SĒLIJA RUDENĪ

Andrejs Liecis 09.02.2011 9 min lasīšanai

Rīga - Vecumnieki - Nereta - Aknīste - Subate - Eglaine - Bebrene - Asare - Ormaņkalns - Sauka - Jaunjelgava - Rīga

. 6os no rīta Rīgā tikai +1. Nav karsti, bet labākais vēl priekšā. Kā tiekam pāri Daugavai, sākas pamatīga migla. Jau nopriecājos, ka būs forši saullēkta skati, bet ...prieki beidzas jau aiz Ķekavas, kur parādās skaidras debesis un ziema zaļā zālē. Mašīnas termometrs slīd lejup un pie Neretas apstājas uz -5!!! Bbbbrrrrr!!!!. Nereta. Forša mazpilsētiņa, kurā gauži maz ko redzēt. Tikai parks ar J.Jaunsudrabiņa 100gadei veltīto skulptūru "Ganiņš" un Dirnavsaliņa, kur tādā pat sakarā uzstādīts rakstnieka piemineklis. Pēdējo gan nākas pameklēt, jo iebraucam no Vecumnieku ne no Jēkabštates puses. Kad ielienam tupikā pie jaunā katoļu midzeņa, saprotu, ka bez prasīšanas neiztiksim. Šoreiz kā teicienā - 3 priedēs apmaldījies. Labi, ka autiņš patrāpijās, citādi ilgi čūskas bakstītu. Pie aizsprosta jau saulīte pakāpusies vismaz tik, lai gluži zobi nesalst un apzeltī kļavas gar ūdenskrātuves malu. Ejot uz saliņu ceļā patrāpās tik raibs mincis, ka droši var teikt, ka reiz tava māte bijusi palaistuve. Visu apkārtnes runču krāsas savākusi. Fotografēties gan nav ar mieru. Ceļā uz Aknīsti neliela pietura pie Ķišku kapiem. Te apglabāta Jaunsudrabiņu dzimta un ne viens vien no Baltās un Zaļās grāmatu varoņiem, rakstnieka bērnības līdzgaitniekiem. Kapi ļoti veci. Vien dažās dzimtās vēl ir šīszemes gaitu turpinātāji, kuri atnāk sakopt savu senču atdusas vietas. Par citām liecina vien reti, seni krusti vai ar zāli apauguši pauguriņi. Tikām jau saulītei pēdējie zobi izbiruši un var just it patīkamu siltumu. Pat ēnā +3. Apvidus līdzens. Vienīgi kr.p. iezīmējas dūmakas klātā Ziemeļsusējas ieleja. Vasarā tā ir īpaši skaista. Tagad par to liecina vien pelēcīgie rugāji. Aknīste. Pēc info te ir vairāki dabas objekti. Savukārt pēc pieredzes zinu, ka neviens nav tā vērts, lai tērētu īso rudens dienu laiku. Izstaigājam vien Sēļu kalnu, kura D nogāze laistās kļavlapās. Nobirušās. Toties pretējā ieplakā ledus laikmets.(sk galeriju Sēlija). Tagad uz Gārseni. Vienu skaistākajām vietām reģionā. Pils jau vien ir ko vērts. Savā laikā barons Budbergs (vairāk info tīmeklī) to cēlis klajā vietā, lai koki nesegtu iespaidīgo skatu. Viņš bija viens no ļoti retajiem lielkungiem, kuri cienīja savus zemniekus. Viņi atbildēja ar to pašu, jo visur, kur vien barons ieradās, viņu sagaidījuši ar ziediem. Tik pat cilvēcīga un iejūtīga bijusi arī viņa jaunā sieva. Diemžēl kundze mira jauna un pēc 5 gadu sērām barona radiņi piespieduši apprecēties ar augstdzimušu govi, kura sava vīra šķirstu pēc viņa nāves izmetusi no kapličas kopā ar viņa pirmās sievas zārku un abus norakusi sētmalē kā noziedzniekus. Tagad pilī skola. Korpuss skaisti nokrāsots no visām pusēm. Ne tikai no priekšas kā daudz kur ierasts. Vismaz vienai vietai rūpīgi saimnieki. Pie info dēļa uzraksts, ka dabas taku drīkst apmeklēt tikai ar ieejas kartēm vai gida pavadībā. Pirmais uzraksts vēsta, ka infocentru atver 10.oo. Časis rāda 10.o2. Aizejam, bet tur melns uz balta no 12tiem. Izskatās, ka kreisā roka neatskaitās labajai. No vienas puses labi - mūsu autiņš nosviests pie pagastmājas un neviens suns nesaodīs, kas un kur atvilcies un nozudis. Arī kāda latiņš ietaupīsies. Taka sākas ar lepnu ošu aleju. Koki nav trekni, bet zinot, cik lēni šamējie aug, par gadu skaitu var iedomāties. Barona laiki jau noteikti. Alejas galā Susējas krastā nedaudz iesūnojis Dainu akmens. Tā plakanā, it kā nocirstā virsma tā vien aicina uzkāpt un padziedāt. Kad pa šo taku ved grupu, tad gids patiesi aicina to darīt - uzkāpt un kādu tautas dainu nodziedāt. Otrā krastā mūs sagaida zeltainu lapu paklājā uzcelta raganas mājiņa. Saimniece gan nav mājās. Laikam uz jauno saeimu aizlidojusi "tautas kalpus" pēc sava ģīmja līdzināt. Mazā līkumā Mīlestības saliņa. Nu vellos, šitajā odu midzenī mīlēties!!! Pēc pārsimt m taka pa mazu tiltiņu atkal šķērso Susēju, lai uzvītos augstā krastā. Uzraksts vēsta, ka atrodamies Dienvidsusējas senkrastā. Ja purnā nebūtu saule un otra krasta vietā alkšņiem aizaugusi zemiene varbūt varētu pie kādas bildes tikt. Saule jau diezgan augstu un par mežā var just īsti vasarīgu siltumu. Vismaz man tā šķiet. Pa krasta augšu apejam prāvu, sakarīgi iekārtotu atpūtas vietu, lai pēc pārdesmit metriem saprastu, ka laiks nolaisties uz zemes. Nokāpjam atpūtas vitā "Lutauši". Diemžēl nevienu radinieku, kura dēļ būtu vērts uzkavēties, nesastopu un at liek vien rāpties otrā krastā, kur mūs sagaida dižklucis "Vagara akmens". Mazliet tālāk, jau atceļa malā, cepurītei un tupelītei līdzīgi akmeņi. Par tiem ir teika, ka muižas vagars barona dārzā ieraudzījis divus bērnus un sācis tos vajāt. Vienam bēgot nokritusi tupelīte, otrs pazaudējis cepurīti. Dieviņš, paglābdams bērnus, ļauno vagaru pārvērtis akmenī. Diemžēl neatceros visu nostāstu, lai varētu pastāstīt, kāpēc akmens ir divdaļīgs. Kad izejam uz lielā ceļa, manas aizdomas par īstu atvasaru piepildās. Šitā patiesi ir siltākā diena pēdējo 4 laikā. Priekšā ar pamatīgu mūri ieskautā Gārsenes katoļu (?) baznīca. Diezgan īpatnēja konstrukcija. Kārtējo reizi apgaismojums liedz to jucekli iemūžināt. Pret sauli būs tikai melnas kontūras, otrā pusē koku zari veido tādu ēnu bardaku, ka celtne vnk pārvēršas par spoku. Kapsētas dziļumā jau pieminētā Budbergu kapliča. Nesagrauta. Abās tās pusēs vientuļas kapa kopiņs ar dzimtu datiem. Cik gan briesmīgam jābūt naidam, lai pat pēc nāves diviem kādreiz laimīgiem cilvēkiem liegtu atdusēties vienā kapā? Jauno kapu dziļumā Agnese pamana kaut ko baltu. Kad ieinteresēti pieejam tuvāk, šoks ir pilnīgs Tādu bezgaumīgas debilitātes paraugu būtu ilgi jāmeklē. Ir jau krievi ķerti uz visādiem fajansa ķinķēziņiem, ar kuriem "izrotā" dārzus, māju kāpnes, pat ofisus. Šoreiz pie kapa uzstādījuši nokrāsotu koka 1/2celmu un uz tā uztupinājuši uz bumbas sēdošu eņģelīti, kurš uz roķelēm atspiedies, greizi lūr uz kapavietas akmeņiem. Viss "mākslas darbs" ietērpts dažādu krāsu mākslīgajos zaļumos... . Vnk kirdik! Atceļā izvēlamies apmest līkumu pa lielā dzirnavdīķa dambi. Krasta kokiem lapas tikpat kā nobirušas. Saulainākajā vietā nolikts soliņš. Agnīte uz brīdi jūtas kā skaistā kūrortā. Saulīte pa zemes virsu staigā, tāds miers un skaistums visapkārt. Kā negribas celties! Bijušajās dzirnavās tagad hesiņš. Cik no integrēta krieva saprotu, tad darbojas arī dzirnavas. Piedāvājums tās apskatīt neseko, arī mēs neuzbāžamies. Kad izbraucam, termometrs rāda +13. Svārstības vai Mēness līmenī. Ātrumposms līdz Subatei. Ja nebūtu skaisto ezeru ainavu, tad te nav ko smelt. Ierastā katoļu božņica, pagājušā g.s. koka apbūve dažādās kvalitātēs, pāris veikalu un viss. Ak jā, Mazā ezera krastā ļoti īpatnēja stila luterāņu baznīciņa. Maza ar četriem maziem tornīšiem viena liela vietā. Ja nebūtu gājuši otra ezera ainavas bildēt, neieraudzītu, kaut pēc shēmas apt. zināju. Ak jā! Vēl ir viens no ļoti retajiem tiešām sakoptajiem "atbrīvotāju" pieminekļiem Latvijā. Otru tādu zinu vien Jaunjelgavā. Ceļā uz Eglaini tā arī neieraugu norādi uz Červonkas kps, kur 30jos izveidots neliels memoriāls par Latvijas brīvību kritušajiem poļu karavīriem. Vispār Sēlija tā īsti nav pamodusies, jo, izņemot Aknīsti, tā arī gandrīz nevienu lieku norādi tā arī neredzējām. Uzliktas bija tikai vissvarīgākās. Staltā Eglaines baznīca savu žilbinošo baltumu demonstrē jau iztālēm. Tagad iŗ īstais laiks apskatei un bildēšanai, jo kļavlapas notraukušas salnas un vēji. Jāsaka, ka Sēļuzemes baznīcas daudz vairāk sakoptas, kā citos, ne tik katoliskos novados. Dievnama priekšā atjaunota un apkopta vācu karavīru kapsētiņa vēl no 1.pasaules laikiem, kad Daugavpils-Ilūkstes pusē notika ļoti smagas kaujas. Mazliet tālāk šosejas otrā pusē piemiņas vieta vācu mācītājam Gotfrīdam Stenderam, 18.g.s. izcilākajai personībai zinātnē un kultūrā toreizējā Latvijas teritorijā. Viņa paveikto darbu saraksts ir tik garš, ka interestiem labāk uzmest GOOGLE Stenders un pašiem visu izlasīt. Kad 90to gadu sākumā sanāca braukt gar šo vietu, centrālo skulptūru ietvēra rūpīgi izklāts celiņš, bija ziedu kompozīcijas kā arī malās akmeņi ar iekaltiem uzrakstiem ar Stendera ievērojamākajiem darbiem mūsu tautas literārās valodas un gramatikas pilnveidošanā. Tagad uz betonētajām plātnēm var kājas izlauzt, ziedi pazuduši, liekie akmeņi arī. Pļauts pēdējo reizi kaut kad... . Tā jau ir. Jo mazāk zināsim savu vēsturi, savas kultūras vēsturi, jo vieglāk visādiem salašņām būs ar mums manipulēt. Ne jau velti tā laika varturi un melnsvārči Stenderu ienīda kā rūgtu kafiju. Kur tas redzēts, ka prastiem bauriem grāmatas jāmācās, lai pie prāta varētu tikt! Blakus norāde uz Stendera muzeju, bet šreiz nav laika liekiem iebraucieniem. Tāpēc bez liekas kavēšanās dodamie uz Bebreni. Beidzot tiekam nost no apnicīgā asfalta un lauvēns var parādīt kaut ko no savas profesionalitātes. Ceļš izcili ainavisks. Viens paugurs un nobrauciens ar līkumu mijas ar nākošo. Apkārtējie meži sārtojas agrīna rudens toņos. Patiesi skaisti 12km, kuri beidzas ar vircas upi un sirdīgu sūdu strīpu pa visu ceļu pie pašas Bebrenes. Labi, ka nebraucam ar Žiguli. Tad ilgi voņītu. Kalna galā īpatna katoļu baznīca bez torņa. Tādas zinu vien Skaistkalnē un Subatē. Šajos gadījumos uzcelti atsevišķi zvanu torņi, kuri reizē kalpo kā goda vārti. Šī vēl interesanta ar to, ka frontona ailēs uzgleznoti visi četri Jaunās derības fantāziju autori - Matejs, Marks, Lūkass, Johans. Otrā pusē grāfu Plāteru kādreizējais īpašums-Bebrenes pils. Tās priekšā piemineklis Latvijas brīvības nesējiem 1918-1920 gados. Pils fasāde ieturēta sarkanbaltos toņs un pēcpusdienas saulē vnk staro. Diemžēl tikai fasāde. Atkal ierastais padomju variants - priekša uiii! pakaļa fuiii! Labi, ka iekšā skola, citādi diez vai izmuktu no daudzu citu bēdīgā likteņa. Aiz pils parks. Pēc info viens no skaistākajiem angļu ainavu stila parkiem Latvijā. Neesmu ainavu arhitekts, lai apstiprinātu šo faktu. Jā, koku grupveida stādījumi vidū atstājot plašus zālājus visai īpatnēji, bet sakoptība varēja būt labāka. Info par dabas taku kopā ar shēmu tikai pie ieejas teritorijā. Tālāk nekādas norādes, kur ko meklēt. Ja pašiem laimējās ko atrast, tad labi. Kaut kas jau tika - vesela viena veca vītola veidota briksnājs. Interesants. Neiedomājami savērpti 2 kopā saaugušu priežu stumbri un stalta egle, kura ar savu ainaviskumu lieliski papildināja lapu koku dzeltenīgumu. Līdz Rubenei vien kādi 14km, bet pirmie 5 kā pa kamieļa kupriem. Stāvam pauguram seko vēl stāvāks nobrauciens. Ja varētu braukt ātrāk sajūta būtu kā lidenē gaisa bedrēs. Pārredzamība 0. Kaut kur 1/2ceļā sākas līdzenums. Pēc kartes pirms R.kr. p. ir dižakmens velna pēda. Kaut kāds kubveidīgs akmentiņš gan pazib alejas malā, bet nekāda norāde nav. Atliek vie zīlēt kafijas biezumos, ja tādi ir. Vilšanos sagādā arī pati sādža. Internetā lasīju, ka eso dabas taka. Mēmais nekas. Vienīgie ieguvumi iespēja redzēt vietējās baznīcas iekšpusi, salasīt ceļmalā garšīgus ābolus un no mašīnas loga nobildēt pieminekli čekistu nobendētajiem latvišu partizāniem. Ceļā uz Asari sākas problēmas. Saule tieši pretī. Par laimi ne tik zemu, lai man vajadzētu skriet pa priekšu ceļu rādot. Asarē norāde uz muižu. No tās gan palikuši tikai daži mūru fragmenti. Iepretī baznīcai vecā ābeļdārzā neliela piemiņas vieta sarkano okupantu upuriem. Neapstrādāts trijstūrveida akmens ar piemiņas plāksni. Laikam jau Agnesei ir kāda sajēga par kosmisko enerģētiku, ja novērtē šo veidojumu kā reti interesantu. Otrā pusē ceļam kārtējā božņica. Laikam luterāņu, jo ar sakoptību neizceļas. Aiz tās piemineklis brīvības karā kritušajiem Augškurzemes partizāniem. Tagad pamatīgs ātrumposms līdz pagriezienam uz Ormaņkalnu. Aknīstē Mārai atkal neveicas tikt pie narkotikas (kafija). Turpceļā kafūzis vēl bija ciet (Subatē arī), tagad jau ciet, kaut darba laiks līdz 17.oo. Lauķi paliek lauķi. Tagad tikai Rīga var līdzēt. Labi, ka Agnīte vadā līdz Latvijas ceļu atlasu. Bez tā nebūtu varējis izskaitļot vajadzīgo pagriezienu. Ar manu karti sanāktu tikai auzas. Mēroga dēļ. Pat tagad norāde tikai uz Viesīti, bet nekādas par to, ka var tikt arī uz Sēlijas augstāko virsotni Ormaņkalnu. Arī tālakajos kilometros vairāk lūru kartē nekā uz ceļu. Viss beidzas labi un pamazām šaurs un akmeņains celiņš mūs ved arvien augstāk. Kreisajā pusē arvien dziļāka paliek Viesītes ieleja un brīžiem jau pavīd lielākā-Saukas ezera plašumi. Skati vnk fantastiski. Kāda izcila paugura galā izveidots skatu laukums ar šūpolēm. Augšā kāpjam tikai divi, jo vilcenītei problēmas ar veselību. Degunā strautiņš uzradies. Ak kungs, kas par ainavu. Šoreiz ir tas gadījums, kad nav iespējams parādīt acīmredzamo, jo nav tāda aparāta, lai to uzņemtu. Diez vai pat video varētu līdzēt, jo jāfilmē būtu pret sauli un dūmaku. Vēl kāds 1/2km un tad skatienam paveras pats galvenais kalns ar 3stāvu skatu torni galā. Konstrukcija reti pretīga. Kāpnes nešķīsti stāvas. Pēc uzrāpšanās uz augšējā pakāpiena nav pat kur pieķerties, lai tiktu uz kārtējās platformas. Pats pēdējais posms visīsākais, bet finālā visnejaukākais. Tiesa, panorāma no augšas atsver sasprindzinājumā trīcošās kājas, bet...lejā arī jātiek. Un tas nav vieglāk, jo rāpties nākas pa vēžu modei. Tagad faktiski palicis tikai atceļš, jo Saukā nekā nav. Dabas parks? Nekāda info. Tiesa, laika arī vairs nav. Saule jau tik zemu, ka jāmin grīdā. Lai ietaupītu laiku, izvēlos taisnāko variantu uz Dzalvi. Taisnākais jā, bet labākais...? Sākuma labos km nomaina lietavās pamatīgi sačakarēti posmi, kuriem savu artavu pielikusi smagā tehnika. Piedevām neganti līkumains ar krūmiem aizaugušām malām. Paredzamība tādās reizēs 00, ko pierāda brīdis, kad mums pretī pa iekšējo malu izlido auģiks. Par laimi profīši abās pusēs. Agnīte žmiedz presi, otrs griež šķērsām un ierakstot ceļa segumā elegantu čūsku, paglābj sevi un mūs no kārtīgiem sūdiem. Beidzot Aizkraukles piķis. Ceļš daudzu km garumā taisns kā bulta un neapdzīvots kā Sahāras tuksnesis. Vēl maza pietura Jaunjelgavā pie Daugavas, lai papriecātos par pēdējiem saules stariem un tad jau tikai mājupceļš.