Visagrāk austošās saules zemē, jeb tuklā bālģīmja viesošanās Tongas karaļvalstī.

Kaspars Ginters 05.03.2011 14 min lasīšanai 246 foto

Ievads.

Šī skaistā mazā Okeānijas pundurvalstiņa ir jau mans sestais pieturpunkts maršrutā pa Polinēzijas reģiona salu valstiņām. Arhipelāgs Tonga atrodās Klusā okeāna dienvidrietumu daļā, starp valstiņām Samoa un Fiji. Valstiņai Tonga ir ļoti sena vēsture. Tās teritoriju cilvēki sākuši apdzīvot jau trīs tūkstošus gadus pirms mūsu ēras un skaitās, ka tieši šeit sākusi veidoties polinēziešu kultūra. Plašākai pasaulei Tongas arhipelāgu atklāja holandiešu jūrasbraucēji Viljams Šoutens un Džeikobs le Mers, kuri šajos krastos izsēdās 1616. gadā. Liela nozīme tajā, ka pasaule iepazina Tongu, bija arī kapteinim Kukam, jo tieši viņš no 1773. - 1777. gadam šeit ieradās vairākkārt un nodibināja pirmos eiropiešu kontaktus ar Tongas karaļiem.

6.05.

Uz Tongu, jeb, pareizāk sakot, Tongas karaļvalsti izlidoju no blakusesošās valstiņas Samoa. Lidoju ar aviokompānijas Air New Zeland lidmašīnu, kura kursē maršrutā Los Angeles (U.S.A.) - Oukland (N.Z.), pa ceļam veicot divas pieturvietas: Apia (Samoa) un Nukualofa (Tonga). Tā kā pa vidu starp Samoa un Tongu iet pasaules datuma maiņas līnija, tad izlidojot no Samoa 5. maijā plkst. 6.15. un, veicot pusotru stundu ilgu lidojumu, es ielidoju Tongā jau 6. maijā plkst. 8.45. Lidosta ir diezgan maziņa, kā jau visās šī reģiona valstiņās. Saņemot bagāžu, samainu naudu pēc kursa 1$ - 1,85 paanga (vietējā naudas vienība) un eju meklēt taksi līdz viesnicai. Naudas kārie taksisti padzirdējuši, ka esmu apmeties Tonis guesthouse nolaiž rokas un saka, lai es eju uz netālu stāvošo minibusu, kas pieder Tonijam un izvadā visus viņa viesus.

Pēc nepilnas stundas esmu savā numuriņā, kur atvelku elpu, jo pagājušo nakti pavisam slikti gulēju, baidoties nokavēt agro lidmašīnas reisu. Viesnīcai piederošā minibusa vadītājs Pīters saka, ka viņa buss uz pilsētiņu un atpakaļ kursē katras divas stundas un nākamais ies 12.00., tādēļ varu mazliet pagulēt.

Ap 12.30. jau esmu pilsētiņā. Galvaspilsēta Nukualofa ir ļoti maziņa un viss tās centrs sastāv no divām, trim ielām un pāris lielākiem krustojumiem. Šoferis visus viesus izlaiž pie centrālā pasta un saka, ka buss pie pasta braucienam atpakaļ būs plkst. 15.00., 17.00. un 19.00. Pirmais uz kurieni dodos ir liels tirgus. Visa tirzniecība šeit notiek tādā, kā paviljonā, kura vienu daļu aizņem dārzeņu pārdevēji, bet otra daļa atvēlēta suvenīru tirgoņiem. Suvenīru izvēle ir diezgan liela. Šeit var nopirkt vietējo kokgriezēju taisītas figūriņas un maskas, kā arī daudz dažādas krelles, ausskarus, rokassprādzesun citus sīkumus, kas taisīti no gliemežvākiem. Tiek piedavātas vietējo šuvēju izšūtas somas ar Tongas simboliku un ģērboņiem, kā arī ir liela T-kreklu, šortu, svārku un citu drēbju izvēle, uz kuriem attēlots kāds skaists Tongas skats vai uzraksts vietējā valodā. Aplūkojis tirgu un tā iemītniekus, dodos tālāk skatīt pilsētiņu. Lielakā daļa pārtikas veikaliņu un citu bodīšu pieder ķīniešiem, kuri šeit asimilējušies un pārvākušies uz patstāvīgu dzīvi. Tie šeit tirgo dažādus ķīniešu krāmus un pārtiku, kas lielākoties ražota Ķīnā. Mani pat dažreiz tas sāka kaitināt, jo tomēr biju atbraucis uz Polinēziju, bet visās Okeānijas valstiņās sastopu milzīgu skaitu ķīniešu, kuru lielakā daļa neprot nevienu vārdu angliski. Diemžēl vietējo tautību cilvēki nav ar lielu noslieci uz komerciju un tādēļ tirgo pārsvarā sevis izaudzēto vai pašdarināto produkciju.

Visu pilsētiņu lēnā gaitā apstaigāju pa kādām pāris stundām un pirms došanās uz viesnicu ieeju kafejnicā „Friends Cafe”, kas tūristu vidū ir populārākā vieta pilsētā, kur iestiprināties, patērzēt un padalīties iespaidos par šeit redzēto. Šeit var nobaudīt labu vietējo kafiju, kā arī ir liela izvēle vietējo smalkmaizīšu un kūciņu. Kā man pastāstija bārmene, viņu apmekletāji parsvarā esot apkārtnē esošo parstāvniecību un vēstniecību darbinieki, kā arī tūristi, jo vietējiem cilvēkiem cenas šeit liekoties par augstu. Vienā ēkā ar „Friends Cafe” izvietojies tūrisma birojs. Kad esmu nobaudijis vietējos gardumus, dodos turp un iepazīstos ar viņu piedāvājumu. Tiek piedāvāti izbraukumi uz netālu esošajām saliņām, bet parsvarā tie ir uz divām vai vienu pilnu dienu, lai peldētos un vienkārši snaustu pludmalē. Tā kā nēsmu pludmales atpūtas piekritējs, tad mani tie nesaista. Jautāju, varbūt var noīrēt laivu un doties divu, trīs stundu braucienā apkārt saliņām, bet viņi man atbild, ka diemžēl šādas tūres viņi nepiedāvā. Atlikušo dienas daļu līdz pulkst. 17.00. pavadu vienkarši klaiņojot pa pilsētiņu un tad ar Tonija busiņu dodos atpakaļ uz viesnicu.

7.05.

Ceļos ap 8.30., jo 9.30. ir pirmais buss uz pilsētiņu. Nonākot tur, nolemju izmest līkumu gar krastu un aiziet līdz zivju tirgum krastmalā. Vispirms gan dodos uz krastmalas otro galu aplūkot karaļa pili. Nonākot līdz vietai, kur tai jābūt, ilgi nevaru to atrast, līdz beigās vietējie man norāda uz senu koka ēku, kurai jau pāris reizes pagāju garām. Tā gan īsti neizskatās pēc pils un man atgādina kādu pionieru nometni astoņdesmitajos gados mūsu Jūrmalā.

Mazliet pafočējis ēku un tās apkārtni, dodos tālāk līdz zivju tirdziņam. Tirgū zivju izvēle nav diezko liela. Pārsvarā šeit tirgo jūras ežus, gliemenes, astoņkājus un kalmārus. Pašas zivis, nez’ kapēc, tirgo jau safasētas maisiņos un arī to izvēle nav diezko liela. Lēnā garā staigāju un vēroju apkārt notiekošo. Krastmalā kāds vīrs šķiro tikko noķertos astoņkājus, bet netālu sēdošā sieviete ar mačeti cērt uz pusēm jūras ežus, pēc kā ar karoti izlupina no tiem kādu oranžu šķidrumu, kuru vēlāk safasē pa plastmasas trauciņiem. Jautāju tirgoņiem par lobsteriem, uz ko tie man atbild, ka šodien to neesot un lai es atnākot rīt no rīta, tad gan jau būs. Jautāju viņiem arī par cenu, uz ko saņemu atbildi, ka maksā tie kaut kur 30-40 paangas gabalā, kas ir apmēram 20$. Esmu izbrīnīts, jo blakus valstiņā Samoa tos pirku par 2-3$ gabalā. Saku pardevējiem, ka diez vai par tādu cenu tos ņemšu, ja jau tie šeit maksā tikpat, cik Latvijas lielveikalā.

Pēc zivju tirgus apskates dodos atpakaļ uz pilsētiņu, kur papusdienoju kādā kafejnicā. Paēdis dodos uz tūrisma biroju, kur sarunāju noīrēt auto ar šoferi,lai rītdien pabraukātu pa salu. Dienu līdz 17.00. pavadu pilsētiņā, ložņājot pa bodēm un sēžot netā. Ap pieciem esmu pie pasta, kur viesnīcas buss savāc visus atpakaļbraucējus. Pēc neilga laika esmu viesnicā, kur līdz 19.00 varu atvilkt elpu.

Ap septiņiem atkal esmu gatavs, jo man pakaļ ir buss un jādodas uz kādu vietiņu ar nosaukumu Oholei Beach, kur paredzēts baudīt vakariņas, skatoties Tongiešu kultūras programmu. Līdz pludmalei Oholei jābrauc apmēram stundu un, kad esam galā, dodamies pa šauru taciņu no kalna lejā pludmalē. Šeit mūs sagaida viesmīlīgs saimnieks un ved uz vakariņu vietu, kura atrodas nelielā alā. Pati krastmala ir smilšaina, bet dziļāk sākas nelielas klintis ar alām, kurās tad arī izvietots restorāns un notiek priekšnesumi. Kamēr gaidam vakariņu sākumu, tūristus izklaidē mūziķu ansamblis, kas izpilda dažādas polinēziešu dziesmas, kā arī pazīstamus rietumu hītus. Vēlāk viņiem pievienojas arī pats piekrastes alu saimnieks, kurš apsveicinās ar viesiem un, pirms sākas mielasts, nodzied kādu Polinēzijā populāru Elvisa Preslija dziesmu. Vakariņu galdi ir bagātīgi klāti. Plašā izvēlē ir dažādas austeres, garneles, mīdijas un citas jūras veltes, kā arī salāti un saldie. Vēl pa vidu galdam ar visiem šiem labumiem guļ divi pilnībā cepti sivēni, no kuriem pavārs pēc jūsu vēlēšanās nogriezīs iepatikušos gabaliņu. Pēc sātīgām vakariņām viesi tiek aicināti uz 50 metrus tālāk esošu alu, kas ir lielāka un tajā vairākās rindās novietoti soli. Kad visi viesi sanākuši, saimnieks pastāsta mazliet par Tongas tradīcijām un par to, ka pirms gada šeit pāri brāzies liels ciklons, kas visu te sapostijis, bet nu viss ir atjaunots un vietēji var mūs iepriecināt ar priekšnesumiem no savas kultūras. Visas dejotājas ģērbtas tradicionālajos tongiešu tērpos, bet dejotāji no palmām veidotos vainagos un svārkos. Deju priekšnesums ir krāšņs un interesants un ilgst apmēram stundu. Kad parastās dejas ir nodejotas, kārta ir dejojošiem vīriem ar lāpām. Daži no viņiem uzkāpuši augstu uz alas sienām pūš gliemežvākos kā taurēs, bet citi virtuozi ar lāpām veic akrobātiskus trikus un žonglēšanu. Viss tas norisinās pilnīgā tumsā un izskatās ļoti iespaidīgi.

Dejas beidzās ap plkst. 23.00. un pēc tām tiekam izvadāti pa viesnīcām.

8.05.

Ar busu, plkst. 9.30. dodos uz pilsētiņu un eju pa taisno uz tūrofisu, kur esmu sarunājis, ka šodien varēšu noīrēt auto ar šoferi. Nonākot birojā, tā darbiniece man saka, ka mana rezervācija ir OK, bet vajadzēs kādu laiciņu uzgaidīt, jo šobrīd šoferis izvadā tūristus no lidostas un atbrīvosies tikai pirms pulkstens vieniem. Laiku līdz vieniem pavadu sēžot internetzālē, brokastojot un vienkārši staigājot pa šopiem. Ap plkst. 13.00. klāt ir šoferis un mēs dodamies ceļā.

Tongatapu sala ir diezgan liela un, lai pamatīgāk to izpētītu, vajadzīga vesela diena, tadēļ šodien dodos aplūkot tās labo pusi, kurā atrodās vairākas mani interesējošas vietas. Nekur jau speciāli neesmu ieplānojis doties, vienkārši braucam apkārt salai un, kad redzu ko interesantu, saku šoferim „stop”, kapju ārā, skatos un fočēju. Izbraucot no pilsētiņas, gar lielceļa abām pusēm sākas ciemati ar vietējo mājiņām. Braucot tām garām, vēroju kā cilvēki apdara mājas darbus. Kādā sētā saimnieks lasa un dedzina no kokosriekstu palmām sakritušo drazu, bet citā - sievietes pin skaistus palmu lapu grozus. Citviet - vecie ļaudis spēlē galda spēles, bet bērni turpretim dzenā regbija bumbu vai palīdz vecākiem ceļmalā, tirgojot zivis vai dārzeņus. Braucot arī šad tad piestājam pie skaistām pludmalēm, kuras nofočēju, un tad mēs dodamies tālāk.

Pirmais nozīmīgais punkts manā maršrutā ir vieta, kur pasaules apceļotājs - kapteinis Kuks pirmo reizi izkāpis krastā un ticies ar Tongas karali. Par piemiņu šim notikumam šeit ir novietota tāda kā piemiņas plāksne, kuru arī uzmanīgi apskatu. Otrā ievērības cienīgā vieta - liels akmens monolīts Ha’amonga ‘a Maui, kas šeit uzbūvēts apmēram 1200 gadus pēc Kristus dzimšanas. Šis akmens monolīts agrāk ir kalpojis kā karaļa pils vārti un pirmie Tongas karaļi to izmantojuši arī kā astronomisko kalendāru. Skatoties tam pa vidu, talumā var redzēt it kā divas ejas, kas šobrīd jau aizaugušas ar zāli. Agrākos laikos tās esot bijušas tīras un karalis skatoties to virzienā, vērojis kā uzlec saule. Ja saule lec pa kreiso eju, tad ir vasaras mēneši, ja pa labo, tad iestājies tāds kā ziemas laika cikls... bet varbūt arī otrādi, jo precīzi neatceros. Šī tai laikā esot bijusi vienīgā gadalaiku un laika skaitīšanas sistēma, jo klimats šeit ir nemainīgs gandrīz cauru gadu.

Aplūkojuši šo monumentu, dodamies tālāk un piestājam pie kāda liela paugura vai uzbēruma, kas noklāts ziediem. Mans šoferis Kolins paskaidro, ka šis esot vienpadsmitā Tongas karaļa kaps, kas valdijis apmēram 1250 gadus pēc Kristus dzimšanas. Šis karalis vēl šodien Tongas ļaudīm ir cieņā, tadēļ viņa kapavieta cilvēkiem ir svēta un šeit pastāvīgi ir nolikti svaigi ziedi. Vispār pirmais Tongas karalis ticis kronēts apmēram 900 gadus pēc Kristus dzimšanas, bet arheologi atraduši liecības, ka vēl pirms tongiešiem šeit dzīvojusi nezināma civilizācija, kuras atrastie darbarīki tiek datēti kā 3000 gadus veci.

Nākošā pietura mūsu maršrutā ir skaistā pludmalē Anahulu, kurā var apskatīt dziļas stalaktītu alas. Dodamies ar šoferi tajās iekšā, bet tā kā šeit nav apgaismojuma, dziļi iekšā nelienu. Kolins saka, ka viņam ir lukturītis un, ja es gribu, varot doties iekšā, bet tālāk alas dažviet kļūst tik šauras, ka jālien būšot uz vēdera. Alā ieeju tikai kādus divdesmit metrus un, aplūkojis to, dodos ārā.

Turpinam ceļu un pieturam jau pie lielās pludmales Oholei Beach, kurā vakar notika nacionālo deju vakars. Tā kā vakar šeit biju, kad bija tumšs, tad nolemju šodien to aplūkot dienas gaismā. Pludmalē ūdenī stāv tāds kā milzīgs atlūzis klints gabals un pati piekraste visa ir nokaisīta ar dažāda lieluma alām. Pludmalē satieku pašu saimnieku, kurš laipni atļauj man šeit visu apskatīt. Viņš atceras mani no vakardienas pasākuma, jo es esot centies visur iespraukties ar savu fotokameru.

Kad aplūkoju alas un to apkārtni, mēs dodamies tālāk. Pēc salas apskates vairs nekādu nozīmīgu pieturvietu mūsu maršrutā nav. Mēs vienkārši apstājamies, kad ieraugu kādu ceļmalā tirgojam zivis vai interesanta izskata cilvēkus, vienkārši sēžam ceļa malā. Atpakaļ viesnicā esmu ap 18.00., kur vakaru pavadu pļāpājot ar citiem tūristiem.

9.05.

Ceļos ap 8.00. un dodos pa lielceļu pilsētiņas virzienā, kur nostopēju kravas auto. Tā vadītājs brauc cauri pilsētiņai ar dārzeņu kravu uz salas otro galu un ir ar mieru mani aizvest līdz centram. Šoferis ir izbrīnīts, ko gan es šodien tik agri pilsētiņā darīšu, bet es viņam atsaku, ka gan jau atradīšu sev nodarbi. Šodien man bija doma no rīta agrāk noīrēt kādu zvejnieku laivu un pabraukāt apkārt tuvākajām saliņām.

Vispār visa Tonga sastāv no simts septiņdesmit četrām saliņām, no kurām apdzīvotas ir tikai sešdesmit piecas. Tonga skaitās galējā Polinēzija un zemāk uz dienvidpolu ir vairs tikai Jaunzēlande. Tā kā Tonga atrodas uz pašas datuma maiņas līnijas, tad tā ir arī pirmā valsts pasaulē, kurā uzlec saule un iestājas diena.

Kravas busiņa šoferis izlaiž mani uz galvenās ielas un tikai tad saprotu, kāpēc viņš brīnijās, ka braucu uz pilsētiņu šādā agrumā. Šeit viss liekas izmiris un izskatās ka esmu nokļuvis kādas agrāk redzētas fantastikas filmas sižetā. Šajā filmā viens cilvēks bija palicis pagātnē, bet visa cilvēce bija pavirzijusies vienu dienu uz priekšu. Apstaigājot visas ielas, nekur apkārt nemanu nevienu dzīvības pazīmi. Varu stāvēt un kliegt, bet atbildes kā nav tā nav. Aizstaigāju līdz tūrisma birojam, kurā biju sarunājis, ka braukšu apskatīt salas otru daļu, bet arī šeit neviena nav un tikai vējš dzenā nokritušās palmu lapas un ripina sažuvušās kokosriekstu čaumalas. Stāvu tā kādu laiku, līdz izdzirdu braucam kādu auto. Izeju uz ceļa tam priekšā un, mājot, lūdzu apstāties. Vadītājam saku, ka esmu priecīgs viņu redzot, jo jau likās, ka pa nakti visi devušies prom un pametuši mani šeit vienu. Viņš smaidot saka, ka neviens normāls cilvēks jau svētdienā nestrādā un visi šajā laikā vēl guļot. Tā kā, ceļojot, dienām līdzi īpaši nesekoju, tad paskatos telefona kalendārā un secinu, ka tiešām - šodien ir svētdiena. Šoferis man saka, lai es aizejot līdz piekrastei, ka varbūt tur tomēr kāds esot. Tā arī daru, bet nonākot tur, redzu to pašu skatu. Vējš šūpo krastā piesietās laiviņas un tikai pa laikam man garām paskrien pa kādam klaiņojošam sunim. Apeju apkārt piestātnei, tirgus placim un, nevienu nesatiekot, dodos atpakaļ. Eju garām ciematiņam, kas atrodas pretim pašai ostai un pamanu, ka kādai mājiņai ir vaļā logi un sētā spēlējas bērni. Pieeju tiem tuvāk un sasveicinos, sakot „hello”. Sīkie, mani ieraugot, pamet savas nodarbes un ieskrien mājā, no kuras loga pēc brītiņa izliecas pēc izskata kāda ļoti veca kundze, kura spēj man pateikt tikai „no english, no english”. Pēc pāris minūtēm pie mājiņas piebrauc auto, no kuras izkāpj kāds vīrs, sakot, ka ir mājas saimnieks. Lūdzu viņam man ieteikt kādu vietu, kur es varu noīrēt laivu. Viņš saka, ka viņa kaimiņienei esot laiva, kuru viņš pats šad tad no viņas aizlienē. Pašlaik gan viņa esot baznīcā, bet pēc stundas būšot mājās.

Tā kā man ir drusku vairāk par stundu brīvā laika dodos uz viesnicu „Dateline Hotel”, kurā vēlos samainīt naudu, jo tā ir vienīgā vieta Nukualofā, kur brīvdienās var samainīt valūtu. Pēc naudas maiņas, dodos lēnā pastaigā gar krastu, kur pēc desmit minūšu gāiena nonāku pie pilsētas lielākās baznīcas, kurā notiek dievkalpojums. Šeit sanākusi vai puspilsētiņa ļaužu, kuri tērpti nacionālajās drēbēs. Vīriem un sievām ap vidukli apsiets tāds kā no salmiem pīts paklājs, kurš karājas pa virsu tradicionālajiem svārkiem sarong. Vēlos noskaidrot, kāds šiem apsējiem ir pielietojums, jo dažiem ļaudīm tie izskatās jauni un krāšņi, bet citiem turpretim tā nonēsāti, ka ir netīri un knapi turās kopā. Kad pajautāju cilvēkiem par šiem apsējiem un to pielietošanu, tie man konkrēti nevar atbildēt, sakot, ka tādas nu viņiem ir tradīcijas. Nesaņemot atbildi, pārjautāju vairākkārt, bet tie paliek dusmīgi un saka, ka paši īsti nezin, bet tam tā ir jābūt.

Pafočējis no baznīcas ejošos ļaudis, dodos atpakaļ uz māju pie ostas. Pie saimnieka ciemos atnākuši draugi, kuri sasēdušies istabā ap lielu bļodu ar pelēkbaltu šķidrumu. Saimnieks arī mani uzaicina pievienoties viņu svētdienas kavas dzeršanas rituālam. Kava ir no kavas saknes taisīts uzlējums, ko dzer visā Klusā okeāna reģionā un šim dzērienam piemīt relaksējošs efekts. Arī es nomeiģinu šo duļķaino šķidrumu, ko saimnieks man pasniedz kokosriekstu čaumalā. Neesmu no tā sajūsmā, jo tas praktiski ir bezgaršīgs, ja neskaita nelielu rūgtuma piegaršu. Kad esmu pagaršojis kavu, lūdzu, lai viņš piezvana savai kaimiņienei, jo tikko beidzās dievkalpojums un viņa jau droši vien ir mājās. Viņš tā arī izdara, bet diemžēl kaimiņiene atbild, ka šodien dievs esot aizliedzis strādāt un gūt materiālus labumus, jo ir svētdiena. Tā kā apkārtnes cilvēciņi tiešām ir dievbijīgi, liekos mierā un pateicies saimniekam par pūlēm, dodos prom.

Izeju uz ielas, kur satieku pāris meitenes no Vācijas, kuras dzīvo tajā pašā viesnicā, kur es. Viņas man saka, ka ieradušās ostā, jo plkst. 13.00. aties laiva uz saliņu Pangaimotu, kurā varot mierīgi atpūsties, baudot saules vannas, peldi un niršanu ar masku. Tā kā man galīgi nav ko darīt, nolemju doties tām līdzi un arī apskatīt šo saliņu. Ap pulkstens vieniem klāt ir mazs kuģītis, kurā sasēžamies un pēc divdesmit minūšu brauciena pietauvojamies pie mazas piestātnītes Pangaimotu salā. Izkāpjot no kuģīša, viesi nokļūst restorānā, pie kura arī piebūvēta piestātne. Šeit mūs sagaida smaidīgas viesmīles un saliņas saimniece, kuras atbraukušajiem piedāvā atvēsinātus dzērienus, kā arī pastāsta par izklaides iespējām salā. No piestātnes tālumā redzamas arī citas netālu stāvošas saliņas, tādēļ jautāju saimniecei vai pie viņas var noīrēt laivu, lai dotos tās apskatīt. Viņa man atbild, ka laivu varēšu dabūt pēc stundas, kad no lielās salas ieradīsies vīrs, kuram viņa parasti uztic to vadīt.

Tā kā man ir ap stundu brīva laika, nolemju izpētīt salu pamatīgāk, apejot tai apkārt. Izejot no restorāna, nokļūstu skaistā līcī, kurā arī apmetušies atbraukušie viesi. Daļa to vienkārši cepinās saulē, lasot līdzpaņemtos žurnālus, citi atkal spēlē bumbu vai peldās, bet trešie - iemeiģina niršanas aprikojumu, lai pamatīgāk izpētītu apkartējo zemūdens pasauli un tās iemītniekus. Pašā Nukualofā smilšainu pludmaļu praktiski nav, tādēļ šeit var redzēt arī daudz vietējo ļaužu. Kad noeju kādus piecdesmit metrus, atpūtnieku līcītis beidzas un smilšainā krasta līnija kļūst šaura, bet pati saliņas vidiene noklāta ar kokosriekstu palmām un džungļiem. Ejot uz priekšu netālu no krasta, redzu stāvam pāris vietējo ļaužu celtas salmu mājiņas, kuras tiek arī izīrētas, ja nu kādam šeit iepatīkās un rodas vēlēšanās palikt uz ilgāku laiku. Vērojot ziedošos augus un gar piekrasti rāpojošās sīkās dzīvās radības, pēc desmit minūšu gāiena, esmu salas galā un apeju tam apkārt. Kad noeju pa salas otru pusi kādus divdesmit metrus, savā priekšā pamanu smilšainu teritoriju, kurā neaug ne krūmi, ne palmas. Pamanu tajā vairākas baltās dzērves, kuras staigā knābādamas kādus mazus krabīšus vai citus kukainīšus. Gribu tām piezagties tuvāk, lai nofočētu, bet jūtu, ka zeme it kā pazūd zem kājām. Izrādās, ka visa šī smilšainā teretorija ir tāds kā purvs, kurš noklāts ar ļoti irdenām un mitrām smiltīm. Izeju atpakaļ krastā, kur noejot kādu gabaliņu, satieku pāris vīrus, kas nodarbojas ar kaitsērfingu. Mazliet pavērojis viņus darbībā, dodos uz priekšu, līdz nonāku salas otrā galā. Apiedams tam apkārt, redzu ūdenī stāvam kuģa vraku. Tas šeit atrodas vēl no pagājušā gadsimta vidus, kad visā šajā reģionā norisinājās ASV-Japānas karš. Mūsdienās to iecienijuši uz šeieni atbraukušie pusaudži, kuri to izmanto, kā tramplīnu lēcieniem ūdenī vai vienkarši sēž uz tā izrūsējušā korpusa un, tērzējot, īsina laiku.

Pēc laiciņa esmu atpakaļ restorānā, kur saliņas saimniece man saka, ka laiva jau mani gaida. Atpeldējuši no piestātnes, dodamies netālu stāvošo saliņu virzienā. Aprunājies ar vīru, kas vada laivu, noskaidroju, ka lielakā daļa šo saliņu nav apdzīvotas un tikai uz vienas no tām dzīvo pāris vietējo ģimeņu. Laivas vadītās man pastāsta, ka diemžēl nevarēsim izkāpt ne uz vienas no tām, jo lielākai daļai to apkārt ir rifi un šeit nav kur piestāt, bet citām ir īpašnieki, ar kuriem iepriekš jāsaskaņo vizīte. Vienīgais, kas man atliek, ir pabraukāt tām apkārt un pafočēt. Braukājot starp saliņām, ūdenī pamanu vietējo zvejnieku tīklus, kas veidoti un ievietoti ūdenī pēc sentēvu metodes. Ūdenī apļveidā sasprausti koka mieti, kuriem apkārt apvilkts tīkls. Ceļoties ūdens līmenim, zivis iepeld tajos iekšā, bet, kad ūdens līmenis krītās, atliek vien atbraukt un ar mazu tīkliņu izzvejot tās laukā. Pēc pusstundu braukāšanas ar laivu, esmu atpakaļ restorānā, kur pasūtu uz grila ceptu zivi ar dārzeņiem. Kad esmu iestiprinājies, klāt ir kuģītis, ar kuru dodos atpakaļ uz Nukualofu. Piekrastē mūs sagaida Pīters ar minibusu un pēc divdesmit minūtēm esmu viesnicā, kur arī pavadu vakaru, tērzējot ar citiem tūristiem.

10.05.

Ceļos pirms astoņiem un ātri dodos uz pilsētiņu, lai veiktu pēdējos pirkumus, jo pēc deviņiem jau jābūt atpakaļ. Atbraucot, dodos uz kafejnicu, kurā katru rītu brokastoju. Šeit iegādājos Tongā audzētu pupiņu kafiju, bet veikaliņā pāri ielai nopērku tongiešu rumu. Kad esmu sapircis visu vajadzīgo, dodos atpakaļ uz viesnīcu, kur sakrāmēju somas un ap desmitiem izbraucu uz lidostu. Pēc plkst. 12.00. jau sēžu lidmašīnā, kas mani nes uz Jaunzēlandes pilsētu Oklendu, kurā uzgaidot trīs stundas, lidošu tālāk uz Sidneju, no kuras tad tālāk uz Eiropu.

Līdz ar to mans ceļojums pa Okeāniju ir noslēdzies. Kopumā, šeit uzturoties pusotru mēnesi un apmeklējot sešas skaistas mums mazpazīstamas valstiņas, esmu atkal guvis daudz neaizmirstamu iespaidu. Šajā laikā esmu iepazinis daudzus jaukus cilvēkus un varu droši teikt, ka tieši Okeānijā dzīvo paši laipnākie, smaidīgākie un atvērtākie pasaules cilvēki. Novēlu visiem kaut reizi mūžā šeit nokļūt un arī pats klusībā ceru, ka atgriezīšos šeit vēlreiz.