Ceļojot pa Kvebekas provinci

  • 4 min lasīšanai
  • 16 foto
Lasot ceļojumu aprakstus par Kanādu, tā vien liekas, ka skaistas vietas ir tikai rietumu piekrastē — Jasper un Banff nacionālie parki, Klinšu kalnu grēda… Bet savs skaistums ir katrai Kanādas provincei: Nova Scotia ar savu Cape Breton nacionālo parku, New Brunswick ar “puķu podiem” Hopewell Rocks provinciālajā parkā un pasaulē augstāko paisuma vilni Fundy līcī (starp New Brunswick un Nova Scotia provincēm) un vissiltāko jūras ūdeni uz ziemeļiem no Ziemeļkarolīnas štata ASV. Kvebeka, ar kalniem, ūdenskritumiem un vaļiem Svētā Labrenča (St-Laurent) upē, Ontario ar Niagāru, Smilšu kāpām Ontario ezerā (nu gluži kā Rīgas Jūrmalā), Hurona ezera parkiem un Algonkinu (Algonquin) provinciālo parku. Šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi ilgi. Ir skaistas vietas arī tur, kur mēs dzīvojam. Pagājuša gada Jāņos (Kvebekas provincē tie ir nacionālie svētki un tādēļ brīvi svinami) nolēmām paceļot pa Šarlevuā (Charlevoix) rajonu, kas atrodas mazliet uz ziemeļiem no provinces galvaspilsētas Kvebekas.Tās pievārtē atrodas 80 m augstais Monmorancī (Montmorency) ūdenskritums, kaut tas nav tik spēcīgs un grandiozs kā Niagāras ūdenskritums, toties tas ir 2 reizes augstāks par iepriekšminēto. Tā kā izbraucām no Monreālas pievakarē, tad nolēmām nakti pavadīt netālu no šī ūdenskrituma.
Otrajā dienā no paša rīta devāmies tālāk jo priekšā bija grūts ceļš pa kalniem un pa lejām. Pēc pirmajiem 50 kilometriem ieleja dod vietu kalniem. Mašīna gandrīz “rāpus” mēģina tikt kalna galotnē. Urā, tomēr izturēja! Turpat netālu apciemojām Svētās Annas kanjonu.
Tur Svētās Annas upe veido pēdējos lēcienus pirms ieplūšanas Svētajā Labrencī. Varētu priecāties visu dienu, bet jādodas tālāk. Kādas četrdesmit minūtes līkumojām pa kalniem un pa lejām un pēkšņi aiz kārtējā ceļa līkuma pavērās skats uz Svēta Labrenča upi un kalniem. Es jau biju pieradusi pie vietējiem kalniem, taču mani iespaidoja kalni, kas aprāvās vairākus kilometrus platās upes pašā krastā .
Pēc sātīgām pusdienām Baie St-Paul pilsētiņā, kura atrodas šī skaistā līča krastā devāmies tālāk uz Tadusaku (Tadoussac). Braucām pa ceļu, kas locās gar upes malu, reizēm gar pašu malu, reizēm pa kalniem. Un tā viena kalna virsotnē mums gar mašīnas logu paslīdēja mākonītis. Bērni gribēja to noķert, bet nekā… Tā nu ar bailēm, ka ripojot no kāda kalna lejā, mēs neieripojam upē, nonācām līdz nelielajai Sagnē (Saguenay) upītei.Tās platums bija apmēram 300 m. (Pareizāk sakot, līdz fjordam.) Jā, jā, fjordi ir ne tikai Norvēģijā, bet arī Kanādā, pie tam tās abās piekrastēs (Atlantijas un Klusā okeāna). Tilta nav. Kā tikt pāri upei? Izrādās, ka pāri šai mazajai upītei jāceļas ar prāmi.
Pēc īsa brīža atstājot mantas, bijām upes krastā.
Svētā Labrenča upei otru krastu nevar redzēt. Te tā ir vairāk nekā 30 km plata. Un tur, kur jūs fotogrāfijā redzat pludmali, otajā rītā mēs atradām tikai ūdeni. Kaut gan līdz Atlantijas okeānam ir vairāk nekā 1000 km, paisums un bēgums ir sastopams arī šeit. Ūdens līmenis ceļas līdz pat 3 m. Pēc vakariņām pakāpelējām mazliet pa apkārtējiem pauguriem, paskatījāmies kā saule grimst aiz fjorda kalniem.
Jau tumsā apsēdāmies uz zemes strēles, kur Sagnē upe ietek Svētajā Labrencī. Sēdējām, klausījies vaļu «dziesmas». Jā, 1000 km no upes grīvas aukstajā Svētā Labrenča upē dzīvo vaļi (zinātnieki saka , ka Svētajā Labrencī ir sastopamamas 13 vaļveidīgo sugas). Ja gribat viņus redzēt, brauciet uz Tadusaku, vēl vakar tā apkārtnē bija manīti vairāki zilie vaļi, nemaz nerunājot par pārējām sugām. (http://www.baleinesendirect.net/eng/FSC.html?sct=0&pag=0.html Tā nu bija maza zinātniska atkāpe. Sēžam un klausāmies. Te pēkšņi, redzu okeāna tankeri, kas peld pa Svēto Labrenci. Es nu saku dēlam, ka tas kuģis iet uz Monreālu, vai vēl tālāk, uz lielajiem ezeriem. Pēc kāda brītiņa kuģa deguns pagriežas uz mūsu pusi. Interesanti, te taču nav nevienas ostas, kas varētu pieņemt okeāna kuģus. Vēl pēc 20 minūtēm kuģis cēli paslīdēja mums garām (iepeldēja mazajā Sagnē upītē). Nākošajā rītā, kad kāpām uz kuģa klāja, lai dotos «apciemot» vaļus un papeldēt pa Sagnē fjordu, uzzinājām, ka Svētais Labrencis pie Tadusaka ir 500 m dziļš un mazā Sagnē upīte — 300 m dziļa, tādēļ arī nav tilta pār šo it kā nelielo upīti.
Mēģinājām nofotogrāfēt arī vaļus, kas nemaz nebija viegli izdarāms,jo bija diezgan auksts un vējains un viņi virs ūdens parādījās tikai uz īsiem brītiņiem. Fotogrāfijā redzama baltvaļa (beluga) mugura.
Toties, kad iebraucām Sagnē fjordā, no kuģa ūdenī nolaida spaini un pacēla ar visvisādiem jūras dzīvniekiem. Bērniem bija iespēja pataustīt dzīvu jūras zvaigzni un redzēt kāds izsakatās jūras ezis...
Atpakaļceļā uz Monreālu iegriezāmies Dabas parkā «Hautes Gorges de la rivière Malbaie». (Pat īsti nezinu, kā šo nosaukumu pareizi iztulkot latviski.) Paradīze tiem, kam patīk aktīva atpūta. Ja gribat kāpelēt pa kalniem ir malkascirtēju Akropole. Vairāk nekā 1000 m augstais kalns no kura paveras brīnišķīgs skats uz tuvāko un tālāko apkārtni. Mēs gan līdz pašai augšai neuzkāpām…
Un ar ko šis ūdenskritumiņš ir sliktāks par Niagāru?
Kad apnicis kāpelēt pa kalniem, var noīrēt smailīti un doties līdz pat ietekai Svētajā Labrencī. Vai atpūtināt piekusušās kājas mazā restorāniņā upes krastā un pēc tam doties ar kuģīti tur, kur var tikt tikai ar laivām vai helikopteru. Ceļojums gan nav garš, tikai 20 km uz augšu pa upi. Bet tas ir tā vērts. Lai cik dīvaini tas nebūtu arī kalnu virsotnēs ir ūdenskritumi, tikai no kurienes tie ceļas?
Aizmirsu piebilst, ka var izmantot arī kalnu velosipēdu. Lai justos kā īsti tūristi, gulēt nolēmām teltīs. Šajā parkā vietu nebija un mēs pārbraucām uz nākošo parku «Grands Jardins». Tā kā bija jau diezgan vēls, domājām paēst un likties uz auss. Bet mēs kā rādās nebijām vienīgie, kam bija vakariņu reize. Netālu no telts bērni kokā ieraudzīja dzeloņcūku, kas mielojās ar koku lapām. Man tas bija liels pārsteigums, jo domāju, ka dzeloņcūkas dzīvo uz zemes nevis kāpelē pa kokiem. Bet, mūžu dzīvo, mūžu mācies…
Raugoties zvaigžņotajās debesīs mēs ātri iemigām. Pamodos, no vēsuma sajūtas. Pabāzu galvu ārā no telts — mana tumši zaļā mašīna pārklājusies ar baltu segu. Un tas neraugoties uz to, ka dienā bija ap +25ºC. Jā, es zināju, ka mēs atrodamies ap 700 m virs jūras līmeņa, bet to, ka zeme tur nesasalst (nav salnas) tikai 45 dienas gadā, izlasīju atgriežoties mājās. Tā kā lasīju, ka tur var sastapt ziemeļbriežus (nav jau brīnums), tad nākamajā dienā gājām tos meklēt. Briežus gan neatradām (laikam taisījām pārāk lielu troksni), bet pa reizēm iemaldījāmies vietās, kur nevarēja saprast vai tā taiga, vai jau tundra.
Nobraukuši vairāk nekā 1500 km, ceturtās dienas vakarā noguruši, bet laimīgi, atgriezāmies mājās un jau nākošajā dienā sākām plānot nākošo ceļojumu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais