"Sun, Sea, Sex " jeb "Welcome to Cyprus!"

  • 3 min lasīšanai
  • 16 foto
Tā nu reiz sanāca, ka nejauši nokļuvu Kiprā. Pirms braukšanas uz šo noslēpumaino valsti neko daudz par to nezināju. Mēģināju atrast informāciju par Kipru internetā, taču diez ko daudz tās nebija. Kā izrādījās vēlāk, es vienkārši nebiju pareizi meklējusi. Taču man izdevās atrast karti un vispārēju informāciju par šo valsti. Tātad, Kipra ir sala, kas atrodas Vidusjūrā starp 3 dažādiem kontinentiem – Eiropu, Āziju un Āfriku. Visnotaļ vilinoša atrašanās vieta un ne velti tā kādreiz bijusi Anglijas kolonija. Arī turki ir ielīduši salā un ieņēmuši pusi no teritorijas. Mans galamērķis bija tā saucamā grieķu Kipra. Pirmie iespaidi par Kipru bija divējādi. Uzreiz bija sajūtama silto zemju dvaša – saule cepināja, palmas zaļoja un jūra... Jūra bija tik mierīga kā ezers. Bet jāteic, ka sajutu arī nelielu vilšanos tajā brīdī kad nonācu pie jūras. Dzeltenu smiltiņu vietā ieraudzīju kakainas pelēki brūnas smiltis. Bet zilā dzidrā jūra atspēkoja kakainās smiltis, bez tam jāteic, ka ne visur tās smiltis bija kakainas. Kipras īpatnība ir tā, ka jūras krasts visu laiku mainās – ir vietas, kur ir arī dzeltenās smiltiņas un šīs vietas tiešām atgādina paradīzi zemes virsū. 40 minūšu braucienā no jūrmalas var aizbraukt līdz kalniem – iebraukt pilnīgi citā klimatā. Labi, pietiks runāt par ģeogrāfisko stāvokli, pievērsīšos interesantākām lietām – cilvēkiem. Kopumā Kiprā mitinājos gandrīz pusgadu. Šķiet, ka tas ir pietiekošs laiciņš, lai daudzmaz iepazītu vietu. Kiprā ir daudz iebraucēju. Gan tūristi, gan viesstrādnieki, un ir arī daudz angļu, kas tur vienkārši dzīvo. Ar angļu valodu var mierīgi iztikt, kaut gan oficiālā valsts valoda ir grieķu. Par kipriešiem runājot, mani valdzina viņu bezrūpība. Viņi nestreso tā kā mēs, viņi vienkārši bauda dzīvi. Kaut vai profesionālā jomā, sevišķi valsts darbā, viņu uzvedība normālam latvietim varētu šķist nepieņemama. Piemēram, sabiedriskais transports. Jāpiebilst, ka tā ir diezgan liela problēma šai valstī, jo normālam kiprietim ir mašīna un viņam tāds sabiedriskais transports nav vajadzīgs. To izmanto pārsvarā veci cilvēki, tūristi un viesstrādnieki. Tāpēc arī visi autobusi iet tikai pāris reizes dienā. Izņēmums bija viens autobuss, kurš gāja pa galveno krastmalas ceļu un izvadāja tūristus pa viesnīcām un viesstrādniekus pa darba vietām. Nu, lūk, un iedomājies – brauc pēdējais autobuss, cilvēki gaida pieturā, lai varētu tikt uz mājām vai viesnīcu, bet autobuss vienkārši pabrauc viņiem garām pat neapstājoties. Cilvēki šokā – kas tā par cūcību?! A, bet autobusa vadītājam - piekāst! Bija arī viens autobusa šoferis, kurš man visu laiku sita kanti un ikreiz, kad man bija jākāpj ārā nevēra vaļā autobusa durvis. Ak, jā, aizmirsu pateikt, ka vīrieši Kiprā ir diezgan uzbāzīgi un atteikumu nesaprot. Sanāca arī pabraukāt ar autobusu pa rajoniem, kuros tūristi neuzturas. Tā teikt izbaudīt īstu Kipras smaržu (vai smaku?). Tad arī pieredzēju vēl dažus šofera izgājienus: viņam ir konkrēts maršruts – jābrauc tur, tur un tur, bet viņš izdomā, ka nebrauks pa šo maršrutu un izlaiž konkrētu ceļa posmu. Viņam piekāst. Viņš vienkārši aptur autobusu un aiziet uz pastu. Es un vēl daži pasažieri (onkulītis un tantiņas ap 70) gaidām, kad šamais nosūtīs savu vēstuli. Bet nevar jau arī pārmest. Pasts un citas valsts iestādes Kiprā strādā pārsvarā līdz 13:00. Vēl pieminot valsts iestādes. Interesants bija arī piedzīvojums slimnīcā. Kādu rītu man uzbrauca virsū mocis un parāva sev līdzi gabalu no manas kājas. Kā pa nelaimi tas atgadījās svētdienā un mani māca bažas, vai tik svētdienā kāda slimnīca vispār strādā, jo ar tām valsts iestādēm tur tā ir kā ir. Izrādījās, ka vienas slimnīcas viena nodaļa tomēr strādā gan. Tā bija tipa ātrās palīdzības nodaļa. Kad beidzot atbrīvojās gulta, tiku iekšā nodaļā. Gulēju gultā un gaidīju, kad sāks šūt to manu kāju. Māsiņas viena pēc otras nāk man klāt, skata kāju, likās, ka viņas pirmo reizi vispār kaut ko tādu redz un nezin īsti, ko lai dara. Pēc pusstundas tika atsaukts ķirurgs. Māsiņas grieķiski sarunājas ar ķirurgu, saprotams, ka es ne vella nesaprotu. Es tik guļu ar savu vaļējo kāju un gaidu, kad kāds man pievērsīs uzmanību. Aptuveni kādas 40 minūtes māsiņas bazarēja ar ķirurgu – viena demonstrēja viņam kā viņa var pakustināt potītes locītavu, otra kustināja pleca locītavu. Ķirurgs pētīja viņu locītavas un kaut ko dikti nopietnu stāstīja. Tas bija komiski. Beigās viena no māsiņām paskaidroja, ka viņas izvaicā ķirurgu par savām veselības problēmām. Nekad nebūtu domājusi, ka mana pirmā reize ātrās palīdzības nodaļā izvērsīsies tik jautra. Jā, interesanti tie cilvēki tai Kiprā. Ļoti draudzīgi. Bet jāteic, ka daudzi ir arī diezgan iedomīgi. Iedomīgi tādā ziņā, ka uzskata savu valsti par kaut ko īpašu. Nu ir jau viņiem sena tā vēsture, taču salīdzinot ar Grieķiju tā Kipra tādi lauki vien ir. Lauku kūrorts. Bet grūti paciest to viņu augstprātību kad iet runa par citām valstīm. Vairākas reizes esmu strīdējusies ar dažiem pārgudriem kipriešiem par to, ka Latvija nav Krievija. Scenārijs ir tipisks: man prasa no kurienes es esmu. Es atbildu – no Latvijas. Ā – tas ir Krievijā! – šis saka. Nē, nav Krievijā – es atbildu. Bezcerīgi ir stāstīt par to, ka Latvija nav Krievija, ka mums ir sava kultūra un sava valoda – viņi maitas strīdas pretī. Kā gan cilvēks var strīdēties par lietām ko nejēdz - šito es nevaru saprast. P.S. Nosaukuma sauklis "Sun, Sea,Sex" ņemts no kādas reklāmas plakāta, kas vasarā gozējās saulē pie jūras, neatceros ko šī reklāma reklamēja, taču ieraugot šo saukli nospriedām, ka tas pilnībā raksturo Kipru. Ja netici, tad pārliecinies! Starp citu, kā man pastāstīja "Molly Mallone`s" bāra menedžeris, kokteilis "Sex on the Beach" esot radies tieši Kiprā, Limasolē.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais