Trinidad & Tobago - vieta, kurp atgriezties ...

  • 4 min lasīšanai
Tas bija pāris gadi atpakaļ. Bijām daudz un dikti dzirdējuši par mūsu senču senču bijušo koloniju Tobāgo, un kad pavērsās iespēja uz turieni doties – nedomājot izmantojām to. Mazliet par sagatavošanos. Tā kā lidmašīnas biļetes norezervējām kādu mēnesi pirms brauciena, tad pārāk daudz laika sagatavošanās darbiem neatlika. Lai dabūtu Trinidadas & Tabago vīzu, mūsu pases ar kurjerpastu bija jāsūta uz Londonu, kur ir tuvākā šīs valsts vēstniecība un dokumentu noformēšanas laiks ir divas nedēļas. Bet pirms tam bija nepieciešams norezervēt viesnīcu, lai būtu pierādījums tam, ka netaisāmies gulēt kaut kur krūmos. Papētot pasaules kartes, secinājām, ka T&T divas ar pusi nedēļas nebūs ko darīt, jo tās ir samērā maziņas salas. Izdomājām vēl dabūt arī Venecuēlas vīzas, kuras varēja iegūt Helsinkos. (šobrīd Latvijai ar Venecuēlu jau ir bezvīzu režīms) Vēl bija jāpagūst sapotēties pret visiem potenciālajiem tropu vīrusiem un slimībām, kam nepieciešama speciāla starptautiska potēšanās pase. Un tā lidojuma datums bija klāt – oktobra sākums. No Rīgas lidojām uz Londonu, kur pārlaidām nakti, nākamā dienā ar lielo Boingu no Londonas devāmies padsmit stundu lidojumā pāri okeānam. Pirmā vieta, kur lidmašīna nolaidās bija Antigua sala Karību salu arhipelāgā. Tajā lielākā daļa pasažieru izkāpa ārā, bet lidmašīna turpināja ceļu uz Tobago. Un tad jau arī mēs bijām klāt hercoga Jēkaba bijušajā kolonijā. Lidosta maziņa, mazliet laika aizņēma formalitāšu nokārtošana ar uzturēšanās deklarācijas aizpildīšanu un tad jau no lidostas ārā. Pirmais, ko nevar nepamanīt ir karstums un ļoti liels gaisa mitrums, sajūta tāda, kā ieejot mēreni izkurinātā slapjajā pirtī… Iznākot no lidostas apkārt sarosījās vietējie taxi šoferi, kuri visi gribēja dabūt mūs iekšā savā braucamrīkā un par labāko cenu aizvest līdz viesnīcai, kuru iepriekš bijām norezervējuši. Lai uzzinātu cik īsti tālu atrodas mūsu viesnīca piegājām pie info centra, kur mums pavēstīja, ka viesnīca ir nepilnu desmit minūšu gājienā no lidostas. Protams, ka gājām kājām un tā liekas, ka ietaupījām prāvu naudas summu. Viesnīcu atradām bez problēmām un sākot sarunu ar ‘reception’ pārstāvi sniedzām viņai savas pases. Viņa brīdi pavēroja tās un tad uzdeva jautājumu, no kura bijām patīkami pārsteigti: “cerams, ka neesat atbraukuši atkal mūs kolonizēt !!!” Ahā, tātad mūs, latviešus, tur vēl atceras no tiem tālajiem laikiem. Viesnīca ļoti jauka un laba, dzīvošana bungalo mājiņās ar visām ērtībām un kondicionieriem. Viesnīcas teritorijā divi baseini, visur zaļumi, palmas ar banāniem un kokos riekstiem u.t.t. Vienīgais nepatīkamais bija cena – 160 USD, kurā nav iekļauta ēdināšana. Viesnīcas nosaukums – “Kariwak Village Hotel” (http://www.kariwak.com/). Var teikt tā, ka cenas šajās Karību sliņās pārsteidza – ne jau tajā labākajā nozīmē. Bijām domājuši tā: maza banānu republika pie D-Amerikas krastiem, tad jau cenām jābūt demokrātiskām, bet nekā!!! Nolikām mantas, pārģērbāmies un uz karību jūru peldēties, jo garais ceļš bija licis par sevi manīt un tā vien prasījās pēc kārtīgas peldes. Ūdens dzidrs, zaļi zils un ļoti silts. Bijām dzirdējuši, ka šajā tropu joslā ļoti ātri satumst, bet ka tas notiek tik ātri, nebijām gaidījuši. Ap sešiem vakarā sāka krēslot (itkā), bet pēc piecpadsmit minūtēm bija jau melna tumsa! Gājām atpakaļ uz viesnīcu, lai baudītu vakariņas un kādu gardu alko dzērienu. Pie reizes iepazināmies ar izklaides un atpūtas iespējām šajā salā no izliktajiem katalogiem. Neko daudz jau te nepiedāvā, jo saliņa ir ļoti maziņa: garumā 25km, platumā no 5km līdz 10km (tāda Sāremā sala vien ir). Nolēmām, ka nākamajā dienā paņemsim uz īri džipu un pabraukāsimies apkārt pa salu. Pēc vakariņām devāmies pazvilnēt viesnīcas baseinā, jo ūdens temperatūra tajā, bija mazliet patīkamāka (vēsāka) nekā gaisa temperatūra. Gribējās iemalkot līdzpaņemto Bacardi, bet tam klāt prasās pēc citrona. Doma bija aiziet uz bāru un palūgt, lai uzgriež uz šķīvīša kādas pāris šķēlītes, bet rūpīgāk pavērojot apstādījumus ap mājiņām ievēroju interesi piesaistošus zaļus bumbuļus. Piegājis klāt sapratu, ka ap mājiņām sastādīti laima koki, kuriem zari pilni ar augļiem – tas bija patīkams pārsteigums, un protams uz bāru vairs nebija jādodas… Pamostamies, it kā ļoti labi izgulējušies, bet aiz loga vēl melna tumsa. Paskatos pulkstenī – tas pēc vietējā laika rāda plkst. 3 naktī, kaut gan pie mums jau jābūt 10.00! Aizmigt vairs neizdodas, izlasīju visus prospektus, iepazinos ar evakuācijas plāniem un citu literatūru, kas bija pieejama nummuriņā… Plkst. sešos paliek gaišs – uz jūru prom peldēties, tad atpakaļ uz brokastīm. Pēc tam uz auto nomu pēc džipa. Mašīna kā mašīna - kabriolets, tikai stūre otrā pusē. Dienā ~ 45 USD. Iedod mums salas karti un varam sākt braukt. Šo braucienu ir grūti aprakstīt, jo gar ceļa malām mežonīgie džungļi (lietus meži) mijās ar fantastiskām vientuļām pludmalītēm. Salu no vienas puses apskalo atlantijas okeāns, no otras karību jūra. Kaut gan uz salas ir tikai pāris ceļi, nav neviena ceļa zīme, kurā būtu norādīts virziens, uz kuru pusi ceļš aizvedīs. Mazliet arī sanāca pamaldīties. Vienā vietā ceļa malā pamanām norādni, ka šeit sākās kāda, ar kājām ejama, dabas taka. Ilgi nedomājot dodamies ar kājām iekšā džungļos. Ja es savā mūžā esmu piedzīvojis kaut ko neaizmirstamu, tad šī pastaiga ir viena no tām. Palmas tādas un palmas šitādas, milzu papardes un neaprakstāmas krāsas ziedi, liānas un bambusu audzes … Brīžiem pat sāk mesties baisi. Secinājām, ka šī vieta ir gandrīz vai tieši tāda, kur A.Švarcneigers cīnījās ar to citplanētiešu plēsoņu :})) Debesis saredzēt nevar, jo saules stari līdz džungļu apakšai netiek. Šeit arī es sapratu, ko nozīmē bioloģijā mācītais jēdziens – lietus meži (Rain forest). Milzīgajā karstumā ūdens iztvaiko un ceļas augšā, bet nekur tālu netiek, tas kondensējas uz koku un citu augu lapām un atkal nopil lejā. Sajūta tāda, ka visu laiku līst lietus. Izbrauciens izdevās jauks un tuvojoties pēcpusdienai sākām doties uz viesnīcas pusi, lai mūs atkal nepārsteigtu tumsa. Pa ceļam piestājām lidostā un iegādājāmies biļeti nākamās dienas lidojumam uz blakus salu Trinidadu, jo Tobāgo pa vienu dienu bijām izbraukājuši krustu šķērsu, bet pludmalē zvilnēt nu galīgi negribējās – priekšā vēl bija divas nedēļas, kā arī Venecuēla.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais