CIEMOS PIE BROĻUKIEM

  • 10 min lasīšanai
LIETUVAS SĒLIJĀ Agnese kā parasti izmanās kavēties un pēc tam riskē tikt pie štrāfes, jo zvana tikai tad, kad tup neatļautajā apstāšanās vietā. Viss sanāk štokos un varam pazust. Pirmā pietura Skaistkalnē pie katoļu božņicas. Labai bildēšanai drusku par agru + saule iemanās ielīst mākoņos. Nekas pārāk labs nespīd leišu pusē. Viena zaraza, gaišums, otra zaraza. Apstaigājam apkārt, nolienam pat lejā, bet vismaz man tāda miglas bilde vien sanāk. Vēl pārdesmit minūtes un esam Biržos. Apmēram Cēsu lieluma pilsētiņa. Transportu nometam pašā centrā, kur, atšķirībā no Latvijas, neredz nevienu automātisko izkāsēju (maksas stāvvieta) un dodamies nelielā klejojumā gar božņicu, ezeru un pili. Ar reformātu (kas tā par konfesiju?) baznīcu paveicas. Saule no mākoņiem izlien vislabākajā brīdī, lai izkrāsotu sarkano ķieģeļu celtni un Širvintas ezeru, kurā tālais krasts zelto rudeņa krāsās. Sākotnējā taciņa gar krastu tikt līdz pilij atduras šaubīgā mitrājā. Labāk pa drošu ceļu. Pie robežas ar privātteritoriju (?), jo zīmes nebija, oriģināla havaja. Durvis tikai dāmu pusē. Veči savas mantas var pavisam atklāti demonstrēt, jo aizvirtni kāds privatizējis!!!. Kaut ko līdzīgu pirms dažiem gadiem redzēju Glūdas stacijā. Tikai tur sieviešu puse bija aizklāta ar brezentu. Radzivilu pils pārsteidz ar aizsargvaļņu augstumu. Senākos laikos te bijis cietoksnis, no kura šodien palikuši vien miniatūri fragmenti. Varbūt arī pamatīgais aizsarggrāvis un citi nocietinājumi no tiem laikiem palikuši? Žēl, ka tīmeklī neatradu vai nepratu atrast sīkāku info. Šodien vizuāli skaistajā pilī iekārtots novada muzejs. Labi, ka ir pirmdiena! Citādi Māru pats nelabais no turienes neizdzītu, sevišķi, ja zina, ka 1/3 telpu atdotas reģiona mākslai. Māras medus pika! Apmetam loku pa vaļņiem, lai papriecātos par skaistajiem skatiem, bet nekur neredzu Baltijā garāko koka tiltu. Šitie līči atduras pilsētā. Nākas prasīt iedzimtajām. Vecākā no slāvu valodas ne mur mur, jaunākā vispār saprot tikai leitiski. Tad jau mūsu jaunatne kudiš vairāk izglītota! Glābj vienīgi Astravas muižas pieminēšana. Jādodas uz to (!) pusi!!!. Labi, ka centrā aprunājos ar padomju gadus pieredzējušu strādnieku, kurš ļoti sakarīgā krievu valodā pastāsta, kā jābrauc. Broļukas, broļukas!!! Kad pienākam pie 525m garā koka tilta, no saules tik vien labums, kā garais kopskats un pāris ainavas. Pēc tam varam grauzt nagus. Otrā zaraza klāt. Nezinu, kurš kamielis "Ievas stāstos" bija rakstījis par šito tiltiņu, bet nekā no anekdotiskajām reklāmām nebija. Krokodili aprijuši? Vai haizivis norijušas??? Daudz vairāk gaidīju no reklamētās Astravas muižas. Grūti teikt, kā tur būtu vasarā, bet tagad nekā sevišķa. Kaut ko līdzīgu šogad piedzīvoju Igaunijā, kad izrādījās, ka laba daļa reklāmas ir tikai minhauzena stāstiņi. Vienīgais, ko īsti izbaudām, ir pretīgi aukstais vējš. Tagad jāatrod slavenās Biržu kritenes. Apvidū starp Skaistkalni un Biržiem pazeme ir bagāta ar ģipša slāņiem, kuri itin labi šķīst ūdenī. Ja pazemes ūdeņu ceļā trāpās tāda iegula, agrāk vai vēlāk tā tiek izšķīdināta. Rezultātā izveidojas pamatīgas tukšums, kurā agrāk vai vēlāk iegāžas tas augsnes slānis, kuram vairs nav uz kā turēties. Slavenākā no tām ir t.s. "Govs ala". Kad saimniece gājusi izslaukt savu brūnīti, viņa atklājusi vien pamatīgu caurumu zemē, kur dziļumā bez cerībām ieraudzīt savas mājas, bļāvusi gotiņa. Stulbākais, ka apkārtnes kartē ne vella nevar saprast, kurā virzienā kas jāmeklē. Riskēju ar Panevežys virzienu. Vienā brīdī, kad parādās Pabiržes baznīcas dubulttorņi, kļūstu domīgs. Par laimi, tikusi ārā no pilsētas, Agnese min grīdā un neesmu vēL apgremojis domu par virziena maiņu, kad l.p. parādās norāde "Korva ola". CŪCENE!!!. Diemžēl stāvvietā netiekam, jo kaimiņi beidzoties tūrisma sezonai, iesākuši labiekārtošnas darbus. Iespaidīgs jau sākums, tiem, kuri neko vairāk par Vējiņiem pie Braslas nav redzējuši. Varbūt vēl Zinaīda bijusi Z - Igaunijas sufozijas apvidos. Visa teritorija vienās bedrēs vai grāvjos. Pamatīgs baļķis liecina, ka tieši te atrodas slavenā Govs ala. Njā! Dziļums tā nekas, metri 10 būs. Ieeja alā gan aizbirusi, bet par izpētīto pazemi liecina infodēlis. Maz neliekas. Lai arī takas nav pārāk koptas, palīdz pusplikie koki. Jau atgriežoties uz stāvvietu pamanu vēl vienu mietu. Jāpalūr!. Ir!!! Gandrīz kā Kaali krāteris Saaremaa, tikai bez ūdens. Divas spridzīgākās zeltenes rindas kārtībā rikšo lejā, lai personīgi pierādītu savu niecību pret dabas varenumu. Saules trūkums piespiež atteikties no radiālā brauciena uz Pabirži, kur atrodas Aldonas Jonaitītes daiļdārzs. Lai arī rudens ir rudens, bet kaut ko skaistu ieraudzīt var arī mazā zemes pleķītī. Tikai sauli vajag vairāk kā jebkad. Atgriežoties pilsētā, trīsdaļīgā krustojumā neizprotu norādes, kā rezultātā pēdējā krustojumā aizmaucam taisni (nekādas norādes gan nebija). Labākais, ka neienāk prātā pat kartē pablenzt brīdī, kad izbraucot no miesta parādās attālums līdz nākošajai sādžai. Apskaidrība rodas tikai tad, kad piķis beidzas. Pat tad vēl nesaku, ka jāapstājas un jānoskaidro, kur šujam un kāpēc. Toč vadātājs piesities. Labi, ka šoreiz stūrētājai prāta vairāk kā man un beidzot noskaidrojam, ka jākratās vien atpakaļ līdz pirmajam sānceļam. Nekāds labais jau nav, bet uz lielās trases tiekam. Mana paviršība maksā liekus padsmit km un savas 30 minūtes, kuras kaut kad atkodīsies. Lielā Rokišķu trase apbrīnojami tukša. Tikai rets autiņš. Izskatās, ka leiši brīvdienas pārcēluši vai visi uz poļu tirgiem pārcēlušies. Ļoti maz kārtīgu mežu. Nav arī pie mums tik ierastās nenormālās cirsmas. Izskatās, ka broļukām prāta krietni vairāk. Arī pirms dažiem gadiem redzētie Dienvidlietuvas meži izretināti nesalīdzināmi mazāk pat par Rīgas apkārtni. Līdz Rokišķim 70km ātrumposms. Mašīnu nav, mentu arī un Agnese ierubī savu iemīļoto ātrumu - 110. Rokišku novadu mēdz saukt par mazo Lietuvu, jo rajona robežu kontūra gandrīz ideāli atbilst valsts robežām. Pat apvidus atgādina Lietuvu miniatūrā. Rietumos auglīgi līdzenumi, austrumos stāvu pauguru grēdas, starp kurām spīguļo ezeri. Rokišku rajons ir otrs ezeriem bagātākais Lietuvā - veseli 99. Rokišku pilsēta uzaugusi pie muižas. No 1715.g. Pilsēta gāja no viena leišu kņaza rokām citās, līdz 1770.g. nonāca Tīzenhuzenu īpašumā, kuri uz šejieni pārcēla savu rezidenci un XX g.s. sākumā centrālo ēku pārbūvēja baroka stilā. Šodien muižas ēkas, vecpilsētas laukums un Sv. Mateja baznīca ir visa novada lepnums. Lietuvas skaistākās Sv. Mateja katoļu katedrāles tornis jau pa gabalu liecina, ka drīz būsim klāt. Tiešajam iebraucienam pašaujam garām, bet šoreiz nesatraucos, jo lielais piķis ved cauri jaunajiem rajoniem un kur nogriezties jau atradīsim. Kā balvu par to kr. p. pamanām skaistiem kokgriezumiem rotātu parku. Liongina Šepkas parks ir viens no galvenajiem koka mantojuma objektiem pilsētā. Tas izveidots L. Š. (1907-1985) piemiņai. Parka skulptūras izveidotas ar novada muzeja iniciatīvu. 6 gados mākslas plenēra meistari radījuši vairāk par 50 kokā veidotus mākslas darbus. Laiks saulains, bet nekaunīgi auksts vējš un pastaiga sanāk diezgan vēsa. Parka malā humpalu lieltirgus. Kaut ko tādu Latvijā nekur neesmu redzējis. Prāvs laukums no vienas vietas piebāzts ar režģos sakarinātām parpalām, visu izmēru un visām gaumēm. Vienā malā pāris galdi piekrauti ar raibu dzīvi pieredzējušiem apaviem. Vispār skati par latu. Lai tiktu centrā, nākas krietni līkumot. Turēdams par orientieri baznīcas torni, lieku nogriezties pirmajā šķērsielā. Āpsis tāds! Uz maģistrālās trases laikam vietas nebija! Rezultātā Rokišķu apskati iesākam ar privātmājelēm vairākās vienvirziena ielās līdz tiekam, kur vajag. Tagad pusdienas pārtraukums, jo meitenēm vēderi rūc diezgan dzirdamos toņos. Apstāšanās vietu esam atraduši tieši pie katedrāles. Pagaidām vēl saule un varenā celtne gandrīz vai zeltī. Tā ir viena no skaistākajām neogotikas celtnēm Lietuvā 1868 - 1881.to uzcēla Silēzijas meistari. Baznīcai augsta velve. To ietver ažūra ķieģeļu sēta. Iekšpusi rotā slavenāko Eiropas mākslinieku izstrādājumi. Lielais altāris atceļojis no Parīzes. Ērģeles izgaatavoja slavenā Valkerio kompānija Vācijā. Koka baldahīnus un kanceli izgriezis izcilais meistars Goijers. Diemžēl iekšā netiekam, jo melnsvārči durvis ver tikai uz rīta (plkst. 7) un vakara (18tos) dievkalpojumiem. Nav kā citām konfesijām Latvijā, kur božņicas atvērtas visu dienu - ej un skaties. Žēl, jo šitās iekšiene esot skaistākā Lietuvā. Ar turistiskām minhauzenībām jau esmu saskāries Igaunijā, bet šorez varētu būt taisnība. Kad pirms dažiem gadiem Impro exkursijā te piestājām, vārti bija vaļā un iekšskati bija patiesi grandiozi. Iespaidīgi arī kaltie vārti. Pretī Neatkarības laukums ar Brīvības stēlu. Satiksmei atstātas abas ietverošās ielas un centrālā daļa veido vienotu amsambli, kuru ievada granītā veidota arka ar pilsētas dibināšanas gadu 1499. Derētu atbraukt vasarā, kad viss laukums vienos ziedos. Vecpilsētas nami sakopti un nokrāsoti. Neviena tizla grafiti smērējuma. Apskaužami tīri skvēri un ietves. Krieviskā "kultūra" te nav cieņā. Meklējot pili, nogriežamies pirmajā lielākajā ielā. Citur vecpilsētas daudz izteiksmīgākas, bet nevajag aizmirst, ka pilsēta diezgan jauna + smagi cieta pēdējā karā, kad krievu gaisa bandīti daudz neuztraucās par bumbošanas precizitāti. Kāda starpība - dzelzceļš vai nami. Vienīgais, ko šajā izgājienā atrodam, ir savdabīgi un reizē emocionāli izveidota piemiņas vieta krievu represijās cietušajiem pilsētniekiem. Starp citu, tieši blakus Mākslas skolai. Melnās granīta plātnītēs iekalti to cilvēku vai veselu dzimtu vārdi, kuri tikuši izsūtīti un miruši svešumā vai pēc atgriešanās Dzimtenē. Ar visiem gadaskaitļiem. Sāpīgs, bet ļoti labs patriotiskās domāšanas veidošanas piemērs. Ne tā kā pie mums, kur šādas vietas cenšas nobāzt tālāk no acīm, lai tikai augtu dumjāka jaunatne. Kad atgriežamies centrālajā laukumā, saprotu, ka bet infocentra palīdzības neiztikt, jo nekur nav stenda ar pilsētas karti. Atšķirībā no Biržiem, kur tās bija vai uz katra stūra. Izrādās, ka vajadzīgā celtne atrodas pakalnā tieši pretī katedrālei. Ja nebūtu nogriezušies, paši ieraudzītu. Ceļš uz to ved pa tādu kā uzbērumu, kura abās pusēs dīķi un vienā pussabrukušas muižas celtnes mūri. Gar ceļa malām neiedomājami tizls metāla žodziņš, kurš pedējo reizi krāsots pagājušajā gadsimtā. Labi, ka nav augsts, citādi kontrasts ar iepriekš redzēto vnk būtu šokējošs. Gājēju trase beidzas ar pils teritoriju aptverošo mūri. Pie viena arī info par muzeja darba laiku. Ne jau pirmdienās. Parka centrālajā daļā 2 skaistas Kanādas kļavas. Pat netaisās rudenīgi nosarkt. Nelielā pacēlumā skaistu aleju un galā lepni zīmējas grāfu Tīzenhauzenu toreizējās varenības apliecinājums. Abās pusēs rudenīgi pelēks parks, jo kā par spīti saule pazūd mākoņos. Labajā pusē dažas etnogrāfiskas būdas. un blakus dīvaini zemai rijai izvietotas skulptūras, kuras ataino jēzuliņa famīliju un nākšanas vietu pasaulē. Simboliski, protams. Vidū uzstādītās šūpoles sākumā pamēģina viena vilcene, bet pēc manas atteikšanās kompāniju sastāda lauvenīte. Apmetam loku pa parku, apskatam pils sētas pusi, gluži fui nesanāk, un šļūcam pa diegu. Ārpus žoga divas ļoti interesantā stilā būvētas kaltu akmeņu muižas palīgēkas, ar izsistiem logiem, nevienam nevajadzīgas. Žēl! Priekšā kārtējais pārbrauciens. Šoreiz uz Kupišķi, Kupas upītes ielejā uzcelto pilsētu, kuras nosaukums devis vārdu pilsētai. Apvidus līdzens, saule brīziem tieši acīs + diezgan līkumainā šoseja liedz patrakot. Atšķirībā no iepriekšējām vietām šoreiz trase apliec loku un uz pilsētu ved atzars. Nekas superīgs nav - simpātiska divu upīšu krastos izveidojusies mazpilsētiņa, kuras centru grezno kārtējā iespaidīgā katoļu baznīca. Tai pretī tādā kā sena kroga stadulā reiz atradusies pirmā skola, tagad muzejs. Diemžēl pirmdiena. Ielas malā jauka skulpturāla kompozīcija, simbolizējoša ganiņu, kurš tiecas pēc zināšanām. Zinot, ka skolai pretī božņica, nav grūti iedomāties, kas bija galvenie ganiņu skolotāji. Apmetam nelielu līkumu. Centrālo laukumu, kuru kādreiz greznojis nekur neiztrūkstošais Voldiņš, tagad rotā aprūsējušu strūklaku stobri un nožēlojams tukšums. Var jau būt, ka vasarā kas darbojas, kaut rūsa par to neliecina. Mazajā skvēriņā koka skulptūru kompozīcija - divas čāčas (trešā nosperta) blenž kā divi jaunie mēģina pačupoties. Lai nebūtu pa galveno ielu vien jādefilē, izlemju apmest mazu līkumu, lai redzētu, kas malās redzams. Gar laukuma pakaļu, pirmā ieliņā pa labi, nākošā pa kreisi un stāvais piķis gar apskaužami jauki iekārtotas privātmājas dārzu ved lejā uz upi. Pieupes parks te beidzies, bet lāčojot pāri palu sagrautai krastmalai var tikt pie kulturālākas vietas. Otrā krastā pirmais no mākslinieka (?) Orakauska bleķa "meistardarbiem". Nākošais ķēms jau pie galvenās ielas. Tā arī nesaprotu, ko tas lūznis simbolizē. Laikam jau dzērumā taisīts un tādā pat kondīcijā jāskatās. Pietiekoši zemu esošā saule liedz iespēju izstaigāt vēl vienu loku, jo izskatās, ka augšpus tam skārda spokam, kuru tikai garā vājais var noturēt par vainagdzērvi, parks turpinās. Laiks, laiks... ierobežo. Kādreiz Kupišķis lepojies ar 5 (!) pilsētas teritorijā celtām vējenēm. Tagad tikai divu mūri papildina privātmāju ainavu. Neveicas ar piekļūšanu Kupas ezeram, kurš radies uzbūvējot iespaidīgu aizsprostu pāri visai ielejai. Aiz baznīcas ielu aizšķērso remonts, Zina iesaka apstāties pie kapiem, bet pārējie pastaigu novērtē par garu un ilgu. Nobrauciens pa mazieliņu vispār neko nedod. Tāpat mēģinājums papētīt tādu pat otrā pusē. Nākas atgriezties uz piķa un, sekojot norādēm, izbraukt uz Vabalninku / Pasvalis trases. Tikai pēc tikšanas senkrasta augšmalā mūsu ainavu kārajām acīm paveras grandiozais Kupas ezers. Vakara saule fantastiski zeltī tālā krasta bērzus un rudina apses. Ainava vnk neaprakstāma. Interesanti, cik gadiem bija jāpaiet, līdz štruntupīte spēja radīt patiesi grandiozo ūdenskrātuvi. Piebraukšanu liedz"'ķieģelis" un pārsimt metrus nākas cilpot kājiņām. Vilcenīte paliek sargāt autiņu, bet mēs dodamies mākslas foto medībās. Gan tikai līdz krasta pakājei, kad Laimes māte izlemj, kad pārāk daudz jau devusi un saulīti iebāž pamatīgā mākonī. Zina neiztur pirmā un atmetot ar roku labajiem skatiem mūk uz autiņu. Vienu brīdi arī pats šaubos, bet Agnese noņurd, ja tik daudz esam saluši, tad liekas minūtes pasauli neizmainīs. Neizmainīja arī un rezultātā tiekam pie patiesi skaistām ainavām. Kuras paliks, izlems analīze kompī. Līdz saulrietam vēl kāda stunda. Pa šo laiku ne tikai jāpieveic kādi 50km līdz Pasvalim, bet jāpagūst kaut ko apskatīt. Kartē iezīmēts asfalts tikai līdz Vabalninkai, tālāk 16km gruntovka līdz nākamajam piķim. Liels un patīkams ir mūsu (īpaši minčuka) pārsteigums, ka Jāņasētas karte atkal melo. Visiem kilometriem nevainojams asfalts. Braukt gan grūti, gandrīz tieši pret rietošu sauli. Piedevām šoseja aizdomīgi līdzīgs jautram posmam starp Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu. Gan ar vienu piebildi, ka nav pamests puspadarīts darbs. Līkumainība saglabāta sākotnējā veidā. Vienā tādā lauvēns nenovērtē savu ātrumu un pēdējā mirklī paglābjas no bučošanās ar leišu klepera ratiem. Labākais, ka savus 500m iepriekš Agnesi drošības pēc brīdināju (saule kapota līmenī). Koments pēc tam - es arī redzēju, bet nedomāju, ka tik ātri būsim klāt. (ar ātrumu 100km !!!). Pēdējā pietura atrodas tieši aiz starptautiskās Rīgas-Kauņas-Varšavas(tirgus) maģistrāles. Te mūs interesē tikai 2 vietas - Zaļais avots un Stapuļoņa akmeņu kolekcija, kurā savākti dobum,pēd un dzirnakmeņi. No pirmā sū vien ir, tikai apaļa bedre, no kuras izplūst dzidrs dzidrs avots, kurā izšķīdušie vara sāļi ūdeni un akmeņus iekrāso zaļganā tonī. Žēl, ka saule jau aiz kokiem. Labākā apgaismojumā varētu būt interesantāk. Kad pēc pēdējiem 300m tiekam pie "Girnu akmjanes", saule jau laižas miegā. Lai arī apskate paredzēta par ziedojumiem, saimnieks padzirdis broļuku valodu no naudas kategoriski atsakās. Nelielā privātīpašuma teritorijā savākti pārdesmit dobumakmeņi, pēdakmeņi ar iekaltām zīmēm un vairāki desmiti dzirnakmeņu sākot ar maziem un beidzot ar īstiem milžiem. Starp kopozīcijām zālāji, neliels dīķītis ar nodzeltējušām klmēm. Var tikai iedomāties, cik skaisti te ir vasarā. Redzot mūsu interesi, pienāk saimniece. No tālākās sarunas vnk aizmūku, jo bildēšanai par tumšu un stāvēšanai par vēsu. Vēlāk gan Zina man pārmet, ka daudz esmu zaudējis. Piekrītu, bet diktofonu tā arī neesmu varējis atļauties un ar perfektu atmiņu nevaru lepoties. Bildes galerijā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais