Brāļi laivinieki jeb Četri pārgalvji Amatas straumē

  • 7 min lasīšanai
Izmisīgi zvana modinātājs, ir 6:00 no rīta - jāceļas! Apzvanu parējos komandas biedrus vai gadījumā kāds nav plinti krūmos metis. Tā arī bija - Andars saldi guļ, modinātājs pievīlis... Drīz es, Sandijs un Andars traucamies no Ogres uz Rīgu. Esam pie laivu nomas 8:00, tur jau sagaida mūsu ceturtais komandas biedrs Mārtiņš. Gaisā virmo pacilāts gars un daudzsološas dienas iznākums. Bet mums par lielu izbrīnu iepriekš aizrunātā laiva nav sargiem atstāta. Mēs, protams, šokā, kā tā! Ar lielu skubināšanu pierunājam sargus sazvanīt priekšniecību. Tad nepagāja ne stunda līdz tikām pie laivas – nē, kā vēlāk sapratām - kuģa. Esam ceļā Rīga - Līgatne. Ar neierastu nopietnību visi studē Amatas karti, aprakstus un citu piedzīvojumu meklētāju nostāstus. Sejas kļūst garākas un nopietnākas. Daži pat sāk apsvērt iespēju palikt krastā. Pa ceļam piestājam Siguldā, kārtīgi ieliekam kuņģī, lai būtu spēks un siltums. Līgatnē paņemam mašīnas pavadoni, nepilnīgajos airos sadzenam mietus un uz upi prom. Ziņkārības dzīti piebraucam pie šosejas tilta, kurš šķērso Amatu. Uzjautrināmies par straumīti un jocīgiem cilvēciņiem kas nobruņojušies ar visādam vestēm, ķiverēm un citiem laivu piederumiem. Visi nez kāpēc brauc ar laivām pa šoseju un nevis upi. Patiesībā apzināmies, ka mūs gaida tieši tāds pats liktenis. Bet tagad vēl ne, tas būs vēlāk. Mēs dodamies dažus kilometrus gar upi uz augšu. Esam pie Amatas dzelzceļa tilta. Lielās taupības nolūkos tiek nolemts, ka nemaksāsim tam naudas kasējam saimniekam pa 1 latam no cilvēka, lai piebrauktu pie upes pa viņa zemi. Upe no mums paliek kādus 300 m, nesīsim ar rokam. Mēs taču esam veči. Sākas process. Drudžaini lido ārā no mašīnas pekeles. Visi mielo acis gar daudzsološajām hidrām (hidrotērpi) kuras ar gudru ziņu Mārtiņš bija noīrējis jau iepriekšējā vakarā. Kad esam tikuši pie jaunām ādām, sākam uzjautrināties viens par otru, īpaši par Sandiju. Vainīgs ir vai nu hidras izmērs, vai vēders. Es saku: „Tā sasodītā dubultā kotlete, kuru tu apēdi pusdienās. Tāpēc tu nevari to brīnumu uzdabūt sev virsū”. Tā paiet stunda, kamēr Sandijs mēģina novilkt, ko var novilkt, lai to brīnumu dabūtu reiz ciet. Pa to laiku laiva pūšas par vienu varenu kuģi. Esam pārkarsuši līdz neprātam, līdz kamēr viss ir kartībā un varam beidzot nostāties ierindā lai startētu. Lūdzam Dievu. Pulkstenis sit 12:00. Jūras kaujinieku izlūkdesanta batajons paķer laivu un skrien uz upi pāri dzelzceļa uzbērumam. Pusceļā jau sākas īdēšana un čīkstēšana, muguras līkas, tā laiva ir par smagu vai arī kāds haltūrē. Esam pie upes, kur citi jau laiž tā, ka nemetas. Pārņem neizsakāms azarts. Tiek izteiktas visādas varbūtības ko un kā darīsim uz ūdens. Tiek vilkti pašdarināti, it kā ūdens necaurlaidīgi cimdi. Laiva ieslīd ūdenī. Lielas ovācijas, jo beidzot esam straumē. Tātad tas mirklis nu ir pienācis, mēs dodamies pretī lielajam nezināmajam. Pirmais līkums, katrs airē kā māk, laiva iet nezin kur, sākas panika, tomēr tiekam cauri sveikā. Tad jau otrs līkums. Atkal airējam cik iekšās. Viens bļauj - vajag tā, otrs – nē, šitā! Vienvārdsakot nekāda jēgā, laiva iet no viena krasta uz otru līdz uzsēžamies uz sēkļa, un sākas lielā apspriede. Pēc īsa brīža viss ir skaidrs, tikai kad sākam airēt nemaz tik gludi neiet. Andars sauc: „Jāni stiprāk, stiprāk”. Bet es viņam pretī: „Nav ko trakot, jātaupa spēki”. Patiesībā jāatzīst nekāds stiprais īrējs jau es neesmu, tāpēc taupos kā varu skaidrodams, ka straumē galvenais ir stūrēt nevis dzīt ātrumu. Sekojot līdzi kartēm un lielo celmlaužu aprakstiem mēģinām noteikt kur būs „Kalnasmīžu” kritums (tautā saukts “Rullis”), kas it kā esot diezgan interesanta vieta, ar trim pakāpēm (tajās ir viļņi un stāvviļņi – atkarībā no ūdens līmeņa – līdz pat 1m augsti). Tam seko Billes HES derivācijas aizsprosts, kas krietnu daļu ūdens novada uz HES. Pāri galvenajai gultnei ir izveidots apmēram 1m augsts laukakmeņu valnis. Visādi līkumi un krāces ar mazām šļakatām bija, bet kur tas HES un „Rullis” ar metrīgajiem stāvviļņiem, mēs kā iesācēji tā arī nepamanījām. Gar krastu sākas rosība, viena aiz otras tiek izceltas laivas. Noprotam, ka tilts ir klāt. Paldies Dievam upes vidū ir brīdinājuma uzraksts- „Tilta remonts” - tālāk braukt nedrīkst. Viena igauņu laiva aiziet mums garām, tik paspēj pavaicāt: „Kas tur rakstīts?” Kāpjam krastā un sākam stiept savu laivu. Pēc airēšanas spēki jau galīgi izsmelti, bet mēģinājums apjaust faktu, ka laiva būs jāpārnes pāri lielajam tiltam galīgi satriec. Krūmos jau iemītas dažas taciņas, vienīgi kāpēc tik šauras... Mūsu lielais kuģis jānes šķērsām, kājas un striķi ķeras, izskan visādi epiteti. Tiek uzdoti jautājumi kurš izvēlējās šo laivu. Tomēr beidzot lielais „zilonis” ar četriem vīriem parādās klajumā. Tiek vilktas ārā limpenes, fotoaparāti un tad smaids atgriežas. Veiksmīgi tikuši pāri šosejas tiltam, varam droši lēkt laivā. Pēc tilta līdz Kārļiem kritums ir diezgan liels, un gultne ir pilna ar dolomītiem, bet mūs tas īpaši neuztrauc. Tālāk grūtības sagādā Kārļu aizsprosts, kuram atkal lielā laiva jānes pāri. Nedaudz zem Kārļu tilta ir liels, daudzgadīgs koku sanesums, upe grauž jaunu gultni un tek caur krūmiem. Tā ir diezgan problemātiska vieta pūšļiem u.c. liela izmēra laivām. Te nu tas ir. Pēkšņi upe mūsu skatījumam pazūd zem sanesto koku grēdas. Saprast neko nevar, redzot kā citi ņemas ar savām laivām noprotam, ka upe met „S” veida līkumu. Tālāk viss notiek kā filmā. Redzu dzeltenu laivu, kurā sēž divi puiši un viena meitene. Nez kāpēc viņi brauc zem nolūzuša koka, visi pieliecas, laivas priekšgals paceļas, un laiva aptinas ap koku tad visi no tās izbirst. Atskan bļāvieni, ledainais ūdens mutuļo un no tā izlec divi džeki, meitene aizpeld kā korķis. Saprotu, ka lieta kļūst nopietna un metos pa necaurejamiem brikšņiem glābt meiteni, tomēr citi puiši mani apsteidz pa otru krastu. Tālumā redzu kā viens drošsirdis metas tieši straumē, lai glābtu savu meiteni, par izjūtu buķeti varu tikai nojaust. Meitenei turoties pie nolūzuša koka un džekam piepeldot tuvāk izdodas pamest virvi un veiksmīgi izvilkt viņus krastā. Beidzot paši esam veiksmīgi tikuši garām tai liktenīgajai vietai. Nesot laivu gar mūsu dienas varoņiem, piestājam lai apvaicātos, kas un kā. Puiši ritīgi trīc, meitenei viegls šoks, bet citādi jautri. Iedodam telefonu lai uzzvana savējiem un pasaka, ka balle beigta. Vispār Amata ir Latvijas sarežģītākā un interesantākā upe. Tieši tāpēc vismīļākā laivinieku sirdīm. Upes krasti ir pilni ar nolūzušiem vai bebru nograuztiem kokiem. Ik pa brīdim no ūdens rēgojas ārā kāds koka gals, kas tā vien gaida lai tevi uzdurtu. Krasti viscaur ir stāvi un aizauguši ar necaurejamiem džungļiem. Ja te kas noiet greizi, vari gaidīt „Helīti”. Reizēm atklājas vertikālas smilšakmens vai māla sienas. Elpa aizraujas redzot šos fantastiskos skatus. Vienā no šādiem atelpas mirkļiem piefiksēju, ka sirds vai kāpj pa muti ārā, adrenalīns sakāpis galvā. Pēc mirkļa jau atkal metamies iekšā nākamajās krācēs, viens otram tik uzsaucam - reizē, reizē. Stāvviļņi mazgā seju, laiva šūpojas un mums ir labi. Pēkšņi upē rodas sarežģīta situācija. Šķērsām pāri upei divi koki katrs no savas puses. Viens ūdens līmenī, pie kura jau ņurko iepriekšējā ekipāža. Tātad tur braukt nevar, laižam zem koka, kurš ir laivas augstumā. Koks strauji tuvojas. Par rīcību nebijām vienojušies. Es ar Sandiju priekšā, Andars Mārtiņš aizmugurē. Koks neglābjami tuvojas, saķeru to un metu pāri galvai, Sandijs laivā metas guļus, kas notiek aizmugurē, neredzu. Tikai pēc tam saprotu, ka strauji gaisā uzmestais koks ar stipru spēku nāk lejā tieši uz laivas aizmuguri. Nezinu kā, bet Andaram un Mārtiņam tas netrāpīja. Var atvilkt elpu. Esam uz ūdens jau krietnu laiku, diena jau iet uz otru pusi, un pamazām viss sāk apledot. Tad negaidīti sākas diezgan straujš un interesants gabals. Vajag airēt lai mūs neuznestu uz kāda bīstama akmens vai koka. Rokas vairs neklausa, pārsalušas un nejutīgas. Bet tad mums visiem par lielu prieku paveras fantastisks skats. Tas ir ilgi gaidītais Zvārtes iezis, kuru man un dažiem citiem bija lemts redzēt pirmo reizi. Pļava pilna ar laiviniekiem. Arī mēs viennozīmīgi nolemjam taisīt atpūtu. Ar pēdējiem spēkiem pieairējamies pie krasta un izvelkam laivu. Jūtos neparasti slikti, rokas neciešami sāp, galva sāk griezties un ausīs sāk sīkt. Mjā, laikam sirds netur visu šo trakumu. Pus ģībonī nokrītu zemē un kādu brīdi vienkārši guļu. Ar Zvārtes krāci sākās Amatas labākais gabals. Apmēram 1km pēc Zvārtes ir vizuāli iespaidīgākās – Lustūža krāces. Lustūzis dalās 3 pakāpēs un to var uzskatīt par visbīstamākajām Amatas krācēm (tieši krācēm, nevis bīstamiem koku sakritumiem). Lustūža pirmajā un otrajā pakāpē veidojās spēcīga piespiede pie klints labajā krastā; otrajā pakāpē turklāt pie kreisā krasta ir lieli akmeņi, tā, ka, ja nelec pār akmeņiem, laiva iet tuvu klintij. Trešajā pakāpē ir vāja piespiede pie kreisā krasta. Lustūža orientieris – apmēram 1 km garais gludais gabals pēc Zvārtes pāriet krācēs, priekšā parādās sarkanīgas smilšakmens klintis. Ja ir vēlēšanās piestāt, ērtāk to var izdarīt labajā krastā pēc pirmās krāces (tas vēl ir pirms pirmā Lustūža). Kādi nieki, mēs tik metamies tieši Lustūzī, te nu ir mūsu pasākuma kulminācija. Līdz pirmajam līkumam Andars haltūrē un mēģina kaut ko vēl uzfilmēt, bet pārējo skubināts met aparātu pie malas un ķeras pie airiem. Upe kļūs trakāka - šaurāka, kritums lielāks un līdz ar to straume ātrāka. Līkumi vietām pat 180ْ grādi. Esam Amatas kanjonā. Straume tā spiež pie klintīm, ka airēšana maz ko līdz. Mums seko arī citas ekipāžas, jāuzmanās lai nesaskrietos. Bļaušana, kratīšana un šļakatas bija, bet vairāk neko neatceros. Veiksmīgi esam tikuši cauri arī Lustūzim. Upes kritums saglabājas diezgan liels apmēram vēl 1km. Tad jau pa lielu gabalu pamanāma pļava upes labajā krastā. Te laivošana parasti tiek beigta. Tilts ir turpat blakus, pie viena no tā balstiem stāv bariņš cilvēku un izteiksmīgi diskutē ar krastā stāvošajiem. Īsto izkāpšanas vietu noguļam. Es pamanu vienu šauru vietiņu kur varētu piestāt, lecu ārā ar striķi rokās, bet straume spēcīga, un laivas inerce liela. Ja striķis nebūtu notrūcis es noteikti būtu ielidojis ūdenī. Palieku krastā rokas plātīdams. Visapkārt tik daudz cilvēku. Es skrienu pakaļ laivai. Krietnu gabalu aiz ierastās finiša vietas, izdodas panākt laivu, saķert pasviesto virvi un izvilkt pārējos krastā. Citiem ar izkāpšanu ari neiet gludi. Pie tilta sanestiem kokiem piespiesti divi pūšļi, zem kuriem vēl divvietīga smaile. Daudz padomu, vēl vairāk padomdevēju, tomēr pēc kāda laika visi avarējušie ar citām laivām tiek nogādāti krastā. Paldies Dievam, mēs tikām cauri samērā sausi... Laimīgas beigas!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais