Kia Ora, Aotearoa!

Raitis Strautiņš 24.02.2011 9 min lasīšanai 49 foto

Garā baltā mākoņa zeme — kā to sauca pirmiedzīvotāji maori, Dienvidjūru Britānija — kā daudzināja britu kolonizatori, šodien Jaunzēlande pamatoti vēlas lepoties, ka nav līdzīga nevienai citai zemei pasaulē.

Man gan gribas teikt, ka Jaunzēlandē var atrast vismaz piecas skaistas zemes vienā: Īslande, Norvēģija, Šveice, Skotija un Īrija apvienotas divās salās pa diagonāli pretējā zemeslodes galā. Tomēr tie ir tikai fragmenti, kas pavīd. Interesanti, manuprāt, ka vārdu «eksotika» parasti neattiecinām uz attīstītām kristiešu zemēm mērenā klimata joslā. Taču Jaunzēlande, jo sevišķi tās daba, to godam pelnījusi.

Dinozauru laikmeta meži

Kamēr multinacionālā buru un pakalnu pilsēta Oklenda ar savām augšā–lejā ieliņām un debesskrāpju saujiņu dažam atgādina Sanfrancisko, atlikušajos, saglabātajos mežos, kas kādreiz klājuši trīs ceturtdaļas šīs zemes, joprojām valda dinozauru laikmets, tikai pašu zauru trūkst. Palikusi vien ķirzaka tuatara, ko sauc par Jaunzēlandes pūķi. Tā uz Zemes mītot jau 150 miljonus gadu. Toties ir neskaitāmu veidu papardes, tostarp viens no nacionālajiem simboliem, ko godam slavina Jaunzēlandē populārākā sporta veida regbija rumpīši All Blacks, — sudraba paparde. Ir arī vairāku desmitu metru augstas, kuru iepriekšējie dzinumi prot pārkoksnēties, citām atkal jaunie dzinumi kopš pieminētajiem ķirzaku valdniecības laikiem, lai netiktu nograuzti, iemācījušies izskatīties nokaltuši. Sūnām un dažādiem staipekņiem apauguši koki, kritalas un augi, kam nosaukumus lāgā pat botāniķi nezina. Jaunzēlandes lepnums kauri koks, kura koksne skaitījusies vērtīgākā pasaulē, arī izcirsts, kur vien bijis iespējams ērtāk piekļūt, lai krāmētu kuģos un vestu uz sirmo Albionu un citām zemēm. Nav pasaulē cita koka, no kura varētu tēst tik garus, tik platus, tik bezzarainus un tik sausus dēļus. Tomēr dažviet kauri vēl ir. Koks nav ātraudzis kā kaimiņu eikalipti, vecākajam, kam dots vārds Tane Mahuta jeb Meža kungs, lēš ap 2000 gadu, un tā diametrs ir 4,4 m. Bet visvairāk priecē, ka skaistajos biezokņos var slāt pilnīgi droši, tajos nav nedz plēsīgu zvēru, nedz čūsku, nedz dažādu sīku riebekļu — zirnekļu, ērču, pat odu nav!

Biezokņi pārtapuši ganībās

Pēc pēdējā ledus laikmeta gadu tūkstošiem būdama atšķelta un drošā attālumā kā no Austrālijas, tā no Polinēzijas un Mikronēzijas salām, Jaunzēlande, ko neapdzīvoja arī radības kronis cilvēks, saglabāja patiešām unikālu floru un faunu. Nemaz nebūtu izbrīnīts, satiekot mežā kādu hobitu, par ziedošām papardēm i nerunājot. Dīvainajam bārdainim Pīteram Džeksonam, filmējot savu Gredzenu pavēlnieku, nudien nebija grūti nelielā teritorijā sameklēt tik dažādas krāšņas pasaku valstis. Kopš filma sagrābās Amerikas Kinoakadēmijas Oskarus, tūrisma bizness Jaunzēlandē rullē vēl sirsnīgāk.

Pašlaik, ja neskaita Dienvidu Alpus un ģeotermālās aktivitātes zonas, dominējošā ir pastorālā ainava. Aitām piebērtas ganības, ko palaikam atvaidzina kādi govslopi. Šad un tad — arī brieži. Ja valstī ir ap četriem miljoniem iedzīvotāju, tikpat daudz govju un desmit reizes vairāk aitu, mājdzīvnieki satiekas biežāk nekā ļaudis. Vilna, sviests, siers ilgu laiku bijušas pieprasītākās eksportpreces. Tagad briti iepērkas Eiropā un situācija pamazām mainās, tomēr lopkopība un lauksaimniecība joprojām ir vadošās nozares. Jaunzēlandes vīni kotējas, kivi ogu eksporta ziņā šī valsts pasaulē joprojām ir vadošā.

Vispirms bija putns

Tomēr tiksim skaidrībā ar kivi, kas latvietim parasti asociējas vienīgi ar pazaļo augli lielveikala plauktā. Itin kā zinām, ka kivi nāk no Jaunzēlandes, kas gan sen vairs nav tiesa, jo tagad tos audzē un attiecīgi eksportē arī citas pasaules valstis, ieskaitot pat Franciju un Itāliju. Tomēr savulaik — pirms nieka simt gadiem — Jaunzēlandes klimats izstrādāja jokus ar mēģinājumu tajā ieaudzēt ķīniešu ērkšķogu. Tā ieguva lielāku izmēru un garšas kārpiņām patīkamākus parametrus. Rezultāts ir zināms, vienīgi ne tik sen selekcionētais zeltainais kivi citur tik labi neaug un ir grūtāk uzglabājams negatavs, tāpēc līdz mums nenonāk. Tā kā vērtīgās ogas uzvaras gājiens sākās Jaunzēlandē, jaunajam auglim piešķīra izmirstošā nacionālā putna vārdu.

Kivi ir futbolbumbas izmēra nakts skrējējputni, kas varēja eksistēt tikai salā, kur vispār nav dabisko ienaidnieku — grauzēju un zīdītāju. Līdzko kolonizatori kopā ar no kuģiem aizbēgušajām žurkām ieveda salās dažādus dzīvniekus, nabaga spalvainie bezspārnu bumbuļi kivi tiem kļuva par ērti pieejamu zaceni. Tagad šie putni brīvā dabā sastopami reti — mazās salās, rezervātos, grūti pieejamās vietās. Apskatīt tos var īpašās Kivi mājās dažādu muzeju teritorijā. Tur gan ir tumšs kā maora vēderā, tāpēc kārtīgi izpētīt var vienīgi putna izbāzni. Dekoratīvi sērkociņu kastītes izmēra spārneļi tam tomēr ir, bet iespaidīgākais ir garais, ielīkais knābis, kura galā iekārtotās nāsis spēj saost katru gardu tārpiņu. Prāvais kivi radinieks — strausveidīgais moa savas gaitas Garā baltā mākoņa zemē beidza jau simtiem gadu pirms eiropiešu invāzijas — maoru medību listē milzenis bija kārotākais.

Protektoru izvalcētās kažokādiņas

Atlikušo skrējējputnu, it īpaši kivi, lielākais ienaidnieks ir oposums. Reiz kažokādu dēļ neapdomīgi no Austrālijas ievestie grauzēji savairojušies ne pa jokam — tiem nav arī dabisku ienaidnieku, lielāku plēsēju. Tad nu oposumi ne vien izēd skrējējputnu olas, bet apskādē arī augļu kokus un sakņu dārzus. Vecāko klašu skolēni mēdz piepelnīties ar šo sīko grauzēju medībām, bet naktīs tos lielā skaitā nobrauc autovadītāji. Piebeigt oposumu — svēta lieta! Mašīnas starmešu kūlis uz ceļa iznākušo zvēriņu padara aklu un burtiski hipnotizē, tāpēc dienā maģistrāles rotā riepu protektoru izvalcētas kažokādiņas lielā skaitā. Mūsu šoferis katru atzīmē ar atzinīgu mēles klakšķi. Viņš esot kivi.

Tagad sevi par kivi sauc iedzimtie. Labi iedzīvojies emigrants, kaut ieguvis pilsonību ar visām no tās izrietošajām tiesībām, vienalga nekad nebūs kivi, jo par tādu jāpiedzimst. Neatkarīgi no tautības. Jauka tauta tie kivi — kā maori, tā pakeha, kā viņi dēvē pārējos jaunzēlanderus. Tikai slinki (un paši to atzīst), jo valsts par visu rūpējas — sakārtota ekonomika, augsts dzīves līmenis un sociālās garantijas. No more down under! (Lejā, apakšā — vairs ne!) — slavenākais lozungs, kas turklāt rotā suvenīru (?) karti ar Antarktīdu augšpusē. Uzminiet, kur tajā atrodas Latvija un kā mums, ņemot vērā pašreizējo valsts ekonomikas stāvokli, piestāvētu šis patiesais sauklis!

Pilntiesīgie iezemieši

Jaunzēlande ir demokrātijas (vai varbūt kolonizācijas politikas kļūdu?) superparaugs. Kādreizējie briesmīgie cilvēkēdāji maori tagad sēž parlamentā un drīkst uzstāties savā valodā, jo tā līdzās angļu mēlei valstī ir oficiālā un kā līdztiesīga arī tiek reāli cienīta. Arī visi baltie kivi ikdienā sveicinās ar maoru Kia Ora! Nevarēdami maorus pieveikt un iznīcināt, kā arī cīnoties ar franču un holandiešu kolonizatoriem, briti 1840.gadā noslēdza Vaitangi miera līgumu ar 500 maoru vadoņiem, atbilstoši tam salas kļuva par Lielbritānijas īpašumu, bet maoriem tika garantētas tiesības uz zemi, mežiem un zivju resursiem. Rezultātā franči pēkšņi izrādījās naidīgas zemes teritorijā, un arī maori tika apčakarēti, jo līguma saturs abās valodās bija atšķirīgs. Pagājušā gadsimta 70.gados maori sāka cīnīties par savu taisnību un tiesībām, un — re! — 1999.gadā viņiem tika atgrieztas zemes un nokrāptā nauda — 170 miljoni dolāru. Jaunzēlandes valdība un arī karaliene Elizabete II oficiāli atvainojās par pagātnē pieļautajām nelikumībām. Lai arī tikai katrs desmitais valsts iedzīvotājs ir maoru tautības, tai piederīgs katrs piektais parlamentārietis, bet arī katrs otrais cietumnieks...

Te neviļus prātā nāk Amerikas indiāņu vai nabaga nodzirdīto Austrālijas aborigēnu statuss savā dzimtenē. Un ko nu tur uz šī fona par tādiem sīkumiem, ka Jaunzēlande bija pirmā valsts pasaulē, kur piešķīra vēlēšanu tiesības sievietēm.

Dullo nācija

Ja no kaut kurienes iespējams nolēkt, lielā ātrumā nobraukt, uzšauties debesīs, pastaigāt gar aktīva vulkāna krātera malu, vienvārdsakot, ja kaut kur iespējams noķert adrenalīnu, tas tiek piedāvāts. Lēciens no Oklendas simbola Sky Tower tikai skan bailīgi, patiesībā tur brīvā kritiena nav ne mirkli. Uzreiz pēc lēciena tevi iekarina iepretim skatu platformai, lai līdzbiedri šo varoņdarbu var iemūžināt, un tad no 190 m augstuma ar ātrumu 80 km/h rūpīgi nolaiž tam paredzētajā vietā. Štrunts. Patiesā lēkšana ar gumiju — jā, tas gan ir nopietni. Lieliska vieta, kur iedzīt dūšu papēžos, ir pie Taupo pilsētiņas — gleznains Vaitamo upes ielocis ar sagaidītāju laivu atrodas reizes trīs zemāk nekā no Siguldas vagoniņa. Ja paveikts tas, vairums piedāvājumu pasaules neprāšu galvaspilsētā Kvīnstaunā sevišķi asas izjūtas vairs nerada. Brauciens ar plakandibena ātrlaivu pa šauru kalnu upīti pēc pāris pirmajiem līkumiem jau ļauj uzspēlēti nožāvāties. Neslikta atrakcija ir braucieni ar vasaras kamaniņām pa vairākus kilometrus garo asfalta trasi no kalna visaugstākā Rotorua. Kad tehnika apgūta, vari sākt attīstīt cienījamu ātrumu un nemaisīties pa kājām vietējiem. Un vēlāk atslābt un pamiecēties Polinēziešu spa baseinos, kur ūdens temperatūra sasniedz +42ºC un kaklā atstātā sudraba ķēdīte mirklī kļūst melna.

Absolūts kaifs

Tomēr iespaidīgākās trīs lietas iz Jaunzēlandes, kas man atmiņu skapītī stāv, ir: Kuka kalns, Wai-O-Tapu termālā brīnumzeme, pastaigas Tongariro nacionālajā parkā. I kalni, i ledāji redzēti ne mazums, arī ar helikopteru virs slavenām vietām esmu vizinājies. Taču lidojums gar ledājiem un ap Kuka kalnu, kur palika Teodors Ķirsis, viņa meita un divi biedri, ar izkāpšanu uz ledāja virsmas visus šos iespaidus pārspēj. Ar divu gadu intervālu šādu lidojumu pa nedaudz citu maršrutu esmu veicis vēlreiz, un nekādas banālas deja vu sajūtas. Skaties, kur gribi — visapkārt tik skaisti, ka gandrīz vai riebjas. Lai atjēgtos, ledāja virsotnē jāpaņem viskija malks ar tūkstošgadīgu ledu. Un jāpacienā dunduriņa pilots arī. Kuka kalns ir Dienvidu Alpu augstākā virsotne (3754 m), un tas nozīmē, ka tur vienmēr spīd saule, jo visi mākonīši sagūluši ielejās un uz Franča Jozefa, Foksa, Tasmāna un citu ledāju mēlēm. Ja diena apmākusies, iespaids ir vēl dižāks. Mirkli, kad helikopters izlaužas caur mākoņu segu un skatam paveras saules apspīdēto kalnu dižums un ledāju zilums, nav iespējams aizmirst!

Pasaku takas

Tongariro apmetāmies tai pašā viesnīcā — pilī (Chateau), kur dzīvojusi Gredzenu pavēlnieka uzņemšanas grupa, un tas jau vien ir piedzīvojums, ja pa logu redzi Ngauruhoe vulkāna konusu, kas Džeksona sāgā spēlēja ļaunā Nolemtības kalna lomu. Izstaigājot tuvākās un īsākās dabas takas, kā arī uzbraucot līdz slēpošanas kūrortam netālu no Ziemeļsalas augstākās virsotnes Ruapehu, gūsti lielisku priekšstatu par Jaunzēlandes krāsainību — ik pēc pārsimt metriem ainava ir pilnīgi cita. Te biezoknis, te klintis, te ūdenskritums, te silīcija un citu minerālu veidotas terases, te manukas krūmi, kuru ziedos Jaunzēlandes bites vāc nektāru īpašajam medum, te no zemes dūmi kūp. Ruapehu, starp citu, pēdējoreiz uzsprāga pirms nieka trim gadiem. Ak jā, vēl var atcerēties, ka lielākais Jaunzēlandes ezers Taupo (193 km pa perimetru), pa kuru pirms dienas braucām ar kuģīti, patiesībā ir Taupo vulkāna krāteris! Kad tas mūsu ēras 181.gadā pēdējoreiz uzgāja gaisā, pelnu mākonis trīs dienas aizsedzis sauli, ko atzīmējuši arī hronisti Ķīnā un Romas impērijā. Eiropu paralizējušais Īslandes Eijafjadlajēgidla izvirdums uz šāda fona ir bērna rotaļa ar brīnumsvecīti.

Vulkāniski aktīva ir Ziemeļu sala, kuru šķērso Klusā okeāna un Indijas–Austrālijas kontinentālo plātņu sadures zona. Tajā tad ik pa gabaliņam atrodami krāšņākie vulkāni, tai skaitā iepriekš pieminētie, kā arī aktīvas ģeotermālās zonas. Skaistākā no tām ir Wai-O-Tapu (Svētie ūdeņi), ko pelnīti dēvē par termālo brīnumzemi. Minerālu terases un dīķīši, krāteri, geizeri un vārošu dubļu vannas, neticamu krāsu salikumi. Ja nebūtu labiekārtotu taciņu, no kurām sānis nedrīkst ne soli spert, un tūristu straumes uz tām, šeit varētu justies kā Dievam pie sāniem, kad viņš nodarbojās ar šīs grēcīgās pasaules radīšanu. Greznie nosaukumi ir atbilstoši: Gleznotāja palete un Līgavas plīvura ūdenskritumi, Šampanieša baseins un Opāla baseins, Velna miteklis, Sātana tintnīcas un Sātana vanna...

Interesants ir šovs pie Lēdijas Noksas geizera, kurš iet gaisā ik dienu plkst.10.15. Kā gan geizeru var regulēt? — ļaudis ir neizpratnē. Izrādās — ar ziepju gabaliņu. Gids tekoši iepazīstina ar šī dabas brīnuma atklāšanas vēsturi, veikli ieslidina tūtiņas saturu geizera mutē un precīzi zina, cik teikumiem viņam pietiks laika, kamēr zemes dzīlēs skābajā vidē iemestais sārms reaģēs, saskarsies aukstā un karstā ūdens rezervuāri un radīsies neapturams spiediens. Viņš nesteidzīgi pabeidz sakāmo, pasper dažus soļus, pieklājīgi aizver vārtiņus, un ūdens stabs šaujas zilajās Jaunzēlandes debesīs.

Praktiskā Jaunzēlande

LR pilsoņiem, ja uzturēšanās laiks nepārsniedz 3 mēnešus, vīza nav nepieciešama.

Valūtas kurss: 1 Ls ~ 2,5 NZD (Jaunzēlandes dolāri).

Ar vienu aviokompāniju aizlidot uz Jaunzēlandi nevar. Izdevīgākie savienojumi varētu būt Turkish Airlines, Finnair, Lufthansa. Laikus rezervējot biļetes, laba lidojuma cena turp un atpakaļ būtu Ls 900. Meklēt varat www.lidot.lv, www.avio.lv. Lidojums ar pārsēšanos var prasīt 36 stundas un vairāk. Laika starpība ar Latviju: +11 stundas.

Jāņem vērā, ka nedrīkst ievest augus, dzīvniekus, nefasētu pārtiku u.c.

Vietējie lidojumi Jaunzēlandē — vienas salas ietvaros: 70–120 NZD, no Ziemeļu salas uz Dienvidu salu: 170–320 NZD.

***Viesnīcas pilsētās: no 120 NZD divvietīgs numurs par nakti. Noderīga mājaslapa: www.booking.com. Lielākam bariņam izdevīgs ir self catering kotedžu un apartamentu piedāvājums: www.cottagestays.co.nz, www.nzapartments.co.nz

Cenas veikalos caurmērā augstākas nekā Latvijā.

Pudele pieklājīga Jaunzēlandes vīna 30–50 NZD.

Otrais ēdiens vidējas klases restorānā — no 20 NZD.

Izklaides: kārdinājumu ir daudz, tāpēc naudas vajag daudz... Daži piemēri.

Ieeja nacionālajos parkos, dabas objektos — no 25 NZD.

Lēciens no Sky Tower Oklendā — 90 NZD.

Lēciens ar gumiju (Bungy jumping) Taupo — 125 NZD.

Lidojums ar helikopteru pie Kuka kalna — no 250 NZD.

Lidojums no Rotorua uz White island ar pastaigu pie aktīva vulkāna — no 800 NZD.

Brauciens ar ātrumlaivu pa upi — 100 NZD.

Trīs nobraucieni ar vasaras kamanām, iekļaujot gondolu un pacēlājus (Skyline luge) — 25 NZD.

Elektrotīkls: 230 V, viesnīcās ir arī 110 V rozetes, īpaša trīszaru dakša, pārveidotāju var nopirkt uz vietas.

Raksts publicēts žurnālā SestDiena