tree. Smieklīgi, bet starp hobitu alām tagad dzīvojas aitas... Aitas šeit ir visur, kur vien aug zāle. Pat kalnu virsotnēs un jūras krastā. Sākumā tās bildēju nemitīgi, bet kad sapratu, ka visas Jaunzēlandes aitas nenofotografēšu, metu mieru. Jaunzēlandē ir ap 40 miljoniem aitu – pa desmit uz katru Jaunzēlandes iedzīvotāju. Bet ir bijis arī vēl vairāk. Ja ir vēlēšanās, var noskatīties aitu šovu. Viss sākas ar to, ka uz pjedestāliem gluži kā Mis konkursā sastājas 19 dažādu šķirņu auni, viens par otru skaistāki un krāšņāki. Protams, uz augstākā pakāpiena stāv Merino – visdārgākās vilnas īpašnieks pasaulē. Bet tas, kā tiek cirpta aita, ir kaut kas neiespējams... Profesionāls cirpējs ar to tiek galā 50 sekundēs, eleganti un vienkārši. Skatīties no malas, protams. Iepazinām arī šīs nozares citu aspektu - vietējo gaļas pārstrādes kombinātu (lieki piebilst, ka tūrisma ceļvežos tāda objekta nav). Te dienā pārstrādā pusfabrikātos līdz divpadsmit tūkstošiem jēru. Par to varbūt arī nebūtu vērts stāstīt, taču pārsteidzoši bija vērot, kas notiek ar to jēra gaļu, kas tiks eksportēta uz musulmaņu valstīm. Ir seši speciāli kāvēji, ko algo musulmaņu organizācija un kas noskaita lūgšanu pirms katra jēra pēdējās gaitas, lai to Dieva mierā varētu ēst arī musulmaņi. Savām acīm redzēju – lūgšana nav gara, bet lūpas tik tiešām kustējās. Bet pēc stundas jērs jau sadalīts pa gabaliņiem glītās kastītēs... Taču jēra gaļa tiek ne tikai eksportēta. Kivi ļoti daudz ēd gaļu, un pārsvarā jēru. Bārbekjū ir viņu dzīvesveids, kad no jēra gaļas tiek gatavotas ne tikai vakariņas piektdienā vai sestdienā, bet arī brokastis un pusdienas darbdienās. Jāatzīst, ka viņu jērs gan pēc garšas pilnīgi atšķiras no mūsējā – vai tas ir saistīts ar dažādām šķirnēm, vai augšanas un barošanas apstākļiem, nezinu. Toties pilnīgi nebaudāma ir jaunzēlandiešu kafija – viņi gatavo šķīstošo un ļoti vāju. Pārmetoties uz dzīvībai mazliet draudzīgāku jomu, Jaunzēlandē biju brīdī, kad vāc vīnogu ražu. Arī maniem tā brīža saimniekiem bija vīnogu lauki (man gan radās sajūta, ka tādi ir teju katram jaunzēlandietim). Chardonnay raža bija lieliska, sulīgas, zeltainas un ļoti saldas vīnogas – vismaz mums tā likās. Iepriekš man pat prātā nebija ienācis, ka vīnogas var novākt arī ar kombainu, bet kā paši savām acīm pārliecinājāmies, var. Tas gan strādā jocīgi, bet apbrīnojami efektīgi – visi kātiņi tīri. Jaunzēlandieši ir lieli patrioti, lielākā daļa atzīst tikai vietējo vīnu, tomēr vīna pazinēji uzskata, ka sarkanais vīns tomēr austrāļiem labāks. Tāpat man nebija nojausmas, kā dabā aug kivi un avokado. Pirmie kivi Jaunzēlandē tika ievesti 1904.gadā no Ķīnas, tādēļ viņi tos vēl aizvien sauc par Ķīnas ērkšķogām. Kivi aug kokos līdzīgi kā vīnogas. Cilvēki staigā zem kokiem, kas veido virs galvas tādus kā griestus, pastiepj roku un noplūc. Kivi šķiro ļoti interesanta mašīna – ar lenti, kurai galā savdabīga karote, kas augli satver un met gaisā – vieglākie lido tālāk, smagākie tuvāk, un tā arī sašķirojas, lai tālāk dotos eksporta ceļos, jo japāņiem labāk patīk mazāki augļi, savukārt amerikāņiem un eiropiešiem lielāki. Toties avokado aug kokos kā āboli. Tie gatavojas veselus četrpadsmit mēnešus – no iepriekšējā gada novembra līdz nākamā janvārim, kad tos nolasa ar rokām. Mums vēl izdodas atrast dažus, kas palikuši kokos no iepriekšējās ražas... Jaunzēlande ir ideāla vieta dažādu brīvdabas aktivitāšu faniem. Kivi paši mīl atrasties brīvā dabā un ir ārpusmājas un ekstrēmo izklaižu piekritēji, un viņi ir izdomājuši neskaitāmus veidus, kā to darīt aktīvi un aizraujoši. Šai zemē meklējami gumijlēkšanas pirmsākumi un sorbings jeb velšanās no kalniem milzīgās bumbās. Tevi iekar bumbā, un tu velies. Vēl ir slapjais variants – bumbā iepilda nedaudz ūdens, un tad tu tajā kulies līdzīgi kā veļasmašīnā. Smieklīgi! Mums izdevās nobaudīt diezgan plašu spektru no vietējā piedāvājuma, sākot ar kalnu riteņbraukšanu, kas reāli risinās vietējos kalnos, un ja trase ir 15-20 km, tad tie visi ir arī jāveic, jo pa vidu izstāties Tu nevari, beidzot ar lidošanu privātās lidmašīnās tieši virs aitu aplokiem, golfa laukumiem un sērfotājiem okeāna viļņos. Kādu rītu dodamies uz Waitomo salām, kas pazīstamas ar savām alām un pazemes upēm, lai izbaudītu īstu Black Water Rafting - plostošanu pa pazemes upēm. Alā nolaižamies kā īsti alpīnisti – ar karabīnēm 35 metru dziļumā, tad seko brīvais lidojums, un trīs stundas aukstā, pat stindzinošā (ūdens t* + 4*C) peldē pa pazemes upi. Vienīgais bruņojums – lukturītis pie pieres. Sākumā peldam ar tādām kā gumijas kamerām, taču vēlāk tāpat - ne īsti peldam, ne brienam. Mums gan ir hidrotērpi, taču aukstais ūdens iekļūst zem tiem... Patiesībā jau viss ir droši, vienīgais, kas ar tevi var notikt – vari noģībti aiz bailēm, un es to gandrīz piedzīvoju... Kaut kā gadās, ka pēc pirmajiem simt metriem iegāžos ūdenī – es, kura vispār ar ūdeņiem ir uz jūs! Pēc tam gan izrādās, ka ūdens tajā vietā ir līdz nabai, taču, kamēr to saprotu, paspēju pārdzīvot visīstākās nāves bailes. Iedomājies - tu esi zem ūdens, kaut kur tumsā, pazemē, nesaproti, kur augša, kur apakša... Dienasgaismu virszemē sagaidīju kā tādu atpestīšanu... Salīdzinot ar to, pirmā manā mūžā golfa spēle bija tīrā pastaiga. Latvijā tas ir ekskluzīvs sporta veids, un visā pasaulē spēlēt golfu nav lēti, bet šeit to dara katrs, kam nav slinkums. Golfa laukumi uz katra stūra, turklāt lēti – samaksājot 300 Jaunzēlandes dolārus (aptuveni Ls 100) gadā, tu kļūsti par kluba biedru un spēlē kaut katru dienu no rīta līdz vakaram. Nav brīnums, ka japāņiem lētāk ir atlidot šurp un spēlēt golfu nedēļu no vietas, nekā izmantot laukumus Japānā. Pēc piecām Jaunzēlandē pavadītām nedēļām arī es esmu novērtējusi daudzās lieliskās iespējas, ko ceļotājam piedāvā šī brīnumaini skaistā un viesmīlīgā zeme. Un kaut arī gribas mājās, nemaz negribas pamest šo paradīzi. Ak, jā – ko tad īsti nozīmē “Kia Ora!”? Maoru valodā tas ir laipns un draudzīgs sveiciens iebraucējam! Tā teikt – laipni lūdzam! P.S. Vairak par so celojumu vari lasit zurnala SANTA 2005.gada novembra numura P.S.S. Tagad ari bildes mana albuma.

Kia ora!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem