2. Kā es gandrīz redzēju futbolu Turcijā
|
Sarmīte Dukāte
|
Kā jau atklāju iepriekšējā stāstā, reiz mani ceļš aizved uz diezgan tūristisku apkaimi Turcijas vidienē, un tur kādu dienu ar vietēju turku zēnu kārtējās tējas meklējumos nonākam nomaļā milzu šķūnī. Vispār tā ir gigantiska tējnīca, bet remontu šī vieta pieredzējusi ne mazāk kā desmit gadus atpakaļ un nav diez ko mājīga. Kāpēc ļaudis vispār uz šo apkvēpušo šķūni nāk, - jo te var ietilpt gana lielas masas. Un itin drīz atklājas iemesls, kas šīs masas spēj pievilināt.
Kad ienākam mēs, šķūnis ir tukšs, tad nu iesēžamies ērtākajā dīvāniņā un drīz vien dzeram tēju. Pa sienu viscaur ir milzu ekrāns, un zēns man tulko, ka itin drīz te sāksies futbola mača tiešraide. Nu ne jau kāds svarīgais mačs (muļķa sieviete, protams, tikai tu tā vari pateikt!!), bet gan spēle starp divām vietējām komandām ar ārkārtīgi daiļskanīgiem nosaukumiem, proti, Bešiktaš un Galata-saraj. Abas ir no Stambulas, bet kas izrādās - ka visa 70 miljonu valsts dienās kā šī sadalās pa divām konkurējošām nometnēm, pielīp pie ekrāniem un fano katra par savu komandu. Esmu stāvā sajūsmā, jo tūlīt redzēšu, kā tad savas emocijas pa īsto pauž turku ļautiņi, tiem lielu prieku vai zaudējumu piedzīvojot. Vienmēr esmu dzirdējusi, ka turki – tā ir nācija visai temperamentīga, bet man kaut kā izdevies sastapt tikai ārkārtīgi miermīlīgus un biklus ļaudis. Turklāt futbols Turcijā ir tas pats, kas hokejs Latvijā, tātad drīz šeit jāparādās aurējošiem fanu pūļiem. Fotoaparāts pie rokas, acīs prožektors! Un te nu sākas pirmā vilšanās.
Jo, raugi, izrādās, ka šķūnis ir iedalīts divās zālēs, un 70 miljonu vīrišķā puse sēž pavisam ne tur, kur sēžam mēs. Tiem te izdalīta cita telpa, kur svelpt un brēkt ausis vītinošus uzsaukumus. Savukārt mēs atrodamies ģimeņu zonā, kurā satrakots vīrietis futbola spēles laikā (un vīrietim futbola spēles laikā piedien būt satrakotam) drīkst kāju spert vien tad, ja tam līdzi ienāk vismaz viena sieviete. Jo, kā man izskaidro turku dzīves gudrību, vismaz teorētiski ar šo sievieti viņam varētu jau pastāvēt vai nākotnē tapt izveidota ģimene, tātad viņš šai zonā kļūst piederīgs, jo, būdams ģimenisks, saņemas un uzvedas pieklājīgi. Savukārt vīriešiem, kas apkārt staigā vientuļi un nepieskatīti, jātop norobežotiem atsevišķi, un tur savukārt nav ko meklēt sievietēm. Man ir pilnīgi skaidrs, kurā šķūņa daļā spēles laikā šodien tiks paustas vētrainās emocijas, tāpēc par tādu netaisnību sapīkstu un prasu, vai, arī ja maskēšanās nolūkos apliktos kuplas, melnas mākslīgās ūsas, vīriešu zonu apskatīties nemaz, nemaz nedrīkstētu aiziet. Nē, nedrīkstētu arī tad.
Kompensēju zaudējuma sajūtu ar vēl vienu tasīti tējas, un te mums pienāk mazs, apaļš vīrs un kaut ko bargi nober turciski. Un kas izrādās tagad? Klāt nācis vēl viens pārsteigums - ja mēs šiten te gribot sēdēt un vērties ekrānā, tad tāpat vien tas vis nenotikšoties, bet gan mums katram jāsamaksā 10 liras (ap trejiem latiem), jo vispār skaitāmies ienākuši stadionā. Turku zēns man jau iepriekš darījis zināmu, ka konkrēti viņam futbols bijis nebijis (klusām, lai to neuzzina pārējie 70 miljoni), tad nu tagad ir priecīgs gājējs. Bet es pretī tiepjos un žēlojos, ka civilizētā valstī tā nedrīkst notikt, un tad pienākušais vīriņš pēkšņi atmaigst un saka, ka mums kā tiem labākiem draugiem top pasniegta izmeklēta dāvana - varam sēdēt arī par velti. Ir gan neliels sīkums – vīriņš vēlas mūs iekārtot melnākajā no apkvēpušajiem kaktiem aiz kolonnas.
Sēdēt tumšā kaktā telpā, kas ir praktiski tukša, man šķiet netaisnīguma pats kalngals, un zēna sapnis top piepildīts, - tējnīcu, skaļi un demonstratīvi spriežot, kā drīz tepat tuvumā atvērsim kārtīgu sporta bāru, pametam. Mazais vīriņš, šādu notikumu pavērsienu negaidījis, vēl kādu brīdi dzenas mums pakaļ, saukdams, ka ja šitā gan, tad varam tomēr sēdēt uz ērtā dīvāniņa ekrāna priekšā, bet divi lepni ērgļi, nesteidzīgi vēcinādami spārnus, ir jau gabalā.
Par futbolu aizmirstu, bet, kad jau tikko sāk tumst, pēkšņi ārā atskan briesmīgi kaucieni, kliedzieni ruporos, un visa galvenā iela ir pilna policistu, ļaužu, mašīnu un bākuguņu. Futbols ir beidzies, ļaudis ir izgājuši ielās, un arī es gribu apskatīties, kas tur notiek. Izrauju vietējos no tējas dzeršanas rituāla, un traucamies uz galveno laukumu, kur top zināms, ka šoreiz vinnējis ir Bešiktaš, un tagad tur ir Bešiktaš fani. Izskatās tas šādi – aplī stāv apmēram 30 jaunekļi, aiz malām satvēruši milzīgu strīpainas drēbes gabalu (kā noskaidroju vēlāk, Bešiktaš komandas karogu), to purina un skaļi aurē uzvaras saukļus. Gar malām pulcējas citi un vēro, arī kaut ko iebrēkdamies ik pa brīdim.
Gribu redzēt labāk, tad nu sajūsmināti metos pūlī uz paaugstinājuma, lai visu krietni sabildētu. Tā tomēr darīt nevajag, jo man pakaļ kā ugunīgas bultas, šausmu pārņemti, traucas mani turku draugi, novelk atpakaļ lejā un, vardarbīgi aizveduši pāri ielai, nolasa pedagoģisku uzrunu par sievietes uzvedību Turcijā. Un, proti: vai sievietei klājas tā uzvesties tumsā un vīriešu sabiedrībā, kaut kur rāpjoties augšā un arī uzvedoties kā vīrietim? Tas ir punkts viens. Un punkts divi, kurš izslēdz mazāko iespēju kaut ko teikt savai aizstāvībai, – vai es šeit redzu vēl kaut vienu vienīgu sievieti uzvedamies tikpat nepiedienīgi? Nu jā, neredzu vis, jo nevienas citas te gluži vienkārši nav. Manas celmlauža gaitas ir spēji apturētas vietējo tradīciju priekšā, tad nu drūmi dzeru tēju un visā noskatos pa lielu gabalu.
Fani vēl brīdi paaurē, glīti sarullē karogu un klusītēm izklīst. Viņi ir bijuši arī viegli vandāliski, jo uz asfalta paliek viena sadauzīta pudele. Un viss. Un nekādas ielu kaujas, barikāžu būvēšanas un dūmu sveču mešanas. Te nu bija izslavētais temperaments, tik vien kā turku dzīšanās man pakaļ, lai tikai neiedomājos sevi par vīriešu pasaulei piederīgu!
