Sintras pilis un parki

  • 6 min lasīšanai
Portugāle noteikti ir zeme, kurā kādreiz gribētu atgriezties. Braucot uz turieni, īsti nezināju, ko sagaidīt. Laikam tādēļ šī zeme sagādāja vienu pārsteigumu pēc otra. Visu nedēļā piedzīvoto aprakstīt būtu pārāk gari, tādēļ šoreiz aprakstīšu vien Sintras pilis un parkus. Sintra tulkojumā nozīmējot „mēness kalns”. Ar mēnesi šai vietai arī esot diezgan liela saistība. Nosaukums Sintra, vai vismaz kaut kas tamlīdzīgs, radies Romas impērijas laikā, kad romieši šo vietiņu nosaukuši savas mēness dievietes Sintijas vārdā. Taču vēl ilgi pirms tam vietējie šeit esot piekopuši mēness kultu. Sintrā pirmoreiz iebraucam vēlu vakarā. Varbūt ne tik ļoti vēlu, bet jau tumsā, jo Portugālē, kā jau dienvidu zemē, strauji satumst tiklīdz kā saule norietējusi. Lēnām virzāmies pa mazajām ieliņām vēsturiskā centra virzienā. Pēkšņi – uh tu vējš! – augstu virs galvām melnajās debesīs spīd apgaismota mūra pils. Četri žokļi reizē atkaras un negrib vērties ciet. Tā laikam būs tā sensenos laikos celtā Moru pils. Braucam tālāk, un te vēl viena apgaismota pils tieši ielas malā. Uh! Un ah! Vēl nav beigušies, kad nākošā pils klāt. Tumsā pilsētiņa izskatās kā noslēpumaina pasaku zeme. Ne velti lords Bairons to nodēvējis par „Brīnišķīgo Ēdeni”. Gaismā pirmo dodamies iekarot Moru pili. Celiņš uz to ir šaurs un stāvs. Kā diez te kādreiz viņi ceļojuši augšā ar saviem zirgiem un ratiem? Lejā braucot arī droši vien traki gājis – rati dzinuši nabaga lopiņu uz priekšu. Pils celta kā kārtīgs cietoksnis – ar torņiem un nocietinājumu mūriem. Nekādas kaujas gan te neesot notikušas. Gadsimtu gaitā mūrus drupinājis laika zobs, bet lielāko skādi nodarījusi 1755.gada zemestrīce. Milzīgu koku ēnā soļojam pa taciņu un meklējam kartē atzīmētās vietas. Tā, reku liels krusts un šitās drupas reiz bijusi baznīca. Ko? Moriem baznīca ar krustu?!? Gan jau, ka tā celta pēc tam, kad mori no Portugāles patriekti. Gar (vai pa) nocietinājumu sienu kāpjam uz augstāko no diviem torņiem – Karalisko torni. Kāds plašums visapkārt! Te saprotama cietokšņa īstā nozīme kā novērošanas tornim, lai laikus pamanītu uzbrucējus. Vienā pusē plešas okeāns, otrā redzama Lisabona un Tejo upe. Uz blakus kalna pašā virsotnē slejas Penas pils. Tā mūsu plānā ir nākošā. Atpakaļceļā no torņa dodamies pa citu taciņu, ne vairs pa mūriem. Pils pagalmā (vai kas nu tas ir) cītīgāk izpētām pils ūdensapgādes sistēmu. Laukuma vidū atrodas liela aka – cisterna. To viņi šajos akmeņos kaut kā piedabūjuši pilnu ar ūdeni. No tās pa nelielu reni ūdens tecējis uz nākošo apaļo ūdens baseiniņu, no tā uz nākamo utt. Labi izstaigājušās pa Moru pils teritoriju, dodamies uz Penas pili, kuru jau no attāluma nopētījām. Ieejot pa vārtiem, vispirms jāpapriecājas par dārzā ziedošajām kallām. Baltie ziedi te ir tik lieli kā divi mūsu puķu bodītēs nopērkamie. Uzkāpjam pa vienu mazu taciņu un priekšā pārsteigums – februārī baltiem un rozā ziediem saplaukuši koki. Pirmo reizi tādus redzēju Holandē. Tur tos sauca par tulpju kokiem, jo tie zied reizē ar tulpēm. Arī ziedi ir lieli (vai pat lielāki) kā tulpēm. Lapas gan vēl nav nevienas. Vēlāk, jau Latvijā noskaidroju, ka šie koki ir viens no magnoliju veidiem. Uzkāpjam pa vēl vienu taciņu un esam pie pils. Paceļu acis uz pili un rokas jau sāk niezēt vilkt ārā fotoaparātu. Pāri mūriem pārkārušies krūmi ar sarkaniem un rozā ziediem. Tējas rozes? Ķīnas rozes? Nu, kaut kas tamlīdzīgs. Caur puķēm spīd pils visā savā daudzveidībā. No pagalma vēl labāk redzamas pils daudzās sejas – Indijas, Bavārijas, musulmaņu un vietējās akmeņainās klintis. 1839.gadā karalis Doms Fernando II nopircis Jeronīmu klostera drupas un ar divu vāciešu palīdzību sācis īstenot savas vistrakākās, tālās zemēs un operās noskatītās idejas. Vienā pilī iebūvēts, sabūvēts, vai kā nu vēl lai pasaka, viss iespējamais un reizēm arī neiespējamais. Ieejot pilī, fotoaparāti jānodod garderobē. Te neviens neuzticas solījumiem, ka nefotografēs. Pils pilna ar visādām bagātībām. Līdz pat karaļu varas gāšanai tā bijusi apdzīvota, tādēļ visas istabas saglabājušās pilnā aprīkojumā. Te atkal viss kaut kas ir vairāk nekā vajag. Telpas gan te ir pārsteidzoši mazas. Pilīs pierasts redzēt lielas, gaišas telpas. Te tās ir maziņas, logi lielākoties aizklāti, tāpēc arī patumšas un piebāztas ar visādām mantām. Arī iekštelpās ir visādu vietu un zemju „ekspozīcijas” – viena istaba iekārtota tādā, cita atkal tādā stilā. Kaut kas traks – tāds raibums vēl nav redzēts! Interesanti, bet man jau sāk apnikt. Tīri vai prieks beidzot nokļūt virtuvē, jo te var redzēt izeju. Starp citu, virtuve ir arī plašākā un gaišākā telpa visā pilī. Nu, deju zāle arī bija liela, bet tā vairāk atgādināja tādu platāku koridoru, ne zāli. Pili esam izložņājušas, tagad laiks parkam. Tūristiem atvēlētā taka atgādina kārtīgu ceļu. Protams, Portugāles kalnaino ciematiņu un pilsētiņu ceļu, ne kādu Eiropas maģistrāli. Mazajām taciņām, kas ved parka dziļumos, visbiežāk priekšā pielikts kāds puļķītis vai zīme, ka tur nav ko staigāt. Zem milzīgajiem kokiem varam justies kā kādā vientulīgā pasaku mežā. Neviena cilvēka, putni dzied uz pilnu klapi, gar ceļa malām zied zilas puķītes. No pils terases redzējām pāri mežiem augstu stāvam akmens bruņinieku, kurš apsargājot pili. Te jau viņš arī ir. Esam atnākušas līdz pieminekļa pakājei. Stipri jāatgāž galva, lai saskatītu pašu bruņinieku. Piekļūt tuvāk nav ko domāt – akmens krāvumi tik stāvi, ka pāriet katra vēlēšanās līst tuvāk. Nav ko skumt! Mūs gaida Sintras zemes augtākā virsotne Cruz Alta. Taciņa lēnām vijas augšup uz 540m augsto virsotni. Pretī nāk smaidīgi cilvēciņi. Vai vēl tālu jākāpj? Nē, tepat jau būs! Esam jau paugura galā. Vēl tik pa akmeņu krāvuma starpām jāuzkāpj pāris metri līdz pašai virsotnei. Kur tad varenais 16.gs. krusts? No tā ne ziņas, ne miņas, tikai vienā akmenī kaut kāds robs, kur tas varētu būt bijis iestiprināts. Skats visapkārt paveras varens – Penas pils kalna galā, okeāns, apkārtējie ciematiņi un Sintras pakalni. Mēģinām ieraudzīt Cabo da Roca, bet nesanāk. Tam priekšā citi Sintras pakalni. Sēžam uz pelēkajiem akmeņiem un sildāmies jaukajā februāra saulītē. Te tā varētu sēdēt un sēdēt, bet augšup traušas jau citi skatīties gribētāji. Tas tāds smalks mājiens, ka jādodas tālāk. Tālāk, tālāk, līdz nonākam karalienes paparžu dārzā. Beidzot var nokāpt no šosejai līdzīgās takas un ložņāt pa mazām taciņām zem milzu papardēm, gar čalojošiem strautiņiem un ap ziedošiem Ķīnas rožu krūmiem. Papardes te vairāk atgādina palmas nekā zaļos augus, kas aug Latvijas mežos un puķu podos. Karalis Dom Fernando II esot tās atgādājis no Jaunzēlandes. Bija viņam vērts pūlēties, jo tik fantastisku paparžu parku nekur nav nācies redzēt. Viss milzīgais parks te ir reizē gan kopts, gan veidots tā, lai tas pēc iespējas līdzinātos dabīgam mežam. Parku veidojot, karalis nav skopojies ne ar idejām, ne ar līdzekļiem. Kopumā parkā esot iestādīti ap 2 tūkstošiem dažādu augu veidu. Gan vietējie Portugāles, gan ievesti no Japānas, Libānas, Brazīlijas un Ziemeļamerikas. Paparžu mežs paliek aiz muguras, bet priekšā vēl viena pasaka – mazi dīķīši, kurus ieskauj akmens mūrīši. Ūdens mazos ūdenskritumiņos pārtek no augstāka dīķīša uz zemāku. Ūdenī peld koši baltas pīles un prāva zelta zivs. Lielākā ezeriņa vidū slejas ar efejām apvijies un citiem zaļumiem apaudzis mūra tornīti. Tumšo ūdeni atdzīvina skaidrie koku atspulgi , un viss gaiss pēc kaut kā reibinoši smaržo. Tās esot mimozas – lielie koki pretējā krastā ar dzeltenajām ziedu skarām, kas tādā veidā paziņo par savu klātbūtni. Braucot pa apvedceļu uz Lisabonu ievērojām kalna galā kaut ko līdzīgu lidmašīnai. Tā izrādās Monserrate pils, kuru šobrīd remontē. Tā visa saslēgta stalažās. Pils vidusdaļa ir augstāka, bet abi sāni zemāki. Stalažās tie izskatās kā milzu „kukuruzņika” spārni. Ap Monserrate pili plešas vēl viens tropiskam mežam līdzīgs parks. Mazās taciņas līkumo zem un ap palmām, milzīgajām papardēm, visvisādiem kokiem, arī korķa kokiem. Viena maza un sena kapeliņa tā apaugusi ar kaut kādiem „Banyan” kokiem, ka to stumbri liekas saauguši ar akmeni. Atkal kallas zied kā nezāles tāpat takas malā. Tas jau par traku! Ap pili un visur citur parkā zied Ķīnas rozes. Ar to ziediem tā apbirušas visas takas, ka vienai no mums rodas salīdzinājums: „Mēs staigājam pa rožu ziediem kā pa vecām plūmēm.” Arī „paradīzes putni” strelīcijas zied pilnā sparā. Seteais pilī tagad ir viesnīca un restorāns. Pils vidū ir liela arka. Ja tajā nostājas, kā pa lielu logu var skatīties uz Penas un Moru pilīm augstu kalnā. Otrā pusē pilij plešas ieleja un tālumā okeāns. Vietiņas te katrai pilij izmeklētas vislabākās. No skatu terases uz leju plešas šīs pils dārzi – ornamentēti un izcirpti līču loču labirinti. Smuki, bet man šonedēļ labāk patīk mežam līdzīgie parki. Interesants žogs ir apkārt Regaleira pilij. Lai iekļūtu iekšpusē, laikus jāpiesakās uz kādu no oficiālajiem ekskursiju laikiem. Ar pāris dienām iepriekš, izrādās, nepietiek. Cik esmu dzirdējusi no tiem, kuri pabijuši pilī, tas esot to vērts. Nākošreiz...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais