Pavasaris Kiprā

24.03.2005
7 min lasīšanai

Cauri marta sniegputenim un augstajiem sniega vaļņiem Kalnciema šosejas malās braucot uz Rīgu, bija grūti iedomāties, ka tālajā Kiprā mūs varētu sagaidīt pavasaris. Kad pustrijos naktī lidmašīna nolaidās Larnakas lidostā un mikrofonos atskanēja paziņojums par + 14 grādiem Celsijā, arī to vēl tā īsti nevarējām aptvert. Nākošajā rītā izejot uz īrētās mājiņas terases pidžamā un sajūtot to, ka ne tikai nesalst, bet turklāt vēl ir silts, tas jau pārsniedza visas cerības. Turpat pāri pļavai spīd koši zilā Vidusjūra, apkārt lidinās bezdelīgas, kuras vēl pat nepulcējās baros, lai atgrieztos Latvijā, pļava pilna dzelteniem ziediem un pie mājiņas augļu pilni apelsīnu un citronu kociņi. Vai tiešām tas viss notiek ar mums? Kiprā brauc pa kreiso pusi, kā jau bijušajā Lielbritānijas īpašumā. Labi vēl, ka visām īrētajām mašīnām ir koši sarkanas numuru zīmes, lai vietējie jau laikus var pamanīt tūristus un parūpēties par savu drošību. Ceļi gan viņiem labi! Nu ja, nav jau ziemas ar savām – un + temperatūrām, kas pie mums visus ielāpus izšauj kā šampanieša korķus. Lai pierastu pie tādas braukāšanas, pirmajā dienā izvēlamies īsāko maršrutu un dodamies uz tuvējo Kavo Greko dabas parku – pussalu Kipras labajā stūrī (skatoties kartē). Īsti nevaram atrast, kā nokļūt līdz pārgājienu takas sākumam, tāpēc apjautājamies vietējiem iedzīvotājiem. Viņi norāda maziņu, līkumainu ceļiņu tieši uz pludmali. Kad izbrīnīti apjautājamies, vai tad tā drīkst braukt pludmalē, viņi nosmejas: „Te taču ir Kipra – drīkst braukt visur!” Februārī tūrisma izstādē Kipras pārstāvju pieminētā kipriešu laipnība nav nekāds pārspīlējums. Jautājām tikai par ceļu, bet viņi mums apstāsta vēl citas tuvējās vietas, kuras mēs varētu apmeklēt. Turklāt visā brauciena laikā nesatikām nevienu cilvēku, jaunu vai vecu, kurš nerunātu angliski (60% tūristu ierodoties no Lielbritānijas). Pārgājienu taka ir superīga pa zili zaļās Vidusjūras klinšaino krastu cauri ziedošām mimozām. Nu jau vairs nevar teikt, ka Kiprā ir silts, jo kļūst arvien karstāks. Starp akmeņiem iebrienot jūrā, ūdens liekas tik pat silts (vai auksts) ka vasaras pirmajā pusē Liepājas jūrmalā. Pagājušajā vasarā varbūt par tik silts nebija. Dodoties uz pussalas augstāko kalnu (83m), soļojam cauri koši dzeltenām ziedošu puķu pļavām. Īpaši jāpiedomā, lai atcerētos, ka patiesībā vēl ir tikai marta vidus. To, ka patiesībā esam ieradušies pirms tūrisma sezonas, klaji paziņo izteiktā tūrisma pilsētiņa Ayia Napa. Tavernas un restorāni no vienas vietas, bet viss liekas kā izmiris – ēdienkaršu letes tukšas un pieputējušas, krēsli sakrauti uz galdiem, vienā tavernā pat grīda piebirusi ar pērnajām lapām un neviens nav pacenties tās saslaucīt. Vietām var redzēt, ka pilsēta nav gluži izmirusi kādas dabas katastrofas rezultātā, bet tikai gaida mutuļojošo sezonu – strādnieki krāso sienas, krēslus un galdu kājas. Nevaram pat atrast, kur paēst. Vienu darbojošos tavernu atradām, bet saimnieks palūdza atnākt pēc pusotras stundas, kad viņš grillēšot dažādas gaļas. Nākošajā dienā devāmies kalnos iepazīties ar mazajiem ciematiņiem. Lefkara slavena ar savām mežģinēm (izšuvumi un tamborējumi) un sudraba izstrādājumiem. Vairākas ieliņas sastāv no vieniem vienīgiem veikaliņiem un darbnīcām. Saimnieces sēž laukā pie savas bodītes un izšuj, nepalaižot garām nevienu tūristu – potenciālo pircēju. Pie sudraba meistariem var apskatīties, kā top viņu pārdošanai izliktās lietiņas. Lēti tie izstrādājumi nav, bet ja padomā, kāds tur darbs ielikts, tad tā arī jābūt. Vēlāk mūsu mājiņas saimniekam apprasījāmies, vai šīs dažādo rokdarbu tradīcijas neizzudīs, jauniešiem aizejot no ciematiņiem uz pilsētām labāku dzīvi meklēt. Esot bijis tāds laiks, kad visi jaunieši devušies prom uz pilsētām, bet tagad sākot atgriezties. Kiprā lielākie ienākumi ir no tūrisma un tieši ar dažādiem rokdarbiem raksturīgie ciematiņi vilina tūristu barus un līdz ar to garantē labus ienākumus. Es iepirkos pie jaunas sievietes, kura rādīja, ko viņa iemācījusies no vecmāmiņas. Starp citu, šajā ciematiņā pirmo reizi jutu, ka Eirovīzijas dziesmu konkurss veicina atpazīstamību. Saruna bija šāda: - No kurienes jūs esat? (To jautā visi un visur.) - No Latvijas. - No Latvijas? Zinām – jūs pirms pāris gadiem uzvarējāt Eirovīzijā. Ļoti laba un profesionāla dziesma! (Ja kāds, kurš lasa šo aprakstu, pazīst Mariju Naumovu, lūdzu pastāstiet to viņai!) Braukājot pa mazajiem ciematiņiem un kalnu celiņiem, baidos pat iedomāties, kā tur pārvietojas tūristu autobusi. Es jau pat baidījos, vai džips izsprauksies starp mājām pretējās ielas pusēs, turklāt vietējie novieto mašīnas pie mājām ielu malās... Kiprā galvenā ticība ir pareizticība. Turklāt baznīcas un klosteri viņiem ir ļoti nozīmīgas lietas un vietas. Ceļu malās nepārtraukti ir brūnās apskates objektu norādes uz kādu baznīcu. Mums, pie Eiropas lielajiem dievnamiem pieradušajiem ceļotājiem, viņu baznīciņas likās mikroskopiskas un neievērojamas, taču tās noteikti ir kultūras sastāvdaļa. Pie Protaras uzkāpām kalna galā un iegājām vienā no šīm mazajām baznīciņām – iekšā vietas ir labi ja pārdesmit cilvēkiem. Pats lielākais un apmeklētākais klosteris esot Kykkos, bet līdz tam mēs šoreiz neaizkļuvām. Garāko pārbraucienu veicām uz salas pretējo galu – Akamas pussalu. Lielāko ceļa daļu ripinājām pa autobāni – kas nekaiš, ja neviena mašīna pretī nenāk. Pa ceļam piestājām apskatīt Kourion – senās grieķu un romiešu pilsētas drupas. Pāri privātās villas izrakumiem vācu firma ar savu kārtības mīlestību uzcēlusi jumtu. Nevarējām īsti saprast patieso iemeslu – vai lai pasargātu vērtīgos izrakumus, vai arī lai vasaras svelmē tūristi varētu tos apskatīt. Interesanti staigāt pa tik senām vietām un mēģināt iedomāties, kā te viss kādreiz bijis. Seno amfiteātri kiprieši tagad ir atjaunojuši un tur notiekot izrādes arī tagad. Vietu senie grieķi izvēlējušies labu labo. Pilsēta kalniņā, vienā pusē smilšainas pludmales, otrā balti klinšu krasti. Tālāk braucām pa ceļu, kas ved pa šiem baltajiem klinšu krastiem, jo, pirms atgriezties uz autobāņa, vēl gribējām piestāt pie Petra tou Romiou – akmens, pie kura no jūras putām dzima Afrodīte. Vieta tiešām ir pasakaina! Lai nokļūtu Akamas pussalā, jāpārbrauc pāri kalniem. Te pa ceļam var vērot augļu dārzus. Vīnogulāji vēl nav salapojuši, toties apelsīnu, mandarīnu un citronu dārzos tagad ir pats īstākais ražas laiks. Siekalas tek, cauri dārziem braucot! Vienā vietā ceļa malā pārdotuvīte bija pie pašiem dārziem. Nu tik iesim un sarunāsim ar saimniekiem, lai ielaiž mūs dārzā! Nekā – iemetiet naudiņu kastītē un paņemiet maisiņu. Cilvēka neviena. Dārzos tāpat iekļūt arī nevar – visur apkārt žogi vai arī zālē dzeloņdrāšu ruļļi. Toties pie viena dārza, kur apstājāmies fotografēties, zālē tāpat mētājas kastīte ar apelsīniem. Tiesa, pēc skata tādi mazliet apžuvuši, bet pēc garšas labāki nekā daži labi pie mums veikalos nopērkamie. Tie citrusu koki ir interesanti – šobrīd tiem ir pats lielākais ražas laiks, turklāt tas pats koks arī zied. Nevarējām saprast, kā tad tie augļi gatavojas. Varbūt veselu gadu. Varbūt, ka karstajā vasarā augšana apstājas un augļi savu ciklu turpina tikai rudenī. Akamas pussalā pārgājienu takas sākas pie Afrodītes vannas – avota un dīķīša kalnā zem liela vīģes koka. Te, pie avota, uzreiz ir milzīgi eikaliptu koki. Salas pretējā galā Kavo Greko, mēs smējāmies, ka te mežiem var gan cauri, gan pāri redzēt. Tagad, martā, saule Kiprā noriet jau 6 vakarā un tūlīt pēc tam arī strauji satumst, tāpēc nekādi pārgājieni nesanāk. Kādu stundiņu tik pastaigājamies gar krastu un priecājamies par savvaļā augošajām ciklamenām un kaziņām, kas braši lēkā pa stāvā krasta akmeņiem un kā kaķi kāpelē pa koku zariem. Kad meklēju mājiņu dzīvošanai, īsti nevarēju saprast, kur kas atrodas. Tagad zinu, ka vislabāk būtu apmesties kaut kur pa vidu starp Larnaku un Limassolu. Tā sala jau nav liela, būtu vieglāk izbraukāt visus virzienus. Tagad augstākajā Troodos kalnu daļā nemaz netikām. 4 dienas Kiprā arī ir par maz, lai apskatītu salu un turklāt vēl mierīgi atpūstos. Atkal viena vieta, kur jāatgriežas. Kipra nav no tām lētākajām valstīm. Pārtika noteikti ir dārgāka, kā pie mums. Interesanti mums gāja ar tradicionālo ēdienu baudīšanu. Iepriekš jau izlasīju, ka tavernā jāpasūta „meze”, ja grib nobaudīt visdažādākos tradicionālos ēdienus. Tāpat arī izlasīju, ka to ēdienu ir ļoti daudz, tāpēc sarunājām pasūtīt 4 mezes (2 zivju un 2 gaļas) uz sešiem ēdājiem. Apkalpotāja nebija uz muļķi ķerama un mums ātri paskaidroja, ka tad būs tikai 2 mazi gaļas un 2 mazi zivju gabaliņi. Kādu brīdi šaubāmies, bet tad piekrītam pasūtīt visas 6 mezes – 3 tādas un 3 tādas. Sākumā atnes lielu bļodu ar salātiem, dažādas mērces un maizi, kam arī lielā izsalkumā tūlīt uzklūpam. Pēc kāda laiciņa atnes zivju un gaļas mezes – tiešām mazus gabaliņus. Labi, ka pasūtījām 6 porcijas. Tikai tad mēs vēl nezinājām, cik daudz un dažādas šīs mazās porcijas būs... Kādus 3 vai 4 beidzamos ēdienus vairs nebijām spējīgi pat pagaršot. Beigās palūdzām, lai gaļas un zivis saliek mums kastītēs līdz ņemšanai. Iespējams, tā Kiprā nav pieņemts darīt, toties mums vēl nākošajā dienā bija karaliskas vakariņas. Ja kādreiz pasūtīsiet meze, nekādā gadījumā neļaujieties pierunāties, ņemt tik porcijas, cik ir ēdāju! Starp citu, ēdienu mums pienesa meitene no Rīgas, kura iepriekšējā dienā bija sākusi strādāt tavernā. Žēl, ka viņa tur nebija pastrādājusi ilgāk, tad būtu varējusi mūs brīdināt. Uz ielas vēl satikām meitenes no Latvijas, kuras bija atbraukušas uz Kipru strādāt. Kad pirms aizbraukšanas atkal satikām mūsu mājiņās saimnieku viņam par to pastāstījām, visnotaļ solīdais un vienmēr izturētais kungs ārkārtīgi satraucās. Gandrīz vai lika mums iet meklēt meitenes un brīdināt, lai ļoti uzmanās. Neilgi pirms braukšanas uz Kipru mūsu ziņās bija sižets, par kompāniju, kura piedāvā meitenēm viesmīļu darbu Kiprā, bet otrā galā notiek meiteņu tirdzniecība. No saimnieka sapratām, ka tie nav tikai atsevišķi gadījumi, bet gan regulāra parādība. Kad iebildām, ka šīs meitenes noteikti strādā tavernās, viņš teica, ka tik un tā ļoti jāuzmanās, jo vienā brīdī saimnieks vai darba devējs var sadusmoties un viss var mainīties. Bieži vien pat starpnieku firmas esot pilnīgi pārliecinātas, ka meitenes Kiprā strādā kā viesmīles un tikai nonākot galā atklājas patiesie „darba pienākumi”. Katrā ziņā jebkurai Austrumeiropas meitenei no galvas esot jāzina policijas telefona numurs. Ja nekādas nelaimes nenotiek, Kiprā viesmīles sezonas laikā varot labi nopelnīt. Vēl saimnieks pastāstīja, ka tādiem „ziemeļzemju” ceļotājiem kā mums vislabākais laiks apmeklēt Kipru esot no marta līdz maijam un no septembra vidus līdz decembra vidum. No jūnija līdz augustam Kipra esot pārblīvēta ar tūristiem, turklāt temperatūra bieži ir ap 40 grādiem.

Pavasaris Kiprā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem