Ceļojums starp divām sētām.( II )Asunsjona-Sjerra Grande /PAR/ARG
|
Mareks Mūrmanis
|
2.daļa
ARGENTĪNA.Provinces Formosa un Chaco. Vējamātes untumu varā. Esmu veiksmīgi ticis vaļā no slimošanas un guļošajiem policistiem. VIP personas statusā šķērsoju Paragvajas - Argentīnas robežu. Tas jau kļūst par patīkamu tradīciju. Par sliktu tradīciju iebraucot Argentīnā kļūst pretvējš. Vējš pūš tieši sejā pirmās 4 dienas, kuru laikā šķērsoju Formosas provinci, kura bez jau ierastajām govīm, izceļas ar miljoniem palmu, kuras vietējie droši vien nevērtē augstāk kā latvieši alkšņus. Turpinās arī problēmas ar riteni, kuru dēļ negribīgi iegriežos Formosas pilsētā. Formosa negaidīti pārsteidz - pēc haotiskās Asuncionas un citām mazākām, bet ne mazāk haotiskām pilsētām, gan Urugvajā, gan Paragvajā, gan Argentīnā Formosa izceļas ar plašām ielām, koku alejām, vairākus hektārus lielu parku pilsētas centrā un minimumu burzmas glīti saplānotajās paralēlajās un perpendikulārajās pilsētas ielās. Acīmredzot, pilsēta uzcelta ļoti strauji, tāpat kā citas mazākas pilsētas tuvākajā apkaimē. Pirmo reizi Argentīnā satieku kādu vietējo kurš runātu angliski, vietējā angļu valodas skolotāja izdzirdējusi, ka es (jau simto reizi) atvainojos par minimālajām spāņu valodas zināšanām, sajuta nepārvaramu vēlmi vienkārši parunāties. Formosā esot ekonomiskais pagrimums, acīmredzot arī tāpēc ceļš pa kuru braucu ir patukšs.
Par nelaimi uz ceļa ir daudz beigtu čūsku un arī dažas dzīvas - viena pat liek man celt kājas gaisā un nikni šņāc, kad es braucu garām. Vispār savvaļas dzīvnieki kautkā pamanās izdzīvot šajā elektrisko ganu, dzeloņdrāšu un vienkārši sētu murskulī - čūskas, bruņneši, lapsas, ķirzakas, man nezināmi palieli grauzēji, daudz putnu (vienīgie kurus redzu dzīvus, pārējos pārsvarā beigtus uz ceļa). Beigtās čūskas uz ceļa, liek domāt ka ceļmalās ir vēl vairāk dzīvu (pārbraucot pāri visai Austrālijai - slavenai čūsku zemei neredzēju nevienu, ne dzīvu ne beigtu), un atkal esmu spiests apmesties lētos hotelīšos.
Mazajās pilsētiņās kurās iegriežos vai nu pameklēt internetu, vai nu pielabot riteni, vai nu pārnakšņot, kļūstu par vietējo slavenību - gandrīz visi uz mani skatās, kāds ar interesi, kāds ar aizdomām. Iejukt barā nepalīdz arī mani gaišie mati - te gandrīz visi ir tumšmataiņi.
Margarita Belen, kur iegriežos pārnakšņot, tā arī neatrodu nevienu viesnīciņu, visi tikai rausta plecus, bet kad jau dodos arā no pilsētiņas viena ģimene piedāvā palikt pie viņiem, pie reizes atrod man velomehāniķi (palīdz minimāli) un internetu (meils draugiem „hei, es vēl kustos” un pēdējie Dinamo Rīga rezultāti). Beatrise - tā sauc saimnieci pie kuras apmetos, daudz izceļojusies pa visu Argentīnu sniedz daudz vērtīgu padomu (cik nu es spēju saprast) par ceļiem un pilsētām. Šo to no tā pat taisos izmantot. Vienīgā nelaime, ka viņa notur mani par biezo un noplēš kā par divām naktīm lētā hotelītī. Nākošā diena (svētdiena) atved mani uz Prezidentica de la Plaza. Dienas gan man jau sen sajukušas un to ka ir svētdiena netīšām uzzinu vēlāk. Par mani (jau kuro reizi) ieinteresējas vietējais policists. Uzzinājis par manām problēmām ar riteni, viņš kaut kur aizbrauc - kā vēlāk izrādās uz attālāku velobodi, kura protams svētdienā ir ciet. Tas gan viņu neattur un noskaidrojis kur dzīvo vietējais velomehāniķis viņš aizved mani pie viņa, kā tādu deputātu. Velomehāniķis gan atkal palīdz minimāli. Vispār ja šis ceļojums ieilgs (uz ko ļoti ceru) riteni nāksies vai nu pirkt jaunu vai nu pamatīgi saremontēt - nomainīt pedāļus un centrālo asīti. Uz atvadām policists vēl novēl man laimīgu ceļu “Buen viaje, Ruso”. . Šeit daudzi cilvēki par tādu Latviju nav dzirdējuši (es gan vairāk esmu pārsteigts par tiem, nebūt ne dažiem, kuri tomēr zin), tāpēc stādoties priekšā bieži vien jāprecizē - Sovjeto, +/- Ruso. Vēl daži jauc Latviju ar Lietuvu, laikam tāpēc ka leiši viņus nesen apspēlēja pasaules čempionātā basketbolā. Kad nogriežu no RUTA 11 uz RUTA 16 vējamāte man beidzot uzsmaida un braucu jau cienīgos 120-150 km dienā. Pēdejā naktsmītne Chaco provincē man sanāk Villa Berthet - te par mani šefību uzņemas vietējie puikas, kādi 10 gabali, vadā mani pa visu pilsētiņu, tai skaitā pie savas angļu valodas skolotājas, tā teikt, lai noskaidrotu, ko tad augstajam viesim vajag, un beigu beigās atrod man gan internetu (Dinamo zaudēja, bet es joprojām sveiks un vesels), gan lētāko viesnīcu visā Argentiinā (3ls).Vēl viena diena uz patīkami nenoslogotā ceļa RUTA 95, cauri kokvilnas laukiem, un esmu Gato Colorado, jau Santa Fe provincē.
Maršruts Formosa un Chaco provincēs. Clorinda- Formosa- Resistancia- Prezidentica de la Plaza- Quitilipi- Villa Berthet- Villa Angela- Gato Colorado. 688 km. Kopā 2396km.
ARGENTĪNA. Santa Fe province. Miestiņi un pilsētiņas.
Lielisks vējš tieši mugurā turpinās arī Santa Fe provincē, Diemžēl tikai vienu dienu un tikai līdz 15-iem, kad debesīs parādās negaisa mākoņi. Negaiss te var uznākt pēkšņi, no, kā liekas tīri mierīgām debesīm. Vēl pāris stundas pabraucu, un kad jau liekas ka tikšu cauri sveikā, pēkšņi sāk līt, vēl pēc pāris minūtēm jau pamatīgi gāž, vēl pēc dažāam minūtēm sākas pērkons un zibeņi un visbeidzot arī krusa. Cik pēkšņii sācies negaiss tik ātri arī pāriet. Nobraucu vēl kilometrus 10 un jau spīd saule.
Jau vēlu iebraucu Tostado pilsētā, kur man klāt pienāk cilvēks ar diktofonu, viņš esot vietējais radio dīdžejs un vēlas mani intervēt. Nelīdz manas atrunas, ka mana spāņu valoda ir “poco, poco”(biški, biški). Tad nu šajās 5 minūtēs vairākkāgi izlietoju visu savu spāņu valodas krājumu. No šīs intervijas Tostado iedzīvotāji uzzināja (vismaz man tā liekas), ka es esmu Mareks no Latvijas (ex-Sovjeto) ar riteni apbraukāju Dienvidameriku, no kautkurienes, caur citurieni esmu ieradies šeit un taisos doties vēl kaut kur citur, ka Argentīna ir bueno (forša) un ka argentīnieši arī ir bueno.
Spēcīgs pretvējš turpinās arī nākamajā dienā, vējš ir tik spēcīgs ka lielāko dienas daļu braucu 8-10 km/h, bet, brāzmās un brīžos, kad ceļs pagriežas tieši pret vēju, faktiski nespēju pamīt vispār. Jau pēc nobrauktiem apmēram 35km, domāju mest mieru, tomēr saņemos un nominu vēl tik pat. Nākošajā dienā sāp elkoņi no riteņa valdīšanas. Brīžos, kad pūš sānu vējš, tas prasa pamatīgu piepūli.
Tā, kā ar tik lēnu kustēšanos nebiju rēķinājies, nākamajā dienā nākas iegriezties pāris sīkākos miestiņos, lai uzpildītu pārtikas krājumus. Visur mani pavada izbrīnīti un aizdomīgi skatieni. Visbeidzot, miestiņā Los Avispas atrodu maziņu veikaliņu. Arī šeit mani pavada aizdomīgi skatieni (nav brīnums, iespējams esmu pirmais citplanētietis, kurš šeit iegriezies visā ciema pastāvēšanas vēsturē), tomēr, tiklīdz sāku runāties ar cilvēkiem, visi kļūst draudzīgi un izpalīdzīgi. Veikalnieks pat uzcienā mani ar glāzi auksta alus, kamēr es pie veikaliņa ēdu saldējumu.
Gandrīz visu Santa Fe provinci un arī daļu Chaco braucu pa mazajiem celiņiem, tikai retu reizi izbraucot uz galvenajiem, lai pārliecinātos, ka, doma braukt pa mazajiem ceļiem bija pilnīgi pareiza. Mazie ceļi gan bieži vien ir draņķīgas kvalitātes, toties patīkami tukši. Pirms Rafaela esmu spiests uz kilometriem 25 uzbraukt uz lielā ceļa, kurš stipri atgādina RUTA 14 pa kuru braucu pirms dažām nedēļām. Satiksme ir tik intensīva ka lielāko daļu ceļa braucu pa ceļmalas zālīti, ik pa brīdim zaglīgi uzšmaucot uz lielā ceļa, lai pēc pārsimts metriem atkal lektu nost. Kilometrus 5 pirms Rafaelas paspēju šķērsot dzelzceļu pirms lēna un gara vilciena, kas ļauj man mierīgi tikt līdz pilsētai. Argentīnā pirms dzelzceļiem uz ceļiem šlagbaumu parasti nav, mašīnas turpina šķērsot dzelzceļu arī bīstami tuvu vilcienam.
Visās šajās trijās provincēs „nav reljefa” - vieni vienīgi līdzenumi, lielāko daļu dienas nevaru īsti saprast vai braucu bišķi pret kalnu vai tomēr bišķi no kalna. Santa Fe ir vairāk kopīga ar iepriekšējām provincēm nekā atšķirīga. Vienīgi te ir baltas ceļmalas no tuvējiem kokvilnas laukiem. Te tāpat uz ceļiem ir ceļazīmes ar atgādinājumu „Malvinu salas pieder Argentīnai”, domājams nosaukumu Folklendu salas te reti kurš ir dzirdējis.
Laika apstākļi agrā pavasarī atgādina karstu Latvijas vasaru, tikai ar pavēsiem rītiem. Diena pamazām iesilst un temperatūras maksimums ir ap 5-iem pēcpusdienā. Smago mašīnu šoferi karstajās stundās mēdz nobraukt ēnā un atsāk braukt tikai vēsajā pievakarē.
Pēc nobrauktiem 2880 km, jau tuvojoties Cordoba provincei, satieku divus holandiešu riteņbraucējus - pirmos šajā ceļojumā. Viņi ar riteni brauc no Kusko (Peru), jau nobraukuši 4,6 tūkst. km un ir bēdīgi, ka viņu ceļojums drīz beigsies - turpat kur sākās manējais - Montevideo. Apmainamies ar informāciju par tuvāko apkārtni. Es iesaku viņiem nebraukt uz lielajiem ceļiem, kā arī pastāstu, ka līdz pašai Montevideo ap ceļu būs sētas. Viņi man – ka, kalnos sētu neesot, par ko jau biju sācis šaubīties.
Maršruts Santa Fe provincē: Gato Colorado-Tostado-San Cristobal-Rafaela-Fryre(jau Cordoba provincee). 492km. Kopā 2888 km.
ARGENTĪNA. Cordoba province, kuru gandrīz nepamanu.
Vēji mani pietiekoši ir bremzējuši, lai saprastu to, ka tad, kad viņi beidzot pūš mugurā tas jāizmanto pēc pilnas programmas. Pirmajās trīs dienās minu 176-233-151km, un Cordobu tā arī nebūtu pamanījis, ja vien pēc tam trīs dienas nebūtu gliemeža gaitā dabūjis mīt pret vēju un lietu. Maz fotografēju – dienās, kad vējš ir mugurā, negribas tērēt laiku (brīžiem minos ar ātrumu virs 30 km/h). Savukārt, pauzēs nesaprotu ko te lai fotografē - kārtējās govis, kārtējais iekoptais lauks vai mazpilsēta (parks centrā, piemineklis kādam ģenerālim (San Martinam visbiežāk), baznīca), kuras nosaukums bieži vien aizmirstas vēl pirms izbraukšanas no tās un citas vietas kuras, tikpat labi varēja būt pirms 100-200 vai 500 kilometriem. Gribas vairāk brīvības -šeit visa „mana zona” ir metri 20 uz abām pusēm no ceļa, tālāk sēta, pārsvarā elektriskā. Arī cilvēki šeit, protams, apmēram tādi paši kā iepriekš - visur mana ierašanās rada izbrīnu („neatslābinies, neatslābinies, turpini bolīties” gribas pateikt ļoti bieži). Bet, vispār cilvēki sirsnīgi - pāris fermeri uzcienā mani ar apelsīniem un mandarīniem, ja es ko jautāju -par ceļu, internetu (Dinamo iepriecina arvien vairāk, bet man viss pa vecam) vienmēr labprāt palīdz. Te joprojām “nav reljefa”. Mana spāņu valoda arī necik nav uzlabojusies, bet tas nevienu te neuztrauc.
Maršruts Cordoba provincē: Freyre- San Francisco- Las Varillas- Bell Ville- Canals- Laboulaye-Serrano- Huinca Renanco- Realico (jau La Pampa).683km. Kopā 3571 km.
ARGENTĪNA. La Pampa province.
Priekšējā! Aizmugurējā! Abas!! Tie ir populārākie atbilžu varianti uz pirmo dienas jautājumu ”Cik un kuras riepas pa nakti ir izlaidušas gaisu” Variants- neviena- pagaidām figurē visretāk, labākais variants pagaidām bija: “Priekšejā tā kā bišķi ir palaidusi, bet uzpumpē un vari laist”. Jau sākot no Cordoba provinces beigām uz ceļiem vairs neredz beigtās čūskas un varu atkal mierīgi apmesties teltī. Daļa koku, krūmu un zāles te savu eksistenci nodrošina ar dzelkšņiem, dzeloņiem, ērkšķiem un citiem līdzekļiem, kuri pilnīgi mierīgi var pārdurt riepu. Situācija īpaši neuzlabojas arī tad, kad pēc pāris šādiem rītiem, riteni uz noskatīto teltsvietu sāku nest nevis stumt. Steidzami iepērku vēl vienu kameru un 16 ielāpus.
Vispār, ja nebūtu nepārtrauktu problēmu ar riteni, ar cilvēkiem kontaktētos uz pusi mazāk. Pilsētiņā Eduardo Castex mani pa visu pilsētu (kādiem 5 veloveikaliem) izvadā vietējais pensionārs, lielākā daļa gan ir ciet, tomēr sadarbojoties ar vēl vienu vīru gados, izdodas vienu veikalnieku pierunāt paņemt virsstundas. Bijušais profesionālais riteņbraucējs nedaudz palīdz (uz kādiem 500km).
Province ar visnotaļ cerīgo nosaukumu sākumā ne īpaši atšķiras no Cordoba, bet, apmēram, ap vidu strauji mainās - sākas nelieli kalniņi, kā Urugvajā un Paragvajā (un Vidzemē) un daži pat tādi kurus Vidzemē vairs neieliksi. Lauksaimniecība pazūd (ceļmalā tikai necili koki un krūmi), govis gan turpinās, tāpat kā Austrālijā, tās ir spējīgas eksistēt jebkādos apstākļos. Redzu pāris strausus, vienu lapsu un bruņnesi (dzīvus - beigtu te ir krietni vairāk), tomēr fotografēt viņi sevi neļauj, drošības pēc cienīgi aizlaižas.
Vienīgo kaut cik lielo pilsētu - Santa Rosa, lepni apbraucu pa apvadceļu. Miestiņi un pilsētiņas te jau ir jūtami tālāk viens no otra, pat krietni pārti 100km, tā kā pārtika (galvenokārt dzeramais – neviena, kaut cik skaidra strauta vai upes te vēl nav bijis) jāņem līdzi jūtami vairāk. Vispār, pamazām parādās tas, dēļ kā es arī te braucu. Vēl tikai sēta, sēta, sēta...
Maršruts La Pampa provincē: Realico- Eduardo Castex -Santa Rosa- Peru- La Adela. 479 km. Kopā 4050 km.
Argentīna. Rio Negro province. Atpakaļ pie okeāna.
Tiko nominis vienu tukšu ceļa posmu līdz La Adelai, šķērsoju Rio Colorado un metos iekšā nākamajā tukšajā posmā līdz General Conesa. Krūmājs kļūst arvien pašķidrāks. Pat visur esošās govis manāmas vairs tikai retu reizi. Izskatās, ka sētas cenšas aizsargāt ceļu. lai krūmi „neuzskrien” arī uz tā. Vēl viena tāda pati diena un es esmu pie okeāna –San Antonio Oeste. Nominu vēl nelielo ceļa gabaliņu līdz Las Grutas. Kartē ceļš iet tieši gar okeānu, bet, dabā okeānu redzu tikai pāris reizes. Toties Las Grutas tas ir pilnā apmērā un nekautrējas demonstrēt savu spēku, esmu tik fascinēts, pēc cīņas ar sausajiem krūmājiem, ka vienkārši nosēžu pie okeāna kādu stundu. Ir tikai pusdienlaiks. Paskatos uz ceļu, pa kuru man it kā būtu jābrauc tālāk, bet, ne kājas ne prāts neklausa. Šodien palikšu tepat un vienkārši slinkošu. Las Grutas man atgādina miniatūru Austrālijas Darvinu. Katra otrā māja jūras krastā ir viesnīca, klusas gājēju ieliņas, tūristiem domāti veikaliņi un tirgus letes.
Man neviens nepievērš uzmanību un neskatās kā uz citplanētieti, jauki iejūku burzmā, atrodu ātru internetu un nosūtu uz mājām bildes.
Daudz netrūkst, lai nākamajā rītā, paliktu te uz vēl vienu dienu. Skatos uz okeānu, pēc tam uz krūmiem ar attāliem negaisa mākoņiem. Tomēr braucu. Vispār, dažkārt nācās pateikt sev „Netrako, neviens tevi ar pātagu nedzen, šis ir tavs ceļojums, gribi brauc – negribi nebrauc, kaut vai sēdi uz ceļa”. Negaiss visu dienu lavierē man riņķī, bet, vakarā tomēr uz pusstundu panāk pēc pilnas programmas – ar lietusgāzi, pērkonu, zibeņiem un krusu – iespējams, pēdējo tuvākajā laikā.
Maršruts – Rio Negro provincē. Rio Colorado – General Conessa – San Antonio Oeste – Las Grutas – Sierra Grande. 466 km. Kopā 4516 km.
turpinājums sekos ...
