Rīgā dikti sala

  • 8 min lasīšanai
  • 15 foto
Rīgā dikti sala, tāpēc pārvācos uz citiem platuma grādiem vecos kaulus pasildīt. Pēc četrarpus stundu lidojuma ar visiem saviem rudens/ziemas zābakiem kājās un truša puskažociņu uz rokas, piezemējos +25 grādos. Biju ieradusies Ēģiptē, Hurgadā – pilsētā starp Sarkano jūru un Arāvijas tuksnesi. Pirmais darbiņš viesnīcā – pārgērbties atbilstoši sezonai, paēst vakariņas un doties pie miera, klausoties cikāžu šūpuļdziesmās. No rīta – cibric, cibric – uz jūru prom, un plunkš! tajā iekšā. Peldos ar baudu sāļajā, siltajā ūdenī un nespēju noticēt, ka kalendārs rāda 5.martu. Pagrillējos saulītē, nopeldos atkal. Pagrillējos vēl. Sāk nākt klāt vietējie un piedāvā visādas izklaides tūristiem. Ne vairs grillēties, ne vairs ko. Jūtu, ka šādā ritmā pavadīta nedēļa manu trauslo psihi sadragās pilnīgi un galīgi. Savācu savas lupatiņas un pazūdu no pludmales. Par divām vietējām naudiņām nostopēju un sarunāju mikrobusiņu uz pilsētas centru (dzīvoju apm.15 km. no tā). Iekāpju busiņā un konstatēju, ka starp 12 jauniem, spēkpilniem arābu vīriešiem esmu vienīgā sieviete, pie tam ārzemniece, blondīne. Bet šie neko, tik acis bola. Aizbraucu līdz centram. Tur, visas dienas garumā nākas sastapties ar citas pasugas pārstāvjiem – uzbāzīgiem, nekaunīgiem, kas šīs savas raksturīpašības nemākulīgi maskē aiz pārmērīgas laipnības un izpalīdzības maskas. Gods kam gods, visi drusku buldurē angliski un krieviski, lielās, ka to pieprotot vēl 5-6 valodās. Jau agrāk, Marokā, biju paguvusi sagrāpstīt dažus vārdus arābiski. Tas šausmīgi noder! Tirgotāji rauj aiz rokas iekšā savos veikalos, piedāvā tēju, lūdz uzrakstīt kādu vārdu krieviski, latviski. Vienvārdsakot – muļķus ķer. Bet man aiz muguras citā arābu valstī gūtais rūdījums... Neskatoties ne uz ko – vakarā savelku izdzertās karkādes tējas bilanci – 9 lielās glāzes! Saskaitu dāvanas – 3 tuksneša rozes, ar kurām pagaidām nezinu, ko darīt, 1 papiruss, uz kura rakstīts mans vārds arābiski, un iegūtas arī plašas zināšanas par nosaukuma „Egypt” izcelsmi un citām lietām. Izrādās, ka senais šīs zemes nosaukums ir Masr, ko vietējie arī tagad sarunās lieto. Egypt vārdu zemei piešķīruši romieši un tas nozīmējot "zeme bez tikumiem", par ko ēģiptieši ir makten apvainojušies. Vienā bodītē pavadīju visu karsto dienas vidu – tās saimnieks centās mani izklaidēt, kā nu mācēdams, kaut gan uzreiz skaidri pateicu, ka naudas man nav un neko nepirkšu. Atgriezusies viesnīcā – satieku savu gidu Saīdu un pierakstos uz visādām ekskursijām. Priecē fakts, ka saplānoju tās pareizā secībā. Uzreiz jāsaka, ka nekādas lētākās tūrisma firmas pa pilsētu nemeklēju, iztiku ar to pašu Tez-tours piedāvājumu. Viesnīcā, kurā dzīvoju, izvietots arī tirdzniecības centrs. Tādējādi, lai tiktu uz jūru, pilsētu, vai vienkārši pastaigāties, nākas doties garām veselai rindai veikaliņu, pie kuriem dežurē to saimnieki un pārdevēji. Parādoties baltajai sievietei, sākas milzu troksnis, jo katrs no viņiem cenšas kaut kā piesaistīt šīs bālģīmes uzmanību. Pārsvarā lepni viņiem soļoju garām, atbildot tikai uz visparastākajiem jautājumiem, taču vienā bodītē iegāju, lai apskatītu apavus. Izpētes, pielaikošanas un pirkšanas procedūra izvērtās uz 3 stundas ilgu pasākumu, ieskaitot, protams, atkal sarkanās tējas dzeršanu, politikas, reliģijas, sadzīves un citu problēmu apspriešanu, privātās dzīves iztirzāšanu utt. Rezultātā – naudu par pirkumu jauniegūtajam draugam Ahmedam aiznesu tikai nakošajā dienā, jo viņš ir mans draugs un man uzticas vairāk kā pats sev... Vēl vienā bodītē iegūstu sev krievu valodas skolnieku, kuram laboju mājasdarbus... Par to – atkal daudz sarkanās tējas, ilgas sarunas 3 valodās un dāvana – jaukas krellītes ar gliemežvāku gabaliņiem. Kopš šīs dienas man ir problemātiski iziet no viesnīcas, jo šie abi ērgļi, tiklīdz mani ierauga, tā pamet visu biznesu un jož man pakaļ, vai rauj aiz rokas veikalā. Taču arī es izstrādāju savu stratēģiju pret viņiem un vis ir o.k. Pēc vēl vienas dīkā murrāšanā pavadītas dienas, jau no paša rīta pēc mums ierodas gids Muhameds. Apbraukājam vēl dažas viesnīcas, salasam pilnu autobusu bālģīmju un tad jau esam klāt kuģīšu piestātnei. Katram pa maskai ar trubiņu, katram pa peldpleznu pārim, un piedzīvojumi var sākties. Stundu pavadam uz kuģīša klāja, grillējoties saulītē, fočējoties un pat papriecājoties par delfīniem, kas ik pa brīdim parāda mums savas muguras. Tad kuģeļa dzinējs tiek apturēts un visi, pleznām āvušies un trubas mutē cieši satvēruši laižas iekšā dzidrajā ūdenī. Šī stunda paiet zibenīgi. Skatīt savām acīm koraļļu rifus, krāsainās zivtiņas, puscaurspīdīgās medūzas, jūras ežus ar neredzēti garām adatām – tas vienkārši ir kaifs. Attopos, ka esmu aizpeldējusi nejēdzīgi tālu no kuģa, uz tā atgriežos pēdējā. Vēl pēc brīža nonākam uz Paradīzes salas. Nezinu, kā izpratnē par Paradīzi varētu saukt smilšu un akmeņu kaudzi, kur nepastāv nekādas dzīvības formas... Ieturamies, grillējamies, peldamies, fočējamies. Muhameds man noorganizē personīgo ekskursiju uz attālāku pludmali, lai palielītos, kādas te smalkas smiltis. Man – pārsteiguma nekāda, izstāstu, ka mums Latvijā, visa jūras piekraste tāda, kāds šis te mazais pleķītis. Sāk celties vējš. Ar laivu līdz kuģītim – tas tik ir piedzīvojums. Trakā tauta, tiklīdz sajūt, ka ar laivas sānu vairāk vai mazāk esam pietuvojušies kuģa pakaļgalam, visi kā aitu bars, lec kājās un gāžas uz kuģi. Labi, ka mēs – dažas atjautīgas latvietes, atsēžamies uz laivas pretējā borta, tādējādi noturot laivu normālā stāvoklī. Atpakaļ tiekam samērā normāli, kuģi gan stipri šūpo, bet zivis tomēr nebaroju. Nākamā diena paiet atkal laiski murrājot, tikai šoreiz – ēnā, jo miesa, neskatoties uz visu smērēšanos ar specsmērēm, ieguvusi rozā sivēntiņa nokrāsu. Tā kā pārcepusies neesmu, jūtos labi, ik pa brīdim nopeldos, ik pa brīdim atgaiņāju uzmācīgos mazos, melnos kavalierus, kas piedāvā taisīt pīrsingu, pīt bizītes, veikt hennas tetovējumus utt. Vakara pusē satiekos ar gidu Muhamedu, dodamies uz pilsētu. Viņš ir sajūsmā, kad uzzin, ka es jau pirmajā braucienā esmu pratusi nodiņģēt cenu uz 2 LE, jo parasti no ārzemniekiem izspiežot pat 5 LE. Tā kā vējš arvien trakāk pieņemas spēkā, sēžam kafejnīcā, runājam par dzīvi. Uzzinu, ka Hurgada valsts iedzīvotāju acīs ir baigā miskaste, jo te sapulcējas strādāt tie, kas grib ātri un ne visai godīgi tikt pie labas naudiņas. Tāpēc, ja gribu iepazīties ar īstajiem ēģiptiešiem, man jādodas uz Aleksandriju, kas nav uz tūrismu orientēta pilsēta. Viņš lūdz, lai es nekādā ziņā pēc šeit sastaptajiem „ielas cilvēkiem” nespriežu par visu tautu. Tuvojas pusnakts, Muhameds mani pavada atpakaļ uz viesnīcu. Pēc pusstundas es, Miša no ŅižņijNovgorodas un vēl 2 krieviņi no Tjumeņas, sagaidam viesnīcas vestibilā gidu Ahmedu, kopā ar viņu sēžamies autobusā un atkal vācam tautu no citām viesnīcām, kāmēr tas pilns. Kādus 10 kilometrus aiz Hurgādas noparkojamies kopā ar citiem tūristu autobusiem. Uzzinot, ka gaidīsim līdz pl.3.00 vēl pusstundu, kāmēr sabrauks visi Kairas iekarotāji, izkāpjam no autobusa. Visapkārt tuksnesis. Pūš vējš. Smiltis iet pa gaisu. Starp smilšu vērpetēm ieraugam, ka ik pa desmit metriem, pēcpuses pret mums pagriezuši, stāv mazi melni vīreļi bruņuvestēs, ķiverēs un ar automātiem plecos. Nosedz mūs pa visu perimetru... Meitenēm pat nespīd aiziet tuksnesī pačurāt... Esam savākušies ap 40 autobusi. Tieši trijos karavāna startē. Visi iekārtojamies uz čučēšanu, jo ceļš ir gluds (gandrīz autobānis), autobusam gaita līgana. Taču – lai šoferīšiem nebūtu garlaicīgi un nenāktu miegs, viņi sev organizē savas izklaides: ik pa brītiņam cits citu apdzen, brauc blakām, zigzagos, viens otram uzsignalizē un ar roku „pielabo” blakus braucošā autobusa aizmugures skata spoguļa leņķi. Līdziedoto brokastiņu arī paēdam gandrīz zem automātu stobriem. Tajā vietā, kur jābūt saulei, caur dzeltenu smilšu mākoni redz tādu blāvu punktiņu... Kairā nonākam bez ekscesiem. Pie mākslas muzeja fočējamies, tad visas kameras saliekam vienā maisā un dodamies muzejā iekšā. Daži, protams, ir atjautīgi un tur fotografē ar saviem mobilajiem. Es nē. Man nav. Būtībā, te jau nav ko stāstīt. Ekskursija ir ekskursija. Braucam no viena objekta uz otru. Skats pa labi, skats pa kreisi – smaržīgo eļļu rūnīcas bodīte, piramīdas, Sfinksa, juvelieru bodīte... Par šo pasākuma daļu ir lasīts tik daudz,ka nekādā ziņā negribu atkārtoties. Visur grozāmies, visur bildējamies. Atpakaļceļā mūs neviens īpaši neapsargā, autobusi barā vairs nebrauc. Viesnīcā pagūstam uz pašu vakariņu noslēgumu. Nākošā dienā ap pusdienlaiku man ierodas pakaļ atkal viens Ahmeds. Šodien dodos tuksnesī viņa vadītajā džipā. Pats brauciens ir samērā ekstrēms, taču ekskursija beduīnu ciemā pārspēj visas cerības. Tik daudz jaunu, šokējošu iespaidu! Atpakaļ braucot, jau pilnīgā tumsā un aukstumā, pamanamies uz akmens pārsist 2 riepas. Labi, ka braucam pirmie, pārējie džipiņi sastājas puslokā un ripuļi ātri ir nomainīti. Auksts pēc suņa. Labi, ka smilšu vētra beigusies. Viss, ko sapratu šodien, nekad negribētu būt beduīniete un dzīvot tuksnesī, kur vasarā dienā ir līdz +60, bet naktī pat 0 grādu... Otrā rītā pamostos un konstatēju, ka sāp pēcpuse. Nu jā, kā nesāpēs, ja pie beduīniem devos arī izjādē ar kamieli. Pēdējā diena. Izrakstos no viesnīcas, mantas nolieku Mišas numurā. Viņš gan ir stipri saulē apdedzis, taču varonīgi dodas man līdzi uz pilsētu – atkal par 2 naudiņām no deguna. Visu dienu klaiņojam, diņģējamies, andelējamies, apsmejam tos „babajus”, kam uzdodamies par vīru un sievu, lai man šis pārbaudījums būtu vieglāks. Patiesībā – lieliski pavadīts laiks, arī visa naudiņa iztērēta. Arī no viesnīcas līdz autobusam mani pavada vairāki pavadoņi, daži pat pamanās ar mani sabučoties uz abiem vaigiem (arābiem gan nav pieņemts sabiedriskā vietā skūpstīt sievieti), taču bučas uz vaigiem ir draudzības apliecinājums. Secinājumi. Laikam nekad mūžā vairs nedzeršu karkādes (vai sarkano) tēju. Arābu vīriešiem pārsvarā dominē trīs personvārdi – Ahmeds, Muhameds, Abdula, dažreiz pa retam trāpās kāds Saīds, Valīds, vai kaut kas tik pat lirisks, bet patiešām, tas ir reti!!! Hurgada ir pilsēta, kurā 75% pamatiedzīvotāju ir neprecēti vīrieši. Tādi viņi arī tur staigā – pārgribējušies... Tāpēc daudzas sievietes no Krievijas tur arī brauc. Par visu, izņemot medikamentus un maizi, ir jādiņģējas. Nevajag baidīties, ja no pilsētas centra braucot uz viesnīcu ar mikroautobusu, pusceļā šoferis liks izkāpt un pārsēsties citā busiņā. Ar finansēm viņi paši tiks galā, bet visi busiņi tik tālu braukt vienkārši nav izdevīgi. Tā ir sava sistēma. Par cenu ar šoferi jāvienojas pirms iesēšanās braucamajā, savukārt naudu labāk atdot, tikai izkāpjot. Biļetes vai čekus negaidiet!!! Ja sanāk domstarpības, jāpiedāvā kopīgi vērsties pie policijas. Vēloties kaut ko nopirkt, nevajag izrādīt sajūsmu vai milzīgu ieinteresētību par kāroto preci. No tirgotāja nosauktās sākumcenas ātri jāaprēķina 1/3 vai pat 1/4 daļa un to arī jānosauc par savu sākumcenu. Tad lēnām, pa solītim, tirgotājs laiž cenu uz leju, pircējs pa vēl mazākam solītim atļaujas pakapties pretī. Ideāli samaksāts ir tad, kad pārdevējs ir ar mieru pārdot, bet šķiet, ka viņš ir dusmīgs un negūst nekāda prieka no šā darījuma. Tad ir skaidrs, ka nav pārmaksāts. Ja šis zellis plati un saulaini smaida un saka, lai nāk vēl, un, nedod’ Dievs, saka, ka esi dienas labākais pircējs, tad skaidrs, ka esi ticis pielīdzināms citiem bālvaidžiem lohiem, kas neko nejēdz par tirgošanos. Ēģiptē, tāpat kā citās arābu valstīs, pagaidām par sabiedrības veselību nerūpējas. Vīrieši smēķē visur – veikalos, iestādēs. Var teikt, ka svaigu gaisu bieži plaušās neievilksi. Sievietes gan nemanīju smēķējam. Arī auto izplūdes gāzu koncentrāciju izskatās, ka neviens īpaši nekontrolē. Braukā te tādi melno mākoņu radītāji, ka baisi metas skatīties. Dzeramais ūdens ir jāpērk pudelēs. Tas šķidrums, kas tek no krāna, it kā ir ūdens, bet nedrīkst to pat tuvināt mutei... Pat zobus ieteicams tīrīt, izmantojot dzeramo ūdeni. Pretējā gadījumā var ātri iegūt žiglas kājas un intereses zudumu par gastronomiju. Visā Hurgadā plaši tiek izmantots atsāļots jūras ūdens, jo saldūdens rezerves ir absolūti nepietiekamas strauji augošajai pilsētai. Gar visu Sarkanās juras piekrasti apm.30-40 kilometru zonā ir mirušais tuksnesis. Tas nozīmē, ka nav sastopamas nekādas dzīvibas formas – ne kukainīši, ne zāles stiebriņš. Visi krāšņie zaļumi, puķes, palmas, citi laksti, arī zālāji, šeit ir nez no kurienes atvesti un sadēstīti tāpat atvestā zemītē. Pie dzīvības šis zaļums turas vienīgi pateicoties ļoti intensīvai laistīšanai. Lai kā nedēļas laikā izkalst baltā cilvēka āda, lai cik sāļš siers tiktu pasniegts ēdienreizēs, lai cik uzmācīgi un neciešami te ir daudzi ļautiņi, nez kāpēc šī zeme pēc laika atkal vilina. Saule, jūra, smiltis, palmas, bugenvilijas, un pat prātiņā apdalītā sētnieka neviltotais smaids – viss liek šo zemi atcerēties ar prieku, ar domu, ka vēlreiz tur jāatgriežas. P.S. Manā albūmiņā - MARTA SĀKUMĀ-SILTĀ VASARĀ ir apskatāmas arī dažas bildes no šī pasākuma. Drusku vairāk - http://fotki.lv/?x=OS5RKFxDRy06RDxIU1M5LlMoXEdURlhHUlM5LlIoXEBTR1ZC Laikam jāpiezīmē, ka Ēģiptē biju tieši pirms gada. Bet cik zinu, Hurgada vēl joprojām atrodas turpat...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais