Lutera dzīves un darba vietas Vācijā

29.03.2005
10 min lasīšanai

Brauciens pa Dr.Mārtiņa Lutera dzīves un darba vietām Pasaules un atsevišķu valstu vēsturē lieli cilvēki atstāj lielas pēdas. Latvija ilgus gadsimtus bija vistiešākajā vācu kultūras ietekmē, tādēļ ar vācu vēsturi saistītas daudzas mūsu vēstures lapaspuses. Viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem Eiropas vēsturē un kultūrā ir Reformācija, kuru 1517.gada 31.oktobrī aizsāka kāds parasts augustīniešu mūks Mārtiņš Luters. Arī Latviju, tolaik kopā ar Igauniju Livonijas valstī esot, skāra šīs pārmaiņas. Tiem laikiem ļoti lēnai informācijas aprites tīkls tomēr spēja ziņas no Vitenbergas, Reformācijas centra, līdz Rīgai nogādāt aptuveni divu nedēļu laikā. Lai iepazītos ar reformatora dzīves un darba vietām, tika nolemts vasarā rīkot izbraukumu pa Vāciju. Ir tādi, kas meklē un atrod dažādus piedāvātos maršrutus, vairumā gadījumu – luterāņu draudžu piedāvājumos vasaras ekskursiju, tomēr, tā kā šis brauciens bija sākotnēji plānots Rīgas sv. Pētera ev.lut. draudzei, tad atteicāmies no jau esošajiem un vēlējāmies izstrādāt savu maršrutu. Sākotnējā plānošana bija teorētiska uz kartes ar vēstures grāmatu, ceļvežu un dažādu karšu palīdzību. Aptaujājām arī ļaudis, kuri jau bija apmeklējuši kādu no šīm Vācijas pilsētām. Bija tādi, kuri bija vairāk pabijuši, bija tādi, kuri mazāk. Pilnīgi visās plānotajās vietā nebija bijis neviens. Izbraucot visas teorijā nospraustās vietas atklājās parastā plānošanas kļūda, ka esam par maz plānojuši laiku, tādēļ dažās no apmeklējuma vietām nācās uzkavēties tikai īsu brīdi. Apsverot dažādas iespējas, brauciena plānotāji pieņēma lēmumu apmeklēt Luterpilsētas Vitenbergu un Eislēbeni, Eizenahu, Torgavu, Erfurti, Stoternheimu, Veimāru un Koburgu. No saraksta tika svītrotas Vormsa un Magdeburga. Par pirmo, to gan varēja nodēvēt par nedaudz pārsteidzīgu lēmumu, jo vēlāk atklājās, ka tieši šajā pilsētā ir iespējams, lielākais piemineklis, taču no pārējiem “punktiem” to šķīra aptuveni 500 kilometri vienā virzienā, kas arī nebija mazsvarīgs faktors. Grūtības slēpās apstāklī, ka neviens no aptaujātajiem, kas bija apmeklējuši kādu no minētajām pilsētām, bija apmeklējis vienu vai divas, bet ne vairāk vietas. Trūka precīzas un pārbaudītas maršruta pieredzes. Kā ikvienam autobraucējam, kas vēlas nokļūt Vācijā, mums bija jāšķērso Polija. Centāmies to darīt maksimāli īsā laika vienībā. Tas izdevās 18 stundās. Izbaudījām poļu maksas ceļu, kur, nezin kāpēc, bija viena un tā pati summa jāmaksā divas reizes. Patīkami bija izbaudīt, ko nozīmē būt Eiropas Savienības pilsonim, jo robežsargi tikai ielūkojās pasēs un ļāva doties tālāk. Uz Polijas – Vācijas robežas pie vienas kontroles būdas stāvēja polis un vāciete. Pēdējā, mums iebraucot Vācijā tik noteica: “Tschussy!” Pēc garā pārbrauciena palikām pie draugiem aptuveni 50km no Berlīnes mazā vācu pilsētiņā Bukovā. Otrā rītā devāmies uz pirmo mūsu apskates objekta vietu. Bija vairāki iespējamie pilsētu apmeklēšanas secības varianti. Mēs izvēlējāmies sarindot pilsētas daudzmaz tādā kārtībā, lai nesanāktu šķērsot ceļus, bet gan braukt pa nosacītas elipses perimetru. Tādējādi cerējām ietaupīt laiku un resursus. Izvēlējāmies savu maršrutu tādā veidā, lai tas ļautu ilgāk pabūt pilsētās, kurās bija vairāk ko redzēt. Šī nosacītā perimetra pirmā pilsēta bija Eizenaha (Lutherstadt Eisenach), sena ogļraču pilsēta, kurā Lutera dzīve sākās un arī noslēdzās. Pilsētiņa ir skaista un tipiska vācu mazpilsēta. Tai piešķirts arī Luterpilsētas nosaukums, otra ir Vitenberga. Amizanti bija redzēt dažādas “Lutera lietas”, piemēram, Lutera aptieka. Slavenība ļauj pilsētai ne tikai kopt tradīcijas, bet arī tīri glīti nopelnīt. Galvenie apskates objekti ir nami, kuros Luters ir piedzimis un nomiris, kā arī vietējās baznīcas. Līdzīgi pārējām apmeklētajām vietām, nokonstatējām, ka lielākā daļa nedaudz vienkāršoto muzeju eksponātu ir mēģinājumi savākt tā laika priekšmetus un dažādi krietni vēlāki eksponāti. Tā piemēram mājā, kurā Luters ir piedzimis, ir pietiekami liela kolekcija par lietām, kas saistās ar Lutera vārdu gadsimtu pēc Lutera dzīves un līdz pat mūsdienām, bet ir gaužām maz tādu lietu, kuras Luters būtu turējis roka, vai pie kurām Luters būtu strādājis. Nav arī brīnums, jo lielu mantu dzīves laikā Luteram nebija, ja nu vienīgi grāmatas, tādēļ maz kas ir saglabājies. Namā, kur dzimis Luters un virs kura ieejas durvīm ir liels uzraksts un pat bareljefs, ir tikai aptuvena nojausma, kurā istabā Luters varētu būt dzimis. Pārējais apskatāmais ir aptuveni tā laika pilsētas nama iemītnieku iedzīve. Vēlākie eksponāti plašākā klāstā ir dārza mājā. Te ir daudz medaļas, kausi, plakāti, bareljefi un vēl visādas lietas, kas liecina par dažādu laikmetu cilvēku vēlmi atsaukties uz dižo reformatoru. Blakus vitrīnās atrodama nacistu propaganda un komunista Ērika Honehera uzrunas. Gaužām līdzīgs šajās uzrunās ir veids kā minētie vēstures pārstāvji izsakās par Luteru, ka patiesībā viņi eksponē paši sevi, un labprāt to dara uz Lutera fona. Namā, kurā Luters miris ir saglabāta gulta, kurā tas noticis. Tā ir tumšā kaktā, tā kā pat īsti nofotografēt nav iespējams, vajag spēcīgu zibspuldzi.apkārt saglabāts senatnīgs interjers, blakus telpā ir Mārtiņa un Katrīnas Luteru ģīmetnes, dažādi ģerboņi un pat galds un krēsls. Pie sienas ir Lutera pēcnāves maska un viņa roku atveidojums ģipsī. Biju lasījis, ka pat mirstot Luters ir turējis pirkstus it kā vēl vēlētos rakstīt, un patiesi izskatās, ka ģipša rokas vēl vēlētos pieturēt papīru un uzrakstīt vēl kādas rindas. Un patiesi, viena cilvēka dedzība spēj daudz. Vēl aizvien tiek apkopoti Veimāras Lutera kritiskais izdevums, jeb kopotie raksti (Weimarana Ausgabe), kurš tika uzsākts pirms vairāk kā 120 gadiem, ir iznācis jau pāri par simts eksemplāriem un arvien vēl notiek darbs. Šinī pilsētā abi muzeji sadarbojas, tādēļ var pirkt atsevišķas biļetes, bet var arī nopirkt vienu abiem, kas ir arī nedaudz izdevīgāk finansiāli. Tāpat ir neliela suvenīru bodīte, kurā var nopirkt dažādus priekšmetus, kas vairāk vai mazāk ir saistīti ar pilsētiņu un Luteru. Ja medaljoni un grāmatas ir krietni pierastas lietas, pārsteidz krūzītes un pat apakšbikses, kuriem virsū rakstīti slavenie Lutera vārdi: “Šeit es stāvu un citādi es nevaru!” Pēdējais suvenīrs gan liekas jau nedaudz neadekvāts. Pilsētas baznīcas mums, no vācu kultūras areāla nākušiem, nav īpaši savdabīgas, lai gan tajās ir vairāk skulptūru un bieži vien tās ir greznākas par mūsējām. Īpatnēja ir pilsētas senākās daļas ieliņu un namiņu kārtība, taču tas, es pieļauju, ir Vācijai raksturīgi arī citviet. Diena bija saulaina, cilvēki nesteidzīgi un mēs jau nokavējām mūsu otro pilsētu – Eizenahu, nācās tās apmeklēšanu atlikt uz nākamo dienu. Nakti pavadījām Tīringenes mežā. Tur bija kāds jauniešu nams, kurā no rīta puses stundu tecināju karsto ūdeni, lai tas beidzot sasiltu, taču bez rezultātiem. Toties, kolēgas, kas tūlīt pēc manis gāja dušā, leduspeldes vietā jau labpatikā tusnīja no silta un patīkamā ūdens šaltīm. Patiesībā diena nebija padevusies – lija. Pie tam, lija nevis vienreiz un pamatīgi, kā vasarai piedienas, bet sīki un visas dienas garumā. Taisnības labad jāsaka, ka ik pa brīdim nedaudz piestāja, taču tas kopējo dienu neuzlaboja. Ieradāmies Ezenahā (Eisenach). Šī pilsēta ir slavena ar to, ka te ir mācījies Luters un piedzimis Johans Sebastians Bahs. Abiem šiem dižvīriem te ir mājas, kurās iekārtots muzejs. Lutermāja (Luterhaus) ir netālu no svētā Toma baznīcas, kurā ir kristīts Bahs. Tā ir vairākos stāvos ar diezgan lielu multimediju iespēju klāstu. Šī pilsēta ir svarīgāka ar Baha māju. Lai gan arī šinīs mājās ir tikai minēto vīru dzīves laika muzeja eksponāti, bet Baha māja ir īpaša tieši viņa skaņdarbu dēļ. Brīnumainā kārtā, te pat nav nemaz tik daudz viņa skaņdarbu. Eizenahas tiešā tuvumā ir Vartburgas pils. Tā ir pils, kurā Saksijas kūrfirsts Fridrihs Gudrais paslēpa Luteru, kad tas bija izsludināts ārpus likuma. Te Luters uzsāka un pabeidza Jaunās derības tulkojumu rekordīsā laikā – desmit nedēļās no oriģināla uz vācu valodu. Tāpat viņš uzsāka visas Bībeles tulkošanu, kuru pabeidza 1535.gadā. šīs Bībeles lietotā valoda ir mūsdienu vācu valodas pamatā. Cietoksnis ir iespaidīgs. Kalna galā ir pils, kura liecina par kādreizējo bruņinieku varenību. Pilī ir vairākas ekskursiju iespējas. Pilna biļete apvieno visu, mēs ņēmām vispārējo variantu, kas iekļāva arī Lutera istabu. Tā kā pili apskatīt gribētāju ir daudz, nākas nedaudz pagaidīt. Ieeja ekspozīcijā ir no ārpuses, pils laukuma. Līņā, tādēļ visi cenšas saspiesties zem tuvumā esošās vārtu arkas, pie suvenīru veikaliņa durvīm un pie kases. Kad atveras ieejas durvis, tiekam beidzot iekšā. Arī šī izstāžu telpa ir dažādiem senākiem un ne tik seniem priekšmetiem pieblīvēta. Var apskatīt senus altāra biķerus un krucefiksus. Viena telpa iekārtota 17.gs stilā. Dažādas senlaicīgas lādes un kokgriezumi ir aprīkoti ar mitruma un gaisa temperatūras fiksējošiem rādītājiem. Mums noliedz fotografēt ar zibspuldzēm. Tam visam ejam garām ar mazāku interesi. Caur dažādu telpu un gaiteņu labirintu tieku līdz Lutera istabai. Tā ir pavisam vienkārši iekārtota. Pie tālākās sienas galds, pie tā krēsls ar paliktni kājām, kas esot no vaļa kaula. Uz galda, zem stikla kupola ir atvērta Bībele. Pie sienas Lutera jaunības laiku miniatūra. Viss. Telpa vairāk par vidu norobežota ar striķīti un tuvāk pieiet nav iespējams. Suvenīru veikalā pētu krūzītes. Viena ir ar tintes pleķa attēlu un Vartburgas vārdu. Atcerējos leģendu, ka tieši Vartburgā Luters esot piedzīvojis velna uzbrukumu, kuram metis ar tintes podu. Mājās bijām smējušies, ka to tintes pleķi laiku pa laikam atjauno, taču tagad nebiju neko tādu redzējis. Secinājums, mūsdienu tīrīšanas līdzekļi dara brīnumu lietas! Vēl vēlējāmies paspēt apskatīt Veimāru un Erfurti. Abas pilsētas nav tālu un pa “Autobahn” ir viegli aizsniedzamas. Laiks ir uzlabojies un pat sāk spīdēt saule. Nonācām Veimāra, bet tur izrādījās, ka nesaņemsim gaidīto. Lutera laika biedra Lūkasa Krānaha māja ir nevis muzejs, bet teātris, kas vienkārši saucās par Krānaha māju (Kranachhaus). Laiks pagāja, kamēr atradām kur novietot mašīnu, laiks, kamēr daudzmaz noorientējāmies, un rezultātā nekāda. Sēdāmies atkal auto un braucām uz Erfurti. Erfurte ir Tīringenes (Tuerengen) zemes galvaspilsēta. Maz kas ir atlicis no senās godības. Šodien, kā dzirdējām vāciešus sakām, tā ir nabadzīgākās zemes nabadzīgākā galvaspilsēta. Taču senāk te ir bijis liela varenība, par ko liecina varenā katedrāle, kuras laukumā apstājāmies. Erfurtē Luters bija klosterī, tādēļ devāmies uz bijušo klosterēku. Tur nonākot, esam par vēlu, visu jau grib slēgt, un mums jāgriežas atpakaļ. Tā nu neko neredzējuši, dodamies atpakaļ. Vakarā dodamies uz Koburgu. Otrā rītā ir saule un domājam, ka būs skaists laiks. Taču vēlāk diena laiku pa laikam kļūst arvien lietaināka un vēsāka. Šodien esam nolēmuši apmeklēt Koburgas pili. Tas ir cietoksnis, kuru patiesi var saukt par varenu. Uzcelts neilgi pirms Lutera laika, tas ir milzīgs akmeņu kalns Koburgas pilsētas kalna galā. Tas tiešām pārsteidz ar savu varenību. Plānotāji ir ņēmuši vērā lielu daudzumu mazu, bet ļoti nozīmīgu sīkumu. Nepietiek ar to, ka pašu pili apvij varens mūris, bet jau pirms tā, pie ieejas ir priekšmūris. Bez varenā mūra, kuru grūti, vai pat neiespējami būtu iespējams ieņemt pils ir sadalīta divās daļās, lai ja tomēr viena tiek ieņemta, otra varētu turpināt pretestību. Pilī Luters uzturējās 1530.gadā, kad Augsburgā notika reihstāgs. Tālāk viņam bija liegts doties, tādēļ notikumu gaitai viņš sekoja līdz ar ziņnešu palīdzību. Cietokšņa varenību pārbaudīja arī praktiski. Pēc vairāk kā simts gadiem, to ielenca un ar jau izplatītajiem lielgabaliem, mēģināja sagraut sienas, kuras bija būvētas vēl pirms lielgabalu ēras, taču tas neizdevās. Muzeja kolekcijā ir iespaidīgi bruņu krājumi. Te atrodamas gan karavīru, gan zirgu, gan puiku bruņas, pat bruņu kamanas. Dažādās zālēs senatnīgās musketes un arkebūzas ir sakrautas statņos līdzīgi malkai šķūnī. Ir arī istaba, kur uzturējies Luters, kas izrotāta ar dažādu Reformācijas laika valdnieku un teologu portretiem. Uz sienas uzraksts no Psalmu grāmatas Vecajā Derībā, 118. psalma 17.panta: “Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus”. Uzraksts, kuru Luters uzskrāpējis izmisuma brīdī nu ir glīti uzrakstīts latīniski un vāciski. Pēcpusdienā izbraucām uz Lutera dzīves lielāko pilsētu – Vitenbergu. Te Luters no 1515(?).gada, kad sāka pasniegt nesen atvērtajā Vitenbergas (Lutherstadt Wittenberg) Universitātē teoloģiju, dzīvoja līdz sava mūža galam. Vitenberga ir Reformācijas dzimšanas pilsēta. No Koburgas līdz Vitenbergai ir diezgan garš brauciens, tādēļ mēs sākotnēji vēlējāmies braukt pa taisnākiem, mazākas nozīmes ceļiem. Līdz 2005.gadam gan ir plānots uzbūvēt “bāni” caur Koburgai, kas ir bijusī Rietumvācijas teritorija uz šodienas austrumzemēm, bet vēl tā ir nākotnes iecere. Lai arī kartes ir viegli pārredzamas, mazo ceļu jūklītī mēs nomaldījāmies un izbraucām vienu pamatīgu apli, tādēļ pieķērāmies otrai labākajai alternatīvai – braucām uz tuvāko “bāni” un tālāk jau “iespiedām pedāli grīdā”. Vācija tik tiešām ir fantastiska ar saviem ceļiem, it īpaši “bāņiem”. Ja vien negadās iekļūt sastrēgumā, braukt var ātri, ļoti ātri un pat nepierasti ātri. Lai arī pie mašīnas stūres esošais mūsējais bija daudz un dikti braucis, viņam lielu prieku sagādāja pirmo reizi mūžā braukt uz 195km/h. Ar labu mašīnu nejūt ātrumu, un arī ceļu kultūra atļauj šādi braukt. Ar visām pūlēm un grūtībām, Vitenbergu sasniedzam jau naktī. Pirmo nakti bija jāpavada kādā moteli aptuveni 30 km no pilsētas. Motelis atradās meža vidū. Bija diezgan nošņurcis un neapmierināja mūsu vēlmes. Nākošā dienā atradām citu moteli, pat nedaudz lētāku, bet glaunāku un turpat pāri Elbas upei, pretim pilsētai. Nākošā diena bija svētdiena. Mums par iepriecinājumu spīdēja skaista saulīte. Aizbraucām no moteļa un nonācām pilsētā. Devāmies uz dievkalpojumu pils baznīcā, tai pašā, pie kuras durvīm Luters 1517.gada 31.oktobrī pienagloja savas “95 tēzes”. Tagad šīs durvis ir ar dzelzs kaltu tēžu gravīru apklātas un ikdienā slēgtas. Dievkalpojums izrādījās arī ar Kristībām saistīts. Kā vēlāk runājām ar mācītāju, viņa māti bija vācbaltiete – dzimusi Rīgā. Pats gan viņš nebija Rīgā bijis, bet vēlējās apmeklēt to. Baznīcā ir divi kapi – Mārtiņš Luters ir paglabāts zem kanceles. Viņa domubiedrs un kolēģis – Filips Melanhtons – apglabāts pretējā pusē. Par minimālu summu ir iespējams uzkāpt pilsbaznīcas tornī, no kurienes paveras brīnumjauks skats uz pilsētu un tās apkārtni. Pilsētu, lielos vilcienos, veido divas lielas ielas, kuras sākas pie pilsbaznīcas un noslēdzas pie Lutera mājas. Izejot no baznīcas, mūs sagaida sīks lietutiņš, varētu teikt, ka smidzina, bet pakāpeniski tas pāraug par spēcīgu lietu ar brāzmām. Ļoti interesanti ir vērot ūdens lašu radītās straumes pa tukšajām ielām. Visi pamukuši, kur kurais. Veidojas peļķes un tērcītes. Ejam pa vienu no tām un nonākam rātslaukumā, kurā ir abu reformatoru pieminekļi. Tepat ir arī otra – pilsētas baznīca – ir arī mākslinieka Lūkasa Krānaha māja – muzejs. Tieši pateicoties Krānaham, kuru Saksijas kūrfirsts Fridrihs Gudrais pārvilināja no Vīnes, mums ir pieejami diezgan lielā skaitā Lutera, Melanhtona un citu Reformācijas laika cilvēku attēli. Pie tam, Krānahi divās paaudzēs ir izdaiļojuši Vitenbergu. Apskates vērti ir abu reformatoru muzeji. Tās ir viņu bijušās mājas. Lutera muzejs patiesi ir piekrauts ar dažādiem ārkārtīgi interesantiem eksponātiem. Pat bijusī Vitenbergas universitātes diskusiju katedra. Tiesa, tā nav no Lutera laikiem, taču arī ievērības cienīgs eksponāts. Arī Melanhtona māja ir interesanti iekārtota dažādiem eksponātiem. Nākamā dienā braucam uz Torgavu, kur apbedīta Mārtiņa Lutera sieva Katrīna. Te ir arī viņas māja, kas patiesību sakot ir viens mazs namiņš, kurā ir trīs istabas. Vienīgai kaut cik ticamais vēstures eksponāts ir lāde. Pārējās visas ir vēlāku laikmetu liecības. Un pēc tam – uz mājām:) tā kā braucām pagājušā gada vasarā, tad pieļauju, ka kādam būtu interesanti, gadījumā ja tiek plānoti līdzīgi braucieni:)

Lutera dzīves un darba vietas Vācijā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem