1. Kā man bija bizness ar Kapadokijas turkiem
|
Sarmīte Dukāte
|
Vienu mēnesi – decembri pirms apaļa gada nodzīvoju Kapadokijā – vēsturiskā reģionā Turcijas vidienē. Kādā iepriekšējā ceļojumā mazā veikaliņā te biju atklājusi brīnišķīgus audumus un no tiem šūdinātus gultu pārklājus, dekoratīvās spilvendrānas, rakstainas somas un citus pievilcīgus ražojumus. Tā nu radās biznesa plāns par plašu visas šīs dailes tirdzniecības projektu, kuru ar lielu sajūsmu uztvēra arī mani draugi – vietējie turki. Kā pie turkiem atbrauca Eiropas darbarūķis un kā mēs kopīgiem spēkiem likām šim biznesam plaukt un zelt, nu manas Turcijas dienasgrāmatas saīsinātajā versijā var izlasīt arī citi.
8. decembris
Esmu klāt un dzīvoju lielās, laimīgās nākotnes priekšnojautās, jo jau pielieku roku, tas ir, asistēju ar vērtīgiem padomiem dažādos priekšdarbos.
Vakar, piemēram, sēdusies turku tēvoča – nākamā sadarbības partnera mašīnā, devos līdzi uz tuvāko lielāko pilsētu lūkoties ziemas riepas mašīnai, ar kuru biznesa darīšanās būs daudz jābraukā pa reģionu. Jo pagājušo ziemu tēvocim ziemas riepas nav bijušas, mašīna slīdējusi, un tad, avaimandieniņ, bukte bijusi te, te un te.
Riepu iegāde brīnumu nepārnes. Apbraukājam ap desmit tirgotavu, un no katras tēvocis šaujas ārā arvien rūpju pilnāku vaigu un arvien skaļāk šķendēdamies, kā viņu grib aplaupīt, viņu grib atstāt nabagos. Visu šo veltīgo braukalēšanos uztveru itin iecietīgi un tik vēroju, kā tēvoča sejā arvien vairāk ievelkas vaibsts, kas nozīmē, cik stipri viņš tomēr šobrīd domā un rēķina. Noslēgumā, saprotams, atgriežamies pašā pirmajā pārdotuvē, kur, skaļu vaimanu pavadīta, riepu četrotne arī tiek pagādāta.
Iekārtojusies esmu pusplukušā viesnīciņā, kura vasarā esot tūristu pārpildīta. Tagad sezona beigusies, neviens te vairs nedzīvo, tik vien kā uz sētas sēž izmircis runcis un no lapotni zaudējušiem vīnogulājiem pil sērīgs lietus. Istabā, kuru īrēju, viesnīcnieks sablīvējis visas liekās mēbeles, toties te ir silti un labi. Pārbrienot pāri salijušam pagalmam, drīkstu arī darboties viesnīciņas miniatūrajā virtuvē. Jūtos tikusi pie karaliska darba štāba, kurā pavisam drīz taps grandiozs projekts.
10. decembris
Otrā ieliņas pusē tieši pretī manai viesnīcai ir mošeja. To, ka tā ir mošeja, no ārpuses saprast nav viegli, jo tā ir gaužām maza un bez minareta. Taču hodža ar saviem saucieniem uz lūgšanu rauj mani gultā stāvus katru rītu piecos tik un tā, jo modernais laikmets ir viņu apgādājis ar mikrofonu un četriem jaudīgiem skaļruņiem.
Tikko nokāpu līdz lielajai ielai pēc maizes un piena, veikala zēni staro, sveicina jau kā senu draugu un dikti grib parunāties, kamēr es tik vien spēju kā trūcīgi nopīkstēt ekmek un sut (u ar diviem punktiņiem pa virsu) – attiecīgi maize un piens.
Šodien liela diena – pēc brokastīm braucam uz noliktavu.
11. decembris
Mjā. Ir brīži, kad mani pārņem apcere. Tie brīži, kad tomēr izskatās, ka esmu nokļuvusi ne tajā laika dimensijā, kur cerēju nokļūt. Man nav kur likt savu darbam paredzēto enerģiju, bet laiks te tikmēr rit lēni, nekur nesteidzoties, ne par ko neuztraucoties, ne brīdi nekavējoties pie domas par to, kas būs tālāk. Iedzersim vēl vienu tēju, parunāsimies vēlreiz neparko. Tā arī vēl neko neesam sākuši darīt, bet nekas, pirmās dienas tiešām varu atļauties atpūsties. Un tad sāksies darbs.
16. decembris
Nu kas tas ir!
Dzenāju turkus, neļauju tiem nemitīgi dzert tēju un tarkšķēt, un tad nu laikam kaut kas beidzot ir iekustējies, un sāksim darīt.
17. decembris
Jau pagājusi nedēļa, un kā jums liekas, cik daudz ir paveikts lietas labā?
Ir nepārprotami un neglābjami atklājies, ka turciņi (sauksim mīlīgi viņus tā) un biznesa uzsākšana bieži vien ir kaut kas pavisam, pavisam īpašs.
Nu tātad ņemsim izveidojušos situāciju - turciņam nav daudz naudas, bet ir pavīdējusi ideja, kā to nopelnīt.
Nu un kas turciņam darāms tālāk? Ejam pa punktiem:
1. Līksmot par lielisko ideju, satraukumā pīpēt, dzert litriem tēju un mesties apziņot visus radus un draugus par to, ka tagad notiks bizness.
2. Pie katra rada un drauga pavadīt krietnu laiku, pīpēt, dzert tēju, klāstīt ideju, uzklausīt apsveikumus un izbrīna pilnus vārdus, kas par biznesu nu būs.
3. Sapņot, sapņot, sapņot – pamīšus aizvērtām un vaļā acīm par to, ko visu pirks par iegūto naudu. Tikko iespējams, iedzert tēju.
4. Biznesa sākšanas labā neko nedarīt, jo ja nesanāks, tiks nograuta laba ideja. Paļauties, ka mistiskā veidā viss notiks pats.
5. Paejot krietnākam laikam, ievērot, ka bizness joprojām nav sācies un nauda neienāk. Izdzert diezgan daudz tējas, bet nu jau aiz skumjām.
6. Laikam ejot arvien uz priekšu un biznesam joprojām nesākoties, sadrūmt, sākt daudz klausīties bēdīgu mūziku, dzert tēju kopā ar tikpat sadrūmušiem radiniekiem un draugiem, kuri, saprotams, pārdzīvo ne mazāk.
7. Apaļām acīm uzklausīt ieradušos baļšoj belij ženšin, kas, valdot savu bīstami sakāpušo asinsspiedienu, bargi skaidro, ka bizness nekur neiet tamdēļ vien, ka vēl itin nekas nav sākts darīt tā labā. Aizdomīgi, tomēr augstsirdīgā piedošanā uzklausīt baļšoj belij triecienplānu, kā punkts pa punktam daudz ko ir iespējams uzsākt nedēļas laikā. Neticēt un aiziet uzvārīt labi daudz tējas, kuru mēģināt iebarot arī baļšoj belij.
8. Visādi runāt pretī, kad baļšoj belij saka, kas tagad ir jāizdara. Padoties, smagu sirdi paklausīt. Pēkšņi ievērot, ka lietas ir sākušas notikt.
9. Lielīties baļšoj belij priekšā par savu talantu un darbaspējām un, dzerot tēju, piepūsties apaļam un lielam savas varenības apziņā.
10. Ikvienā izdevīgā brīdī censties izrauties un nesties kaut kur ciemos iedzert tēju, lai izbrīna pilnus vārdus uzklausītu no visiem radiem un draugiem.
11. Sapņot, sapņot, sapņot, ka varbūt tomēr vienu brīdi viss tālāk aizies pats, un tad beidzot varēs netraucēti dzert tēju.
19. decembris
Pārsalu šausmīgi, nē, drīzāk izsalu līdz kaulam. Vairākas stundas zem klajas debess skatījos šurp atceļojušos spāņus, kā tie pērk visu ko skaistu. Sievietes, mazas, līkiem deguntiņiem un balinātiem matiem, nemitīgi kaulējās par rakstainām čībiņām, tās pat neuzmērot.
Vienu dienu tikpat aktīvi tirgosimies arī mēs ar manu turku komandu, kas uztraukta nevar vien sagaidīt, kā tūlīt sāksim pelnīt. Pirms tam gan man ir plāns tos piespiest pastrādāt.
20. decembris
Nu labi, labi, lai nu uz brīdi paliek strādāšana, parunāsim par citām lietām. Piemēram, par turku ticējumiem.
Tā, lūk, uz savu svētlaimīgo ideju, ka gribu aiziet uz turku pirti kārtīgi nomazgāties, saņemu šausmu pilnu iebildumu, vai tad tiešām es nesaprotu, ka pirts - tā ir vieta, kur koncentrējas visa pilsētiņas cūku gripa! Un vai man vajagot šo gripu? Nu tak nekādā gadījumā!! Tad vienu nakti slikti gulēju, nākamā dienā par to skaļi pasūdzējos, un turciņi, mierinošu tējas tasi ieliedami, uzreiz satraukti prasa: paga, paga, vai tik tu pirms miega neēdi gultā cepumus? Saku, ka nē, bet kas par lietu? Nu kā, vai tad es nezinot, ka tiem, kas gultā ēd cepumus vai maizi, pa nakti nāk briesmīgi murgi! Un tā nu tagad esmu iebiedēta un naktīs, lai vai cik karsti, logu netaisu vaļā nepakam, jo ja nu apkārt klīst maize, visādi meklēdama, kā tikt pie manis iekšā.
Gribēju savējiem aizsūtīt pa svētku kartiņai, bet, protams, ir svētdiena, un pasts ciet. Pavisam savādāka sistēma viņiem te, pastā var tikai kaut ko nosūtīt, bet aploksnes, papīru, kartiņas figu dabūsi, tas viss jāmeklē kaut kur pavisam citur. Kur - nav ne jausmas, jo no bodīšu ārējā veidola ne vienmēr var saprast, ko tajās var dabūt. Naudu maina tikai juvelieri, bet baterijas var atrast atsevišķos suvenīru veikalos aiz noputējušu turku kafijas piederumu grēdām.
Vai es jau teicu, ka biznesa ziņā joprojām esam stadijā, kur sapņojam pie tases melnās tējas?
26. decembris
Kamēr vēl neesam sākuši strādāt, vismaz jāizklaidējas.
Esmu šeit uztrāpījusi uz brīdi, kad pilsētiņas kinoteātrī tikko beidzas viens repertuārs un sāk rādīt jaunu. Repertuārs šeit izpaužas kā viena filma mēneša garumā, kuru rāda katru dienu divas reizes, bet pie nosacījuma, ja atnāk vismaz desmit cilvēki. Ja neatnāk, tad kinoteātra darbinieki pieskaita arī sevi, lai tomēr kopā par visiem desmitnieks sanāktu, un slēdz vien filmu iekšā.
Esmu noskatījusies kases grāvēju par turciņu mafiju, precīzāk - par spiegu, kurš strādājis valdības labā, bet - tas viņš tikai tā domājis, ka strādā priekš valdības, jo īstenībā viņa šefs bijis uz vienu roku uz mafiju. Tā kā turciski manas zināšanas aprobežojas visvairāk ar vārdiem kā "liels, balts kāposts", "mazs šķīvītis, dakšiņa un putojamā slotiņa" un tamlīdzīgi, neko daudz vis nesaprotu, bet nu kopumā sižets grozās ap to, kā supervaronis saņemts ciet, viņu tiesā, visi kādreizējie šefi no viņa novērsušies, varonis par to dilstošā balsī nemitīgi sūdzas, un beigās vēl viņu ar kaut kādu indi sabaro vienīgā sieviete, kam viņš bija uzticējies. Kopā ar turkiem nudien jūtamies slikti par tik traģisku iznākumu.
27. decembris
Gada nogale ir klāt, un mūs (turkus un mani), kuri jau tāpat nemitīgi sapņojam (jā, neliegšos, nu jau arī es), kā vienu dienu no debesīm nokritīs pīrāgs, pamatīgi satrauc divi lieli notikumi.
Pirmais saucas tombala jeb bingo, jeb spēle, kurā tu šim mērķim radītā interneta lapā uz dullo izvelc sev kartiņu ar vairākiem cipariem, un tad šausmīgi stipri ceri, ka kompjūters nosauks tieši šos ciparus. Ja izkrīt tavi cipari, tie ekrānā jānoklikšķina vienkārši zibenīgi, jo galveno balvu - mikseri cer vinnēt visa daudzmiljonu valsts. Un tak nemaz nerunāsim par turciņiem, kas pusdesmitos metas pie kompjiem, visu pa ceļam apgāzdami un tējas zemē izliedami! Tagad viss ir līdz tam, ka arī es katru vakaru sēžu, pielipusi ekrānam, un, sirdij gandrīz stājoties, vaktēju tos vella ciparus. Šovakar diemžēl nekā, manu mikseri atkal savāca kāds cits.
Nu un otrs notikums, protams, ir lielā Jaungada loterija. Pa ielām staigā skaļi taurējoši vīri un piedāvā iegādāties biļeti pa septiņarpus lirām. Nu un kā jau var iedomāties mans lasītājs, šādu biļeti esmu nopirkusi arī es. Jaungada naktī būs izloze, lielākais laimests - 15 miljoni eiro, un kopā ar turciņiem sapņojam, ko katrs par saviem miljoniem pirksim. Un ne jau nu tā mierīgi mēs te visi gaidām, jo turciņi (un tātad arī es) nemitīgi bažījās, vai tikai viņu biļete gadījumā nav viltota. Avīzes ir pilnas ar stāstiem par krāpšanas gadījumiem, un katrs sevi cienošs loterijas dalībnieks zina vismaz 5 slepenās pazīmes, kam uz viņa biļetes jābūt, lai naktīs varētu gulēt rāmi un bez murgiem par pīrāgu, kurš diemžēl aizkrīt garām. Es, protams, arī esmu izpētījusi savu biļeti - tā un šitā, pret gaismu un zem kaut kādiem īpašajiem stariem, vienu vārdu sakot, manai biļetei un maniem miljoniem viss ok!
28. decembris
Starp citu, melno tēju jau dzeru vairāk par pašiem turkiem. Dzeru visur un vienmēr, kur to piedāvā, katrā vietā vienu otru trešu, plus vēl uz vietas viesnīcā vairākreiz no savas lielās līdzpaņemtās kafijas krūzes un nevis no mazām glāzītēm, kā pienāktos pieklājīgam cilvēkam. Dzeru tik daudz, ka vienā brīdī turciņi sāk uztraukti aizrādīt, ka nu jau vienreiz pietiks.
30. decembris
Manā ikdienā ienācis jauns un svarīgs pienākums. Proti, aktīvi piedalos virtuālu ledus figūriņu taisīšanā kaut kādā turku saitā (kolektīvi cīnāmies pret globālo sasilšanu, ja vēl nav skaidrs). Kāds nevar ieteikt, ko taisīt labāk – smuku dārzeni vai tomēr to zvēriņu no Ledus laikmeta multenes?
31. decembris
Izskatās, ka būs balts un auksts Jaunais gads, ārā viss nosnidzis, un pirmo rītu pāri peļķei ledus. Tikko uzzināju, ka par svētku jautrību lielā mērā jāgādā būs katram pašam. Tagadējais pilsētas mērs esot tik reliģiozs, ka nekādas publiskas svinēšanas, ko vēl ne! Tā arī ir, pagaidām vienīgais, kas te ārēji liecina par svētku tuvošanos, ir iespēja lielveikalā iegādāties komplektu: rūķa cepuri no spīdīga, sarkana papīra, svilpi un mirdzošas brilles. Un nekur neviens rotājums, nevienas svētku gaismiņas, ne mazākās egles. Un arī šaut salūtus uz savu roku nedrīkst, bet papriekš jāiet pieteikties policijā. Jo savādāk šāvēju ar visām brillēm un svilpi tur nogādās piespiedu kārtā.
1.janvāris
Daudz laimes! Pusnaktī biju pilsētas galvenajā laukumā, kas, pretēji skeptiķu paredzējumiem, izrādījās pilns ļaužu. Jauno gadu gaidījām pēc pulksteņa ciparnīcas tornī, zvani nekur nezvanīja, neviens līdz divpadsmit skaļrunī neskaitīja. Redzēju salūtu, tas ir, ikurāt vienu slepenu raķeti. Skaļu ovāciju pavadīta, tā spelgdama uzgāja gaisā un turpat arī nodzisa neiedegusies. Viens bārs ārā bija iekūris ugunskuru, vismaz kaut kāda uguntiņa. Vai, nē, kā es aizmirsu - vēl spilgti bija izgaismots plakāts ar konservatīvo pilsētas mēru.
Jā, starp citu, mana vizīte Turcijā ir cauri. Biznesu tā arī nesākām, mana loterijas biļete izrādījās tukša, bet kurš bēdās par tādiem niekiem! Labāk jāaiziet uzvārīt tēju.
