Divas dienas sapņu salā Kapri

  • 4 min lasīšanai
13.07.2004. otrdiena Tik agras brokastis sen nav ēstas! Bet jāēd taču ir, ja dodies ceļā uz veselu dienu! Neliela mugursoma, kurā četri persiki, peldkostīmi, fotoaparāts un Māras maks - tas ir viss, kas mums nepieciešams, lai ceļotu uz manu sapņu salu Kapri, par kuru jūsmoju kopš pirmo reizi izlasīju Muntes Stāstu par Sanmikelu! Prāmis gan ir visai piebāzts, taču mēs lepni sēžam pašā priekšgalā un plīvojošiem matiem traucamies sapņa virzienā. Kapri!!!!! Jā, iespaidīgi... Pēc telefoniska strīda ar mammu, kuras sapņu sala - viņas vai manējā šī īsti ir, sāku izglītot Māru - kur, kas un kā mums OBLIGĀTI šeit jāredz līdz 16:46, kad kursē atpakaļ mūsu prāmis. Ar funikulieri sasniegušas Kapri salas augstāko daļu, pašu un kartes spēkiem cenšamies nokļūt kādā ievērības cienīgā vietā (kas būtu atzīmēta kā „a must” objekts). Skaisti, skaisti, skaisti - mazas, šauras ieliņas, ziedi it visur, zilas debesis pāri un drīz vien grandiozs skats ar jūru un klintīm. Un karsts. Labi, ka man ir šorti, bet Mārai pludmales svārki... Neliels satiksmes autobuss pa kalnu serpentīnu uzved mūs kalnā uz salas otru daļu - Anakapri. Šeit mēs (ceļotājas un nevis tūristes!), ieraudzījušas pazibam jūras zilgmi, nolemjam līdz tai pašu spēkiem aizstaigāt. Grota Azzurra vēstī uzraksts ar bultu virzienā, kurā dodamies. Mēs tam sekojam priecīgas par gaidāmo peldi un noslēpumainās „grotas” apskati. Pēc 15 minūšu gājiena garām braucošais autobuss piedāvā mūs aizvest, taču mēs, kā jau ceļotājas, lepni atsakam - kas, mēs līdz jūrai nevaram nokāpt??? Tā pēc vēl kādas pusstundas gājiena beidzot saprotam autobusa šofera saprātīgo aicinājumu - jūra joprojām nav mums pie kājām, bet gan krietna kāpiena attālumā... Vairs jau laiku neskaitam - ir karsti un gribas jūru. Pēkšņi starp krūmājiem pamanām pakāpienus, kas ved kaut kur. Tiešām - kaut kur, jo neizskatās, ka kāds pa tiem īpaši bieži pastaigātos. Drīz vien nonākam klinšu ieskautā laukumiņā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz jūru. Tā IR paradīze! Pēc laika sasniedzam arī savu gala mērķi - zilo grotu, pie kuras nokāpšanu gan ierobežo apzināts šķērslis, taču mums tas, protams, netraucē eleganti izvairoties nokāpt līdz pašam ūdenim - fotogrāfijas, mīļie, fotogrāfijas! Un krietnā ūdens šalts ir to vērta! Pēc pusdienām, kurās neiztrūkstoši jāēd Caprese salātus (nosaukums tak no šīs salas!), sāk parādīties ķecerīgas domas par prāmja nokavēšanu, jo vēl taču jāapskata Aksela Muntes Sanmikela un Monte Solaro... Un vispār jau tā kā vēl prom negribās... Atpakaļceļu mērojam vairs ne ar kājām, braucam ar autobusu un nokļūstam gluži pārsimts metru attālumā no Sanmikelas villas. Es to tādu arī biju iedomājusies! Skaista, saules gaismas un jūras zilās atblāzmas piepildīta ar atspīdumu visos antīkajos marmora priekšmetos... Pasaka! Nu, bet pasakiet, ko tas Munte savā mūža nogalē cerēja atrast Zviedrijā, pametot šo paradīzes ieloku??? (atveru foto albumu, bet vienalga neticu...) Latviešu meitene, kuru nejauši sastopam strādājam villā, pavēsta, ka prāmis 16:45 patiešām ir pēdējais transporta līdzeklis šodien uz Ischiu, kur esam apmetušās... Nu bet Māra... Es dīcu... Ieraugot sēdkrēslus, kas ved Monte Solaro virsotnē Māras vecākās māsas apdomības pēdējās paliekas kā uz mājienu pazūd nebūtībā, un mēs braucam debesīs... Tikai bailes, ka čība varētu nokrist... Atkal jau skaisti un burvīgi, un neiedomājami brīnišķīgi. Mirklis virsotnē un mēs kā pēdējās šīs dienas apmeklētājas rullējam lejā! Un, ziniet, tiešām, šis ir bijis pēdējais prāmis, bet vietējo kuteru pakalpojumu cenas sākas krietni pāri pārsimts naudiņām... Mums jāpaliek - ja vien pieņem kartes, jo skaidrās naudas daudzums kritiski tuvojas minimumam, bet Māras kartes kods joprojām ir noslēpums arī viņai pašai... Atrodam viesnīcu, kurā mums tiek ierādīta istaba ar karalisku jaunlaulāto gultu un plašu balkonu ar skatu pāri pilsētai uz jūru. Tikai... Mums ir tikai tās drēbītes, ar kurām no rīta izgājām no viesnīcas Ischiā ar domu vakarā atgriezties... Bet vakars Kapri nav vakars Ischiā... Te visi vakarā iziet tērpušies ja ne vakartērpos, tad šortos un pludmales stila svārciņos jau nu arī noteikti ne. Pirmo reizi dzīvē izjūtu diskomfortu apģērba dēļ! Bet nu labi - varbūt esam miljonāres, kas var atļauties neievērot vispārpieņemto etiķeti! Dzeram tāpat centrālajā laukumā... 14.07.2004. trešdiena Arī brokastīs tie cilvēki nevar beigt mūs nopētīt! Nu un kas, ka mums mugurā vakardienas drēbītes un bagāžā tikai necila mugursoma, kuras saturs (Māras peldkostīms) cietis no saspiestajiem persikiem? Manī atkal ierunājās uzkūdītājs - kā būtu, ja mēs nokavētu arī rīta prāmi un brauktu ar to 16:45? Uz šo pasākumu Māra nav ilgi jālauž, drīz vien mēs jau priecīgi dodamies pa ielu, uz kuras vīd uzraksts „senza sbocca sul mare” un drīz vien arī uzzinām tā nozīmi - bez izejas uz jūru... Neko darīt, atceramies vakardienas gājienu un skaisto taku, kas kā serpentīns vijās lejup no Augusta dārziem - tai jābūt īstajai. Gribās jūru! Nevar taču divas dienas iztikt bez peldes jūrā! Sasniedzot iecerēto kāpienu pie jūras, acīm paveras bēdīga aina - slēgti vārtiņi uz vilinošo taku... Bet jūru gribās tā kā ļoti, ļoti un vārti jau nav tik ļoti milzīgi... Māra drosmīgi rāpjas pāri un es nekavējoties sekoju. Priecīgas par paveikto dodamies lejup, kad pēkšņi pamanām vīriņu, kurš mums seko un pavisam noteikti nav pārkāpis sētai, lai te nokļūtu... Ko viņš tagad ar mums darīs, uztraukumā paātrinot soli abas izmisīgi prātojam. Lai laime būtu pilnīga, uz takas izlec kaķis ar svaigi noķertu peli zobos... Taču neizskatās, ka sekotājs pārāk steigtos mūs ieslēgt roku dzelžos, tāpēc pēc brīža esam jau sasniegušas vaļā esošus vārtus un varam uzelpot. Cilvēki te daži staigā - kaut kā taču viņi te ir nokļuvuši? Pludmale!!! Neliela, klinšu ieskauta pludmale ar mīlīgu restorāniņu un dažiem kuteriem tālāk jūrā. Laime! Pēc pāris stundu dīkas gulēšanas saulītē un mobilā telefona pogu spaidīšanas informējot interesentus par savu dislokācijas vietu, esam gatavas pusdienām jaukajā restorānā. Pēc vēl dažu šķēršļu pārvarēšanas esam atkal vietā, kur sākām ceļojumu pa Kapri - ostā... Prāmis pamet Kapri salu un mēs, mājot sveicienus atvadāmies no savas paradīzes. Ischia mūs sagaida mājās... Bet ir skaidrs - šeit vēl jāatgriežas!!!:)))


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais