Kostarika – dzīve starp okeāniem

23.03.2007
21 min lasīšanai
26 foto

Šoreiz gribējās kaut ko savādāku, kaut ko atšķirīgu no lielajām metropolēm, tādu ko nepazīstam tik labi kā „rietumvalstis” un tādu par ko īsti nekas nav dzirdēts. Kaut kur tālu prom pie dabas krūts ar mugursomu plecos. Tā bija mūsu vēlme, bija tiki jāgaida zīme, kas mums liks saprast kur tas ir. Es uzdāvināju Dagnijai lielu grāmatu „Pasaules skaistākie nacionālie parki”. Tajā daudz skaistu fotoattēli, apraksti, cits par citu krāšņāki. Starp tiem arī bija zīme mums. Tie ir divi atvērumi no Centrālamerikas, Kostarikas. Vienā attēlots burvīgs, lietus mežu ieskauts Klusā okeāna līcis Manuel Antonio nacionālajā parkā, bet otrā ūdenskritums Braulio Karillo parka mežos. Mēs sapratām, ka tieši uz turieni vēlamies doties. Fakti par Kostariku Kostarika ir mazāka par Latviju un atrodas šaurajā zemes strēmelē, kas savieno abus Ameriku kontinentus. Tā ir lietus mežu, vulkānu, kalnu upju un okeānu zeme. 27% no Kostarikas teritorijas ir aizsargājama un 14% no tās aizņem nacionālie parki. Lietusmežu džungļos dzīvo pērtiķi, sliņķi, dažādi kaķveidīgie, neskaitāmas ķirzakas, čūskas, vardes, un simtiem eksotisku putnu, kukaiņu un tauriņu. Upēs dzīvo krokodili, bet abos krastos olas dēt izpeld aizsargājami jūras bruņurupuči. Karību jūrā un Klusajā okeānā mīt vaļi, delfīni un simtiem eksotisku zivju. Kostarikas iedzīvotājus sauc tiko un viņi ir 4,1 miljons. Kopumā draudzīgi, izpalīdzīgi un centīgi ļaudis, tāpēc arī Kostarika ir visattīstītākā Centrālamerikas valsts. Plānošana Tas, ka ceļosim individuāli, nevis grupā bija skaidrs jau no paša sākuma, jo tādi mēs abi esam. Ceļojumu plānojām paši, jo Latvijas tūrisma aģentūras neko nepiedāvāja. Sapirkām Lonely Planet, Discovery Channel un The Mountaineers ceļvežus, dzīvnieku un putnu katalogu un karti. Lasījām visus sapirktos materiālus un izmantojām Internetu. Pāris nedēļas sarakstījāmies ar vienu tūrisma aģentūru Kostarikā. Paralēli paši gan Internetā gan tūrisma aģentūrās meklējām aviobiļetes. Divus mēnešus gājām arī spāņu valodas kursos. Beigu beigās 2005. gada septembrī bijām nonākuši pie sava 25 dienu ceļojuma plāna, kas ietvēra 2 nedēļas Kostarikā un 1 nedēļu Kubā. Kuba mums sanāca jauks ceļojuma papildinājums. San Hose un „Festival la luz” Beidzot, 8. decembrī likām mugursomas plecos un devāmies uz lidostu. Rīga-Parīze-Havanna-Panama City-San Hose un 10. decembra pusdienas laikā mēs stāvējām San Hosē lidostā, kur draudzīgajai muitniecei palīdzējām sarakstos atrast to viņai nezināmo – „Letonia”. Pirmajā vakarā Kostarikas galvaspilsēta mums bija sagatavojusi pārsteigumu, bijām trāpījuši tieši uz ikgadējo gada nogales „Festival la luz” gaismas festivālu. Tas bija super! San Hose ielās cilvēk priecājās, viens otru apbārstīja ar maziem baltiem papīrīšiem. Drīz ielas bija ar tiem „piesnigušas”. Jau dienas vidū cilvēki sāka drūzmēties centrālo ielu malās, lai vakarā noskatītos lielo parādi. Kaut arī bija astoņu stundu starpība ar Latviju, un mums nebija ne jausmas, kas tajā parādē ies, mēs abi baudījām šo gaisotni, kamēr turējāmies uz kājām. Parādi gan nesagaidījām, taču to nemaz nevajadzēja, jo esot pūlī kopā ar vietējiem tiko izjutām pieaugošo svētku sajūtu. Tauriņi un Braulio Carillio lietusmežu tramvajs Tauriņi ir neatņemama Kostarikas faunas sastāvdaļa, tāpēc otrās dienas rītā devāmies uz netālu no mūsu viesnīcas esošo tauriņu dārzu „Spirogyra”. Pateicoties laika starpībai cēlāmies agri. Tā tas bija visu ceļojuma laiku. Tāpēc arī tauriņu dārzā bijām pirmie apmeklētāji. Ieejot ar tīkliem norobežotajā dārzā, pirmajā brīdī likās, ka mums apkārt lidinās graciozi putni. Tie bija tik lieli un daudzkrāsaini. Kopā ar biļetēm mums iedeva tauriņu katalogu, tā nu mēs sekojām, kuras sugas redzam. Tie lidoja visapkārt un daži drosmīgākie sēdās mums uz rokām un pat sejas. Pēc tauriņu dārza apmeklējuma devāmies tūrē uz Braulio Carillio nacionālo parku, lai pirmo reizi mūžā redzētu lietusmežus. Šis parks atrodas uz Ziemeļiem no San Hose. Izbraucot spīdēja saule, bet pa ceļam sāka līt, tik stipri, ka uz ceļa bija pat nogruvums. Braulio Carillio nacionālajā parkā ir ierīkoti gaisa tramvaji, kas iet cauri lietus mežam, dažbrīd paceļoties virs koku galotnēm. Tā cilvēki var redzēt lietusmežu galotnēs notiekošo aktīvo dzīvi. Lietusmežs lietū, bija tas ko mēs ieguvām, un bija interesanti, jo lietus jau Kostarikā vienmēr ir silts. Redzējām arī čūsku, kas bija aptinusies ap kādu lielu lapu. Pirmie neaizmirstamie iespaidi ir kokos augošās bromēlijas, un liānas, kas nokarājoties rada īpašu aizaugušu džungļu noskaņu. Un visam pāri virs koku galotnēm miglas vāli... Tortuguero bruņurupuču valstība Nākamajā rītā mazajās mugursomās bijām sapakojuši katrs sev mantas nākamajām divām diennaktīm. Devāmies uz Tortuguero nacionālo parku. Tā ir vieta, kur no jūlija līdz augustam no Karību jūras krastā dēt olas nāk jūras bruņurupuči un uz kuru var nokļūt tikai ar laivu vai pa gaisu ar mazu lidmašīnu. Jau sešos no rīta mums pakaļ atbrauca autobusiņš ar gidu Jorge. Vēlāk izrādījās, ka viņš bija mūsu ceļojuma labākais un zinošākais gids. Devāmies uz Austrumiem no San Hose uz Matinas ciemu. Pa ceļam apskatījām banānu plantācijas un ceļa malā, kokā vērojām kā savu laiku laiski pavada trispirkstu sliņķis. Matinas ciemā mūsu nelielo grupiņu sagaidīja laiva. Nākamās divas stundas braucām pa kanālu, kas tek caur lietusmežiem. Pusceļā atkal sāka līt, jo decembris ir lietus sezonas noslēguma mēnesis Kostarikā un mēs atradāmies Kordiljēru lietainākajā pusē. Taču lietus tikai piedeva īpašu noskaņu vērojot sulīgi zaļos lietusmežu krastus, palmu birzis un putnus. Tālumā krastā parādījās nojumes ar palmu lapu jumtiem. Tā bija mūsu Mawamba apmetne blakus Tortuguero ciemam. Iekārtojāmies omulīgā koka mājiņā. Turpināja līt. Gids mūs sasauca kopā, lai izlemtu ko darīt. Izskatījās, ka līs ilgi, un sāka pūst arī vējš, tāpēc plānoto pārgājienu uz lietus mežu atlikām uz nākamo dienu. Taču, gids Jorge devās mežā un pēc nepilnas stundas jau bija savācis dažādus lietusmeža ārstniecības augus. Viņš mums izstāstīja, kurš augs kādā situācijā jālieto, kā arī stāstīja par vietējo tiko dzīvesveidu lietusmežos un dabas gudrību pārzināšanu. Vakarā sākās tropu vētra. Likās, ka okeāns bango pie pašas mājiņas sienas. Šalca koki un palmas. Tas bija nedaudz baisi, bet neaizmirstami burvīgi. Nākamais rīts bija apmācies, bet nelija. Pēc brokastīm vilkām kājās gumijas zābakus, mugurā lietus mēteļus un ar laivu devāmies uz Tortuguero lietusmežu. Kad bijām izkāpuši krastā, sāka līt, bet tas mūsu neatturēja. Ar Jorge priekšgalā mēs devāmies pa taku džungļos. Viņš mums stāstīja par augiem, kas var palīdzēt izdzīvot džungļos, kā arī par augiem ar kuriem var sadurties un saindēties. Tad mēs izdzirdējām dobju saucienu, likās, ka tālumā nāk zilonis... Tomēr, tas bija kas daudz mazāks – mantijas bļaura tēviņš. Melns pērtiķis ar drūmu seju, kura sauciens atbalsojas tālu lietusmežā. Gāza kā ar spaiņiem, mēs bridām pa dubļaino taku, kas jau pārtapa mazā upē. Tad apstājāmies un aizvēruši acis klausījāmies lietu lietusmežā, kurā atskanēja dobjais bļaura sauciens. Pusdienas laikā lietus pierima un atspīdēja pat saule. Tajā brīdī mūsu apmetnē viss atdzīvojās. Sāka lidināties krāšņi tauriņi, pa zālāju staigāja iguānas, bet gar puķēm apstādījumos skraidīja ķirzakas. Pēc pusdienām mēs devāmies ar laivu braucienā pa Tortuguero kanāliem. Kādu laiku traucāmies pa kanālu, bet tad stūrmanis sāka braukt lēnāk gar pašu krastu, kas bija liela, stāva lietusmeža siena. Pēkšņi Jorge lika laivu apstādināt un rādīja mums koku zaros slinķi. Sākumā to bija grūti ieraudzīt, bet tad mēs to pamanījam. Nākamajā pieturas punktā Jorge jau mums rādīja dzeltenus tukanus, tad tālumā kokam sakustējās zari, tur bija nelielie, brūnie melnroku zirnekļpērtiķi. Tad pēkšņi mums pāri lidoja 8 lieli zaļgandzelteni papagaiļi, tās bija zaļspārnu aras. Jorge bija ļoti priecīgs redzot tos kopā, jo visā Kostarikā tādi ir palikuši vairs tikai 48. Sajutām, ka redzam ko īpašu, bet tajā pašā laikā izzūdošu... Nogriezāmies šaurākā kanālā, kur dažviet koki virs mums veidoja biezu zaļu jumtu. Laiva slīdēja kā pa tuneli. Apstājāmies pie kāda koka. Labi ieskatoties uz tā varēja redzēt rindā izvietojušās pelēkas pumpas. Sākumā domājām, ka tās ir lielas blaktis, taču tie bija sikspārņi. Rindā tie sēdēja maskēšanās nolūkā, lai izskatītos pēc čūskas. Kostarikā ir sastopamas 138 sikspārņu sugas. Braucot tālāk pa kanālu redzējām kaimanu un vairākus ūdensputnus. Interesantākais no tiem bija paliels melns putns čūskkaklis, kas sēdēja kanālā uz koka un žāvēja spārnus. Kanāls veda mūs līkločiem uz priekšu pa zaļo, dzīvības pārpilno mežu, līdz priekšā bija nogāzies koks, kuram mēs ar laivu nevarējām tikt garām. Izlēmām doties atpakaļ. Atpakaļceļā apmeklējām nelielo Tortuguero ciematu, kuru pilnībā ieskauj aizsargājamie lietusmeži un Karību jūra. Tajā viss bija neliels, bet sakopts. Mazajā baznīciņā, kas atradās netālu no okeāna krasta, slaidu palmu ielokā, dega neliela Ziemassvētku eglīte. Aktīvais Arenal vulkāns Tropu lietus vētras laikā Matina ciems bija applūdis, tāpēc nezinājām kur mūs izlaidīs atpakaļceļā no Tortuguero. Taču 14. decembra rītā ūdenslīmenis bija normalizējies un mēs varējām turpināt ceļojumu, kā plānots. Guapiles ciemata degvielas uzpildes stacijā mēs saņēmām savu nākamo 10 dienu ceļabiedu, nelielo apvidnieku Daihatsu Terios. Šīs mašīnas priekšrocība bija lielie riteņi, vienkāršā un izturīgā balstiekārta un 4x4 piedziņa, citādi tā bija maza un šaura un ieguva iesauku Teribelis. Devāmies uz Kostarikas Ziemeļu daļu. Pirmais pārsteigums braucot bija šaurie kalnu ceļi, pa kuriem pārvietojas arī lielas kravas automašīnas. Tām ir grūti izbraukt līkumus un vienā no pagriezieniem likās, ka lielais kravenieks nostums mūs pa stāvo nogāzi ceļa malā. Tā kā Kostarika ir maza, mūsu pārvietošanās kartē notika samērā ātri. Nedaudz mulsināja fakts, ka uz ceļa nav apdzīvotu vietu nosaukumu, bet arī pie tā var pierast. Iestājās tumsa, Kostarikā tas notiek jau sešos vakarā. Ar vietējo palīdzību atradām savu viesnīcu pie Fortuna pilsētiņas, taču pa tumsu nevarējām saprast kur atrodas vulkāns. Tad mēs izdzirdējām pērkonam līdzīgus dārdus un šņākšanu. Ko tādu, dzirdējām pirmo reizi mūžā. Tātad vulkāns bija netālu. No rīta atvērām aizkarus. Tur tas stāvēja visa lepnumā ar dūmu mici galā – Arenal vulkāns. Ķērām aparātus un sākām fotografēt, jo bijām dzirdējuši, ka dažkārt vulkāns var būt ieslēpies mākoņos pat vairākas dienas. Skats bija iespaidīgs un to pa brīdim pavadīja vulkāna dārdi. Pēc brokastīm devāmies uz Arenal iekārtajiem tiltiem. Tie ir vairākus desmitus metru gari un augsti trošu tilti, kas iekārti virs lietusmeža ielejām. Šoreiz gājām paši bez gida. Sākumā bija mazliet nedroši iet pa šūpojošos tiltu, taču iespēja staigāt virs lietusmeža bija to vērta. Spīdēja silta priekšpusdienas saule, un tajā sildīties bija izlīdušas ķirzakas Centrālamerikas amevias. Tām ķermenis ir brūns, bet aste zila. Redzējām arī vairākus tauriņus un putnus. Uz viena tilta sadzirdējām pīkstošu čivināšanu. Tas bija rudastes jakamars, mazs zaļgani brūns putniņš ar ļoti garu knābi. Pa brīdim tālumā dzirdējām vulkāna skaņas. Pēcpusdienā gida pavadībā devāmies uz Arenal vulkāna otru pusi, to pa kuru 1968. gadā notika izvirdums, kas apraka divus ciemus. Gājām pa taku cauri milzīgām ziloņsmilgām līdz bīstamajai zonai, kurā ieiet ir stingri aizliegts. Ja vulkāna ZA puse, kur atradās viesnīca, ir zaļa un mežaina, tad DR puse ir akmeņaina un pa to ik pa 5-10 minūtēm dārdu pavadīti lejā veļas sakarsēti akmeņi. Mēs atradāmies apmēram kilometru no vulkāna. Binoklī varēja labi redzēt lejā veļošos, kūpošos akmeņus. Devāmies atpakaļ uz vulkāna zaļo pusi, kur tā pakājē tek silta, pat karsta upe. Šī upe agrāk bija normāla, auksta, taču kādus 4 gadus pirms vulkāna izvirduma tā sāka uzsilt no vulkāna siltajiem avotiem un tāda tā ir joprojām. Uz šīs upes ir izveidots siltu baseinu un ūdenskritumu komplekss, kurā mēs pāris stundas nodevāmies ūdens procedūrām. Vienā no baseiniem ir krodziņš, ar ūdens galdiņiem, tiešām forši. Tā mēs sagaidījām tumsu, un atkal devāmies uz vulkāna DR pusi. Uz ceļa atradām vietu, kur starp krūmiem varēja redzēt vulkāna izvirdumus. Tumsā lejā ripojošie akmeņi lēkāja kā simtiem mazu sarkanu bumbiņu, tas bija vienkārši neaizmirstams skats, kuru sekmīgi iemūžinājām fotogrāfijās. Pa Sarapiqui upi Viens no piedzīvojumiem, kuru noteikti gribējām izbaudīt kalnu upju valstī Kostarikā, bija raftings. Tā nu mūs no paša rīta savāca busiņš un kopā ar citiem plostot gribētājiem veda uz Austrumiem no Arenal vulkāna. Pēc kādas pusotras stundas brauciena ieradāmies Virgen ciemā, kur mūs jau gaidīja instruktors un liels, uzpūšamais plosts. Vilkām vestes, ķiveres, ņēmām katrs pa airim un pēc īsas instruktāžas sēdāmies plostā. Sarapiqui upe tecēja ātri. Plānotais maršruts bija 18 kilometri ar 24 krācēm. Plostā bijām 6 un instruktors. Sākumā upes vidū patrenējāmies airēt pēc instruktora komandām un tā kā mums sanāca labi, tad devāmies ceļā. Drīz vien jau parādījās pirmās krāces, ūdens mutuļoja, mūs sāka mētāt un vienā mirklī visi bijām sakrituši plosta vienā galā, tomēr ātri atgriezāmies vietās un turpinājām airēt. Gar krastu slējās lietusmežs, bet upe tik mūs nesa uz priekš uz nākamajām krācēm. Plostu mētāja, centāmies izvairīties no akmeņiem un mums tas sāka izdoties. Brīžiem krācēs plosts sasvērās un piesmēlās pils ar ūdeni. Tas viss radīja azartu. Pēc kādām krācēm, kur upe meta līkumu, apstājāmies. Te mēs varējām izkāpt krastā, uziet krasta klintī un lekt tieši ātrajā straumē no kādu 5m augstuma. Pēc krietnas saņemšanās lecām. Bija fantastiski. Upe mūs atkal aiznesa līdz plostam. Uzēdām augļus, pasildījāmies saulītē un varējām turpināt ceļu. Pamazām krāču pārvarēšana bija apgūta un varēja to pilnībā izbaudīt liecoties pāri plosta malai un balansējot. Pa ceļam kokos redzējām lēkājam pērtiķus un lidināmies putnus. Drīz arī tuvojās mūsu pēdējā krāce, kuru veiksmīgi pārvarējām un bijām sasnieguši Chilamate ciemu. Iznesām krastā laivu, bet mūsu instruktors aicināja mūs uz krūmiem kaut ko skatīties. Mazliet pameklējis, viņš mums rādīja mazu zaļu vardīti ar melniem plankumiem. Tā bija melnzaļā kāpelētājvarde. Otra sarkanzila bija vēl mazāka, tikai kādi 2,5 cm, tā bija mazā kāpelētājvarde. Šīs abas vardes dzīvo tikai Centrālamerikā. Tās dēvē arī par „bultas vardēm” tāpēc, ka to ādas gļotas nonākot zīdītāja asinīs iedarbojas paralizējoši. Indiāņi tās izmanto bultu uzgaļu saindēšanai. Kostarikā mīt 160 sugas abinieku un mēs tagad bijām redzējuši vienas no interesantākajām un krāsainākajām pārstāvēm. Monteverde lidinoties virs lietusmežiem Aiz Teribeļa loga pamazām izzuda Arenal vulkāns. Mēs devāmies tālāk, apkārt Arenal ezera Rietumu galam uz Monteverde bioloģisko lietusmežu rezervātu, kas atrodas Tilaranu Kordiljeros. Šo kalnu klimatu ietekmē gan Karību jūra, gan Klusais okeāns. Ceļš gar ezeru bija šaurs un sāka parādīties nejaukas asas bedres, kas ir ļoti raksturīgas Kostarikas ceļiem. Pēc kartes izskatījās, ka jābrauc kādi 110 kilometri, taču viens holandiešu pāris mums teica, ka šo ceļa gabalu esot braukuši kādas 4 stundas. Vispār braukšana gāja lēni, jo lielākā daļā krustojumu nebija zīmes. Mums nācās stāties un izmantojot nelielās spāņu valodas zināšanas, skaidrot uz kuru pusi braukt. Ceļš palika aizvien sliktās un mūsu ātrums mazāks. Kādā ciemā kur atkal prasījām ceļu jaunietis rādīja mums braukšanas virzienu un teica, ka jābrauc kādas 2 stundas pa to ceļu līdz mūsu galamērķim. Sākām braukt pa norādīto ceļu. Tas nebija bedrains asfalts, tā nebija grants, tas bija kaut kas nenormāli akmeņains. Mēs šausmīgi kratījāmies, kļuva skaidrs, kāpēc mums ieteica ņemt šo 4x4 auto, cits te neizturētu. Tā mēs pēdējos 30 km pa pilnīgu tumsu kratījāmies divas stundas, līdz beidzot iekratījāmies Santa Elena pilsētiņā un veiksmīgi atradām savu viesnīcu. Bija skaista pilnmēness nakts. Mūsu pārgājiens 17. decembrī uz Monteverde rezervātu sākās agri no rīta. Pie pašas ieejas rezervātā bija izkārti speciāli trauki ar sīrupūdeni. Ap tiem lidinājās un dzēra dažādi mazi, krāsaini kolibri. Tie gan lido tik ātri kā mušas, bija grūti nofotografēt, bet dažus labus kadrus izdevās noķert. Gids mums bija labs, viņš šajā rezervātā strādāja jau gandrīz 20 gadus, kopš laika, kad veica pētījumus savam zinātniskajam darbam. Staigājām pa lietusmeža takām, pa brīdim apstājāmies un vērojām putnus. Tikai pateicoties acīgajam gidam tālskatī aplūkojām skaistu sarkani zaļu grezno kvecalu ar garām astes spalvām. Bija skaisti, bet salīdzinoši vēsi, jo mēs atradāmies Kordiljeros. Pēc pārgājiena mēs nolēmām mainīt savus plānus un palikt šajā grūti sasniedzamajā, bet skaistajā vietā vēl vienu dienu. Devāmies uz varžu audzētavu apskatīt vardes. Audzētavā tās dzīvo lielos stikla būros. Sākumā bija diezgan grūti ieraudzīt, jo tās māk labi slēpties, taču pamazām piešāvāmies. Lai redzētu tik daudz dažādu varžu brīvā dabā mums būtu jādzīvojas pa džungļiem vairākas nedēļas. Pēc varžu apskates, kamēr vēl bija gaišs, nolēmām vienkārši pabraukt pa to pašu ceļu pa kuru vakar tumsā ieradāmies lai apskatītu apkārtni. Ceļš vijās pa zaļajiem Kordiljēriem. Brīžiem pāri akmens krāvumiem ceļa malās pavērās burvīgs skats uz kalnu ieleju, tur ganījās govis. Aiz viena no līkumiem ceļš bija platāks, tur varējām atstāt mašīnu. Vērojām burvīgo saulrietu, kas izgaismoja kalnu ieleju siltās krāsās. Nākamajā rītā cēlāmies agri, lai būtu pirmie uz Monteverde SkyTrek. Tās ir 11 trošu trases, pa kurām var lidināties virs lietusmežiem. Mūsu nepilnu desmit cilvēku grupu pavadīja divi instruktori. Vispirms mums bija jānobrauc pa pirmo 40m garo un 25m augsto trosi. Paļāvāmies uz siksnu sistēmas un ķiveru drošību un laidāmies. Sajūtas bija bailīga, bet aizraujošas, jo tagad mēs jau lidinājāmies virs lietusmeža koku galotnēm pienācīgā ātrumā. Trošu garums un augstums pamazām pieauga. Garākā no tām bija 770m, bet augstākā 130m. Tā kā bija pretvējš, tad uz divām trosēm mūs saāķēja abus kopā, lai lielāka inerce. Tā nu mēs saķērušies traucāmies ar 70 km/h lielu ātrumu pāri zaļojošajai kalnu ielejai. Kad pēc lidināšanās nonācām kalna pakājē, mūs sagaidīja daudzi kolibri. Mazie krāsainie putniņi lidinājās ap izkārtajām sīrupa dzirdnēm un ļāva sevi kārtīgi apskatīt. Dodoties prom vēl nobaudījām pa tasei Monteverde reģiona garšīgās kafijas un uzsākām ceļu uz Manuel Antonio nacionālo parku Klusā okeāna piekrastē. Manuel Antonio nacionālais parks Ceļš uz Manuel Antonio parku vijās gar Klusā okeāna piekrasti. Šajā dienā bijām nolēmuši sasniegt parku, tāpēc pa ceļam apstājāmies tikai vienā vietā. Tas bija tilts pār Grande de Tarcoles upi. Uz tilta bija sastājušies cilvēki un kaut ko lejā skatījās. Kad pavērāmies pāri malai ieraudzījām daudzus lielus krokodilus. Tie laiski gulēja upes malā vakara saulītē. Tos netraucēja ne pār tiltu braucošo mašīnu skaņa, ne daudzie skatītāji. Kostarikā krokodili dzīvo savvaļā, tāpēc pie šīs upes, tāpat kā pie daudzām citām, labāk bija netuvoties. Gājām atpakaļ uz mašīnu, taču prom nebraucām, jo ceļvedī izlasījām, ka pirms saulrieta pie šī tilta kokos pulcējas sarkani papagaiļi. Staigājām gar šosejas malu, lūkojāmies kokos, bet nevienu no tiem neredzējām. Pie tilta bija mazs balts policijas postenis, tam blakus brīdinājuma zīme par krokodiliem. Jautājām šī posteņa policistam, vai gadījumā viņš nezin kad tie papagaiļi būs. Policists bija ļoti atsaucīgs! Tā nu mēs ar mūsu ierobežotajām spāņu valodas zināšanām un žestiem sapratām, ka kokā pie policijas posteņa tieši 17.45 atlidošot putni. Izklausījās mazliet smieklīgi, bet nolēmām vēl pastaigāt gar šosejas malu. Taisījāmies jau doties prom, kad pēkšņi mūsu policists sāka māt mums ar rokām un rādīt uz koka pusi. Bija tieši 17.45 un kokā sēdēja nevis sarkans papagailis, bet gan burvīgs, dzelteni melns tukans sārtknābja arasari. Putns bija drošs un vairākas minūtes netālajā koka zarā mielojās ar tā augļiem, it kā speciāli pozēdams mums. Nu varējām, doties tālāk. Vakarā veiksmīgi sasniedzām Quepos pilsētu un savu viesnīcu, kuras foajē kartē lepni varējām iespraust atzīmi, ka esam šeit pirmie viesi no Latvijas. Nākamā diena bija īpaša. Pirmkārt bija Dagnijas dzimšanas diena. Otrkārt bijām sasnieguši Manuel Antonio parku, kura līča fotoattēla iedvesmoti mēs bijām nolēmuši braukt uz Kostariku. Jau agrā rītā gar Klusā okeāna krastu devāmies uz parka ieeju. Tur mūs sagaidīja gids. Lai aizsargātu ekosistēmu parkā katru dienu ielaiž ne vairāk kā 600 apmeklētājus, tāpēc šo apmeklējumu bija nepieciešams rezervēt iepriekš. Manuel Antonio ir viens no populārākajiem nacionālajiem parkiem Kostarikā, tāpēc tajā ir iestaigātas platas takas. Pirmie dzīvnieki, ko parkā ieraudzījām, bija mums labi pazīstamās stirnas. Tās pastaigājās gar okeāna krastu un bija savādi tās redzēt neierastā ainavā kopā ar pelikāniem. Dodoties tālāk redzējām ķirzakas, putnus un melnroku zirnekļpērtiķus. Tad mēs nonācām skaista līča krastā, tas bija tas pats līcis, ko mājās skatījām grāmatā „Pasaules skaistākie nacionālie parki”. Bija vienreizēja sajūta, ka esam sasnieguši to, ko tik ļoti vēlējāmies! Ejot tālāk, gids takas malā apstājās un teica, ka vajag paskatīties no apakšās kādā lielā lapā, kas bija sarullējusies tādā kā turzā. Tajā iekšā kājām gaisā karājās trīs burvīgi, brūn sikspārnīši. Tad jau gids, rādīja uz citu pusi! Tur pa zariem līda trīs pirkstu sliņķa māte ar visu mazuli uz vēdera. Jau gabalu tālāk bija dzirdama mantijas bļauru dobjā kliegšana. Šoreiz tie nebija viens vai divi tēviņi, bet vesels tēviņu bars koku galotnēs, kas bija satraukušies un izrādīja savu agresivitāti. Mūsu pārgājiena beigās takas malā vēl apskatījām kāda milzīga zirnekļa tīklus, kas bija tik izturīgi, ka raujot ar pirkstu, neplīsa. Pēc pusdienām, kas šajā pilsētiņā bija īpaši garšīgas, nolēmām, ka atgriezīsimies parkā un paši bez gida vēl iziesim pa citu, kalnaināku taku. Šī taka jau bija daudz šaurāka un cauri džungļiem veda augšā uz klints virsotni. Ejot divatā, kad neredzi citus cilvēkus, bet apkārt un pār galvām ir lietusmežs, kurā čabot lapām lēkā pērtiķi, bet pasperot soli no takas jau vari uzdurties kādam indīgam krūmam, rodas aizraujoša sajūta. Kāpiens bija tā vērts, jo no zaļumiem apaugušā klints gala pavērās burvīgs skats uz okeānu. Ejot atpakaļ vienā no pludmalēm pa kokiem rosījās pērtiķis baltsejas kapucīns. Daži bija zaros iemiguši, bet citi lavījās klāt tūristiem un mēģināja nočiept nepieskatītus maisiņus. Paveroties debesīs ieraudzījām divos kāšos lidojam pelikānus. Tagad mūsu ceļš veda prom no fantastiskā Manuel Antonio, tālāk gar okeāna krastu uz Tortuga pludmali. Marino Ballena un Kaņo sala Līdz mūsu nākamajai nakšņošanas vietai Villa Gaia Hotell pie Marino Ballena nacionālā parka bija jābrauc apmēram 50 kilometri. Izbraucām atkal cauri Keposai un devāmies DA virzienā pa 34. ceļu. Braucām cauri mazām pilsētiņām. Pēkšņi vienā no tām bija izveidojies sastrēgums. Nesapratām, kas ir tā iemesls. Lēnām braucot priekšā pamanījām tiltu ar augstām, sarūsējušām dzelzs konstrukcijām. Sastrēgumu radīja tas, ka šajā divvirzienu ceļā tiltam bija tikai viena josla, pietam nebija nekādas zīmes vai luksofori, kas regulētu satiksmi. Tā nu satiksme balstījās tikai un vienīgi uz džentelmenisku vienošanos vadītāju starpā. Interesanti, ka upe, kurai tilts veda pāri bija gandrīz pilnīgi izžuvusi. Tajā rēgojās tikai dažas peļķes. Asfalta segumu nomainīja nelīdzens grants ceļš. Pretim dažbrīd brauca lieli noputējuši kravas auto, bet apdzina uz šī bedrainā ceļa mūs izgrabējuši apvidus auto, kurus neviens nesaudzēja. Gar ceļu stiepās elektrības līnija uz kuras pa gabalam sēdēja putni. Apstājāmies pie kāda vanaga, kas no mums nebaidījās un ļāva sevi fotografēt. Nākamajā ciematā Savegre tilts pār upi bija tikpat šaurs kā iepriekšējais, tikai šim vispār nebija margas un uz tā dzelzs konstrukcijām izliktie dēļi bija dažāda garuma un nedroši lēkāja zem auto riteņiem. Tomēr mēs jutāmies droši, jo pirms mums šo tiltu pārvarēja pilns autobuss. Devāmies tālāk pa smilšaino ceļu, līdz nonācām pie kādas upes netālu no Portalon ciema. Domājām, ka esam aizbraukuši nepareizi, jo ceļš veda tieši upē, tilta nebija. Izkāpu ārā novērtēt situāciju, kad pie upes piebrauca kāds tiko ar savu 4x4 Suzuki. Prasīju viņam, vai esam uz pareizā ceļa, viņš teica, ka viss ir kārtībā, ka upe ir jāšķērso ar auto. Abi sapratām, ka šī ir nākamā vieta, kuras dēļ mums tiešām bija jāņem 4x4 Teribelis. Ieslēdzu visu riteņu piedziņu un sekoju Suzuki. Ūdens nebija dziļāks par asi un tiko labi zināja, kur upē nav akmeņu. Tā nu mēs viņam sekojot veiksmīgi pārvarējām šo interesanto šķērsli. Tālāk ceļš līdz viesnīcai bija bez pārsteigumiem, ja nu vienīgi pārsteigums bija apmēram 10 km ideāla asfaltēta ceļa ar atstarotājiem un marķējumu, kas vijās tieši gar mūsu viesnīcu. Tas bija liels atvieglojums braucot tumšajā vakarā. Interesanti, ka Villa Gaia Hotell pieder vāciešu pārim, kas pārcēlušies uz Kostariku vairākus gadus atpakaļ. To varēja manīt arī eksotisko mājiņu un apkārtnes noformējumā, kas salīdzinot ar iepriekšējām viesnīcām bija daudz akurātākas un sakoptākas. No rīta sagaidījām mikroautobusu un nu jau apmēram 15 cilvēku grupā devāmies dienas braucienā uz Kaņo salu. Sierpes pilsētiņā mūs sagaidīja okeāna motorlaiva. Sākām braucienu pa Sierpes upes izteku Klusā okeāna virzienā. Tuvojoties okeānam, gar upes krastiem parādījās mangrovju audzes. Šie krūmāji augu saldūdens un sālsūdens sateku vietās. Laiva iebrauca kādā šaurā kanālā, kuram gar abām pusēm bija mangrovju sakņu biezokņi. Mangroves aug tieši ūdenī, tās peld, tāpēc to sakņu čemuri ir ļoti piemērota vieta ķirzakām, krabjiem un citiem ūdens dzīvniekiem. Tuvojoties okeānam, laivas kapteinis lika būt uzmanīgiem, jo jāšķērso upes un okeāna sateces josla. Šajā joslā var veidoties lieli un pēkšņi viļņi, tāpēc ir ļoti svarīgi laivu turēt perpendikulāri vilnim, lai tā neapgāztos. Tiešām ūdens apkārt sāka putot un laiva lēkāja pa viļņiem, taču kapteinis bija meistarīgs un pēc nepilnas stundas mēs sasniedzām Kaņo salu. Lielākā grupas daļa, arī Dagnija, devās snorkelēt, bet daži, ieskaitot mani, izsēdās uz salas. Sala izskatījās pirmatnēja. Vietējie pat bija izdomājuši baumu, ka tajā ir uzņemta filma „Juras laikmeta parks”. Tās krasti ir akmeņaini un nelīdzeni, tad seko vairākus metrus plata smilšu josla no kuras augšup slejas lietusmeža stāvkrasts. Kamēr Dagnija snorkelēja un vēroja krāšņās zivis, es devos nelielā pārgājiena gar salas krastu. Uz akmeņiem no jūras līda krabji, kas ieraugot mani zibenīgi pazuda ūdenī. Palika tikai gliemeži, kuru vāki bija tik cieti, ka uz tiem varēja uzkāpt, bet tie ne pakustējās ne nokrakšķēja. Apejot ap krasta klinti, pavērās burvīgs skats uz salas līci ar plīstošiem viļņiem, un zaļojošu lietusmeža cepuri virs klintīm. Mani interesēja ieiet dziļāk salā. Ilgi meklēju kādu piemērotu vietu blīvi noaugušajā un stāvajā krastā. Atradu strautu, kas pa apsūnojušajām klintīm tecēja uz okeānu. Sāku iet pa strautu uz augšu, bet drīz sapratu, ka tas ir bīstams pasākums. Nolīkušo krūmu zari spieda mani pie zemes, bet mitrie, sūnainie akmeņi bija slideni. Nācās griezties atpakaļ krastā un baudīt salas burvību no okeāna malas. Kad atgriezos piestātnē mani jau sagaidīja Dagnija un mums pasniedza ar laivu līdzi atvestās pusdienas. Bija pienācis laiks doties atpakaļ uz kontinentu. Netālu no salas mūsu laivai sāka sekot delfīni. Tie lēkāja laivai pa priekšu, un pavadīja atceļā. Atkal šķērsojām okeāna un Sierpes upes sateku un nokļuvām mangrovju audzēs. Kapteinis samazināja laivas ātrumu un brauca gar pašu krastu. Pēkšņi gids deva zīmi laivu apturēt. Tieši mums blakus no mangrovēm izlīda mums jau zināmais baltsejas kapucīns. Tas sargāja savu teritoriju un skatoties uz mums sāka smieklīgi, bet viņaprāt laikam draudīgi, raustīties. Tikmēr viņa draugs netālu mierīgi ēda banānu. Devāmies tālāk, līdz atkal laiva apstājās un gids rādīja uz krasta pusi. Tad mēs pamanījām no ūdens rēgojamies divas acis un degunu. Tās lēni slīdēja starp ūdens augiem, tas bija krokodils. Bijām saviļņoti, jo šādu skatu bijām redzējuši tikai filmās. Tālāk krastā, dubļos gulēja cits ap 4 metrus garš Amerikas krokodils. Mūsu laiva lēnām slīdēja tā virzienā. Viņš draudīgi pavēra muti. Redzot, ka laiva turpina viņam tuvoties, viņš pazuda duļķainajos Sierpes ūdeņos. Tā mēs līdz tumsai paspējām atgriezties jaukajās viesnīcas mājiņās. Starp atpūtas mājiņām bija neliels uzkalns. Tajā atradās baseins, kurā peldoties mēs vērojām saulrietu pār palmām apaugušo Klusā okeāna krastu. Nākamo dienu mēs iepriekš nebijām izplānojuši, taču, atgriežoties no Kaņo salas, satikām amerikāņus, kas okeānā bija redzējuši vaļus. Nolēmām, ka šajā dienā dosimies vaļu vērošanas braucienā. Devāmies uz laivu piestātni okeāna Koronado līča krastā. Tur noformējās braucēju grupa. Šoreiz bijām kādi 12. Kuteris bija mazāks nekā iepriekšējā dienā, taču tās 200 z.s. motors mūs nesa okeānā ar fantastisku ātrumu. Laiks bija jauks. Kuteris braukāja pa līci un mēs visi vērojām okeānu, lai pamanītu vaļus. Pēc ilgas riņķošanas satikām vietējo zvejnieku, kas nelielā laivā ar āķiem no okeāna vilka vairāk kā metru garas zivis. Tā kā vaļu nebija, tad kapteinis nolēma mūs aizvest snorkelēt pie kādas nelielas saliņas. Zem ūdens peldēja krāsainas zivis, gaisā lidinājās fregatputni, bet uz akmeņainās salas auga vientuļa palma. Devāmies otrajā vaļu meklēšanas riņķī. Vaļu nebija. Nenoveicās, jo decembrī tikai sākās vaļu migrācijas periods tajā apvidū. Lai tiešām ieraudzītu vaļus uz Kostariku jādodas janvāra beigās. Tomēr mēs nepalīkām bešā, jo atceļā mums laimējās redzēt vairākus delfīnus. Tie lēkāja no ūdens tieši pretim debesīm un sekoja mūsu kuterim metot gaisā skaistus lokus. Atgriezāmies viesnīcā un pirms vakariņām pa šauru taciņu cauri piekrastes mežam, devāmies pastaigā gar Klusā okeāna krastu. Uz atvadām tauriņi Bija pienākusi mūsu brauciena pēdējā diena. Pametām viesnīcu agri no rīta un braucot pa vienīgo līdz šim redzēto gludo šoseju lūkojāmies uz Kluso okeānu. Dominikālā nogriezāmies uz ZA un pa 243 ceļu devāmies Interamerikana šosejas CA2 virzienā. Pēkšņi aiz līkuma parādījās milzīga bedre. Sapratu, ka to neapbraukšu, ka starp riteņiem tā neizies, maucu pa bremzēm. No aizmugurējā sēdekļa nolidoja mantas, bet Teribelis tomēr apstājās pirms pašas bedres. Tad lēnām izbraucu bedrei cauri. Dagnija lūdza apstāties, lai var bedri nofotografēt. Viņa paņēma fotoaparātu, bet tā ekrāniņš bija sasists. Fotoaparātam bremzējot trāpīja no pakaļējā sēdekļa lidojošā minerālūdens pudele, tieši ar korķi ekrāniņā. Šis bija skumjākais brīdis mūsu braucienā. Par laimi līdzi bija otrs fotoaparāts dzīvnieku un putnu fotografēšanai, taču ciparu fotoaparāta zaudējums bija sāpīgs. Drīz klusējot bijām sasnieguši San Isidro de El General, kur uzgriezāmies uz Interamerikana šosejas un ZR virzienā devāmies uz San Hosē. Braucām cauri Kordiljēriem. Pa ceļam mūsu garastāvokli uzlaboja jauka zīme, ka ceļu var šķērsot sliņķi, bet uz kādas klints stāvēja balta un cēla Jēzus statuja un svētīja šaurās un līkumainās šosejas braucējus. Pamazām braucām zemāk un zemāk, līdz jau bijām nonākuši līdzenumā un tuvojāmies savādajā vasaras Ziemassvētku rotā tērptajai San Hosē. Mūsu pēdējais apskates objekts bija tauriņu dārzs pie San Hosē. Šeit bija daudz vairāk tauriņu nekā redzējām ceļojuma otrajā dienā. Tauriņu dārzi ir ļoti interesanti, jo lai dabā redzētu visus šos tauriņus būtu jāstaigā pa Kostariku nedēļām ilgi. Tā nu mēs veltījām savu laiku šī viena no Kostarikas simbolu apskatei. Kad iznācām no dārza, satikām kādu pāri, kas tikko bija ieradušies Kostarikā un ar lielu azartu uzsāka savu ceļojumu. Tas bija tik jauki un arī mazliet skumji, jo mūs ceļojums bija galā. Vēl jau gribējām apskatīt Poasa vulkāna krātera ezeru, bet, redzot kādi sastrēgumi bija San Hosē apkārtnē, nolēmām nesasteigt ceļojuma noslēgumu un pamazām virzījāmies uz jau mums zināmo Vesuvia Hotel. Piebraucām pie viesnīcas, izkāpām no mašīnas un pēkšņi pie mums pienāca kāds tico un kaut ko aktīvi spāņu mēlē stāstīja. Neko nesapratām. Viņš sāka rādīt zem mašīnas. Palīdu paskatīties, viss bija kārtībā. Viņš man rādīja kaut ko aiz pakaļējā riteņa un māja, ka Dagnijai arī jānāk skatīties. Nolēmām, ka iešu uz viesnīcu prasīt lai nāk kāds iztulkot. Dagnija palika ar dīvaino vīru. Kad atnācu ar viesnīcas darbinieku vīrs jau bija aizgājis. Viecnīcnieks teica, ka tas bijis zaglis, kas gribējis novērst mūsu uzmanību un nozagt kādas mantas, kamēr mēs ložņājam gar mašīnas apakšu. Tā kā arī godīgo tiko starpā gadās pa kādam zaglim. Aizgājām vēl nelielā pastaigā uz pilsētu, paēdām noslēguma vakariņas un sakravājām somas. Ziemassvētku dienas rītā 4:00 devāmies prom no viesnīcas uz San Hosē lidostu, lai caur Panamu dotos uz Kubu. Vēl pār lidmašīnas spārnu, caur retiem mākoņiem vērojām kā San Hosē piepilsētas pārtop krāšņos, zaļos, kalnainos lietusmežos, kas ir neticami pilni dzīvības - dzīvības, kas mums visiem jāsaudzē. Dagnija un Ivars Šmiti

Kostarika – dzīve starp okeāniem

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem