Ceļojums starp divām sētām.( I ) Montevideo-Asunsjona. URU/ARG/PAR
1.Daļa. Ieskrējiens.
Burtiski pāris vārdos par šo ceļojumu.
Šobrīd, kad veikta pirmā daļa, man joprojām nav zināms kur, kad un kā šis ceļojums beigsies. Biļetes atpakaļ nav, arī nekādas lielās naudas, lai uzdzīvotu, man nav – viss uzlikts uz vienu kārti, un, tad jau redzēs...
Šeit jūs neizlasīsiet par populāriem tūrisma objektiem, muzejiem, izklaidēm u.t.t. šis ceļojums būs par vietām, kur tūristi iegriežas reti. Vairāk tās būs ceļmalas piezīmes no neitrāla novērotāja, kurš visu informāciju iegūst ar acīm, ausīm un degunu, nevis no Google vai Wikipedia. Un tas viss ar mikroskopiskām spāņu valodas zināšanām.
Un ar velosipēdu...
Aiziet!
Urugvaja. Valsts aiz sētas.
Nav īpaši svarīgi, kā un kādu iemeslu dēļ, es attopos Montevideo, bet, te nu es esmu. 10.septembrī 10-os no rīta. Gaidu Luciju, mana drauga Guntara paziņu pa fotografēšanas līniju. 10-os veras vaļā arī veloveikals, pie kura mums bija norunāta tikšanās. Te gaida diezgan liela vilšanās – visā Montevideo (apmēram divas Rīgas) nav nevienas normālas velosomas.
Veikalnieks izdara visu iespējamo šajos apstākļos un 11.septembrī sākas mana ceļojuma “izstrādes daļa“.
Par Montevideo daudz neko neteikšu, nepatīk man tik lielas pilsētas un viss. Vispār pārtikas cenas ir, apmēram, Latvijas līmenī. Atkritumus, nez kāpēc, izved ar zirgu pajūgiem (redzēju četrus, tā kā sakritība tā nav).
Urugvajas lauki reljefa ziņā atgādina Vidzemi – nelieli kalniņi, visu laiku augšā, lejā, maz taisnu posmu. 99% ap ceļu sēta. Lielākoties aiz tās ir govju ganības, retāk aitas vai kultūraugi. Cilvēki diezgan atturīgi, bet, ja prasīsi, noteikti palīdzēs. Teltsvietu atrast grūti, bet, ne neiespējami – līdz sētai parasti ir metri 20- 25, pa vidu šad tad trāpās kāds koku pudurītis, aiz kura tad arī nomaskējos.
Aiz viena šāda pudurīša mani tomēr pamana vietējie. Izeju pretī – ciemiņi, izrādās, vietējie policisti (komplimenti par vanaga aci– tā bija mana labākā slēptuve Urugvajā, pie tam, telti vēl nebiju uzslējis). Piestājuši aiz tīrās ziņķārības. Tā arī 10 minūtes sarunājāmies katrs savā valodā.
Aptuvens dialoga kopsavilkums.
Policija: “Hola Amigo! Tev taču telti labāk celt šeit”.
Es: “Paldies, es par to padomāšu un vispār, paldies par apciemojumu”.
Ap Paysandu sākas problēmas ar riteni. Pašā pilsētā tās atrisināt nevar, sūta viens pie otra, kas vēl pārklājas ar vietējiem pusdienlaikiem (no 12–14 vai pat 16-iem). Tas man apnīk un es dodos uz Argentīnu – cerībā, ka pirmajā, lielajā pilsētā -Concordia- būs kaut kas labāks.
Robežu bez problēmām (viltīgi, apejot mašīnu rindu, un tēlojot muļķi –“a, kur te ir velosipēdistiem paredzētais lodziņš”) šķērsoju minūtēs 15 un ap 17.30 ierodos Argentīnā, kas vēlāk rada nejaukas problēmas.
Maršruts Urugvajā. Montevideo - San Jose – Trinidad - Young - Paysandu - kopā 429 km.
Argentīna. Izturības tests “RUTA 14”
Ja jums kāds saka, ka ceļš “RUTA 14” Argentīnā ir parasts ceļš, tad skaidrs, ka viņš pa šo ceļu nav braucis ar riteni. Tās ir tīrākās mocības.
Pirmkārt,- te ir ļoti intensīva satiksme, un ne jau vieglās mašīnas, bet, simtiem tūristu busu (uz Iguasu ūdenskritumu) un vēl vairāk smago mašīnu uz tuvākiem vai tālākiem apelsīnu, mandarīnu un citiem augļu laukiem.
Otrkārt,- ceļš visā garumā tiek remontēts un tam, lielākoties, nav joslas pa kuru varētu braukt ar velosipēdu. Brīžiem braucu pa jaunbūvējamo blakus joslu, bet, tā bieži pārtrūkst un pārsvarā ir draņķīgas kvalitātes. Un pat šī josla vienreiz beidzas, tā kā nākas vien atgriezties uz ceļa un konkurēt ar busiem un smagajiem. Pārdesmit reizes dienā, lecot nost no ceļa un cenšoties saskatīt tajā arī gaišo pusi. Pagaidām izdodas.
Treškārt, Argentīna tāpat kā Urugvaja ir valsts aiz sētas, ar kuru apjozti pat daudzie purvi, un tas rada pamatīgas problēmas ar teltsvietas atrašanu – kempingu te maz, bet, viesnīcas padārgas maniem spiedīgajiem finansiālajiem apstākļiem. Jau pirmajā dienā, pēc vēlīnas robežas šķērsošanas, nekādi nevaru atrast teltsvietu - viscaur viens vienīgs purvs, jeb, precīzāk zampa, izskatās pēc parastas pļavas, bet, viscaur zeme slapja.
Pēc pāris mēģinājumiem, kuru laikā tikai saslapinu kājas, meklēšanu pārtraucu. Vēl pēc laika ir pārāk tumšs, lai brauktu un riteni nākas stumt. Tā arī stumju to gandrīz visu nakti, ~30 km, tikai pāris reizes nolienot ceļmalā, lai atkal saslapinātu kājas. Pa ceļam sanāk braukt garām policijas iecirknim. Policists vēl neguļ un ieinteresējas par šo rēgu – taču uztraukumam nav pamata. Arī šeit, tāpat, kā Urugvajā, cilvēks vienkārši gribēja parunāties. “Kas tad notika?”,“Viss o.k! Paldies, ka neesi pārāk piekasīgs”.
Klusībā gan ceru, ka mani arestēs un nakti varēs pavadīt siltā karcerī, bet, nekā. Ap 4-iem no rīta nokļūstu pie kempinga “Aurora del Palmar” vārtiem, pie kuriem arī atlūztu uz pāris stundām, līdz tas veras vaļā un varu jau atlūzt kempinga iekšpusē. Par šo prieku samaksājot vien 2 latus.
Tas, diemžēl, nav vienīgais nakts brauciens. Vēl viens trāpās pēc 3 dienām - vakarā atkal iebraucu ~30–50km garā purvā un turpinu vien mīties. Ir pilmēness un arī ceļš kļuvis tukšāks, apelsīnu u.c. lauki beidzas, sākas govis un purvi. Līdz 4-iem rītā, kad mikroskopiskā, sausā pleķītī atlūztu, esmu nobraucis – nostūmis 185 km. (Tas ir jauns personiskais rekords – Austrālijā bija 162 km.)
Vēl jau ir ceturtkārt – lietus, piektkārt – brīžiem stiprs pretvējš, sestkārt – atkal ritenis, bet, to vairs nevar piesiet ceļam,,,
Problēmu, ar ritei dēļ (pedāļi un priekšējais zobrats) esmu spiests veikt nosacīti liekus ceļa gabalus un iebraukt Concordia- palīdz uz 3 stundām. Tad Chajari – palīdz uz 3 dienām, kā arī citās pilsētiņās, kas palīdz tikai nosist nebūt ne lieko laiku.
Līdz ar visām šīm problēmām, pati Argentīna paliek otrā plānā. Te tāpat ir daudz govju un mazāk citu dzīvnieku. Atšķirībā no Urugvajas, te ir krietni daudz apelsīnu un citu augļu lauku, purvu un kilometriem garu, stādītu mežu. Reljefs sākotnēji – provincēs Entre Rios un Corrientes, lēzens, bet, trešajā provincē – Missiones, atkal parādās kalniņi, pat nedaudz stāvāki, kā Urugvajā.
Jau, tuvojoties Posadas, debesis sāk apmākties un tas izjauc kārtējo nakts braucienu (3 no 10 naktīm, jau arī būtu pa traku). Ap 20-iem lietus sāk gāzt tik traki, ka pāris krūmi ciema nomalē, metrus 100- 200 no mājām, liekas gana laba slēptuve. Telts īsti tādu lietu netur, tomēr atrasties telts iekšpusē ir vienkārši fantastiski, ja salīdzina ar to, ka pirms 10 minūtēm vēl gāju pa ceļu.
Mana apmešanās šeit neapmierina ciema suņus, kuri par to informē visu ciemu. Bet, šādā ”suņa laikā“ ar zibeņiem un pērkonu, viņiem nav cerību, tikt sadzirdētiem.
Vēl pirms Posadas ar blīkšķi pārsprāga riepa. Tas, dīvainā kārtā, pat uzjautrina – jo sliktāk jau būt vairs nevar. To apliecina arī velomehāniķis Posadasā, par jaunu riepu un kārtējo pedāļu remontu paprasa tikai 7 ls (prasīja pat 6, bet bija kaut kā neērti gaidīt atlikumu).
Tā arī neaizbraucu uz Igvasu ūdenskritumu, kas, principā, ir pat kauna lieta – 550km turp, atpakaļ. Austrālijā uz Uluru laidu pat lielāku līkumu. Būs vismaz iemesls, te kādreiz vēl atgriezties,,,
Visā Argentīnā nesastapu nevienu cilvēku, kurš kaut cik runātu angliski. Vislabāk, liekas, runāja velomehāniķis Concordia, kurš paejot garām kādai vietējai skaistulei, pamāja ar galvu un noteica “Very good!”
Bet, tagad uz laimes zemi Paragvaju.
Maršruts Argentīnā: Colon– Concordia- Chajari- Santo Tome- General Valentin Virasoro- Posadas. 818km. Kopā 1247 km.
Paragvaja. Miljons “ guļošo policistu zeme “.
Jā, Paragvaja savu laimes zemes statusu neattaisno. Uztvert valsti traucē “manā“ joslā ik pēc 50–100m uzstādītie guļošie policisti. Ja sākumā viņi aizņem ~80 % manas joslas, tad no, apmēram, pusceļa jau visu joslu. Un apbraukt tos nav iespējams.
Nākās vai nu līst uz lielā ceļa, kurš ir pietiekami noslogots un šoferi ar īpašu tolerenci neizceļas, vai arī ik pa 100m samazināt ātrumu līdz ~5km/h un braukt vien pāri policistiem, sagādājot lieku izturības pārbaudi ritenim.
Tā kā pie visa vēl esmu apslimis, tad nakšņot cenšos lētās viesnīciņās vai kempingos –tikai reizi samaksājot dārgāk par 7ls.
Paragvaja jau jūtami atšķiras no Argentīnas un Urugvajas. Jūtams džungļu tuvums. Arī reljefā sāk parādīties kalniņi. Saimniecības ievērojami mazākas, vairāk līdzinās sīkzemniekiem ar kādu dārziņu un pāris govīm. Dzīves līmenis izskatās par kādu kapeiku pat augstāks, kā iepriekšējās valstīs.
Pilsētās ~50% transporta ir motocikli. Pie tam sievietes ar tiem pārvietojas tikpat daudz, cik vīrieši. Tipisks ir skats, ka gadus 12 veca meitene brauc ar moci, ar vienu roku turot stūri, ar otru sūtot SMS. Vai arī skats, ka uz moča pārvietojas 4 cilvēki, vai arī tēvs ved uz skolu 2 bērnus, ko vecākais, piebraucot pie skolas, atzīmē ar blīkšķi no tā nokrītot, ne pirmo reizi, jo nekādu troksni par to neceļ.
Paragvajieši ir jūtami komunikablāki. Ja Argentīnā un Urugvajā cilvēki labprāt komunicēja tikai tad, ja es pirmais izrādīju iniciatīvu, tad te diezgan bieži nāk klāt paši. Ņemot vērā manu noslieci uz melanholismu un flegmatismu, tas brīžiem pat traucē. Atkal kontaktēju ar policistiem. Pirms Paraguari mani palūdz nobraukt malā. Saruna diezgan prognozējama. Kas, kur, kā, cik maksā ķivere utt. Ne brīdi nejūtos, ka sarunātos ar varas pārstāvi.
San Ignacio kempingā satieku peruāni Gustavo, kurš ir pietiekami runīgs, lai pierunātu mani izdzert 2 alus, pirmos šajā ceļojumā. Alus cienītājs gan neesmu. Te, tāpat kā Rigā, populārākais alus ir Pilzenes. Populārākie dzērieni – Coca Cola un Fanta (arī mandarīnu, pamelo un guarana).
Asunsjonā iebraucu ap 15-iem, kad ir satiksmes pīķis. Pārvietoties gandrīz neiespējami. Gar centrālās ielas malu kilometra garumā izvietojies tirgus. Nepārtraukta, haotiska pilsētas autobusu plūsma. Dīvainā kārtā, veiksmīgi šajā visā noorientējos. Argentīnā un Urugvajā, braucot cauri pilsētām, parasti bija ceļa zīmes. Paragvajā viss atstāts paša ziņā. Pat Asunsjonas nomalēs daudz govju un vistu, kuras atstātas savā vaļā, bet, īpaši piedauzīgi, tas pat neizskatās.
Maršruts Paragvajā. Encarnacion - San Ignacio – Paraguari - Asuncion. 461 km. Kopā 1708 km.
turpinājums sekos...