Trako letiņu tusiņš Slovēnijā Horvātijā un arī Ungārijā

  • 21 min lasīšanai
Slovēnija-Horvātija-Ungārija (20.07.04-03.08.2004) Iesakām izlasīt cilvēkiem, kam padomā līdzīgs brauciens, vai vienkārši ieinteresētiem cilvēkiem. Interesanti būs arī pašiem brauciena dalībniekiem. Fakti un sasniegumi: Iepazīt Slovēnijas alpus un visas citas interesantas lietas devās- Ingucis mūsu trenerīte, kā arī pasākuma vadītāja un galvenā organizatore Inga Liepiņa. Ingrīda Vaisjune- Viena no pasniedzējām. Agnese Umbrovska- Vēl viena pasniedzēja +25 interesenti. Uzkāpām: Triglavā(2864m),Dinārā(1831m) - Apskatījām: Klāfenfurti, Rovinju, Pulu, Paklenicas nacionālo parku, Zadaru, Muter salu ar tai piederošām pilsētelēm, Splitu, Plitvicas ezerus, Egēru un daudzas citas interesantas lietiņas. Vel izbaudījām: raftingu, klinšu kāpšanu Paklenicas nacionālajā parkā un citas sīkas izpriecas. Brauciena izmaksas: ~150ls no cilvēka (pateicoties sponsoriem)+ pašiem līdzi nauda cik nu kuram. 20.07.-1. diena Nu jau atkal tas ir klāt-stāvam pie RSP gandrīz tas pats vecais sastāvs, kas vienmēr plus vēl daži jauni, neredzēti cilvēciņi, kas kā vēlāk izrādās ir baigi jaukie. Kur tad mēs dodamies? Dažs saka iekarot jaunas virsotnes, dažs atpūsties un iepazīt pilnīgi citu pasauli, cits vienkārši gribot aizmirsties un aizbēgt no ikdienišķajām problēmām. Visi no viņiem vairāk vai mazāk dabūs ko gribējuši, visi no viņiem tikko atvadījušies no tuviniekiem un Latvijā valdošajām problēmām uz divām nedēļām parakstījušies uz pilnīgi citu dzīvi noteiktā latviešu pulciņā. Kā vienmēr līdzi pamatīgs daudzums ar mantām, kas nu kuram svarīgāks, un tas viss sastūķēts pēc iespējas mazākās somās. Visi gaidām to busiņu, kas kā parasti kavē un ierodas tikai plkst. 13.00. Ar piepūli visu tajā sabāžam un varam doties ceļā. Visi sastūķējās savās vietās, kamēr busiņš nemanot aizslīd projām pa Rīgas bruģi uz leišu pusi. Laiks iet ātri un nemanot 15:40 esam uz Lietuvas robežas un beidzot pametam to mūsu dzimteni. Robežu pārvaram ātri pateicoties tam, ka esam ES. Un tā mēs aizslīdam pāri Lietuvas plašumiem iepazīstot cits citu un pētīdami ar ko tad tie leiši ir pārāki par mums. Rau, rau, reku jau tie Poļi ar klāt. Atkal ātri tiekam pāri robežai un 18.20 varam ripot vien tālāk jautri čalojot un spēlējot kārtis. Vakarā kad debess jau satumsusi varam ieturēt gardas vakariņas. Pēc vakariņu un vakara tualetes ieturēšanas turpinām ceļu. Laiks jau likties uz auss ko lielākā daļa arī dara un es attopos, ka esmu aizmirsis benzīntankā savu cepurīti. Tad nu lielākā daļa aizmieg, bet daži ir apņēmības pilni caurbraucot apskatīt naksnīgo Varšavu ko arī darām. Izrullējuši cauri tai saprotam, ka nogurums ņem virsroku un ir jāiet gulēt. Izkaisījušies pa visu autobusu kur nu kurais iemiegam. 21.07.-2. diena. Pasītes, pasītes- kāds noskandina un esam sapratuši, ka ir klāt kārtējā robeža. Paiet kāds laiciņš, kamēr pamostamies un attopamies, ka esam pie Čehijas. Pēc brīža saprotam, ka mums ir atlikusi 1h līdz ir jāapstājas lai atstāvētu astoņas stundas. Lai tās nepavadītu kaut kur uz šosejas ir jāapstājas tuvākajā pilsētelē, kas izrādās Frydek-Mistek. Vienīgais ko par to varu pateikt ir, ka šeit noteikti nevajadzētu pavadīt astoņas stundas. Apskatījām tādas ievērojamas celtnes kā Tesco lielveikals un stadions, kura malā spēlējām ēzeļus. Šeit bija kāds alpīnisma veikaliņš, kurā daži arī es iegādājās visādu inventāru. 17.30 varējām turpināt ceļu nu jau Austrijas virzienā. 20.15 sasniedzam Čehijas-Austrijas robežu. Arī šo pārvaram bez aizķeršanās, un varam turpināt ceļu jau lēnām iemiegot un skatoties kādu lielisku krievu multiplikācijas filmu. 22.07.-3. diena. Pulkstenis jau rāda 02.15 un mēs iebraucam kempingā kaut kur pie Klāfenfurtes. Nevilcinoties izņemam no autobusa guļammaisus un noliekamies tur pat pie kāda koka, jo spēka uzcelt teltis mums jau vairāk nav. Praktiski tūlīt arī aizmiegam. 08:00 jau esam augšā lai paēstu brokastis un dotos iepazīties ar apkārtni. Gulējuši esam labi, jo ārā silts un laika apstākļi arī mums diezgan labvēlīgi, tikai tie odi visu nakti nedeva mieru. Ieturējušies dodamies uz Minimundus- pasaule miniatūrā. Tiešām interesanti bija visu to apskatīt un jutāmies kā gluži vai apceļojuši visu pasauli. Vēlāk daži no mums devās uz pašu pilsētu, bet citi arī es gājām uz ezeru nopeldēties. Tad bridām atpakaļ uz kempingu, jo drīz bija jākursē tālāk. Nopeldējušies pie kempinga esošas upes un ieturējuši pašu gatavotas pusdienas devāmies vien tālāk. 18.10 jau teicām sveiki Slovēnijai. Ceļš skrēja ātri un 20..00 bijām Slovēnijas kempingā-Bareca pie pilsētas Bohinja Bistrica. Ātri vien ķērāmies pie telšu celšanas un kamēr dežuranti gatavo mums gardas vakariņas dodamies izpētīt apkārtni. Pie vakariņu „galda” uzzinām varbūt ne tik patīkamas ziņas, ka rīt jāceļas pulksten četros. Tad nu sarunājam kā nu kurš un kur kāps un dodamies kārtot somas. Kā Ingucis teica: „Līdzi ņemiet tikai pašu nepieciešamāko!” Un tā arī cenšamies darīt, protams, ar dažiem izņēmumiem =>. Pēc kāda laika atklājam, ka dažiem no mums visas plastmasas pudeles ir izmestas un, ka līdzi jāņem vismaz 1,5 litri ūdens. Tā kā visi veikali jau ciet un pulksteņa lielais rādītājs diezgan strauji tuvojās atzīmei 12 ir jādodas pudeļu medībās, t.i. vietējo atkritumu tvertņu rūpīga izmeklēšana, kas kā vēlāk izrādās nav nemaz tik jautra padarīšana, it īpaši ja kāds no kempinga iemītniekiem to pamana. Pēc kāda laika pudeles sadabūtas, bet saprotam, ka tādās neko liet negribas. Tad nu nekas cits neatliek, kā doties uz tuvējo barčiku runāties un meklēt palīdzību pie tā darbiniekiem. Kā izrādās šie ir baigi atsaucīgie un apsola pudeles atstāt pie bāra durvīm pēc darba laika beigām. Nu pudeles sadabūtas un saprotam, ka somu kārtošana būs jāatliek uz rītu, tāpēc dodamies čučēt. 23.07.-4. diena. Triglavs 04:00 atvērām acis un sapratām, ka ārā tāds patumšs un klusums, visi vēl guļ ārpus letiņu nometnes. Taču mūs visos valdīja tāds kā satraukums un laikam entuziasms, jo sapratām, ka šodien jāiekaro Triglavs- augstākā Slovēnijas virsotne(nu, kas jāizdara, tas jāizdara). 04:30 visi salecam busā ar somām uz pleciem un sistēmām pie rokas, bruņojušies ar lielu apņēmību, jo mēs taču esam- letiņi, kam Latvijā ir Gaiziņš. Vispār jau jāatzīst ,ka bijām te liela daļa, kas jau iepriekš ar Gaiziņa pieredzi bijuši augstākos kalnos. Kamēr buss mūs ripināja tuvāk vietai, kur mums bija jāuzsāk kāpiens, pamazām aiz logiem kļuva gaišāks un paši arvien vairāk pamodāmies un sākām domāt, kas mūs sagaida šodien. Pirms 07:00, bija pienācis laiks pamest bussu, pirms kāpām ārā, šoferītis mūs vēl nofilmēja, kā viņš pats teica uz atvadām. It kā, kaut kas ar mums varētu notikt, protams, jāatzīst, ka bijām mēs tāda interesanta kompānija, kurā ar dažiem eksemplāriem nekad neko nevar zināt. Tad nu beidzot mūsu kājas skāra tos burvīgos akmeņu kalnus! Pēc 10 minūtēm bija pirmā apstāšanās vieta WC, tad, kad visi bija nokārtojušies, sakārtojušies varējām turpināt ceļu pretī virsotnei. Laikam jāpiebilst, ka bijām izvēlējušies maršrutu uz virsotni, kura garums; 8h. Tātad ceļš sākumā mūs veda, gar kalna upi, kuru gan mums tā arī neizdevās ieraudzīt, secinājums: laikam, izžuvusi. Sākums, mūsu smaidīgas sejas pie karabīnes fonā Triglavs, pa kreisi ir izžuvusi upe gar, kuru ved maršruts 2-3h mēs pārvietojāmies pa nobirām un šaurām taciņām, kas vietām, tiem, kas pirmo reizi kalnos, iedvesa bailes. Savukārt liela bija sajūsma ieraugot ik pa brīdim sniega pleķi, diez cik bieži mums latviešiem vasarā nenākas to redzēt, tie bija lielisks atvēsināšanās veids un cik patīkami bija uzēst, kādu sniega piku, saules svelmē. Atpūtas bridis, atvēsināmies un iekožam ne tikai sniega piku Bet, kad kāpts jau bija labu laiku, Triglavs mūs pārsteidza ar diezgan lielu sniega daudzumu, kas letiņiem izvērtās par jautru sniega kauju jūlija vidū un jautrība turpinājās, kad nācās šķērsot šo lielo sniegoto gabalu, sniegs bija pietiekoši slidens un lai cik uzmanīgi gājām tomēr ik pa brīdim kāds pakrita, vai arī pazuda ar kādu kāju sniegā. Letiņu sniega kauja jūlija vidu Pulkstenis bija apmēram ap 14:00, kad mēs nokļuvām Triglavski Dom (2515 m), kas atradās Triglava pakājē, stundas kāpienā no tā. Laika apstākļi bija kļuvuši riebīgāki, bija vēss, miglains un vējains, taču tas nemazināja mūsu apņēmību. Paēduši, padzēruši un kā saka, WC apmeklējuši, nolēmām doties tālāk iekarot virsotni. Pēc 15 minūšu gājiena, mums pretimnācēji brīdināja, ka tuvojas negaiss. Tad arī mums nekas cits neatlika, kā doties atpakaļ uz kalna būdiņu. Un labi, ka tā, jo pēc ļoti neilga brīža, viss apkārtnē nomācās un sākās pietiekoši liela vētra, ar visu, kas tai pienākas: zibens, vējš un lietus utml. Kad negaiss bija garām tika pieņemts, lēmums pārlaist nakti uz tās pašas kalnu būdiņas kafejnīcas soliem un galdiem. Tā mēs sēdējām pie galdiem un runājām par piedzīvotu un par to, kas vēl gaidāms. Sarunas gaitā nācām pie vairākiem secinājumiem: tieši šoreiz neviens nebija paņēmis pilnīgi neko lieku, no vienas puses trenerīte varēja lepoties, ka visi izpildījuši viņas padomu, “galvenais, nepaņemiet neko lieku.” Un, ka mēs mākam saprātīgi sakravāt somas šādiem gadījumiem. Bet no otras puses, kā būtu noderējusi kāda kāršu kava, kas citiem parasti vienmēr bija līdzi somā, jo tā īsti nebija ko darīt. Kāds sauss apavu pāris vai zeķītes ar nebūtu nākušas par ļaunu. Arī tad, kad citi nolēma atgulties un pasnaust, nācās nākt pie secinājuma, cik superīgi būtu bijis ielīst siltā, mīkstā guļammaisā, galdi nu soli tomēr nav tas ērtākais gulēšanas līdzeklis. Atkal un atkal tika pārmeklētas somas, cerībā ko atrast; arī pārtikas deva tomēr nebija lielā daudzumā, bet toties citronskābe, gan mums izrādījās pietiekoši daudz. Tā mēs atklājām jaunu narkotisku un uzmundrinošu līdzekli- citronskābi. Nonācām arī pie secinājuma, ka būs ko ierakstīt grupas dienasgrāmatā. Kad kāds laiciņš bija nosēdēts pie kafejnīcas galdiem , nolēmām izpētīt apkārtni. Nu vienkāršas pastaigas iespējas te bija nedaudz ierobežotas, tomēr atradāmies kalnā un kalnu ielokā. Fona Triglavski Dom, kā ari Gustiņš (priekšplāna)Daiga, Baiba, Mārtiņš, Marga Bet toties, kas pa skatiem un tā kā mēs bijām mūsu tūristu grupiņa, nevarējām jau iztikt ar parastu apkārtnes izpētīšanu, dažs labs izdomāja uztaisīt izklaidi sev un citiem, kalna slīpumā nošļūcot uz vēdera pa sniegu, viss jau būtu labi ja vienīgi nepastāvētu iespēja............Galvenais, ka pašam jautri un citiem ar. Dabūjām arī nobaudīt helikoptera tuvumu. Domājām to “nostepēt”, bet tas nelietis lielā ātrumā aiznesās gar plecu radot pamatīgu vēja plūsmu, laikam jau nebija viņam lemts nosēsties te. Tā vadot savas stundas te pie galda, te ēdot(bija mums paņēmušies līdzi daži eiriki tādēļ varējām atļauties nopirkt ko ēdamu, kas gan, liekas, nebija lēts prieks- Dārzeņu zupas bļodiņa maksāja 5 utml.)te, vēdinoties ārā vējā, jūsmojot pa skatu, bija pienācis vakars. Noskaņojāmies guļai uz kafejnīcas soliem, bet tad ienāca Ingucis trenerīte un iepriecināja ar ziņu, ka viņa noīrējusi vienu 6vietīgu istabiņu, tas prieks maksāja 90 eirikus. Tā kā mēs bijām 12, sanāca interesanti , jo bija jāguļ vienā m platā gultā pa diviemTurklāt, ka visi jau pamazām iegrima miedziņā, mūsu istabiņā ievēlās divi manāmi iereibuši vīriešu kārtas pārstāvji, gatavi velties gultā un čučēt, nemaz nenojaušot, ka viņiem mazliet sajukusi koordinācija( laikam kalnu gaiss būs ietekmējis ). Tad, kad viņi beidzot saprata, ka iemaldījušies ne tajā istabiņā , ar palielu troksni nabagi izvēlās. Taču nepagāja ne 10 min. Un negaidītie ciemiņi bija atkal klāt, pēc šī apciemojuma nolēmām tomēr aizslēgt durvis. Tagad visi atkal varēja laisties miegā, mēģinot neizstumt no gultas blakus guļošo 24.07.- 5. diena. Nakts tāda saspiesta, bet visā visumā jau izgulējāmies mēs labi. Tad nu 6.00 beidzot pametam nu jau iemīļoto Triglavski Dom un dodamie beidzot iekarot to trīsgalvaino. Visu acīs vērojams tāds entuziasms, kurš ik pēc simts metriem pamazinās. Augšā ved taka vietām ar feratām( trošu margas, kuras tā vismaz sauc Itālijā) un dažviet bez tām.6.30 sasniedzam pirmo no trīs galvām un īpaši nevilcinoties dodamies uz augstāko. Kore uz Triglavu 7.10 beidzot sasniedzam ilgi gaidīto un tā kāroto virsotni. Tad nu eiforija mums iestājas baigā jo skati tiešām neaprakstāmi un mēs fočējamies uz nebēdu. Iekožam mūsu brokastis, kas izrādās pāri palikušie sausie augļi. 7.55 Atpūtušies sabaudījuši skatus un visu pārējo dodamies lejup. Sākumā lejupceļš liekas diezgan interesants un nenogurdinošs jo visu laiku jākoncentrējas, un drīz sasniedzam milzīgu ledāju no kura šļūcam sākumā uz maisiņiem, bet drīz saprotam, ka no tiem nav nekādas jēgas un turpinām ceļu uz dupšiem. Pēc neilga laika sasniedzam vel kādu kalnu namiņu, kas kā izrādās ir aizslēgts, un nopriecājamies, ka vakar neturpinājām ceļu pēc negaisa, jo bija tāda ideja atnākt līdz šejienei. Nodziedājuši pa kādai dziesmai un atpūtušies turpinājām ceļu. Ceļš vairs nav tik stāvs un ved pa serpentīnu, tādēļ tas kļūst baismīgi garlaicīgs, un kājiņām jau vairs ne tik patīkams kā pirms tam. lejupceļš, kas prasa koncentrēšanos, bet ir daudz patīkamāks nekā serpentīns, sejiņu mums parāda aktīva mietplēse, jeb ...Sarkangalvīte Kad noietas jau kādas divas stundas serpentīns, maita tāds, ieved mūs mežā, kur ceļš kļūst vel nogurdinošāks. Nonākuši līdz Triglava nacionālajam parkam mazliet atpūšamies jo mūsu aci priecē tiešām skaisti avoti un ūdens kritumi. 14.00 Ar lielu prieku sakām sveiki pilsētai Stra Fužina, kur arī gaida mūsu autobuss. Vārdos nav izsakāmas sajūtas kādas valdīja iekāpjot autobusā un apsēžoties uz mīkstajiem krēsliem. Pēc kāda laika atklājam, ka mūsu lejā palikušie biedri ir savākuši mūsu mantas un salikuši tās kur nu pagadās, jo pulksten 13. 00 jau bija jāizvācas no kempinga, lai nenāktos maksāt par vel vienu tajā pavadīto diennakti. Autobusā notiek aktīva mantu apmaiņa, kamēr autobuss mūs aizvizina atpakaļ līdz tam pašam kempingam, jo mums kā par pārsteigumu ir nepārvarama kāre ieiet dušā. To mēs cenšamies darīt pēc iespējas neuzkrītošāk slepus ielavoties dušās. Nomazgājušies un ieēduši dežurantu gatavotās pusdienas braucam tālāk uz Horvātijas pusi. ~ 18. 30 sasniedzam Horvātijas robežu un bez aizķeršanās ripojam vien tālāk. Pēc kāda laiciņa, kad krēsla jau pārsegusi debesis apstājamies kādā mazā pilsētelē lai samainītu naudu. Vēlu vakarā ierodamies kempingā, kurš ir ļoti liels ar aptuveni 4000 vietām tāpēc mums tiek tāds maziņš pleķītis, kur tad arī saceļam mūsu teltis. Paēduši dežurantu gatavotās vakariņas dodamies apskatīt Adrijas jūru un tās krastus. Gustiņš vējā parāda reālo situāciju, kāds mazs bija vējelis Pēc kāda laika visi pamazām salasās atpakaļ pie mūsu telts vietām, lai dotos gulēt. Dažiem telts izrādās pārāk karsta, tai skaitā arī mums un tādēļ dodam priekšroku atpūtai zem melnajām zvaigžņotajām debesīm, un tā pamazām sapņojot par kaut ko skaistu un veroties zvaigznēs iemiegam. 25.07.-6.diena. Diena atkal solās būt jauka, jo saulīte tiešām agri pamodusies. Patīkami un nesteidzoties ieturam brokastis un aizčāpojam līdz tuvējam mārketam.10.10 izbraucam no kempinga un dodamies apskatīt skaisto Horvātijas piejūras pilsētu Rovinju. Sākumā visi kopā aizejam apskatīt skaisto baznīcu, tad izklīstam kur nu kurais. Pēc divām stundām jau esam atpakaļ autobusā un skumstam, ka bija dots tik maz laika apskatīt šo skaisto pilsētiņu.13.00 jau virzāmies Pulas virzienā, kas arī atrodas jūras krastā. Sākumā visi aizčāpojam līdz amfiteātrim, ko cēluši romieši, un tad dodamies apskatīt vecpilsētu sadalījušies pa grupām. Satikām kādu lielisku saldējuma pārdevēju, kurš mums rādija lielisku šovu. Daigai viņš uztaisīja saldējuma cilvēciņu, bet Valdis ķēra viņa mesto saldējuma bumbiņu. Atkal jau pietrūka laiks un pēc divām stundām visi turpinājām ceļu uz nākamo kempingu. Pa ceļam uzrāvām pa kādai kāršu partijai uz labākā kāršu galdiņa Gustiņa un nemanot klāt jau esam pie kempinga, kas nu tiešām ir gandrīz iekšā jūrā. Izkāpjot no autobusa saprotam, ka lai nostāvētu kājās ir jāpieķeras pie kāda no tuvāk esošajiem kokiem. Uzcēluši teltis, ko šādos laika apstākļos nebija tik patīkami darīt paēdam un dodamies paklejot gar jūru. Peldēt gribētājus no ūdens aizbaida lielie viļņi, kas it kā gribēdami tos nosist sitas pret akmeņiem. Vakarā lielā vēja dēļ saplīsa viena no teltīm un tās iemītniekiem nācās to labot. Vēlāk, kad visi jau iemiguši grupiņa tūristu(Baiba, Valdis, Jana, Gustiņš) dodas apskatīt tuvāko apdzīvoto vietu un nokļūst tur gar jūras krastu, un kā izrādās tur nekas nenotiek, tādēļ letiņiem uzraujot pa kādai ziņģei jādodas atpakaļ uz kempingu čučēt. 26.07.-7.diena. 8.00.Cēļamies. Skaidrs ir viens- ārā valdošais vējš ir tikai pieņēmies spēkā, bet vai tad mums brašajiem letiņiem tas varētu traucēt savākties un doties ceļā? Nebūt nē, un jau9.00 sēžamies autobusā, kurš mūs vizina tālāk gar jūru pa ļoti līkumainu ceļu, kas to padara ļoti garu.14.00 esam pie kārtējā kempinga, kur tad arī pavadīsim visilgāko laiku. Pirmais, kas bija jāizdara, izkāpjot no autobusa, jāsavāc mantiņas un jāuzceļ teltis. Tāpat, kā iepriekšējā kempingā tas prasīja mazliet piepūles un jautrības, jo laika apstākļi nebeidza mūs lutināt ar “maigo vējeli”. Beigu beigās uzslieta stāvēja tikai viena letiņu telts, jo pārējās, visādu vēja radītu iemeslu dēļ, nevarēja funkcionēt kā teltis. Vēlāk devāmies ēst pusdienas, ko mums bija pagatavojuši dežuranti , tajā pašā virtuvītē, kur pārējie nolēma naktī čučēt( tie, kuriem teltis, nebija). Kad puncītis pilns tika nolemts, doties izpētīt Paklenicas nacionālo dabas parku, vieta, kur jāsatiekas ar klintīm. Tad, kad pusdieniņas bija paspējušas nosēties devāmies ceļā. Pirms parka ieejas atradās mājas, kas atgādināja par pagājušo gadsimtu un savā ziņā Pakistānu. Tām piemita ne tikai savdabīgs izskats, bet arī smarža. Izejot caur mājām bija klāt arī Paklenicas nacionālais parks, pie tā ieejas iegādājāmies biļetītes. Nu tā mēs šķērsojām parka robežu, kad bija noiets garlaicīgs gabaliņš pa asfaltu, actiņas pamanīja ko aizraujošāku, aleju, kuras abās malās slejās klintis. Aplūkojot šo skaistumu, nodēvējām to par klinškāpēju mazo paradīzi. Te varēja manīt visdažādākos kāpšanas maršrutus, sākot ar pavisam viegliem beidzot ar pavisam grūtiem. Jau tad jutām, ka būs ar ko pacīnīties, klintis patiešām bija izaicinošas. Taču arī tādiem, kas nav aktīvi klinškāpēji te ir ko darīt, redzēt: bunkuri, alas utml. Runājot par alām vai pareizāk sakot par bariņu stūrgalvīgo aktīvistu, kam nepietika prātiņa palikt lejā, nevis izlasot uzrakstu, ka alas slēgtas testies augšā ar cerību, ka alas būs vaļā. Kaut arī vilšanās par slēgtajiem alas vārtiem bija pietiekoši liela, atradām vienu plusu tam , dabūjām izlocīt kājiņas. Diena jau tuvojās izskaņai, kad atgriezāmies kempingā, bijām klāt tieši uz vakariņām. Kad tika paēsts, padzerts pirms gulētiešanas vēl daži nolēmām iet nopeldēties jūrā, neaizmirstot kājās uzvilkt sandales vai čības, jo ar tiem jūras ežiem nekad neko nevar zināt. Kad atgriezāmies daži jau čučēja, daži vēl ne, un mēs nolikāmies uz auss turpat zem zvaigžņotās debess, kaut arī mūsu telts vēljoprojām stāvēja uzslieta. 27.07. 8. diena 08:00 Ceļamies un saprotam, ka ārā vēljoprojām valda pamatīgs vējš. Pieslejamies, nostabilizējamies un dodamies brokastīs. Tās ieturējām kārtīgi un šo to vēl somā ielikām, jo bija jāiet ar klintīm cīnīties. Kad apsveicinājāmies ar klintīm, Marga ar Valdi uzlika trīs trasītes ar augšējo drošināšanu un vienu ceļa otrā pusē ar apakšējo, lai dzīve interesantāka. Trasītes bija vidēji grūtas, jo visi vairāk vai mazāk tika līdz augšai. Cik patīkami ir pamocīt klinti, pārmaiņas pēc Juglas ģimnāzijas mākslīgajām sienām. Viss būtu baigi labi, ja ne tas riebeklis vējš. Kad vairākas reizes tika izkāpts, trasītes nomainīja. Tika izlocītas pamatīgi gan rokas, gan kājas. Tā mēs kāpelējām līdz vēlai pēcpusdienai. Marga, drošina Agu, kas kāpj ar apakšējo drošināšanu, bet Ingrīdiņa tik stāv un priecājas par saulīti Kad ceļš mūs bija atvedis atpakaļ uz kempingu, dežuranti bija jau sarūpējuši vakariņas. Pēc tām visi nodevās atlikušajai vakara daļai līdz gulētiešanai. Mēs (daži no grupas) nolēmām iekarot cita kempinga duša, kas atradās nedaudz tālāk, tieši jūras krastā. Uzlikām somas plecos, cerot, ka tās kalpos kā enkurs. Kad jau bijām gājuši, kādu laiciņu secinājām, ka bijām laikam vienīgie aktīvisti, kas tajā laikā atradās uz ielas, arī kempings, uz kuru gājām bija kā izslaucīts no teltīm, kaut iepriekšējā dienā tās te bija pietiekošā daudzumā. Kad atgriezāmies atpakaļ mūsu kempingā visi jau čučēja un mēs ar devāmies uz čuču. 28.07. 9. diena 08:00 Mūs pamodināja, gan modinātāji, gan vēja šalts, sapratām tas nav vēl rimies, taču bijām jau pie tā pieraduši un arī pie tā, ka vēja dēļ savas mantas dažkārt varēja atrast sazin kur. Tā mēs pabrokastojuši un salikuši līdzņemamo inventāru, devāmies no jauna iekarot klintis. Daiga ar Baibu uzprasījās uz alām un pielabinājās Ingucim ar konfektēm. Kamēr pārējie palika kāpelējot šīs divas aktīvistes uzsāka ceļu uz alām, jāiet bija ļoti veikli, jo bija jāpaspēj arī pamocīt kādu klinti. Nu tā neparedzētā ātrumā 30 min, viņu tūristu kājiņas jau bija pie alas, tieši tai brīdī jau komplektējās grupa ekskursijai alās, sanāca neliela aizķeršanās, jo biļetes palika lejā pie trenerītes, taču vai tad Latvju meitenes nelaidīs iekšā, lādzīgs Horvātu gids. Nu tā divas entuziastes apskatīja alas un nonāca pie secinājuma, ka šīs alas noteikti ir vērts Alas, redzamie stalaktīti un īss apraksts iekš angļu val. apskatīs. Pilnas ar pozitīvisma rezultātā radītu enerģiju, tūristes noskrēja lejā pie klintīm un pievienojās citiem ,kas tobrīd kāpelēja. Kāpelēts tika gan ar augšējo, gan ar apakšējo drošināšanu. Šoreiz gan visiem negāja tik spoži, līdz augšai tika tikai nedaudzi, trasītes bija manāmi grūtākas. Un dažam nācās piedzīvot, sava personiskā tizluma virsroku. Tā mes kapam ar augšējo drošināšanu, tāluma klinti moka Gustiņš pa vidu to mēģina pievarēt Baiba, bet tuvāk ar klinti cītīgi cīnās Ingrīdiņa Kad bijām pakāpelējuši un paēduši, mums piedāvāja aizbraukt uz tuvējo pilsētiņu Zadaru, ko tad lielākā daļa arī izmantojām, jauka pilsētiņa. Kad atgriezāmies no pilsētas apskates, bija jau vakars un pēc vakariņu nobaudīšanas, nolēmām jau atkal doties uz iecienīto kempingu un kā gadījās, kā ne, bet tur iekļuvām vietējā La salsas pasākumā. Kad atgriezāmies lielākā daļa jau baudīja miedziņu, mēs jau arī bijām saguruši, noguruši un likāmies uz auss!!!! 30.07. 10 diena 06:00 Lielākā daļa vēl gulēja, bet grupiņa aktīvistu devās aplaupīt Adrijas jūru no jūras ežiem un citām jūras veltēm. Gaiss bija dzestrs un vēl joprojām pūta iemīļotais vējiņš. Pēc divām stundā aktīvisti jau bija atpakaļ, laimīgi ar savu guvumu un tieši uz brokastīm. Pēc kāda laika bija pienācis tas brīdis, kad vajadzēja pamest šo jau iecienīto kempingu, lai dotos uz nākamo. Kad nokļuvām nākamajā kempingā bija apmēram ap pusdienlaiku. Šis kempings atradās jūras krastā, pāris kilometrus no Muter pilsētas. Kad visi jau bija iekārtojušies kempingā, ar cikādi tika sarīkots vietējais baiļu faktors, tikai te 50 000 vietā dominēja 5 eiriki. Tā Valdiņš tika pie Margas 5 eirikiem. Pēc cikāžu un arī pusdienu ieturēšanas lielākā daļa letiņu devās apskatīt tuvējās pilsēteles, kuras šeit netrūkst, tikai tās visa nav īpaši lielas. Daļa devās uz Betinju, kurā nebija vairāk par 500 iedzīvotājiem un redzēt tur arī īsti nebija ko, ja nu vienīgi to pašu veco labo Adrijas jūru, toties tur letiņi noēdās augļus. Bet neliela daļiņa letiņu, dabūja “nostopēt kādu angļu ceļotāju ar treilerīti un tika uz pašu Muter, tā ir skaista piejūras pilsēta pat ar lielveikaliem, kurā ir šis tas ko redzēt. Dažs(Baiba) pat tapa izpeldināts ar visām drēbēm jūrā, par ko parūpējās pārītis vietējo, bērneļu, taču atpakaļ ceļš bija garš, jo šoreiz transportu “nenostopējām”, un slapjās drēbes līdz kempingam paspēja izžūt. Tā nemanot bija pienācis gals arī šai dienai un visi nodevās vakara baudīšanai, kā nu kurš cits devās čučēt, cits baudīja jūras krasta naksnīgo burvību, cits savukārt vienkārši iegrima pārdomās. 29.07. 11. diena 09.00 Pamostamies kā jau katru rītu paēdam gardas brokastis, un pošamies prombraukšanai. Šis bija pēdējais kempings pie šīs ežu pārpildītās jūras, tādēļ nācās kārtīgi no tās atvadīties un daudzi aizgāja pēdējo reizi nopeldēties tajā, Krišam tā bija nedaudz liktenīga pelde, jo kājā iedūrās ezis un tas nav patīkamai. 10:00 devāmies tālāk, nezinot, ka lielai daļai mums stāv priekšā liels piedzīvojums. Autobusā mums tika piedāvātas divas iespējas, ko turpmākajā dienas daļa darīt: 1. iespēja doties apskatīt kārtējo Horvātijas pilsētu Splitu, kas ir otra lielākā pilsēta Horvātijā, vai 2. iespēja raftingot, t.i. laisties lejā pa trakojošu upi ar laivām, šī iespēja maksāja 16 ls, taču priecājamies, ka nolēmām izvēlēties to. Ap 13:00 izlaidām tos cilvēkus, kas devās apskatīt pilsētu un paši braucām pretī piedzīvojumam.14:00 tikām izlaisti Omišā, kur samainījām naudu un nopirkām biļetes, bet buss aizbrauca savākt pilsētniekus, lai aizvestu uz Splitu. Bet mēs, gaidījām citu busu, jo līdz vietai, kur mums vajadzēja raftingot, veda vietējais busiņš, tā kā bussā bija 15 vietas un mēs bijām 13, tad ar to braucām tikai letiņi. Busa šoferītis bija ļoti “jautrs” un īsti nezināja angļu valodu, bet cik no viņa muldēšanas varēja saprast, viņš mums pirms atpakaļ braukšanas čamdīs dibenus un ja tie būs slapji, būs jābrauc bez biksēm. Nonākot galā, tikām iepazīstināti ar saviem instruktoriem. Un tad atkal izcēlās Gustiņš, viņš nebija pārvilcis ko sportiskāku, vieglāku, un tādēļ bija atbrauci uz turieni ar džinsiem. Inspektors paskatījās uz Gustiņu kā uz tādu joku un jautāja: “Ar ko tu te taisies braukt, ne jau ar džinsiem!!!???” (protams, angļu val.) Instruktors tūlīt pat lika viņam novilkt džinsus, bet Gustiņam nācās atbildēt: “ I have nothing under them, so I cant “ Šī atbilde, protams, izraisīja apkārtējo smieklus. Bet smiekli bija vēl izteiksmīgāki, kad viņam tika iedoti leģendārie: zilie šortiņi. Tos iedeva pats instruktors un nebija svarīgi, ka tajos varēja ievietot četrus tādus kā Gustiņš. Kā varēja tā savilka srtiķīti, bet zemāk tie vēl joprojām izskatījās četrreiz pa lielu. Vēlāk mums tika izdalītas ķiveres un glābšanas vestes. Pati labāka laiva, mūsu laiva, instruktors nav redzams, jo mūs fočē. Zilajā bundulī sastūķējam visas vērtīgās mantas, jo ar to laivu nekad neko nevar zināt. Tad sadalījāmies pa grupām- mūsu laivā 6 cilvēki un instruktors, otrā laivā, respektīvi, 7 cilvēki + instruktors. Brauciens bija sadalīts 3 posmos. 1. iepazīšanās ar straumi apmācība, kā pareizi airēt utml pa samērā mierīgiem ūdeņiem, tad kādus 100m šķērsojām ar kājām 2. tad sākās tā jautrākā daļa, laišanās lejā pa krāčainu, mutuļojošu upi ar bīstamiem zemūdens akmeņiem, kas varēja apgāzt laivu. Šīs bija vietas, kur brīžiem adrenalīns izdalījās pa visiem 100 % 3. tā bija vairāk atslodzīte pēc otrās daļas. Tas priekš mums bija, kas nebaudīts. Tas bija to vērts, neviens nenožēloja, ka izvēlējās iztērēt palielu naudas summu un raftingot. Jo tas ir, kas aizraujošs un izrausa visdažādākās emocijas. Kadrs no trešā posma sakuma, pārvarēta strauja krāce ar daudz akmeņiem un instruktors ar noputu var iedzer ūdens malku Pēc brauciena ātrs kopīgs foto, pārģērbšanās un varējām doties atpakaļ uz pilsētu, kur mūs jau gaidīja buss .Par laimi vietējais šoferītis savu solīto neizpildīja un dibenus nečamdīja. Kad bijām sakāpuši busā, kur mūs jau gaidīja otra grupas daļa, kas bija izbaudījuši pilsētu, varējām doties tālāk uz nākošo kempingu. Bija jau vakars un mēs iebraucām kempingā, kur mūs ļoti silti uzņēma. Tā nu mēs varējām iekārtot guļvietas un paēst vakariņas, ko dežuranti jau bija paspējuši sarūpēt. Pēc vakariņām, kā nu kurš, cits spēlēja volejbolu cits baudīja dušu, cits vienkārši sirsnīgi patērzēja. Tā nu bija beigusies arī šī diena. 30.07.12.diena Mūsu nometne kempingā Cēlāmies agri 05:00, jo šodien vajadzēja iekarot Dināru- Horvātijas augstāko virsotni. Pēc iepriekšējo dienu piedzīvojumiem (raftinga utml.) bijām pavisam piemirsuši par kāpšanu. Tā nu mēs paēdām gardas brokastiņas, šo to vēl somā ielikām, sakāpām busā un devāmies pretī kalnam. Ap 08:00 bijām Dināra pakājē un sākām “rullēt” augšā. Šoreiz mēs kāpjam vairāki nekā Triglavā tādēļ, ka vieglāks kalns kā ne kā. Augšā ejam visi priecīgi un apmierināti, uzdziedot kādu letiņu gabalu. Šis kalns ir nesalīdzināms ar Triglavu. Tā mes jautri, dziedoši ar jautru garu sākam ceļu uz Dināru, kā vienkāršu vakara pastaigu Zari, atgādināja briežu ragus Sākumā ceļš mūs veda pa serpentīnu, saulīte cepināja jau apcepinātās vietas. Vēlāk pa kāpumu mežainā apvidū. Tad, kad izbeidzās koki un parādījās klinšaināks apvidus, kāpt bija pavisam viegli. Tā pēc aptuveni 3 h, mēs jau virsotnē, aiz muguras mums atradās Bosnija Hercogovinas robeža un paši mēs varējām sataisīt foto uz Horvātijas robežas. Sajūtas kā vienmēr bija burvīgas Dināra virsotne, paēdam pusdieniņas un atstājam par sevi liecības viesu grāmata. Tur aiz muguras ir Bosnija Hercegovina tāpat kā skati, kas kalnos vienmēr ir neatkārtojami. Lielā vēja dēļ virsotnē neuzturējāmies īpaši ilgi, tādēļ paēduši, padzēruši un atstājuši savus autogrāfus Dināra viesu grāmatā, devāmies lejup. Kāpjot lejā, jautrā garā runājoties, laiks skrēja nemanot Valdis pat atrada sev draugu, kurš gan bija pa slinku, lai kāptu lejā pats un Valdiņam nācās nest viņu pašam. Drīz vien viņš saprata, ka tas nav viņam pa spēkam, tādēļ saplēsa draugu un paņēma tikai vienu “vaidziņu” T.i. drauga identitāte: skaists akmens bluķis. Viss būtu pavisam labi un jauki, ja nu vienīgi kāpjot lejā saule necepinātu tikai vienu ķermeņa pusi, otra puse pilnībā tika apdalīta no saules. Ap 15:00 bijām lejā pie autobusa, visi jutāmies pārkarsuši, tādēļ nolēmām aizbraukt izpeldēties. Lieliski atvēsinājušies pēc peldes devāmies atpakaļ uz kempingu. Drīz vien pēc mūsu ierašanās kempingā, atpakaļ no Kraka nacionālā parka apskates, bija arī tie, kas nekāpa Dinārā. Vēlāk, kad visi bija paēduši, liela daļa uzpēlējām volejbolu. To spēlējām līdz pat melnai tumsai, pēc aktīvās spēles apmeklējām dušu un tad jau lielākā daļa devās gulēt. Taču mēs, tie, kuriem bija lemts, rakstīt grupas dienasgrāmatu, tad nu tad, kad jau sen bija pāri pusnaktij sākām, to pa īstam rakstīt. 31.07. 13 diena 09:00 Cēlāmies, saulīte sen jau bija gabalā. Un noskaņojāmies atpūtas dienai, mums bija paredzēts apskatīt skaistos Plitvicas ezerus. 13:00 bijām tur, mums tika dota stunda, lai pastaigātu pa suvenīru veikaliņiem. Pēc tam mums visiem tika iedotas biļetes un mēs varējām doties baudīt, ko acij ļoooti, tīkamu. Ezeri patiešām bija ļoti skaisti tāpat , kā visa parka neskartā daba, ūdens bija tik dzidrs, ka bez piepūles varēja saskatīt tajā peldošās zivis. Laiks, kā vienmēr bija nepielūdzams un nemanot bija klāt 20:00 vakariņu, laiks, kuras pagatavojam turpat zālītē pie autobusa. Pēc apmēram stundas mēs jau bijām ceļā uz Ungāriju. Pulkstenis rādīja pāri vieniem, kad mēs šķērsojām Horvātijas- Ungārijas robežu. 01.08 14. diena Pēc sen negulētas nakts autobusā bija pienācis rīts un apmēram 08:00 autobuss apstājās pie Egēras stacijas un mēs devāmies uz stacijas tualetēm, lai sakoptos. Šeit bija ļoti interesanta apkopējas tantiņa, kas, kamēr Bruno mocīja to, kas jāmoka, pēkšņi atvēra durvis un sāka runāties. Bruno, protams, samulsa un aizdzina tantiņu. Nu tā pēc sevis sakopšanas mēs visi varējām ieturēt brokastis. 09 ar kapeikām devāmies vecpilsētas baudījumos un mūsu jaukā gide Ingrīda tik feini visu apstāstīja. Tad līdz skaisto sieviešu ielejas apskatei nolēmām apmeklēt artēziskos baseinus, kur, gadījās kā ne, uzdūrāmies citiem latviešiem. Un tad beidzot, kad pulkstenis sita piecpadsmito stundu, bija pienācis laiks doties uz daža laba, šī brauciena laikā mīļāko vietu-vīna pagrabiem. Ap 18:00 mūsu buss bija jau piepildījies ar visiem braucējiem un pāris litriem vīna un mēs varējām doties ceļā, šoreiz jau uz māju pusi. 02.08. 15. diena Ap 24:00 šķērsojām Ungārijas- Slovēnijas robežu, un ar vien straujāk tuvojāmies Latvijai. Pamazām visi kļuva arvien domīgāki un skumjāki, jo apzinājās, ka drīz ceļojums būs galā. Baudot autobusa mīksto grīdu, pamazām sagaidījām arī Slovākijas- Polijas robežu un paskatoties pulkstenī tas rādija 03:15. Pēc šīs robežas varējām atgulties uz ilgāku laiku. No rīta pamodāmies kā nu kurš, bet 13:00 mūs jau gaidīja kaimiņi leiši ar lūgumu uzrādīt pasītes. Pēc šīs robežas, visi jau tiešām bija pamodušies. Nemanot pienāca Lietuvas- Latvijas robeža. 17:00 bijām pie RSP. Nu, ko bija visiem jāšķiras, bēdīgi atvadījāmies viens no otra, ienesām inventāru un devāmies Latvijas plašumos. P.S. Tā nu šis stāts ir galā, ceram ar stāsta varoņiem tikties arī nākamgad, lai varētu atkal izbaudīt neaizmirstamus piedzīvojumus, kas noved pie nebijušām sajūtām un emocijām. P.S. 2. Sakām. Lielu lielo paldies tiem, kuru dēļ mums bija iespēja šo visu piedzīvot. Stāsts tapis sadarbībā ar grupas dienasgrāmatu, neaizmirstamām atmiņām, sajūtām, fotogrāfijām. Rīga 2004


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais