Ļubļana un Slovēnijas alas

  • 5 min lasīšanai
Esmu viens no tiem, iespējams daudzajiem, kuram likās gandrīz neiespējami atšķirt divas Eiropas valstis, kas ir izveidojušās pēc “aukstā kara” beigām – Slovākiju un Slovēniju. Objektīvi raugoties tas nav dīvaini, jo līdzīgais ir ne tikai nosaukumā, bet arī karogos, kuri atšķiras vien ar ģerboni, kā arī abas valodas, kuras pieder pie slāvu valodu saimes. Tomēr tās ir pie dažādiem kalniem un pietiekoši atšķirīgas, Slovākija ir pie Tatru kalniem starp Austriju, Čehiju, Poliju, Ukrainu un Ungāriju, kamēr Slovēnija ir pie Alpiem starp Itāliju, Šveici, Austriju, Ungāriju un Horvātiju. Slovēnija vispārīgi Man bija iespēja iepazīt mazliet tuvāk Slovēniju, kas ir mazāka par Latviju gan iedzīvotāju skaita ziņā (aptuveni divi miljoni), gan trīs reiz mazāka teritoriālās platības ziņā (aptuveni 20,3 tūkstoši km2). Gandrīz pusi teritorijas aizņem meži, ir neliela jūras krasta zona. Valstī ir trīs klimatiskie tipi – kontinentālais, jūras un alpu. Naudas vienība ir Slovēnijas tolārs. Pieļauju, ka ne tikai mani, bet ikvienu Latvijas iedzīvotāju var patīkami pārsteigt Slovēnijas centrālā daļa. Man pārsteidzošas likās, līdzības starp mūsu valstīm. Pirmajā brīdī ir grūti pateikt, kas tam ir par iemeslu, tikai vēlāk, atceroties Latvijas vēsturē ilgstošo vācu kultūras ietekmi un uzzinot Slovēnijas vēsturi – tā ilgu laiku bija Austrijas, Austro – Ungārijas impērijas sastāvā – un ilgi bijusi šajā ietekmē, lietas kļūst skaidras. Tieši tas varbūt ir iemesls, ka Slovēnijas vidiene maz līdzinās sagaidāmajam pie Vidusjūras esošā valstī. Kad braucam caur pilsētiņām un ciemiem, ir tik pazīstamas nelielās baznīciņas centrā, namiņi un daudz kas cits, ko var redzēt ikvienā Centrāleiropas valstī. Vēstures un mūsdienu ciešās sadarbības dēļ vācu valoda ir trešā izplatītākā svešvaloda Slovēnijā, pēc angļu un kaimiņu itāļu. Mani pārsteidza, ka ar pateicību slovēņi atceras daudziem tik ļoti netīkamo Francijas ķeizaru Napoleonu I, kuru slovēņi uzskata par savu brīvības centienu līdzcīnītāju. Vēl esot Dienvidslāvijas sastāvā, Slovēnija bija šīs valsts visattīstītākā daļa. 1991.gadā slovēņi vēlējās iegūt patstāvību, kuru nācās aizstāvēt desmit dienas pret spiedienu no centra. Šis pretstāvēšanas laiks, kurā gāja bojā arī cilvēki, tiek saukts par atbrīvošanos. Slovēnijā ir attīstīta un labi uzturēta ceļu sistēma, diezgan vienmērīgs iedzīvotāju sadalījums starp vairākām pilsētām un augstākas cenas kā Latvijā. “Pasaules mazākā galvaspilsēta – Ļubļana” Ne vienu reizi vien gadījās redzēt šādu reklāmas plakātu, kas aicināja tuvāk iepazīties ar Slovēnijas galvaspilsētu. Tā tik tiešām ir neliela salīdzinot ar Rīgu – tikai 266 tūkstoši iedzīvotāju. Īpaši neaizkavējoties un neieejot iekštelpās, visu ievērības cienīgo var izstaigāt teju vai vienas stundas laikā. Liela daļa pilsētas senā skaistuma ir gājis bojā 19.gs. otrā daļā piedzīvotā zemestrīcē, kuru pārdzīvoja tikai neliela daļa būvju. Ir saglabājies pilsētas cietoksnis, kas celts uz pilsētas centrā esošas salas kā sargpostenis tirdzniecības ceļam, kas šķērso Ļubļaņicas upīti. Tā ir upe, kurai ir trīs nosaukumi, jo laiku pa laikam tā pazūd zem zemes, bet kad atkal iztek, tad tai jau vēsturiski ir cits vārds. Pats cietoksnis ir celts kalna galā, tādēļ ir labs skatu laukums uz pārējo pilsētu. Kalna pakājē atrodas vecpilsēta, kura arhitektoniski man kā nespeciālistam maz atšķīrās no Rīgas vai jebkuras citas Viduseiropas vecpilsētas. Pie rātsnama ir viena no vairākām pilsētas publiskajām strūklakām, kuras ziemas laikā ir aizklātas ar pasargājošām konstrukcijām – Itālijas marmors var arī neizturēt Slovēnijas vidienes kontinentālās ziemas. Vēl šajā pusē ir katedrāle, tirgus un pāris baznīcas. Tirgus ir zem klajas debess un mazās tirdzniecības vietās sadalīts. Tirgus gaļas sektorā ir tam tipiskā smaka, kas liek šo vietu pamest pēc iespējams ātrāk. Katedrāle un arī citas baznīcas, kuras iznāca redzēt, bija baroka stilā būvētas. Tā kā uz salas viss ir apskatīts, tad var šķērsot upīti lai nonāktu vietā, kura vairāk atgādina centru. No manis saskaitītajiem astoņiem tiltiem, interesi piesaista trīs – centrālais, Pūķu un Kurpnieku. Centrālais tilts (Tromostovje) patiesībā ir trīs tiltiņu komplekss, no kuriem vidējais ir automobiļiem, bet pa malām esošie ir kājāmgājēju lietošanai. No kājāmgājēju tiltiņu vidus ir arī kāpnes. Virzienā uz Pūķu tiltu, krastmalas viena puse ir ar izbūvētu krastmalu, bet otra (salas) puse ar skaistu kolonādes kompleksu, kuru, tāpat kā trīskāršo tiltu un daudzas citas būves, radījis pilsētas slavenākais arhitekts Jožē Plečniks. Pats Pūķu tilts ir iezīmīgs ar pūķiem, kas uzstādīti tilta galos. Uz otru pusi no Centrālā tilta līdz Kurpnieku tiltam gar abiem krastiem stiepjas krastmala, kur domājams vasarā ir daudz mazu soliņu un galdiņu tūristiem. Kurpnieku tilta vietā kādreiz stāvējis tilts, uz kura bijuši daudzu amatnieku namiņi. No tā arī cēlies tilta nosaukums. Tas ir kājāmgājēju tilts, kuram gar sāniem uzceltas kolonas agrāk esošo namiņu augstumā. Mūsdienu centrā apskatāmas vairākas baznīcas, muzeji, parlamenta un savdabīgi būvēta universitātes bibliotēkas ēkas. Pirmoreiz ejot garām operai to pat nepamanīju, man uz to norādīja otrajā reizē. Paši ļubļanieši atzina, ka lielākus operas iestudējumus nākas uzvest kongresu namā. Izceļas bijušā Tempļa ordeņa baznīciņa, kuras laukumā notiek vasaras teātra svētki un universitātes bibliotēka. Tās interesantā arhitektūra piesaista acis, piemēram, logi veidoti kā atvērtas grāmatas. Vietējie sacīja, ka vasarā viss esot tūristu piepildīts, bet ziemā šeit bija mierīgi un patīkami. Apmeklēju arī centrālo universālveikalu, kurš atgādināja Rīgas Centrālo universālveikalu pirms pārbūvēšanas, lielveikalus nemanīju, iespējams tie bija ārpus centra. Klints pils (Predjamskij Grad) Ļoti savdabīgs apskates objekts ir šī pils – lielā klints alā iebūvēts cietoksnis, kas atrodas aptuveni stundas braucienā no galvaspilsētas uz dienvidiem. To cēluši no 13. – 17.gs. un tas gadsimtiem ilgi bijis leģendu apvīts. Cietoksnis ir askētisks un drošs, tajā izvietots viss nepieciešamais – kapela, staļļi, dzīvojamās telpas un pat cietums, kur kādreiz mocīti nepaklausīgie. Uzkāpjot cietokšņa augšā ceļš tālāk turpinās iekšā klintī, kur ir neliela telpa ar aku un tālāk ved alas eja, kas izved kaut kur vairāku kilometru attālumā. Ziemā nevienam neļauj iet pa šīm ejām, jo tajās ziemas miegu pavada sikspārņi. Zemzemes pasaule (Postojanska Jama) Pretēji alām pie klints cietokšņa, visu gadu ir skatāma pazemes alu valstība desmit kilometrus tālāk, kur jau 1819.gadā tika atklātas publiskai apskatei alas, kuras senatnē, zem zemes plašumus lauzdama, izveidojusi upe. Tagad gultne ir citviet zem zemes un ir pieejama brīnišķīga telpa, kas pārsteidz ar dabas radīto skaistumu. No milzīgā alu tīkla (aptuveni 20km) tika daļa ir pieejama tūristu apskatei. Alas ir ļoti apmeklētas. Lielākais tūristu skaits, vēl Dienvidslāvijas pastāvēšanas laikā, bija gandrīz 1 000 000 tūristu gadā. Pašlaik apmeklējums nav tik liels, bet arī iespaidīgs. Alu apmeklēšana ir labi pārdomāta. Visi tiek sasēdināti mazos sliežu ratos un no ieejas nogādāti uz apskates sākuma vietu. Te gaismas tablo norāda uz dažādu valodu grupu pulcēšanās vietu tālākai ekskursijai. Pēc tam seko aptuveni 2km garš gājiens ar kājām, kas noslēdzas otrā “stacijā”, no kuras tūristi tiek nogādāti pie izejas. Kādreiz cilvēkus veda ar darbinieku grūstiem sliežu ratiem, nu to dara mazs bānītis, kas ar aptuveni 10 km lielu ātrumu izved visus cauri daudzām alām. Vienīgais nosacījums ir neliekties ārpus sēdekļiem, jo reizēm klints nokares pietuvojās līdz pat pus metram un, atsevišķās vietās, pat tuvāk. Tas liek automātiski pieliekt galvu. Alas ir izgaismotas, cenšoties parādīt visas skaistākās vietas. Lai mums nodemonstrētu kas notiktu, ja nebūtu šīs gaismas, ekskursijas vadītājs vienreiz izslēdza apgaismojumu. Iestājās pilnīga tumsa. Alās ir gaisa apmaiņa un konstanta temperatūra. Vasarā alas atdzesē gaisu, ziemā – uzsilda. No griestiem pilošais ūdens veido stalaktītus un stalagmītus, kas reizēm izskatās kā kāda mākslinieka roku darbs. Liekas, ka kāds ir mēģinājis izveidot kādu skulptūru, vai vienkārši saldējuma porciju. Ja ņem palīgā fantāziju, tad daudzās dabiski veidojušās skulptūras izskatās gan pēc ērģeļu portāla, gan pēc karavīriem, gan pēc troņiem un princesēm ar kroņiem galvā. Alā izveidots tūristu maršruts, kas ved pa Pirmā pasaules kara laikā izmantotu krievu karagūstekņu celtu tiltiņu, gan mākslīgi izveidotu savienotāj eju, lai tūristu bari varētu iet pa riņķi. Noslēgumā, mums tiek rādītas šo alu iemītnieces – baltas ķirzakveidīgas zivtiņas, kuras parasti dzīvo pilnīgā tumsā, bet apmeklētājiem tiek parādītas, tās izzvejojot un ieliekot apskatei, lai pēc mēneša nestu atpakaļ uz viņu dabisko dzīves vietu un ķertu jaunas. Alas ieejas daļā ir uzraksti, kuri sniedzas līdz pat 13.gs. nu jā... tādu nu es to lietu aprakstīju:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais