Kāpostmucas vāks II

07.03.2011
11 min lasīšanai

Kāpostmucas vāka 1. Daļā palika stāts par Taizemi, brīnišķīga vieta, kas katram dod un rada izredzes atrast savu ceļotāja laimi, bet lai paliek, Su-Ngai Kolok pilsēta nu jau mums aiz muguras, priekšā Malaizija – lieliska vieta vecām, jaunām ģimenēm, eko tūrisma piekritējiem, vecīšiem. Īpatņiem tur darīt nav ko, tāpat kā naktsdzīves mīlētājiem, ļaudīm, kas meklē skarbus, naktīm negulētus piedzīvojumus. Šķērsot Malaizijas robežu ir vienkāršāk par vienkāršu kā uz sauszemes, tā lidostās, ostās. Aizpildām imigrācijas karti, parādam savas ES Latvijas pases un liet darīta, vīza nu jau krietnu laiku, apmeklējot šo valsti nav vajadzīga. Welcome to Malaysia! Te ir cita pasaule, musulmaņu iekārtota. Liec pie lūpām kausu, iztukšo to sausu – aizmirstam visas šīs jezgas, brīnišķīgās taizemieties, pārcilvēcīgas naktsdzīves skurbuļus, Malaizija ir tīra un salīdzinoši svēta vieta. Te lieto grādīgos ļoti ierobežotā daudzumā, te nemēdz dalīties un vairot mīlestību, te ir skaists, zaļš, mežu klāts kakts, kas vai nu interesē vai nē. Uz robežas mūs pārbauda pavirši, un mums jau arī tā vajag, neko labāku mēs neesam pelnījuši un diez vai kad vispār būsim to pelnījuši. Somās kā vienam, tā otram un trešajam ir labi ja daži kilogrami ceļotājam nepieciešamā materiāla – sasvīduši krekli, pusizlietotas ziepes, tāds pats tualetes papīrs, pretiedeguma krēms, viskija pudele, cigaretes, somas apakšā jau pelēt sākusī ziemas jaka (no Latvijas klimata paglābta) – būtībā viss tas un tādā kombinācijā, kas smalki audzinātai Rīgas jaunkundzei izraisītu neglābjamu riebumu un slikta piemēra paraugu – no tādiem ir jābēg. Bet lai, mēs jūtamies te lieliski, malaiziešu robežsargi somas nekrata, izlaiž caur skanerim, pasmaida un redzot, pārgurušās, nobružātās sejas – godbijīgi paklanās un pamāj ar roku, kur doties. Domāt šajās vietās ir vēlams ātri un bez liekas tirgošanās. Kā jau minēju 1. Daļā, Taizemes dienvidu gals – Narathiwat apvidus nav domāts smalkiem tūristiem, Malaizijā jau mazliet komforts lielāks, drošība liekas arī, uz robežas jāņem taxi un jālaiž uz Kota Bharu pilsētu. Taxis ir lēts, cenas līdzīgas Taizemei, naudas vienība ir ringits un kurss: 1eur – aptuveni 5 ringiti (varbūt mazliet mazāk); 1usd – 3 ringiti – aptuveni. Garais iekāpj taxī, slīpētais Kaspars un es, tā nu mēs „kratāmies” uz pilsētu vecā japāņu auto, tajā galā japāņu auto, tāpat kā Taizemē ir pārpārēm, būtībā visā DA – Āzijā. Man atkal izdodas iespraukties pašā priekšā, abi līdzbraucēji sēž aizmugurē, it kā nečīkst – vietas daudz, un tomēr – es jūtos komfortabli. Līdz šim veiksmīgi esmu, ieņemot naktsmītnes numurus, pirmais ticis pie tv pults, pa lielam pirmais izmantojis sanitāro mezglu un arī transportā priekšējās vietas. Tātad, savas iemaņas uz vecumu neesmu zaudējis – nav tik slikti un teiciens, ka laikam ejot, viss ,mainās – vēl neattiecas uz mani. To, protams, ievēro arī mani līdzbraucēji, kas tādi paši savā būtībā kā es un, pasteidzoties laikam priekšā, es šur – tur dabūšu fiasko, bet tas būs Indonēzijā, līdz kurai mums vēl kāds gabals ko doties. Pārdomājot šīs dzīves nianses, ka dzīvē, tāpat kā ar dārzu kaitēkļiem, neko jau vairāk daudz nevajag, kā labi paēst, vairoties un uzmanīties lai kāds neuzpūš indi virsū! Skatot panorāmu visapkārt, pārdomājot savu dzīves gājienu – kas salaists grīstē, kas paveikts izcili, mēs 1h ceļojam uz pilsētu – Kota Bharu. Dīvaini, bet ceļojumos allaž nāk šādas apceres par vienu – otru, trešo dzīves likstu un veiksmi un allaž, esot ceļā. Tā nu arī es, saskaitīju savas dzīves aitiņas , izšņikāju savā prātā-kas un kā un Kota Bharu jau klāt. Te jau ir viss – burgervietas, naudas maiņas punkti, trīsriteņu tuktuki, lielveikali, mazas, apaļas, slaidas, špricīgas meitenes lakatos, ūsaini tēvaiņi. Mēs te tādi kā balti zvirbuļi, tūristu arī maz, ļoti maz, tikpat kā neviena. Nopērkam busa biļeti, lai dotos tālāk – pie jūras. Visu darām, tā, kā es allaž savā dzīvē - ceļojumos esmu darījis – kā sanāk, iepriekš neko „nebukojot”, vnk brauc, dodas un tad jau manīs... Pirms ceļojuma tikai apskatās, kas varētu būt maršrutā interesantākais, „skaļākie” apskates objekti, naktsdzīves punkti, skaistākās pludmales, netradicionālās vietas. Dosimies tālāk uz Kuala Terengganu pilsētu, kas atrodas pie pašas jūras, Malaizijas austrumos. Esmu Malaizijā jau trešo reizi, pirms tam esmu pabijis valsts rietumu pusē, tāpēc šoreiz izvēle krīt uz austrumiem. Autobusa biļetes ir rokās, vēl pāris stundas laika ir, pie Oskara, kas augumā garš, nāk viens pēc otra fotografēties, mums ar Kasparu tas kādu brīdi jau sāk apnikt un mēs sarunājam tikšanos nobružātajā autoostā uz Busa atiešanas laiku, jo raugi, paši, galvu pacēluši, dodamies uz vietējo „Mcdonaldu” ar vietējo brenda zīmi un brīvu Wi Fi. Izmantojot tīnekli, izložņājam opcijas – kur palikt pa nakti, kādu pludmali izvēlēties un, protams, protams, protams – ņemam burgeri ar spaini vietējā dzēriena. Cepuri nost tā vīra priekšā, kas izdomāja burgerus, kas izdomāja kolu, tāpat kā popkornu, džinsus, internetu – bezvadu, visas šīs lietas, kas padara mūsu dzīvi tik rožainu un elpu aizraujošu. Te nu jāatzīst amerikāņu kantoros burgeri ir krietni gardāki, malaizieši arī grib līdzināties cēlajiem aizokeāna virsaišiem, skrien līdz, tāpat kā eiropieši un visi citi, bet nē, nē, nē, Mcdonalds, KFC, Burger King – ir labāki un lai man piedod vietējo burgerbrendu baudītāji – American style is the best! Izbaudīdami burgerus, ložņājot pa internetu, uzpīpējot, pametot ar aci citiem burgerēdājiem un rindām, kas burtiski plēšās pēc šī brīnumainā izstrādājuma, saproti – mēs esam dažādi, pasaule ir raiba, bet mūs vieno burgeri, mūs vieno džinsi, popkorni, laptopi, interneta pieslēgumi ar vai bez vada – nav pat nozīmes. Kā var stāvēt džinsu biksēs garās rindās pēc burgera, pie +35 grādiem! Katrs trešais garos slaidos džinsiņos, te tiešām cilvēkus, kas laikam apvieno... Tāpat kā laptopi, viņi ir tik elektronizēti, ka lieto katrs otrais (bez maz)... Cepuri nost aizokeāna „večiem”, kāds tak šo visu izdomāja, kāds to visu izreklamēja tā, ka tikpat kā visi un tikpat kā visur ir šajā ziņā līdzīgi – vienas produkcijas patērētāji un gala rezultātā visa šī civilizācijas, atgriezeniskā naudas zupas upe tek uz vienu pusi – rietumiem. Man nekas nav pretim, es tikai apbrīnoju. Arī Kaspars, kas allaž kritizējis šādu globalizācijas kursu un burgeru nozīmi, kāri tver sāļās kartupeļu daivas – vienu pēc otra, var manīt ar neapbruņotu aci, ka kritizētājam siekalas riešas arvien vairāk, tāpat kā lakatotās ģimenes - rindās drūzmējoties tver paplāti pēc paplātes, lai pakamptu komplektus ar šīm brīnišķīgajām uzkodām. Te nu bija pasaules godība – visi mēs esam patērētāji, 90%, varbūt vairāk. Mazākums reti kam interesē, ģeniāli! Nu labs ir, darīts, katrā ceļojumā baudu vietējo virtuvi, cenšos ņemt no uz vietas esošā maksimāli daudz, ar mani nav tik traki... bet burgeros – bet, protams, ka eju, gāju un iešu un iesaku arī Jums – šad tad! Cenas Malaizijā: šķērsot robežu neko nemaksā, ēdienreize pieminētajās burgervietās – 3 lati, smalkākās vietās tikai uz augšu, takši ir lēti (jāvienojas par cenu, pirms kāpj iekšā - vēlams), viesnīcas sākot ar 10 lati (hostelis) un uz augšu, transports (autobusi) ir lēts, alus valsts austrumos maksās 15 ringiti (0,7l pudele) – tātad, vairāk kā 2lati par palielu pudeli, bet veikalos to nav. Bet re, valsts austrumi ir salīdzinoši blīvi apdzīvoti no musulmaņu puses, tāpēc dzīve tur askētiskāka, šādas, viņu izpratnē, „izvirtības”- kā alus, nopirksiet pie ķīniešiem (lielākoties), ķīniešu kvartāli ir katrā vidēja lieluma pilsētā. Pie ķīniešiem vispār var nopirkt ne tikai to vien. Kualalumpurā (valsts galvaspilsēta) viss iepriekšminētais būs dārgāks, tikai alus lētāks un arī veikalos pieejams, jo tur rietumnieciskāks skats uz dzīvi. Valsts rietumu pusē, piemēram, tūristu iecienītajā Langkawi salā cenas līdzīgas kā valsts austrumos, bet dzīvesveids līdzīgi kā Kuala Lumpurā – mazliet izlaidīgs un alus neko īpaši daudz nemaksās. Ja dodaties uz Malaiziju, der ielāgot sekojošu lietu: esot valsts rietumu pusē, lai aizkļūtu uz austrumu pusi – būs jābrauc apkārt, tad nu izvēlaties – vai pa dienvidu vai ziemeļu pusi. Un otrādies, ja būsiet valsts austrumos, un gribēsiet aizlaist uz valsts rietumiem – būs vien jābrauc apkārt, jo raugi Malaizijas vidiene ir klāta ar perfektiem, biezā slānī klātiem džungļiem. Tie ir vieni no vecākajiem un redzot tādus, izraisīs respektu jebkuram. Ceļi, kas ved apkārt džungļu valstībai ir ļoti labā līmenī. Valsts austrumu pusē, ne velti zēni pumpē naftu un citus labumus, te to uzskatāmi var redzēt – infrastruktūra uz goda. Var, protams, pārlidot, ir daudz pieejami vietējie pārlidojumi un samērā labās cenās. Air Asia, ejiet droši viņu mājas lapā, rezervējiet vai pērciet uz vietas, biļešu kasēs. Daudzās Malaizijas pilsētās ir lieliskas lidostas – šajā ziņā – cepuri nost. Bez Air Asia ir arī citi operatori – katram pēc iespējām. Valsts rietumos ir vērts iebraukt Langkawi salā un no pludmalēm, izvēlieties Chawing pludmali (tāds pats nosaukums pludmalei, kā Taizemei piederošai - Samui salas lielākajai pludmalei). Tur nobāzēties, noīrēt transportu un izbraukāt salu. Vislabāk tur iebraukt ir braucot no Taizemes, piemēram, sāciet ar Puketu (Taizemes lielākā sala) vai Krabi (top Thai kūrorts, kas atrodas uz pussalas), tālāk uz Koh Lantu vai Phi – Phi salas, tad izvēlieties kādu no mazajām salām: Koh Mook, Koh Lipe, piemēram, un no tām, nopērkot transfēru (buss + laiva) , Jūs variet nokļūt Langkawi salā. Un no tās jau ļoti mierīgi, lieki nestresojot, aizlidot uz Kualu. Valsts rietumos ir Cameron Highlands, kas būtu jāredz, bet atzīšos, neesmu bijis. Varbūt citreiz, bet tur esot lieliska augstiene ar lielisku floru un milzīgiem tējas laukiem. Malaizijas austrumu pusē, protams, ir Tiomon salas, Pulau Redang salas...un daudzas citas, bet jāielāgo, ka jābrauc tur ir laikā, kad nav musonu sezona un musonu sezona ir no novembra līdz martam. Tad lūk, šajā laikā nebrauciet, nedariet to tā, kā mēs, it kā izglītoti, pat ļoti, ilgi sēdējuši skolas solā, bet re – nekādā jēgā! Vai mēs nodūrām galvas – nē, mums bija savas izlaides un gāja jautri! Galu galā, braucām, bēgām no Latvijas, kad Latvijā bija melna nakts, krīze un nokrišņi sniega formātā katru dienu. Decembra beigas un janvāra sākums, šis bija laikposms, kad braucām lūkot, kas aiz apvāršņa un ne jau sezonas un musoni mūs biedēs, vēl jo vairāk, ka galvenais mērķis mums bija Bali un Borneo sala. Malaizijā tikai tā, uz dienām – 5, garām ejot „pačekot”, kas te valsts austrumu pusē īsti ir. Tas ir tāpat, kad ejam uz kino, galvenais kino, bet popkorns kā piedeva, bez kā nevar un kas nu jau ir leģendārs, labi zinot, ka ne vienam vien – tieši popkorns izrādās ir kino apskates laikposma jaukākā sastāvdaļa. Tāpat arī mums, iebraucam Malaizijā, kā piedevā, nu paskatīsim, kas tad tur valsts austrumu daļā ir! Pirms tam nedēļu pabijuši Taizemē, kā reiz klusāku nostūri „prasījās”. Iebraukuši Kuala Terengganu pilsētā, ņēmām no autoostas netālu stāvošo taxi un braucam uz apdzīvotu vietu, kas saucas Marang. Tas vēl uz dienvidu pusi, nepilnas stundas braucienā. Tur atrodam viesnīcu pie jūras, atkal „cīņa” par sanitāro mezglu, tv pulti, labāko gultas vietu... Ciemats ļoti mierīgs, tāda sajūta, ka cilvēki iet gulēt jau astoņos vakarā, tiklīdz satumst, tā migās iekšā. Vēl pēdējās vakara lūgšanās no tuvējās mošejas, tā kārtīgi – lai visi dzird un zem segas. Ja reiz tā, tad tā – vietējā kārtība jārespektē. Vēl tikai ik vakara politiskās diskusijas, tiek piesaukts ģeopolitiskais virziens, strīdiņi par vienu, otru, trešo kārtību un bardaku politiskajā plāksnē un, paldies Dievam, mums ir atšķirīgi viedokļi par daudzām jomām – tātad, runāt un strīdēties ir par ko un tad jau pie miera. Nākamās dienas rīts aizrit fantastiski, tuvējās pludmales ir vienkārši brīnišķīgas. Kilometriem garas tās stiepjas gar Malaizijas austrumu piekrasti un pilnīgi neapdzīvotas. Skati ir iespaidīgi. Var noiet, noskriet kilometriem garas strēles un nemanīt nevienu iezemieti un tūristu. Laiks fantastisks, ap 30 grādiem pēc celsija, saulīte, peldes. Vietējie gan saka, ka haizivītes esot, bet nekožot, lai nu būtu, arī Hurgadā (Ēģipte) tā bija līdz reizei, klausām vietējiem un laižam cik vien varam, neiekoda, paldies viņām par to. Malaizijas austrumu piekraste ir fantastiska, ja vien vēlas mieru, klusumu, nepārredzamas pludmales – fantastiko! Ilgi tādā saulē nevar dzīvoties, reiz tas jābeidz un es sāku ielāgot, ka mani līdzbraucēji paliek arvien drūmāki un drūmāki. Tā jau ir – lai citiem pīrādziņš, mums debesīs mēnestiņš. Džekiņi tādi klusi un nolaistām ačelēm, man arī tādas jocīgas sajūtas, viss it kā lieliski, bet nākot vakaram, apjaut, ka atkal vajadzēs līst zem segas pēc astoņiem. Neder. Par politiku esam izstrīdējušies, visu citu sen jau izrunājuši, naktsdzīve ir nulle, jaunkundzīšu arī nav, kur „paspīdēt” kādai priekšā, nekā – mēs vienīgie baltie. Visapkārt tāda kā pustumsa, aiz sienas vecs aziātu tūrists audzina savu pēcnācēju, paša sieva kaut ko štovē tādu, ka smaržas izplatās pa visu viesnīcas gaiteni, ehhh labi – laižam atpakaļ uz Kuala Terengganu. Darīts. Ņemam taxi un braucam, prieks, ka vēl kādi 10 iezemieši zina, kas tā tāda Latvija un kur tādu meklēt, aizcērtam taxi durvis un uzgriežot vietējo radio staciju, „velkot” līdzi meldiņu rietumnieciskam džinglam, braucam uz vietu, kas civilizētāka. Kuala Terengganu – atrodam hosteli par bargi lētu naudu, komforts kāds ir - tāds ir, bet cena lieliska un meklēt neko vairs nevēlas neviens– ņemam. Hostelis pustukšs, viena itāliete bez mums, pusmūža vecumu sasniegusi dāma. Viņa mums kaimiņos, tas arī viss. Iespaids, ka pa visu pilsētu ir kādi 5 baltie tūristi, bet citādies ne vainas. Apkārtējie mūs vēro uzmanīgi, kaut ko aprunā – lai runā. Mēs arī tā vēlējāmies, ceļot vietās, kas nav tūristu ceļvežos. Uzkāpjam uz viesnīcas jumta, nobāzējamies tur, pirms tam, apmeklējot ķīniešu kvartālus, nopērkot miestiņu, uzkodas, baudām pilsētas panorāmu, sarunas, itāļu dāma „sastāda” mums kompāniju un gaidām saullēktu. Nākamā diena paiet ekskursijā pa Marang upi, visas ekskursijas pārsvarā Malaizijā var sarunāt viesnīcās vai tūraģentūrās, līdzīgi kā visās šī reģiona valstīs. Marang upe – mežonīgi krasti, braucot pa upi redz dažādus dzīvnieciņus, putnus, šur-tur rāpo varāni, pērtiķi lēkā no koka uz koku. Piestājam krastā, apskatam vietējo ciematu, kā dzīvo vietējie, ko dara, kā pelna iztiku. Mums gadījies ir labs gids, ar kuru daudz ko var sarunāt, kas brīnišķīgi apstāsta, parāda, mums atliek tikai plikšķināt savas mazā, nožēlojamā cilvēka ačeles un pabrīnīties. Varbūt kaut ko arī piestāsta, līdzīgi, kā mūsējie stāsta tūristiem pie Melngalvju nama, bet ne tur „sāls” – mums patikās. Ja esiet Malaizijas austrumu pusē un diena laika ir – brauciet pa Marang upi, jauka vieta! Ekskursijas Malaizijā ir dārgākas kā Taizemē vai Kambodžā. Vienā cenu līmenī ar Bali vai Filipīnām. Ja esiet tur laikā no marta līdz novembrim, noteikti aizbrauciet uz Redang salu (ar kuģi). Noteikti vajadzētu redzēt arī Tiomon salas, tur gan būtu jānokļūst sākumā Malaizijas DA – pusē un tad jādodas ar kuģi. Uz Tiomon salām var arī aizlidot. Mums šoreiz nesanāca, nekas, citreiz... No Kuala Terengganu braucam ar busu uz Kuala Lumpuru, rietumnieciska pilsēta, tīra, cēla, bagāta. Pilsētai ir vienkārši fantastiska lidosta, pašā pilsētas centrā stiepjas viņu lepnums Petronas tower, var sameklēt gan izlaides, krogus, naktsklubus. Ir pat no Taizemes atceļojošie lady boy, ātri gan viss mainās, vēl pirms trim gadiem, tādus skaistuļus nemanīju. Daudz ķīniešu tirgotāju, indusu, tūristu. Te ir cita pasaule, un kur tūristi, tur arī viņu naudas maku „kratītāji”. Ēstuvju ļoti daudz - garšīgi un sulīgi. Chaintown noteikti šeit ir jāredz. Viesnīcas par dažādām cenām, bet centra rajonā būs jāšķiras no 50usd par divvietīgu numuriņu un vairāk. Ja paveiksies, atradīsiet, ko lētāku, bet komforts cietīs. Esmu šeit trešo reizi un zināju jau iepriekš, kas mani sagaida un ar ko varu rēķināties – ne tāpēc braucu. Jā, patīk pilsēta, jā – ir kur acis priecēt, ir kur vēderam likt baudīt, kur iepirkties...To izdarījām ar uzviju un nākamajā dienā, aci nemirkšķinot, devāmies tur, kas vairāk pie sirds, kas vēl neatklāts un eksotisks – Bali! Par Indonēziju ir tik daudz ko stāstīt un tā ir patiesi brīnumu zeme ar savām vairāk kā 18 tūkstoši salām, mēs pabijām Bali, Javā, Borneo (Kalimantan daļā – Indonēzijai piederošajā), Derewan u.c. salās, bet kā pēc tam izrādījās ne Bali ir tā Indonēzijas skaistākā sala un man pieņemamākā, bet gan citi nostūri, lai gan jāatzīst – Bali salai ir savs izkarots šarms un vieta zem saules. Bet par to, kāpostmucas vāka III daļā!

Kāpostmucas vāks II

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem