IGAUNIJA 2010

  • 8 min lasīšanai
VALGA-TORVA-HELME-HOLDRE-TAGAPERE-KARKSI NUIA-HALLISTE-OISU-VILJANDI-OLUSTVERE-PILISTVERE-POLTSAMAA-PUURMANI-RAIGASTVERE-ELISTVERE-TARTU -TAEVASKOJE-AHJA-MOOSTE-POLVA-KANEPI -VALGA 17.-18. o7.2010. Pēc pamatīgas čammāšanās no Cēsīm izbraucam vien 8.3o. Visu ceļu līdz pirmajai pieturvietai Helmē mūs pavada pamatīga migla. Helmes pils celta XIV g.s. un savu tirdzniecības ceļu sargsuņa lomu tās iemītnieki pildīja 3 gadsimtus līdz Ziemeļu karam, ka krievu cars Pēteris Asiņainais (Pjotr I) ar kāju vēra durvis uz Eiropu. Cietoksnis būvēts senču pils vietā dabīgā zemesragā, kuru no 2 pusēm ierobežo pamatīgas gravas. Uz virsotni ved šaubīgi betona kluči normālu kāpņu vietā. No kādreiz varenā cietokšņa vien daži fragmenti un ir krietni jāpadomā, lai tiktu pie labiem kadriem. Lai nebūtu jāmet lieks līkums, ak, tūristiskais slinkums, mēģinam bez kļūmēm tikt lejā pa nestandarta trasi. Izdodas!!!. Gravas otrā pusē taciņa pieved pie senā pagātnē mākslīgi veidotām alām, kuras pēc arheologu atzinuma kalpo'jušas kā slēptuve. Šobrīd apskatei pieejamas vien divas zāles. Holdre. Pēc informācijas, kura ir manā rīcībā, šeit meklējama viena no skaistākajām jūgendstila pilīm D-Igaunijā pēc Tagaperes. Pa ļoti kvalitatīvu, vēl padomju laikos noasfaltētu un ainavisku lauku ceļu, nokļūstam minētajā miestā. Norādes nekādas. Trīs mājas četrās rindās un viss. Vienīgi sarūsējis žogs kr.p. un aizdomīgs ēkas fragments liek pieturēt skrējienu. No autobusu pieturas jau labāks skats. Kamēr pārējie raustās līst privātteritorijā kaut vārtiņi vaļā, esmu jau iekšpusē.Tūrismā vados pēc principa - ja nebūsi cūka, neko neredzēsi. Ak, estiņi, estiņi! Kāds jūgends? Māra spriež, ka varētu būt kas līdzīgs romantismam. T.s. pils juku laikos, visticamāk, kalpojusi par izklaides jauno laiku biznesmeņiem, par ko liecina videonovērošanas kameru paliekas un pēc tam pamesta. Kad piebraucam pie Tagaperes, parādās saule. Protams, no jūgenda ne smakas. Izskatās, ka Minhauzens ne tikai Duntē dzīvojis. Šeit gan ir vērts atbraukt. Pils patiesi iespaidīga apkārt sakopts parks, daudz dekoratīvi puķu stādījumi. Iekšā privātviesnīca, bet neviens mums neliedz izstaigāt abus stāvus. Pilnībā saglabāts muižas laiku stils. Neviena plastmasas krēsla vai cita surogāta. Tikai kārtīgas mēbeles. Atšķirībā no daža laba līdzīga privātīpašuma Latvijā šeit netiek liegta iespēja fotografēt. Kamēr ceļabiedri ietur brokastis, aiznesos papētīt teritoriju. No muižas dzirnavām palikuši vien grausti. Dzirnezers gan saglabāts. Vienā malā pat peldvieta ierīkota. Beidzot sāk parādīties saule. Priekšā Halliste. Šeit, pēc info, viena no skaistākajām D-Igaunijas baznīcām. Iekšā netiekam, jo kaimiņi vēl nav apjēguši vienkāršu patiesību, ka tūristiem interesē ne tikai pilsētas. Labi vismaz, ka info stends blakus. Varam novērtēt to "krāšņumu". Izrādās, ka šitā, vells zin kad, krāsotā baznīca izceļas tikai ar to, ka virs altāra griesti nokrāsoti melni. Iepretī baznīcai skolas sporta laukums un blakus tam piemineklis un restaurēta granīta plāksne ar Igaunijas Brīvības cīņās kritušo novadnieku vārdiem. Krieviem šitais kodis aknās, par ko liecina burtiski no gabaliem salīmētā piemiņas plāksne. Žēl vienīgi, ka estiņi pametuši novārtā skaisto ciprešu aleju. Pareizi, Jevropā jau nacionālā vēsture ož pēc nacisma. Oisu. Īstajam pagriezienam pašaujam garām. Īpašās norādes, kura apliecinātu arhitektūras pieminekļa esamību, nebija. Tā vietā uz brīdi piestājam pie Oisu ezera ar cerību nopeldēties. Te arī skatu tornis. Bilde no augšas atsit jebkuru vēlēšanos. Apkārt niedrājs un purvaini krasti. Pat laivām kanāls, lai tiktu dīķī. Drusku tālāk brūnā norāde uz dzirnavām. Iebraukšana... . Labi, ka neuzsēžamies uz akmeņiem. Vecajās dzirnavās ierīkots mazais hesiņš. Nojauta teic, ka garām pasprukusī muiža jāmeklē aiz priekšā redzamā bardaka. Zaiga paliek sargāt mašīnu. Pārējie pa vecu ceļu dodas "expedīcijā". Kad kalna galā ieraugu pirmo no akmeņiem mūrēto šķūņa graustu, saprotu, ka neesmu kļūdījies. Šobrīd labā stāvoklī ir tikai pils un puslokā izbūvētās klētis(?). Pārējās celtnes vairāk nekā bēdīgas. Otrā pusē terase un kādreiz bijis tāls skats uz ezeru. Visam kopā pietrūkst saimnieka rokas un naudas. Kad diena jau īsti iekarsusi, ieripojam Vīlandē. Pilsēta ļaužu un mašīnu pārpilna. Risinās kāds mūzikas festivāls. Nākas krietni papūlēties, lai atrastu stāvvietu. Visu cieņu pilsētas saimniekiem. Nevienā ielā neredzam maksas vietas. Vispirms jāatrod iekostuve, tad tūrisma info. Esam gandrīz centrā. Igauņi savu vecpilsētu nav izraibinājuši ar apšaubāmu arhitektu ķēzekļiem. Tūrisma info ieraugām pie pašas ieejas pilsparkā. Te jau sākas īstā svētku teritorija. Celiņu malās teltis, kurās tirgo visas iespējamās ēdamās, dzeramās unskatāmās lietas. Mūs šobrīd var iekārdināt tikai kauss auksta alus. Vietā, kur galvenais ceļš sazarojas daudzos mazākos, uzstādīts piemineklis Igaunijas brīvvalsts Bruņoto spēku virspavēlniekam ģenerālim Laidoneram. Aiz tā aci'm paveras varenās gravas, kuras vairākus gadsimtus sargāja iekarotāju cietoksni līdz Ziemeļu kara laikā krievu ģenerāļa Šeremetjeva komandētās ordas spēja pārvarēt tās un zviedru garnizona pretošanos. Vietā, kur tā savienojas ar ezera stāvkrastu, vēl 30jos gados pārmests trosu tilts, kurš vienlaikus ir Vīlandes simbols. No pašas pils palikuši vien daži fragmenti. Toties ir lielisks skats uz ezeru. Lielākajā placī ierīkota viena estrāde, placī starp aizsarggrāvjiem otrs koncertplacis. Visas gravas rūpīgi izpļautas un tīras. Neredz mētājamies tukšas pudeles un visādas drazas. Mums līdz kultūrai kā līdz Ķīnai. Rāpus! Toties krietni daudzveidīgākus iepaidus sniedz pastaiga pa attālākajām ieliņām. Gandrīz visās saglabājies vecais bruģis, 30 gadu mūra nami mijas ar dažadas kvalitātes koka namiņiem. Patiesa vecuma smarža. Kad apnīk kāpelēt pa pauguriem, atgriežamies burzmā. Te pamanu veco ūdenstorni, kurš tagād pārvērsts par skatu torni. Vītņu kāpnes mani uzved kādu 5 stāvu augstumā. Skats...nu tā. Tagad tāds bišku garāks pārbrauciens uz Olustveri. Krievu laikos te bija bezcerīgi nolaists kolhoza centrs, tagad privātviesnīca, skaisti sakopts parks. Par nelielu samaksu atļauj apskatīt iekštelpas. Šeit viss atjaunots kā muižas laikā. Malači! Būtu vairāk tādas vietas. Izstaigājam prāvo parku, kuru bagātina kanālu un dīķu sistēma. Tā malā kādreizējais ķieģeļceplis, kurā šodien darbojas radošā keramikas darbnīca. Exkursantiem par att. samaksu pieredzējuša meistara vadībā ir iespēja pašam izveidot kādu trauciņu vai figūru, vai izkrāsot jau gatavos. Tautas pie garā galda netrūkst Vaiga sviedros raujas lieli un mazi. Pie ieejas neliels veikaliņš, kur var iegādāties profesionāļu radītos šķīvjus un krūzes. Diemžēl tālāk par galvenajām celtnēm tā arī nav tikuši, jo parka malās vēl ne viena vien nožēlojama paskata ēka. Pēc patīkamas pastaigas ēnainajās alejās atgriežamies saulainajā ellē. Vēl pārdesmit km līdz Pilisterei. Te, gandrīz Igaunijas vidū, izveidota piemiņas vieta boļševiku laiku upuriem. Puslokā novietotos prāvos akmeņos iekalti visu valsts novadu nosaukumi. Arī Petseru (Pečori, kurus Igaunijai nolaupīja tāpat kā Abreni). Centrā liels krusts, tā priekšā akmeņu kaudze. Gandrīz uz katra kāds vārds vai dzimta kā arī "ceļojuma" galamērķis un dzīves beigu dati. Skarbi. Kaimiņi, cik gadījies redzēt, neliek pie katras stacijas vai pagastnama necilu piemiņas zīmi, kuru atceras 2x gadā, bet radījuši vienotu piemiņas vietu iekarotāju nobendētajiem tautiešiem. Ar šo vietu savā maršrutā esam sasnieguši pagrieziena punktu. Tagad tik uz austrumiem. Neliels, ainavisks ceļš pēc noasfaltēšanas saglabājis visus līkumus. Kaut kur 1/2ceļā ūdenskrātuve. Vēlēšanos iegāzties ūdenī atsit aprijušos estiņu brandža vienīgajā peldvietā. Puurmani. Necils parks mākslīga ezera krastā pie Tartu - Tallinas šosejas kādreiz slēpa skaistu pili. Skaista tā nākamgad atkal būs, bet šoreiz sāgādā pamatīgu vilšanos restaurācijas darbu dēļ. Diena jau ir krietnā pievakarē, kad ieripojam Poltsamaa - Igaunijas vīna un rožu galvaspilsētā. Ar lielo rozāriju nepaveicas. Drusku par vēlu atskrējām. Žēl, jo tur augot 900(!) rožu šķirnes. Pilsdrupās gan tiekam iekšā. No visa lielā kompleksa palicis vien ārējais mūris un kaut kāds ar metāla konstrukcijām sastiprināts torņa fragments. Šeit ir tāds retums, kā aizsargmūrī iebūvēta baznīca, lai iemītniekiem dievkalpojumu laikā nav jāpamet cietoksnis. Arī šī pils tika iznīcināta Ziemeļu kara laikā, kad toreizējās zviedru zemēs trakoja austrumu slepkavnieki. Tukšā laukuma tālākajā malā jauno laiku būves. Vienā galā mākslas muzejs, otrā Poltsamaa vīna brūzis. Tepat kafejnīcā var degustēt vai iegādāties no vietējiem augļiem un ogām brūvētos dzērienus. Pudeles cena no 2.5 - 5 latiem. Nogaršoju tikai vienu zorti. Va vellos!!! Kas par garšu!!! Tāda sajūta, ka būtu veselu aveņu spaini izēdis. Fantastika!!! Nekādas liekas piegaršas. Tik noturīga, ka tikai vakariņas pēc 3 stundām to likvidē. Nākamā pietura parka malā, kur vietējais HESiņš izveidojis ne tikai ezeru, bet ar saviem ūdeņiem piepildījis vēl dažus kanālus. Savukārt celiņu malās bagātīgi apstādīti ar rozēm tā attaisnojot pilsētas nosaukumu. Lielākā daļa gan pārziedējusi. Žēl, ka vairs nevaram atļauties lielāku pastaigu. Katrā ziņā te ir vērts atgriezties. Tagad jāsāk domāt par nometnes vietu. Kartē esmu atzīmējis ezerus ap Raigastveri un Elisteri. Pirmo reizi draņķīgs lielceļš. Labi, ka attālumi nelieli. Kur atrodas pats miestiņš, neizdodas saskatīt pat no kalnā uzceltā skatu torņa. Ainavas gan kolosālas. Pats ezers garā, šaurā un dziļā ielejā. Nakšņošanas iespējas vienīgi torņa pakājē. Pēc mana ierosinājuma braucam uz Elistveri. Tur atzīmēta apmešanās vieta un otrs ezers. Tur atrodas arī privātais(?) zoodārzs. Personāla sievišķis sakarīgi pastāsta, kur meklēt telšu vietu, vienīgi uz ezeru tālāk jāejot. Jā, kārtīga dēļu taka ved krietnu gabalu gar ezeru, pat ir pāris atzarojumi, bet visi beidzas niedrājos pie šaurām, purvainām spraugām, kuras spēj iepriecināt vienīgi makšķerniekus. Lai niknuma mērs būtu pilns, taka pēc kāda kilometra mūs aizved tieši nometnes vietā!!! Nākas vien atgriezties pirmajā vietā. Kaut tā bāba slīkdama dzert prasītu! Nevar teikt, ka peldvieta baigi glauna, bet ūdens neticami silts un kārtīga pelde garīgo noliek vietā. Ieeja ezerā gandrīz vertikāla. 4-5 soļi un līdz kaklam. Nogāzē mazs atpūtas stūrītis ar vietu ugunskuram un pat būdiņai vietiņu atraduši. Pašlaik gan šeit tusē krievu bariņš. Rīts saulains. Esam pieklājīgi un ripojam uz būdiņu. Kultūršoks ir 100%. Krieviņi ne tikai atstājuši ideāli tīru tusiņa vietu, bet namiņā vēl tualetes papīra rullis karājas! Latvijā pat maksas vietās pēdējo var sanemt pie kases. Te pat krieviem ir Eiropas līmenis. Atgriežamies uz Tartu šosejas, lai piedzīvotu nepatīkamu pārsteigumu. Tikai kādus 200m aiz pagrieziena kr.p. ezera krastā iekārtota telšu vieta. Sātana kurrati, pirms pagrieziena nevarēja to zīmi uzlikt! Vienīgi peldēšanās forša. Nekādā gravā nav jākāpj. Priekšā Igaunijas studentu galvaspilsēta Tartu. Neapgrūtināšu lasītājus ar zvērīgi karstās pastaigas aprakstu. Domāju, ka Latvijā atradīsies maz ceļotāji, kuri kaut reizi nav redzējuši šo skaisto pilsētu. Kad izbraucam, sinoptiķu prognoze attaisnojas +35. Mizojam Polvas virzienā. Mērķis Taevaskoje. Te, pie Ahjas upes vairākas iespaidīgas smilšakmens klintis. Līdz tām kāds kilometrs pastaigas. Ja ir vēlēšanās, pie pēdējās vislielākās var pāriet otrā krastā un pēc pamatīgas kāpelēšanas atgriezties sākuma punktā. Mums "vairs nav iekšā". Pa maziem, asfaltētiem meža ceļiem vēl viens līkums uz Ahju. Te 19.g.s. atradās muiža, kuru savās bērnības atmiņās "Mazais Illimārs" aprakstījis F. Duglass .Tagad kādreiz skaistā celtne atgādina graustu. Logi un durvis aizsistas ar dēļiem, apmetums daudzviet nodrupis. Skumji. Ko līdz lepnā norāde "Illimarmois", ja aiz tās bēdu leja. No toreizējiem 7 dīķiem palikuši 2. Tie ir vienīgie, par ko var teikt - skaisti. No citām muižas ēkām vienīgi pārvaldnieka māja. Vēl palicis neliels pārbrauciens uz Moosti. Šeit kārtība daudz labāka kā Olustverē. Arī te viesnīca, bet šoreiz jāpaliek aiz durvīm, jo iekšā kaut kāds muzikāls pasākums. Pati celtne būvēta ļoti interesantā stilā. Krievu laikos arī te bija kolhoza centrs, parkā stāvēja traktori, tālākie stūri bija piekrauti ar lūžņiem. Teritorijas labiekārtošana un apzaļumošana vēl turpinās, bet palīgēkas atjaunotas pilnībā. Kur toreiz bija drazu noliktavas, tagad plešas zālāji ar omulīgiem atpūtas stūrīšiem. Moostes parks ievērojams ar ietverošo mūri, kurā trīs pusēs iespaidīgas vārtu aile ar jumtiņu un tornīti, katra citāda. Tornītis arī katrā stūrī. Patiesi vērts redzēt! Trakā sutoņa un meiteņu nogurums liek veikt korekcijas un atteikties no Otepes, kur Baltijā vienīgais 90m tramplīns un pa taisnāko ceļu doties mājup. Arī Polvas un Voru apkārtnē karstuma dēļ vairākas pastaigas dabā jau atstātas citai reize.Tāpat vēl pamatīgs brauciens un vakars arī tuvojas. Brauciena fotogrāfijas galerijā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais