Pārsteigumu un smaidu zemē.
|
Jānis Grinfelds
|
Grūtākais šajā ceļojumā bija plānošana – trijās nedēļās gribējās redzēt vulkānus, rīsa terases, zilas, kristāldzidras pludmales, ieskatīties Indonēzijas vēsturē un kultūrā, nedaudz iepazīt cilvēkus.
Lasot Lonely Planet, samērojot attālumus ar atvēlēto laiku, iezīmējās ceļojuma aprises: nedēļa Java salas centrālai un austrumu daļai, nedēļa Sulawesi rietumu daļai un nepilnas četras dienas Bali.
Un tā Air Asia lidmašīna pirms piezemēšanās Aldi Sumarmo starptautiskajā lidostā veic vairākas virāžas un pirmā brīdī tas liekas dīvaini, bet tad iluminatorā ieraugu šo manevru vaininieku - vulkānu. Tā nevainīgā, klusējošā smaile, pirmā sveic ceļiniekus, kuri ierodas Solo, Java salā. Irneziņa, kas mūs sagaidīs šai zemei atvēlētajās nedēļās. Pirmais darbs ir vīzas saņemšana. Izrādās, ka lidmašīnā no Kuala Lumpuras esam bijuši tikai pāris ārzemnieki, rindas nav un viss norit ļoti ātri un operatīvi. Pēc mums gan izveidojas gara rinda jo ielidojusi lidmašīna no Singapūras un tā atvedusi lielu grupu angļu valodā runājošu tūristu. Kad esam izgājuši cauri visām pārbaudēm, atstājuši pirkstu nospiedumus kartotēkai, samainītas pirmās Rp, beidzot var iziet uz Indonēzijas zemes. Laiks kā jau pie ekvatora, karsts, saulains un tveicīgs. Ceļinieku bibelē – Lonely Planetizvēlamies viesu māju Cakra. Tā ir vismaz 150 gadu vecu ēku komplekss ar tālaika mēbelēm, plašu dārzu un baseinu. Kad aiz mums aizveras viesu mājas vārti, pilsētas trokšņi un steiga paliek ārpusē un laika mašīna ir atmetusi mūs atpakaļ iepriekšējos gadsimtos. Dārzā ir hindu kultūras elementi, tādi kā Geneši un Šivas statujas.
Vārtu otrā pusē mūs ielenc velorikšas, Java salā sauktas par becak, un sajūta gandrīz kā Indijā. Pirmais, ko vēlamies redzēt, ir pils. Gids aizrautīgi stāsta par karaļu dzimtām, rituāliem un uzvedības normām. Atgriezušies atpakaļ ielās, iepriecinām rikšas un braucam apskatīt batika galeriju, meklējam ceļvedī ieteikto pusdienošanas vietu, iepazīstam šo visai haotisko pilsētu.Izlemjam, ka Solo apskatei pietiks ar dienu. Gribās ātrāk ieraudzīt kalnus, rīsa terases. Izbaudām veldzi, ko sniedz Cakra baseins un nākošās dienas rītā ar autobusu braucam pie vulkāna Gunung Lawuuz Tawangmangu mazpilsētu tā pakājē. Vulkāns irvairāk kā 3200 m augsts un tas majestātiski pavada mūs pusotras stundas garā brauciena laikā. Tawangmangu mums uzbrūk minibusu vadītāji un uzstājīgi piedāvā savus pakalpojumus. Visneatlaidīgākais ir smaidīgais Van Vans un tā viņš kļūstpar gidu šai dienai. Programmā iekļaujam
divu hindu tempļu, ūdenskrituma ar pērtiķu mežu apmeklēšanu un indonēziešu nacionālās virtuves nobaudīšana. Laika apstākļi ir patīkamāki kā Solo jo kā ne kā atrodamies no 1000 līdz 1600 m virs j.l. Šādā augstumā rīsa laukus jau nomaina tējas plantāciju zaļums. Tējas lauki klāj visus pakalnus ceļā uz templi Candi Cento. Templis atrodas pašā vulkāna pakājē un augstāk vairs autoceļa nav.No tempļaredzami pakalni klāti ar samtainu tējas lauku zaļumu. Tawangmangunakšņojam, tad atpakaļ uz Solo unar vilcienu uz 60 km attālo Jogju. Izvēlamies viesnīcu Bladok Losman. Tā ir iecienīta mugursomniekuapstāšanās vieta, jo šeit par pieņemamām naudiņām ir labs restorāns, interjers ar nacionālu piesitienu, domu biedru publika un uz vietas var pasūtīt tuvas un tālas ekskursijas. Pirmais, ko gribam redzēt ir Borobudurs - 9. gadsimta budistu monuments būvēts mandalas veidā Merapi vulkāna pakājē. Uz to braucam jau tās pašas dienas pēcpusdienā, lai saulrietu sagaidītu Borobudurā. Var tikai apbrīnot cilvēkus, kuri realizējuši šo grandiozo monumentu, kas uz vairākiem gadsimtiem bijis vulkāna pelnu aprakts, no jauna atdzimstot tikai 19. gadsimta vidū. Izejot tā astoņus lokus no kuriem trīs augšējos veido 72 stupas, kurās katrāiekšā ir Buda, paveras majestātisks skats uz apkārtējiem kalniem un vulkāniem. Vakarā, atgriežoties atpakaļ Jogjā, ejam garām masāžas salonam un viens masieris, uzlūkojot mani, nosauc manas problēmas – savilktus kakla un muguras muskuļus, nedaudz pietūkušas kāju potītes.. Tas atbilda patiesībai un tā veicam kāju, sprandas un galvas masāžu. Pēc tām sajūta, ka lidoju! Masāžas laikā tas pats masieris piedāvā otrā dienā vest uz Djeng plato. Ceļš ir tāls, uztveru to kā joku, bet otrā rītā mūs jau gaida pie viesnīcas Džons un 9 st ceļojums ir sācies.
Braucot uzzinām daudz par Djengu, Java salu, vulkāniem un Indonēziju kopumā. Djeng plato izvietojies 2000 m virs j.l. un šeit virszemē iznāk sēra geizeri kā ariatrodas senākie Java salā saglabājušies hindu tempļi. Vieta ir nedaudz mistiska un ceļš uz to ir līkumains un šaurs ar apstrādātām kalnu terasēm tā malās. Terasēs tiek audzēta paprika, kartupeļi, kāposti, sīpoli. Djengā ir tikai grādi 15, līst smalks lietus, bet tas iespaidu daudz nesabojā. Atpakaļceļā jau no mākoņiem iznirst saule un vakara staros izkrāso vulkānu smailes. Jogjā atgriežamies vēlu vakarā, vēl tikai pastaiga pa Malioboro ielu un jāatvadās no šīs, ceļiniekiem draudzīgās pilsētas.
18.oktobra rītā lidojam uz Surabaju, iluminatorā atvadu sveicienus māj virs mākoņiem izspraukusies, kūpošā Merapi vulkāna smaile. Mēs vēl nezinām, ka jau pēc nedēļas, 26. oktobrī vulkāns sāks sagādāt tik daudz ciešanu indonēziešiem. Bet mūs gaida Bromo vulkāns Java salas austrumos. Tas ari ir darbojošs, bet ne aktīvs vulkāns un var samērā droši ielūkoties tā kūpošajā rīklē. Ceļš uz to nav īss. Vispirms 3 stundas ar autobusu no Surabajas līdz Probolingo, tad stundu ar nožēlojamā tehniskā stāvoklī esošu, nelielu, bet nepieciešamības gadījumā bezizmēra, autobusu līdz Bromo nacionālajam parkam un viesnīcai Joši. Saullēkta sagaidīšana 2700 m augstumā, no kura paveras skats uz trim aktīviem vulkāniem ir atmiņā paliekošs. Pēc tam braucam 400 m zemāk, lai ielūkotos Bromo vulkāna burbuļojošā un sēra tvaiku mutuļus izmetošā rīklē. Džipā esam pieci: mēs, divi latvieši, divi holandiešu studenti un vācu kungs, kuru atgriežamies no Bromo krātera gaidām gandrīz stundu virs noteiktā laika. Dēļ tā holandieši spiesti mainīt savus tālākos ceļojuma plānus. Izrādās, ka 61 gadu vecais Herberts izdomājis apiet apkārt Bromo krāterim. Pirmajā brīdī arī man bija dusmas par šādu vācietim neraksturīgu rīcību, bet, kad uzzināju, ka Herberts piecas nedēļas ar divriteni brauc no Džakartas līdz Bali, protams, piedevu. Kā izrādās nekas nav pastāvīgs, ja ir runa par vulkāniem, un to miers ir iemidzinoši mānīgs. Tas tagad 2011. gada februārī jāsaka arī par šo pēc skata nevainīgo Bromo. 2010. gada novembra beigās tas sāka izmest putekļus vairāku simtu metru augstumā un turpina darboties vēl joprojām. Tā rezultātā tāpat kā Merapi gadījumā traucēti un pat apturētiavio reisi no un uz blakus esošo Bali salu.
Atvadāmies no darbīgās Java salas. Lidojam no Surabayas uz Makassaru -Sulawesi salas galvaspilsētu, tad nakts brauciens ar komfortabloBitang Prima kompānijas autobusu uz Toraju. Toraja reģions ir īpašs ar mistiskām bēru ceremonijām, apbedīšanas rituāliem, īpatnējām celtnēm, rīsa terasēm, vēršiem, kuri tiek rūpīgi kopti, lai pēc tam tiktu upurēti rituālos. Šie rituāli, līķu apglabāšana, ja to tā var sacīt, ir mums eiropiešiem neaptverama ari no tā viedokļa, ka 95% Torajas iedzīvotāji ir kristieši gan luterāņi, gan katoļticīgie uz pusēm. Pirmajā dienā mūsu gids ir viszinošais Augustinuss. Ar viņa melno džipu tiekam vesti pa Torajas skaistākām vietām – uz Batutumonga kalnu, etnogrāfiskiem ciematiņiem, rīsa terasēm, piedalāmies bēru rituālā. Tā kā džipam ir ari vadītājs, tad Augustinuss visu laiku velta stāstīšanai un rādīšanai. Otrā dienā pārvietojamies ar motociklu un diena paiet iepazīstot apbedījumu alas, klintis, kokus.
Un tad nāk kārta Birai – zemes ragam Sulawesisalas rietumos. Lai ari ceļš no Makassaras nav īss, iesaku ari citiem to iekļaut savos ceļojumu maršrutos. Pludmales šeit fantastiskas, snurkelēšanainteresanta, tikai nepieciešama laiva un jāuzmanās no straumēm. Un vēl vismaz uz vakariņām iegriezieties viesu mājā Salasa. Iepazīšanās ar tās atraktīvo un izpalīdzīgo saimnieku Ēriku būs atmiņā paliekoša un ceļojumam noderīga. Birā mūsu transports ir neaizvietojamais motocikls. Tas palīdz nokļūt no pludmales uz pludmali un neatkarīgi pārvietoties pa šo zemes strēli. Trīs dienas Birā paiet nemanot, saule, Flores jūras sāls ādai uzņemta bagātīgi un varam doties uz mūsu šā ceļojuma pēdējo pieturas vietu Bali.
