Sēlija 08/2005

30.03.2007
7 min lasīšanai
19 foto

Sēlija Rīga-Nereta-Rite-Sauka-Aknīste-Gārsene-Asare-Laši-Pilskalne-Dviete-Bebrene-Staburags-Rīga Darbojošās personas – 3 automašīnas, 7 ceļotāji. Uz Sēliju devos pirmo reizi, maršruts tika sastādīts, izmantojot informāciju no Latvijas autoceļu atlanta, Viduslatvijas kartes, lieliskā Valda Veilanda ceļveža “Latvija kabatā”, visiem iespējamiem interneta resursiem, ko piedāvā meklētāji, ieskaitot Aizkraukles un Jēkabpils rajonu portālus. Uzreiz jāsaka, ka daudzas vietas un lietas palika neredzētas gan dēļ laika trūkuma, gan arī tādēļ, ka 3 auto “sakabei” lauku ceļos manevrēt uz nezināmu, aptuveni iezīmētu mērķi ir daudz grūtāk nekā vienam auto vai riteņbraucējiem. Tātad, galopā cauri Sēlijai. No Rīgas izbraucam vēlā piektdienas pēcpusdienā, veiksmīgi izvairoties no sastrēgumiem. Daugavu šķērsojam Ķegumā un turpinam ceļu Jaunjelgavas virzienā pa šoseju gar upi. Vietām jau kūp ugunskuri, tiek slietas teltis un cilātas makšķeres. Izbrāžamies cauri Jaunjelgavai, tālāk uz Sēreni, tur nogriežamies uz Neretu. Kad kļūst skaidrs, ka uz sarunātajām vakariņām Neretā paspēsim laikus, apstājamies Daudzesē. Nezinu, cik tur šobrīd ir iedzīvotāju, toties 30.-os gados celtā Aizsargu nama izrīkojumu zālē vieta bijusi 400-500 apmeklētājiem. Garām baznīcai dodamies aplūkot 1785.gadā celto unikālo astoņstūru kapliču. Zalves centru apbraucam pa zemes ceļu, kura malā no kādreiz skaistas baznīcas atlikušas vien drupas. Tālākais ceļš ved pierobežas zonā, sajūta, ka civilizācija abpus taisnajai šosejai arī beigusies. Neretā ierodamies tieši norunātajā laikā, vakariņas kultūras nama kafejnīcā ir lētas un ļoti sātīgas. Vēl tikai neliels līkums ap baznīcu (celta laikā no 1584.līdz 1593.gadam), kuras torni tobrīd rotā ne tikai gailis, bet vēl pārītis citu putnu. Jau krēslo, tādēļ dodamies uz Riti, kur “Ceļiniekos” sarunātas naktsmājas. Sestdienas rīts aust saulains un silts, dodamies apskatīt Saukas ezeru (platība 7,71 km²) Piestājam jaukā peldvietā, izmetam līkumu cauri Saukai. Gribas redzēt viesu namu, kurā saimnieko dāņu ģimene un par naktsmājām bija jāapjautājas angliski, tomēr to neatrodam. Tālāk – Ormaņkalns (165m), augstākā Sēlijas virsotne, kur kāpjam skatu tornī, lai vēlreiz uzmestu aci ezeram, paugurainajai ainavai un arī netālajai Lietuvai. Tālāk caur Elkšņiem braucam uz Aknīsti. Vēstures avotos tā pirmoreiz minēta 1298. gadā. 17. gadsimta beigās tika iekļauta Lietuvas sastāvā, Latvijai atdota 1920.tajos gados, apmaiņā pret Palangu. Jau pa ceļam sāk smidzināt, bet mūsu maršrutā pārsvarā ietilpst tieši dabas takas un citi brīvdabas objekti...kad gar pļavu soļojam uz Radžupītes Velnalu, garāko alu Sēlijā, gāž jau pamatīgi un atmiņā ataust slapjie biešu lauki rudens talkās skolas laikos...pati ala izrādās neliels caurums stāvkrastā, toties aprīkots ar atpūtas vietu – soli, galdi, ugunskura vieta u.tml. Atgriežamies pilsētā pa citu ceļu, jo gribam atrast Vecmelderu ūdensdzirnavas un avotus, uz kuriem norāžu nav. Rezultātā izvizinamies pa ļoti skaitu ceļu gar Dienvidsusēju un vienīgais, ko redzam skaidri ir zivju dīķi ar norādi “Privātīpašums. Ieeja aizliegta. Bruņota apsardze.” Toties Saltupju svētavotu atrodam viegli, koši sarkanā gultne atgādina Dāvida dzirnavu avotus Vaivē. Svētavotam piedēvē dziedniecisku spēku, jo tas tek pret sauli uz austrumiem. Mutes nomazgā visi. Pa tam lietus ir atkal klāt, arī afišās reklamētie Sēlijas folkloras svētki palēnām pulcē tautas tērpos ģērbtus ļaudis. Arī Gārsenē joprojām stipri līst. Pa bruģētu ielu piebraucam pie pils vārtiem, stāvvieta atrodas jau pils teritorijā. Būve patiešām efektīga, kaut no seniem laikiem saglabajusies gandrīz tikai Holandes podiņu krāsns – ēka pārbūvēta un pielāgota skolas vajadzībām, te atrodas arī tūrisma informācijas birojs un biļešu kase. Pilij ir savs spoks - zilā dāma, barona pirmā sieva, kas vairākas reizes pārapbedīta, tādēļ vēl joprojām klīst pa pili. Savs nostāsts arī par pils nosaukumu: baronam Budbergam piederējusi liela zemes platība un daudz kalpu. Un pili viņš nolēmis būvēt tik skaistu kā nevienam. Pēc laika arī uzcēlis skaisto pili, taču tai nav bijis vārda. Visi centušies izdomāt, bet baronam neviens nav paticis. Tad viņš noskaities un pavēlējis, lai brauc pa ceļu un katru nācēju lai uzrunā. Pirmo vārdu, ko nācējs teiks, to liks pilij par nosaukumu. Braukusi arī pati baronese un netālu no leišu robežas satikusi leišu zemnieci. Tā nesusi lielu klēpi gārsu. Baronese viņai prasa, ko šī nesot. Tā nobijusies, latviski arī lāgā nav mācējusi, atteikusi: «Gārsenes!» Visi nu nopriecājas par labo nosaukumu, un no tā laika pili sauc par Gārseni. Ietinamies lietus mēteļos un dodamies pa ošu gatvi iekšā dabas takā. Un te nu man jāsaka, ka šī noteikti ir viena no skaistākajām vietām Latvijā. Lai arī lietus līst plīkšķēdams, takas ir viegli ejamas un skati ir brīnišķīgi, upes līkumi jeb meandri kā speciāli izveidoti skatītājiem par prieku, iekārtotas arī vairākas atpūtas un ugunskuru vietas....Gārsenes Staburagu tomēr aplūkosim citu reizi...izmirkuši iznākam no meža pie mazas kafejnīcas, kurā arī ierīkota psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientu gleznu un rokdarbu izstāde. Jā, vilnas zeķes ir īsti vietā....steigšus sazvanām “Strautu” māju saimnieci Ancenē un dodamies uz naktsmājām, siltumā un sausumā. Pēc pirts pat pērkona negaiss ar visiem zibeņiem netraucē iemigt. Svētdienas rīts atnāk apmācies, vējains un auksts. Toties nelīst un tas jau ir labi. Iemūžinām baltās govis, kas ganās turpat pie mājas, krietni pabrokastojam un dodamis uz Asari apskatīt to, kas atlicis no kādreiz varenās muižas ansambļa. Celta 1749. gadā, viens no agrīnākajiem neogotikas piemēriem Augšzemē, pārbūvēta pēc 1840.gada, kad tika izbūvēta arī krāšņa svētku zāle, kurai vēl tagad redzami septiņi neparasti, cieši satuvināti smaili logi. Zem pils - plaši velvēti pagrabi, no kuriem iziet vairākas pazemes ejas (pēc nostāstiem - piecas). Muiža bijusi viena no turīgākajām novadā – slavena kļuvusi ar varenāko spirta brūzi Augšzemē. Kungu dzīvojamā māja nodegusi 1920.tajos gados, kapu mājā tagad pagasta valde, stallī – kultūras nams. Kā nākošo gribam apskatīt Baltmuižu (pie Subates). Īsto ceļa galu neatrodam, norāžu nav un laika meklēt arī, bet interesi bija rosinājis šis rakstugals, atrasts tīklā: “..visā pasaulē labi zināmā Audi logotipa - četru kopā savītu gredzenu - rašanās pirmsākumi meklējami tālajā 17.gadsimtā, kad Subates apkārtnē dzīvoja Baronu Budbergu-Belinhauzenu dzimta, raksta laikraksts Latgales Laiks. Tā kā dzimtas pils atradās Zviedrijas pārvaldītā teritorijā un bija nepieciešams stiprināt tās pierobežu, Zviedrijas karalis Kārlis XIV šai muižnieku dzimtai piešķīra bruņinieku titulu. Kopš tā laika Budbergiem-Belinhauzeniem ir arī savs ģerbonis, kuru rotā četri savīti zelta gredzeni uz sarkana fona. Pagājušā gadsimta 20.gados Budbergi-Belinhauzeni pārcēlušies uz Berlīni, kur ticis izveidots koncerns Auto Union AG, no kura četrām rūpnīcām (Audi, DKW, Horch, Wanderer) šobrīd darbojas tikai viena, proti, Audi. Šīs firmas mašīnas rotā Baltmuižas grāfu ģerboņa gredzeni. Taču, vai tas ir grāfu ievedums vai nejauša ģērboņa idejas pārņemšana – ir vēl vienas izpētes vērts jautājums. Atgādināsim, ka visā pasaulē pieņemts Audi logotipa rašanos saistīt ar četru jau minēto uzņēmumu apvienošanos, taču tā līdzība ar Baltmuižas grāfu ģērboni ir nenoliedzama.” Tā, lūk. Caur Lašiem, kur dzimis un audzis Stenders, braucam uz Pilskalnes meža ainavu takām jeb Pilskalnes Siguldiņu. Takai ir trīs varianti - dendroloģiskais, ģeoloģiskais, kā arī Sprīdīša taka bērniem ar veco vīriņu, Sprīdīti, Meža māti un daudzām citām koka figūriņām. Taka atrodas krāšņā ielejā, kuru izgrauzuši ledāju kušanas ūdeņi un kuras krasti bagātīgi noauguši ar platlapju kokiem. Mācību takas turpinājums ir tūristu taka 5 km garumā ar trim ezeriem un peldvietu, nelielu dzērveņu purviņu, krāšņām Augšzemes lauku un mežu ainavām. Norāde ir, asfaltēta stāvvietiņa ar A4 formāta izbalojušu P zīmi un biļešu kasi arī. Izlemjam iet pa “zelta vidusceļu” jeb mācību taku – 3,8 km. Ls 0,80 par katru pieaugušu staigātāju, Ls 0,60 par bērnu vai studentu, Ls 0,50 par katru novietoto automašīnu, Ls 0,05 par kartes kopiju uz rakstāmpapīra lapas. Mja. Taka tiešām ved gar ļoti stāvu krauju, kur periodiski rāpjamies augšup vai lejup pa dažādas kvalitātes trepēm, kāpšļiem, ciņiem u.tml. cauri brikšņiem, garām trim no pieciem bijušās muižas dīķiem un tad atkal pa otru upes stāvkrastu atpakaļ. Ejam vairāk kā stundu. Bez kārtīgiem apaviem un cilvēkiem ar sliktu līdzsvara sajūtu nerekomendēju. Tiem, kas vēlas ietaupīt, iesaku lejā no muižas kalniņa nebraukt un taku sākt iet no otra gala... Pusdienas izlaižam, jo Ilūkstē apstāties nav paredzēts – darbaļaudis sāk rēķināt, cikos būsim mājās. Tad nu laižam uz Dvieti, apskatīt katoļu baznīcu – vienu no krāšņākajām neobaroka celtnēm novadā, celtu 1864.gadā. Cieši blakus iespaidīgajai ēkai iespiestas arī vairākas nu jau aplupušas padomju blokmājas – it kā visā ciemā vairāk vietas nebūtu bijis....Muižas parks, vismaz tas, kas no tā atlicis, tiek kopts. Arī par Dvietes muižas kundzi tiek stāstīta teika: Tas noticis simts gadus pēc Zeibergu valdīšanas (droši vien tie paši Zībergi vien būs sēļu izloksnē saukti par Zeibergiem). Kā pusdienas vai vakars, tā Zeibergienei kapā nav miera - stāv pie muižas uz ceļa. Kā puiši brauc no darba uz muižū - ši ratos. Zirgi nejaudā pavilkt vezumu, līdz muižai ir putās. Pie muižas kundze izkāpj, zirgi skrien pavisam viegli. Visi ir nomocījušies, sāk sūdzēties kungam. Kungs norīko uz katra muižas ceļa un Munču kapu ceļa pa diviem puišiem, līdzko Zeibergiene ratos, viens puisis skrien uz Munču ceļu brīdināt pārējos, tie aulēkšo uz kapiem. Kundze, nomocījusi zirgus, pie muižas no ratiem izlec, iesmejas un pazūd. Kad puiši nonāk pie kapa, tas jau ir ciet. Atrok. Vecene uz mutes iekritusi kapā. Vēl brunču mala slapja. Puiši nocērt viņai galvu un noliek blaakus. Kapu aizrok. Pēc kāda laika atkal Zeibergiene klāt. Uzliek nocirsto galvu uz pleciem un skrien sargāt savu mantu. Atkal nocērt galvu. Tas turpinās tik ilgi, kamēr nocirsti galvu noliek starp kājām - nu ir miers, vecene nevar ar rokām to aizsniegt. Tā neviens veco kundzi vairs nav redzējis. No Dvietes dodamies uz nākošo Zībergu īpašumu – Bebrenes muižu. Pirms Bebrenes abās ceļa pusēs ir kapsētas - luterāņu un katoļu. Katoļu kapos ir grāfu Plāteru - Zībergu dzimtas kapliča, kas atgādina nelielu baznīciņu. Iebraucot ciemā uzreiz pamanāms vecais muižas mūra žogs, no kura vietām atlikuši tikai stabi, bet arī tie ļoti dekoratīvi. Ap pili savulaik bijis 40 ha parks, šobrīd 5,6 ha, muižas teritorijā var ienākt pa grezniem, ar pili vienlaidus būvētiem vārtiem. Muiža no 16. gs. vidus piederējusi baronu Zībergu dzimtai. Pēdējā šīs dzimtas atvase Izabella Helena apprecējās ar grāfu Mihalu Plāteru. Baronesei mantojumā vēl nāca Pilskalnes, Kazimirišķu, Dvietes muižas. Pils celtniecību uzsāka viņu dēls Kostka 19. gs. beigās, bet pabeidza Jozafats Marija 1896. gadā. Jauno pils ēku projektēja itāļu izcelsmes poļu mākslinieks Leonardo Jāns Ludvigs Markoni. Pilij ir 4 arhitektoniski dažādi veidotas ieejas. Tieši pretī muižas vārtiem - Bebrenes katoļu baznīca (1797) Logu apakšējās daļas aizmūrētas 1.pasaules kara laikā, tad baznīcā bija vācu karavīru hospitālis. Atsevišķi stāv zvanu tornis celts 1883.–1887. gadā. Atpakaļceļu uzsākam caur Rubeni, pirms kuras kartē iezīmēts Ģevrānu kulta akmens “Velna pēda” – 5,7 m garš un 3,7 m plats. Norādes nav, pulkstenis ir nepielūdzams, tādēļ caur Salu dodamies Staburaga pagasta virzienā. Daži no mums ir redzējuši arī pašu Staburagu, ne tikai upes krastu tā vietā. Ūdens līmenis Daugavā zems, braucam vēl aptuveni 8 km pa zemes ceļu tālāk gar upi, lai no otra krasta palūkotos uz Kokneses pilsdrupām. Pēc nelielas maldīšanās gar esošām un pamestām mājām, atrodam jauku pļaviņu ar skatu ne tikai uz drupām, bet arī uz saulrietu pār rāmo upi. Laiks vakariņām, tad garām Sniķeru vējdzirnavām, esam atkal Sērenē, Jaunjelgavā, Ķegumā un visbeidzot – mājās. Kopējais iespaids? Stārķu zeme, ārkārtīgi skaista ainava - upes un ezeri kā Latgalē, tikai pieejamāki, ceļi līkumaini un pauguraini kā Piebalgā, labi uzturēti. Viss izskatās sakopts par spīti mazapdzīvotībai. Pēc muižām, to drupām un vēsturiskajiem foto spriežot, kādreiz ļoti bagāts un pārticis novads. Un tur vēl ir ļoti daudz ko redzēt.

Sēlija 08/2005

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem