Namībija – puse pasaules vienā zemē

13.02.2011
13 min lasīšanai
60 foto

Namībija – puse pasaules vienā zemē

Namībija ir mazapdzīvota un jauna valsts Āfrikas Dienvidrietumos, kas neatkarību no Dienvidāfrikas Republikas un tās piekoptā aparteīda režīma ieguva tikai 1990. gadā. Tās teritorija ir 12 reizes lielāka par Latviju, bet iedzīvotāju skaits ir vien nieka 2,1 miljons.

Valsts nosaukums cēlies no iespaidīgākā tuksneša pasaulē - Namība tuksneša, kas ir valsts galvenais tūristu magnēts, pārsteidzot ceļotājus ar milzu kāpām un sirreāliem skatiem. Namībija ir tuksnešu zeme. Bez Namība smilšu jūras, te atrodas arī Kalahari tuksnesis, kurš gan nevar lepoties ar tik augstām kāpām, bet aizrauj ceļotājus ar tuksnesim netipiski bagātu veģetāciju un dzīvnieku pasauli. Pat lauvas dzīvo Kalahari tuksnesī! Tāpat Namībija ir kontrastiem bagāta zeme, kas, pateicoties lielajai dabas daudzveidībai, piedāvā daudz vairāk kā citas Āfrikas valstis.

Bez tuksnešiem tūristu te vilina arī kalni un kanjoni, no kuriem iespaidīgākais ir Fish River kanjons - otrs lielākais pasaulē, kurš stiepjas 160 km garumā un ir 550 m dziļš, veidojot vienu no iespaidīgākajiem dabas skatiem visā Āfrikā. Pievienotā vērtība unikālajām ainavām dabā ir bagātīgā dzīvnieku valsts ar Āfrikas Lielo Piecinieku priekšgalā, kas padara šo zemi par vienu no interesantākajām Melnajā kontinentā.

Namībijas Bavārija

Mans ceļojums iesākās, nolaižoties Vindhukas lidostā un ieskatoties Namībijas galvaspilsētā, ko tā sevī slēpj. Tiesa, neko daudz. Līdzīgi kā citas Āfrikas galvaspilsētas, tā ne ar ko īpašu nepārsteidz. Dažas piemīlīgas baznīciņas, koloniālās arhitektūras celtnes, palmām bagāti parciņi un skvēri īpašu sajūsmu neizraisa, bet sajust valsts kolorītu te var. Neparasts likās Katutura rajona apmeklējums, kas aparteīda režīma laikā kalpoja kā geto kvartāls, kurā baltie piespieda pārvākties melnās rases iedzīvotājus. Tāda nedaudz nolemtības un nabadzības aura geto rajonā krita acīs, jo uz dzīvi palikušie iedzīvotāji joprojām dzīvo trūcīgos apstākļos. Neizskatījās, ka vakara stundā šī Namībijas Maskačka būtu vieta, kur doties romantiskā pastaigā ar otru pusīti, jo ātri vien paliktu bez maka, biksēm un arī bez meitenes. Bērni gan bija atsaucīgi un aizrautīgi vēlējās tikt iemūžināti manā bilžu aparātiņā, uz ko nevarēju liegt viņiem to prieku, redzēt pašiem sevi kameras displejā. Īpaši smieklīga bija maza kompānija ar diviem bosikiem un meitenēm. Viņi pozēja gluži kā foto modeļi, īpaši jau mazākais, kurš izskatījās pēc maza Sicīliešu mafijas krusttēva, radot nepārprotamu iespaidu, kurš te būs boss jeb Buldozers pēc 20 gadiem.

Stipri piemīlīgāka pilsētiņa man likās Svakopmunda, kas izvietojusies Atlantijas okeāna krastā. To 1892. gadā izveidoja vācu kolonizatori kā galveno ostu savai jaunajai kolonijai, ko toreiz nosauca par Āfrikas Dienvidrietumiem, tāpēc nepārsteidz Svakopmundas arhitektūra, kas veidota izteiktā vācu koloniālajā stilā. Vietējie tūrisma biroja censoņi pat afišē, ka Svakopmunda ir vairāk vāciska kā pati Vācija. Tas gan izklausās stipri pārspīlēti, bet, no otras puses paskatoties uz to, cik daudz Vācijā ir turku tautības iedzīvotāju un kebabu ēstuvju, sava patiesība varbūt pat tur ir. Pastaiga pa simpātisko pilsētiņas centru un promenādi sniedza jaukus brīžus, bet nežēlīgā kaulēšanās Amatnieku tirdziņā - smaidu un gandarījumu par iegādātajiem suvenīriem par pieņemamu cenu. Lieki uzsvērt, ka šejieniešiem jebkurš baltģīmis viņu izpratnē ir miljonārs, kurš būtu jāapslauc par pilnu programmu, prasot cenas, kas pat Rietumeiropas tūristiem liktos sākotnēji augstas, bet ar smaidu, humoru, pacietību un izkoptu kaulēšanās prasmi var tik pie labiem dīliem. Vēl lielāku gandarījumu man sniedza nakšņošana senajā un greznajā Swakopmund Hotel viesnīcā, kas senāk bija skaista dzelzceļa stacija, kura pārvērsta izsmalcinātā un gaumīgā 4* lukss viesnīcā, mazliet uzburot vācu koloniālos laikus. Arī Svakopmunda aparteīda laikā bija paredzēta tikai baltās rases pārstāvjiem, iezemiešus pārvietojot uz nabadzīgo piepilsētu Mondesu. Te spēru vēl platāku solīti tuvāk vietējiem iedzīvotājiem, apmeklējot to mājas un parunājoties ar tiem, gūstot plašu iespaidu par dažādām ciltīm, to dzīvesveidu un tradicionālo medicīnu, kur vairāki vietējo medikamenti bija dažādu dzīvnieku mēsli. Ciema šamane - dakterīte gribēja, lai es tos visus pasmaržotu, bet es kaut kā atteicos no šī vilinošā piedāvājuma, sakot, ka man jau ar acīm ir skaidrs, cik šie dzīvnieku brīnumlīdzekļi ir labi. Nabaga pacienti, kas tiek ārstēti šādā veidā! Es tomēr labāk palikšu pie pārbaudītām vērtībām, tas ir aspirīna.

Nepārprotami visinteresantākā cilts Namībijā ir Himba, kuru sievietes joprojām staigā pusplikas ar atkailinātām krūtīm, bet matos zieķē no dubļiem un māliem veidotas matu želejas, izveidojot savdabīgas frizūras ar bizēm un bumbuļiem. Diezgan neparasti viņas izskatās. Tiesa nav tik viegli šo cilti apmeklēt, jo tā dzīvo valsts ziemeļos, ļoti nomaļās vietās, bet pāris sievietes sanāca redzēt ceļa malā, braucot uz Damaralandu. Savukārt, visinteresantākā cilts Mondesa geto pilsētiņā bija Herero. Savulaik šīs cilts sievietes staigāja pusplikas, piesedzot gurnus tikai ar govs ādu, līdzīgi kā Himba cilts sievietes mūsdienās. Bet pieņemot vācu tradīcijas un noteikumus, kuriem trūcīgais apģērbs nebija pieņemams, Herero sievietes mainīja savu modi un kopš pagājušā gadsimta sākumā ģērbjas platās kleitās ar ragainu cepuri, un kustas ļoti lēni un graciozi, simbolizējot govis, tādējādi apvienojot vietējās un vācu ģērbšanās tradīcijas. Amizanti, ka mūsdienās ir sievietes, kas mēģina līdzināties govīm... Pasaulē gan ir dīvaina izpratne par skaistumu un sievietes pasniegšanas veidu, bet tāpēc jau šī planēta ir tik interesanta!

Namībijas Serengeti

Ceļojums tuvojās vienai no kulminācijām, sasniedzot Etošas nacionālo parku, kuru, pateicoties bagātajai faunai un 114 dzīvnieku sugām, pieskaita pie Melnā kontinenta labākajiem parkiem. Namībijā nav labākas vietas, kur vērot un iepazīties ar Āfrikas dzīvnieku pasauli. Vācu koloniālajos laikos tas pat bija lielākais dzīvnieku rezervāts pasaulē, kur teritorija bija tik liela kā Latvija un Igaunija kopā. Mūsdienās gan tikai ceturtā daļa no sākotnējās teritorijas ir saglabājusies. Etoša vārds bušmeņu valodā nozīmē ''Lielā, baltā, sausā vieta'', kas apzīmē milzīgo sāls līdzenumu nacionālajā parkā - baltu, izžuvušu ezera gultni, kas ar ūdeni daļēji piepildās tikai lietus sezonas laikā.

Etošas nacionālā parka lepnumsir Āfrikas Lielais Piecinieks - bifelis, leopards, degunradzis, zilonis un dzīvnieku karalis - lauva. Es kā liels dzīvnieku pasaules cienītājs ar lielu nepacietību atkal gaidīju randiņu ar spalvainajiem Āfrikas savvaļas draugiem, jo tās ir neaprakstāmas sajūtas ieraudzīt šos varenos dzīvniekus brīvā dabā. Protams, Āfrikas parkos dzīvnieku vērošana ir laimes spēle, tas nav ZOO, kur lauvas ar dibeniem grūstās, lai tik tiktu kadrā un graciozi pozē visos profilos, bet tieši tāpēc tā ir fantastiska sajūta, tāds kā prieka un saviļņojuma mikslis, ieraugot šos varenos dzīvniekus savvaļā, jo zini, ka viņi ir brīvi, dabiski, iet kur grib un arī mežonīgi, iedvešot tajā pašā laikā respekta sajūtu, jo, tos nokaitinot, arī pats vari kļūt par to brokastīm.

Viens no neaizmirstamākajiem mirkļiem parkā bija pie kādas ūdenskrātuves, kur veldzēties no Āfrikas svelmes ieradās prāvi zebru un antilopju bari. Es ar raibo eiropiešu kompāniju, kā pielipuši pie logiem, vērojām, kā zebru bars dzer ūdeni, kad pēkšņi no krūmiem izlēca lauvas, radot paniku zebru barā. Zebras, saceļot putekļu mākoņus, ņēma kājas pār pleciem. Wooowwww, kas par mirkli! Visa grupiņa satrūkās un sarosījās...te nu bija gandrīz vai National Geographic cienīgi skati manu acu priekšā...aiz satraukuma pat apmulsu un tik pēc brīža sapratu, ka tas viss taču jāiemūžina tajā aparātiņā, ko sauc par fotokameru...Kamēr sagatavoju foto ieroci kaujas gatavībā, mirklis bija mazliet nokavēts un sanāca iemūžināt tikai pāris zebras pakaļas ar vienu no lauvām fonā. Bildēt dzīvniekus savvaļā nav viegls darbiņš, tikai ar labu aparātu, lielu pacietību, neizbēgamo veiksmi un krietna laika veltīšanu tam var tik pie skaistām bildēm. Lauvas gan palika bešā, jo zebras laikam bija pārāk tālu no tām, lai medības nestu augļus. Lai gan slepkavība šoreiz nenotika, un zebras un antilopes izspruka sveikā cauri, tāds satraukums un saviļņojums valdīja busiņā pēc šīs Āfrikas dzīvnieku pasaules izrādes.

Kad zebras jau bija aiz trejdeviņiem kalniem, viena lauvu mātīte karaliskā gaitā ieradās pie mazākās ūdenskrātuves, lai mēģinātu veldzēt slāpes. Pēkšņi no krūmiem lauvu mammai līdzi izskrēja Āfrikas dzīvnieku karaļa mazulis, kas devās arī atvēsināties. Tik jauks un mazs, gluži kā slavenās multfilmas Karalis Lauva galvenais varonis Simba. Un tā lauvēns ar savu mammu dzēra ūdeni un priecēja mūs...skaists skats, kas uzjundīja bērnības atmiņas, kad ar padziļinātu interesi skatījos šo multfilmu, un tajā brīdī nemaz neiedomājos, ka tas viss būs manu acu priekšā, realitātē.

Dodoties tālāk, pēc mirkļa jau mēs uzdūrāmies žirafes skeletam, kur gids pastāstīja, ka pirms divām nedēļām četras lauvas bija pastrādājušas noziegumu, saplosot garkaklaino Āfrikas dzīvnieku, jau vēlreiz pierādot, ka te nav nekāds zoodārzs. Te valda barbariski džungļu likumi, kur izdzīvo visstiprākais un veiklākais.

Īpašs bija nakts safari izbrauciens ar džipu, vērojot dzīvnieku pasauli nakts aizsegā, kur žirafu silueti mēness gaismā izskatījās visiespaidīgāk. Naktī tas viss bija pavisam savādāk. Šī brauciena satraucošākais mirklis, kas lika sirdij pukstēt visstraujāk, bija lauvu ģimene, pie kuras mēs apstājāmies tikai 5 metru attālumā! Mans mašīnas stūris bija vistuvāk lauvām. Tā kā tas bija atvērta tipa džips, kuram nebija logu, tad fiziski lauvām nekas netraucēja iecirst zobus man rīklē. Nudien saviļņojošs un adrenalīna pilns mirklis, kad lauvas tēviņa acis kā pogas tumsas aizsegā spīdēja, vērojot mani turpat degungalā. Lauvu tēviņš gan izskatījās nedaudz samulsis, laikam jau negaidīja, ka vakariņas tā pašas no sevis piebrauc klāt uz paplātes. Jau kārtējo reizi pārliecinos, ka plēsoņām nav īpaša apetīte pēc manis. Laikam jau slaidais latviešu ceļotājs neliekas diez ko apetītelīgs, un tie gaida kādu brangāku kumosiņu, droši vien no valsts, kur hotdogi ir lielā cieņā.

Tāpat par maģisku mirkli nakts safari laikā kļuva melno degunradžu bars un divu tēviņu cīņa. Šie aizvēsturiskie dzīvnieki ir ļoti apdraudēta, reta un izmirstoša suga. Melnos degunradžus uzskata arī par visagresīvākajiem dzīvniekiem pasaulē, un viens melnais degunradzis ir spējīgs pat patriekt veselu ziloņu baru no ūdenskrātuves, ja vien viņš sagribēs. Tāpēc ar lielu respektu un bijību tos vēroju, un džipa šoferītis turēja kāju uz pedāļa, lai nepieciešamības gadījumā varētu laisties lapās. Melno degunradžu baltie brāļi, baltie degunradži gan ir stipri miermīlīgāki, bet tos gan nesanāca redzēt.

Sausajā sezonā dzīvnieki parasti pulcējas ūdenskrātuvju tuvumā, un tad tos ir arī salīdzinoši viegli sameklēt un vērot. Arī pie nacionālā parka lodžas bija viena ūdenskrātuve. Patīkami satraukts par izdevušos nakts safari braucienu, es apsēdos pie tās un gaidīju parādāmies dzīvniekus, bet veiksme šoreiz nebija mana sabiedrotā. Pagaidījis un pacīnījies ar odiem, izdomāju, ka šodienai pietiks un jādodas pie miera. Pieceļoties no rīta, mani lodžas teritorijā jau sagaidīja ieklīdušas meža cūkas, dažas antilopes un mangustu ģimenīte, kas nodevās spēlēm un mīlas rotaļām. Interesanti, ka personālu manīt nevarēja, bet dzīvnieku netrūka, gluži kā noburti. Kā pastāstīja lodžas menedžeris, gadās, ka pat ziloņi un žirafes ieklīst naktsmītnes teritorijā. Tāpat viņš painformēja, ka ziloņiem dažreiz ir nelāgs ieradums nokārtot savas vajadzības bungalo namiņu priekšā, tāpēc no rīta, iznākot ārā samiegojies, vienmēr skatījos, kur kāju lieku, lai neiekāptu kaut kādā smaržīgā un siltā veidojumā.

Otrajā dienā brauciens pa parku turpinājās, jau atkal acīm ļaujot baudīt zebru, antilopju un žirafu barus, kā arī dažu lauvu un Āfrikas ziloni, kurš atstāj lielu iespaidu ar saviem izmēriem salīdzinājumā ar Āzijas valstīs redzētajiem. Pie vienas ūdenskrātuves pārsteidza ļoti lielais dzīvnieku skaits. Izrādās viņiem arī mēdz gadīties sastrēgumstundas gluži kā pie mums uz Daugavas tiltiem rīta stundās. Baru bari ar dažādiem dzīvniekiem drūzmējās ūdenskrātuvē un tās apkārtnē....tikai plēsēju trūka, kas kā policisti šo sastrēgumu ātri vien izklīdinātu.

Namībijas Arizona

Dodoties tālāk Namībijas plašumos, nonācu interesantā, klinšainā, pustuksneša apgabalā, ko sauc par Damaralandu. Te acis pārsteidz neparastas ainavas ar dažādu, netradicionālu formu klintīm, kur īpaši izceļas Galda kalni un Fingerklip klints, kas nedaudz atgādina slaveno Monument Valley Amerikā, tāpēc nepārsteidz, ka šo Damaralandas apvidu mēdz dēvēt par Namībijas Arizonu. Damaralandas sarkanīgajās klintīs pie Twyfeltontein atrodas bušmeņu cilts gravējumi un zīmējumi klintīs, ko savā paspārnē to unikalitātes dēļ ir ņēmis UNESCO. Te bušmeņi izpaudušies savā mākslā, iegravējot klintīs attēlus ar visdažādākajiem Āfrikas dzīvniekiem, pat pingvīniem, kuri sastopami Namībijas dienvidos. Protams, ka bušmeņi nebija nekādi itāļu renesanses laika gleznotāji un viņu mākslas darbi izskatās diezgan primitīvi, atgādinot manus skribelējumus bērnudārzā. Bet, ņemot vērā, ka šie zīmējumi un gravējumi ir 2000-6000 gadus seni, un to skaits pārsniedz divus tūkstošus, tad šī Āfrikas brīvdabas Luvra ir atzīmēšanas vērta. Jāuzsver arī augumā ļoti mazo bušmeņu jeb san cilts spēja gadsimtiem izdzīvot šajā tuksnešainajā un ļoti sausajā zemē, kur pirms ūdens apgādes sistēmu ierīkošanas nespēja izdzīvot neviens cits.

Slavens šis reģions ir arī, pateicoties tā saucamajiem tuksneša ziloņiem, kas spējuši adaptēties un izdzīvot Damaralandas pustuksneša vidē. Tie attīstījuši spējas sajust ūdeni pazemē un izrakt zemi, lai piekļūtu tam klāt, pierādot, ka dzīvā radība spēj piemēroties jebkādiem apstākļiem. Šķiet šie tuksneša racēji cilvēkam varētu labi palīdzēt, atrodot ūdens avotus sausajā apvidū. Vienu no šī dzīvnieku pasaules fenomena pārstāvjiem sanāca redzēt arī man. Ar kājām pietuvojāmies tam tuvāk, bet saglabājot distanci, jo zilonis tomēr ir bīstams dzīvnieks, kuram ceļā labāk negadīties, ja nav vēlēšanās tikt iemītam zemē.

Blakus Damaralandai plešas kāds nomaļš planētas nostūris, Skeletu krasts (Skeleton Coast), kas ļoti atbilst pasaules malas titulam. Te vairāk kā 500 km garumā plešas mežonīga un neapdzīvota smilšu kāpu piekrastes zona, kur avarējuši daudzi kuģi. Izskalojot tos krastā un vēlāk apberot ar tuksneša smiltīm, ir izveidojusies ļoti netipiska ainava ar smiltīs grimstošiem kuģu vrakiem. Melnajā kontinentā grūti atrast vēl spocīgāku vietu par šo. Tā gadsimtiem, pateicoties miglainajiem laika apstākļiem, lielajiem viļņiem un stiprajiem vējiem, bijusi bieds visiem jūrasbraucējiem. Roņi (Cape fur seal) gan šo vietu nesmādē. Pie Cape Cross, vietas, kur portugāļu jūrasbraucēji, meklējot ceļu uz Indiju, 15 gs. uzcēluši lielu akmens krustu, roņi iekārtojuši lielāko savu koloniju pasaulē, kuru skaits pārošanas sezonā pat pārsniedz 200000. Šiem vismaz ir laba otrās pusītes izvēle.

Namībijas Sahāra

Ceļojuma izskaņai biju pietaupījis saldo ēdienu, valsts vizītkarti - Namība tuksnesi, vietu, kur vienmēr esmu sapņojis nonākt. Ne tikai Namībijas Sahāra kļuva par ceļojuma desertu, bet arī pats ceļš uz tuksnesi. Ierobežotā laika dēļ gara pārbrauciena vietā sēdos mazā privātā lidmašīnā, kas mani stundas laikā no galvaspilsētas nogādāja smilšu jūrā, skatot Namībijas dabu no putna lidojuma un pavisam cita rakursa. Skati, kas pavērās pa mazā lidaparāta logu, bija kas neaprakstāms. Brīžiem elpa aizrāvās, vērojot šīs zemes apbrīnojamo skaistumu un daudzveidību - līdzenumus un netipiskas upju gultnes; neparasto klinšu apgabalu Moonscape, kurš, kā nosaukums liecina, atgādina Mēness ainavas; visdažādāko krāsu kalnus un formu klintis; masīvās, sarkanīgās tuksneša kāpas un varenus kanjonus, kas vietām atgādināja visu kanjonu tēvu - Grand Canyon ASV. Tas viss lika sirdij gavilēt un acīm spīdēt.

Vienu no pārsteidzošākajām ainavām Namība tuksnesī veidoja mistiskie Pasaku apļi, kuri īpaši iespaidīgi bija redzami tieši no putna lidojuma. Ļoti sirreāls skats! Izskatījās, ka kāds abstrakcionisma stila gleznotājs paspēlējies ar savu otu tuksnesī, radot neparastu modernās mākslas darbu. Tā arī nav skaidrs, kā šie neparastie, garās zāles plankumi jeb apļi, kuru vidū neeksistē nekāda veģetācija, tuksnesī un kalnos ir veidojušies. Visabsurdākā versija un skaidrojums Pasaku apļiem ir- citplanētiešu nosēšanās vieta. Grūti gan tam noticēt, bet vēl grūtāk izskaidrot, kā tie patiesībā radušies. Jāatzīst, ka Daba vietām mēdz būt mākslinieciska, noslēpumaina un ģeniāla.

Mazā lidmašīna tuvojās manai tuksneša naktsmītnei, un sāku raudzīties, kur tad ir tas lidlauks, kurā jānosēžas. Te nu man bija pārsteigums. Lidlauks izrādījās īss grants ceļš, kas iekopts tuksneša līdzenumā pie izvēlētās naktsmītnes. Sākumā nosēšanās likās kā neiespējamā misija, bet nu kaut kā tas dzelzs putns nosēdās. Labi, es vēl varētu saprast, ka lidmašīna nosēžas tādā mežonīgā lidlaukā, bet kā viņa spēja uz tā īsā un grumbuļainā ceļa pacelties atpakaļceļā, man joprojām nav skaidrs.

Aizkustināts un spilgtu emociju pārņemts, kāpu no lidmašīnas ārā un te nu es biju- iespaidīgākajā tuksnesī uz mūsu planētas! Tā milzīgās, stāvās, oranžas nokrāsas kāpas ir augstākās pasaulē, sasniedzot pat 385 metru augstumu. Īsti smilšu kalni jeb, es pat teiktu, smilšu Himalaji, kuri nespēj atstāt vienaldzīgu. Namība kāpas izstaro ne tikai skaistumu, bet arī varenumu, cieņu, respektu un grāciju. Daži koki, kuri sastopami Namība tuksnesī, izskatījās ļoti smieklīgi uz smilšu kalnu fona, drīzāk atgādinot brokoļus, nevis kokus. Piebraucot pie vienas no lielajām kāpām, pamanīju kādu punktiņu tajās, kam sākumā nepievērsu īpašu uzmanību. Bet tad, ievērojot, ka tas punktiņš ir pavirzījies uz priekšu, ieskatījos rūpīgāk un sapratu, ka tas ir cilvēks, kurš no tālienes izskatījās kā skudra smilšu kastē. Pamēģināju vienā stāvajā kāpā pakāpties un sapratu, ka tikt līdz augšai nav nekāds joks, jo uz katriem diviem soļiem, ko spēru uz priekšu, soli vai pat pusotru atslīdēju atpakaļ.

Tāpat Namība tuksnesi mēdz uzskatīt pa vecāko pasaulē, lai gan uz šo godu pretendē arī Atakamas tuksnesis Čīlē. Vēl viena tuksneša īpašā iezīme ir diezgan bagātīgā dzīvnieku pasaule, kas spēj izdzīvot šajā sausajā vidē. Tā gan nav tik bagāta kā Kalahari tuksnesī, bet tomēr šeit sausajiem apstākļiem pielāgojušies strausi, hiēnas, šakāļi, dažādas antilopes u.c. Arī Namībijas nacionālais dzīvnieks- orikss antilope- par savu mājvietu izvēlējusies Namībijas Sahāru. Vienu no šiem cēlajiem dzīvniekiem uz Naukuft kalnu fona iemūžināju arī es... Tiesa, šai antilopei bija dīvaina uzvedība. Ja visas bija kautrīgas un mēģināja laisties prom, tikko kā tām tuvāk pietuvojāmies rūcošajā džipā, tad šī kā nohipnotizēta pāris minūtes nekaunīgi bolījās uz mani kā uz citplanētieti. Nezinu, kas viņai par problēmām bija, droši vien pirmo latvieti bija ieraudzījusi un nevarēja atgūties no šoka, kā kāds no šīs krīzes apsēstās zemītes tik tālu ir ticis.

Namībijas Sahārā var novērot tuksnesim netipiski lielu ainavu dažādību. Te bez smilšu kāpām var vērot arī lēzenus akmens līdzenumus, Naukluft kalnus, kā arī bēšīgas nokrāsas sāls līdzenumus - pārakmeņojušās, izžuvušu upju vai ūdenskrātuvju gultnes. Viens no šādiem kāpu ieskautiem, izžuvušiem līdzenumiem ir Dead Vlei - Namības tuksneša vizītkarte un visfotografētākā vieta visā valstī. Dead Vlei līdzenumā ir saglabājušies kameltorna koki, kas nokaltuši daudzus gadsimtus atpakaļ, kad kāpas aizsprostoja upes ceļu uz okeānu, mainot tās gultni un atstājot šo vietu bez ūdens. Tie joprojām stāv kā rēgi, pateicoties augstajām kāpām, kas ielenc Dead Vlei no visām pusēm un aizsargā trauslos kokus no vēja. Fenomenāla vieta, kurai nekas līdzīgs uz planētas nav sastopams. Vēl viens spocīgs Namībijas skats, pat nedaudz radot vīziju, ka tā varētu izskatīties mūsu planēta pēc pasaules gala, pateicoties tai posta un nolemtības ainavai, ko šie nokaltušie koki un sausums izstaro. Apmeklējot daudzus tuksnešus dažādās pasaules vietās, varu tikai apstiprināt apgalvojumu, ka šī nudien ir visiespaidīgākā smilšu čupa uz mūsu planētas.

Vislabākais laiks, kad baudīt Namība tuksneša skaistumu, ir īsi pēc saullēkta, kad tuksnesis maina krāsas no sarkanas uz rozā un vēlāk uz spilgti oranžu, bet saules stari izgaismo vienu kāpas daļu, otru atstājot tumsā un ēnā. Tā ir bauda, noskatīties šajās gaismu, ēnu un krāsu spēlēs tuksnesī. Jāsecina, ka Namība tuksnesis ir īsts fotogrāfu sapnis un ļoti fotogēniska vieta, vienalga kurā virzienā acu skatienu un kameras objektīvu vērstu.

Arī saulrieta laikā šī Namībijas smilšu jūra paņem ar savām krāsu gammām un daili. Atvadu vakariņas lūdzu restorānam man servēt uz terases, no kuras paveras skats uz varenajām kāpām un ūdenskrātuvi. Gribējās tā skaisti atvadīties no šī zemes. Vērojot, kā antilopes dzer ūdeni uz sarkanīgo kāpu fona, es sāku baudīt maltīti, piedzīvojot kā tuksnesis saulrieta laikā maina krāsas gluži kā tāds hameleons. Saule norietēja, un uz galda parādījās sveces, bet pār manu galvu tika pārsegta krāšņākā un spožākā zvaigžņu sega , kādu jebkad esmu redzējis. Uzskata, ka Namībija tiešām ir zvaigžņu vērošanas paradīze, jo, pateicoties ļoti sausajam gaisam, kā arī tuksneša un okeāna klātbūtnei, zvaigžņu paklājs šajā vietā ir īpaši spožs, bet Piena ceļš ļoti skaidri saskatāms. Un tā, sveču gaismā es baudīju savu orikss antilopes steiku, klausoties tuksneša dzīvnieku skaņās tālumā, raugoties spožajā debesu segā un Piena ceļā, kā arī mēness izgaismotajos, draudīgajos kāpu siluetos, secinot, ka šī ir labākā naktsdzīve, kādu Namībijā vien varētu vēlēties un skaistas atvadas no šīs zemes... Vienīgais, kas trūka, kāds, ar ko dalīties šajā visā skaistumā....skaistumā, ko sauc par Namībiju...