Feministiskais Jaungads

Žigimants fon Krēsliņš 04.02.2011 21 min lasīšanai

Ja kādam valoda par šrpu vai gramatiskās kļūdas zib gar acīm, šo pašu mazliet samazinātu var izlasīt FHM februāra numurā

Sagaidīt Jauno gadu pilsētas centrā ar nosalušām rokām mēģinot pie izslāpušās mutes piestumt šampanieša pudeli nav mūsu gaumē, tāpēc jau laicīgi tiek domāti alternatīvie varianti. Gribas kaut ko patiesi interesantu un labākais, kas tiek atrasts, ir doties uz Vāciju sagaidīt Jauno gadu sociālisma garā. Paralēli gan jāpiedalās seminārā, kura topiks arī iespārda- „Nav sociālisma bez feminisma”, bet īstus piedzīvojuma meklētājus tas taču nespēj atturēt. Tā nu, mēs 6 cilvēki mazliet apgreidojuši savu Voyager, metam iekšā somas un 25. decembra vakarā dodamies ceļā. Laiks braucienam ir ideāls. Mazliet snieg jau mēnesi un no Polijas un Vācijas pienāk ziņas par sniegā iestrēgušajās mašīnās mirušajiem cilvēkiem. Lai nezaudētu modrību, jau neizbraucot no Liepājas esam divreiz kāpuši ārā izstumt mašīnu no sniega sanesumiem. Godīgi atzīstamies paši sev, ka normāls cilvēks tagad diez vai kaut kur brauktu, bet tas, ka piedzīvojumi būs, un būs pamatīgi, dzen mūsu draudzīgo kolektīvu uz priekšu. Pie stūres sēž Artis, un blakus iekārtojies Žigis, kas tad arī būs mūsu šoferi. Vēl tiesības ir Aleksim, bet tā kā viņas ir iegūtas tikai nedēļu atpakaļ, turklāt ne uz automāta, dod Aleksim tiesības vienīgi sēdēt mums aiz muguras un izteikt pamācības, kuras draudzīgi tiek ignorētas. Ak jā- Agnesei tiesības ir jau trešo gadu, bet mēs visi esam redzējuši kā Agnese brauc un vairāk to negribam redzēt. Īpaši ar šo mašīnu un šādos apstākļos.

Ceļš uz Lietuvu ir briesmīgs. Braucam apmēram uz 55km/h un mēģinām izzīlēt kur varētu būt ceļš. Sniegs krīt tā, it kā Debesu tēvs būtu pavēris vaļā sniega vārtus, bet pats aizgājis ar draugiem uzsist pokeru un galīgi aizmirsis aiztaisīt. Drīz klāt pusnakts un visiem tā kā mazliet nāk miegs. Lai solidarizētos ar šoferiem, jaunatne aizmugurē vienojās visu ceļu negulēt. Vēl neesam pat tikuši līdz Palangai, kad no aizmugures var dzirdēt vien cūcisku, nelietīgi aizmigušu cilvēku ņurdēšanu miegā. Mēs ar Arti sitam klačiņu un ik pa brīdim uzliekam skaļāku mūziku.

Izbraucot uz Klaipēdas- Viļņas šoseju, ceļš mazliet paliek līdzīgs ceļam un var pat pabraukt uz 90. Pēc kādiem 50 kilometriem paliek pavisam labi, jo sniegs ir notīrīts, turklāt arī nesnieg, tā kā braucam pa glauno. Papildus jautrību rada benzīna rādītājs, kurš visu laiku rāda, ka bāka ir tukša, tāpēc ik pa laikam iebraucam uzpildes stacijās.

Pirms Polijas robežas samaināmies un gandrīz uzreiz nez no kurienes parādās robežsargs ar ļoti nelaimīgu seju. Laikam jau diez kas nav Ziemassvētku naktī stāvēt uz robežas un ķert žuļikus. Mums ar papīriem viss ir kārtībā, tāpēc jau pēc minūtes varam ceļu turpināt.

Polijā ceļi ir ideālā kārtībā. Viss ir notīrīts līdz pašam asfaltam un beidzot tā kā varētu iemīt pedāli grīdā, bet figņa tāda, ka Polija ir viena liela pilsēta. Proti, tikko beidzas viena pilsētas, sākas otra un tā visu laiku. Par laimi sakarā ar svētkiem tikpat kā nav mašīnu, līdz ar to samērā ātri var tikt uz priekšu. Lai viss neliktos pārāk vienkārši, mūsu Tomtomiņš ik pa brīdim izceļas ar neordināru pieeju universālām lietām. Piemēram mēģina mūs pierunāt griezt pa kreisi tur, kur kreisais pagrieziens vispār nekad nav bijis, vai arī no sirds izdzenājot mūs pa viaduktu līdz esam tā izbesījušies, ka braucam pēc zīmēm.

Nakts paiet nepārtraukti mainoties pie stūres un filozofiskās pārrunās. Pret rītu pamostās arī pārējie un tēlo, ka īstenībā nemaz nav gulējuši. Kādus pārsimts kilometrus aiz Varšavas sākās bānis un tad nu beidzot var mīt no sirds un no rajona. Eiforija par kolosālo ceļu beidzās pie barjerām, kur mūs nelaiž cauri, iekams nebūsim atstājuši 12 zlotus. Izrādās šis ir maksas ceļš. Nu nekas- 12 zloti nav liela summa, turklāt ceļš tiešām ir ideāls. Līdz bāņa beigām mūs gan pagūst aptīrīt vēl 2 reizes. Vairāk gan nekur nekas nav jāmaksā un ap 3 dienā jau esam Vācijā. Arī šeit nav no smakas no solītajām sniega lavīnām. Mūsu galamērķis ir Kurt Lowenstein House, kas atrodas netālu no Berlīnes. Ierodamies tur ap sešiem vakarā. Esam izbraukuši ar baigo rezervi, jo tiešām bijām uztraukušies par neceļiem. Reāli seminārs sākās vien 27. decembra vakarā, bet mēs esam diennakti ātrāk. Mazliet raustām mīsli vai kāds tik ātri jau būs uz vietas un mums nevajadzēs pavadīt nakti mašīnā. Tomēr viss ir kārtība. Mūs sagaidi smaidošs Tims, kas pēc dienesta pakāpes ir Educational Oficier vai latviski runājot- atbildīgais par visiem semināriem kas no tiek šajā mājā. Viņš pat piedāvā vieglas vakariņas un pēc tām izsniedz mums gultas veļu un svinīgi piešķir mums atslēdziņas no Vasaras mājas.

Tagad mazliet par māju- Kurt Lowenstein house ir milzīga muiža nekurienes vidū, Tā sastāv no 3 stāvīgas mājas, ar diviem korpusiem, un vēl vairākām piebūvēm, no kurām viena ir vasaras māja. Ir bijis gods šajā mājā būt jau agrāk un cik man bija zināms, visa gulēšana notika abās lielajās mājās. Istabiņas ir paredzētas 2 līdz 4 cilvēkiem, zolīdi iekārtotas, bez liekas greznības. Turpat mājā ir vairāk par 10 dažādu izmēru semināra telpas, liela zāle, pagrabtelpa, kurā ir arī bārs, var uzspēlēt galda tenisu un galda futbolu.

Pats Kurts Lovensteins ir bijis visai normāls bumbieris. Par nelaimi sev, viņš bērnībā mācījies ebreju skolā un mazliet saspiedies ar sociālisma idejām. Tomēr galīgi tērēts viņš nav bijis, jo tā vietā lai kāptu ar kvēlu runu uz tanka, viņš izvēlējās izglītības ceļu. Proti, jau pagājuša gadsimta 20 gados Kurts sludināja, ka uzmanība ir jāpievērš sociālistu izglītībai, turklāt sākot jau no bērna kājas. To viņš apzinīgi arī darīja, izpelnoties atzinību ne vien Vācijā, bet arī kaimiņu valstīs. Viņa darbs tiešām ir vērtējams ar plusa zīmi, jo ne uz kādiem valsts apvērsumiem viņš jaunatni nemusināja, turklāt bija ļoti inteliģents un saprātīgs vīrs. Diemžēl tajā pašā laikā Vācijā aktīvi darbojās kāds cits vīrs, Ādolfs vārdā. Lai arī Lovenšteina kungs pēc izskata bija stipri līdzīgs Hitlera jaunskungam, pēdējam Kurts ar kaut ko neiepatikās. Tāpēc 1933 gadā Lovenšteinu dzīvoklī ienāca bariņš brūnos kreklos tērptu vīru bez acīmredzamām humora izjūtas pazīmēm un no sirds visu izdemolēja. Pašam saimniekam paveicās, ka tieši todien viņš bija devies kaut kur prom, un līdz ar to izbēga no iespējas paviesoties kādā no darba nometnēm un iepazīties ar aktuālākiem politiskajiem uzskatiem. Protams, jau nākamajā dienā Lovenšteins pameta Vāciju, kurā tā vairs arī neatgriezās. Mira viņš dabīgā nāvē 1939 gadā Parīzē. Pēc kara pateicīgie kreisie nezin kādā veidā ieguva šo īpašumu, nosauca sava bijušā elka vārdā un joprojām turpina Kurta Lovenšteina iesākto darbu.

Bet tagad mūs aizdzen uz kaut kādu vasaras māju. Beigās gan izrādījās, ka tas mums bija baigais pluss. Vasaras mājā ir viena liela semināra telpa, un pa koridori uz priekšu ir divas istabiņas, kuras nu mums godīgi ir jāsadala. Esam 4 džeki un divas beibes. Katrā istabiņā ir pa 4 guļvietām. Vienīgā atšķirība ir tā, ka vienā istabā ir gultas, bet otrā matrači ir salikti uz tādiem kā koka podestiem. Agnese precīzi to nodefinē par lazareti. Meitenes tā kā grib gulēt gultās, un zēni tā kā ar. Sākās draudzīga lamāšanās un lai rastu risinājumu, tiek piedāvāts lozēt. Uzvar taisnība un meitenes dodas uz lazareti. Istabiņās ir salikti arī visādi krēsli un galdi, jo mēs izmetam nafig koridorā. Trūkst skapja. Un ja godīgi, pietrūkst vēl kaut kas, lai būtu mājas atmosfēra. Dodamies nelielā pārbaudes vizītē pa visu māju. Nekā prātīga nav, tomēr tiek socializēts (lasi- rekvizēts) pakaramais un pāris krēsli, kā arī viens lielāka izmēra galds. Pēc pārkārtošanas viss izskatās jau krietni labāk. Arī meitenes nolikušas malā podestus un sastūmušas matračus kopā, izveidojot kolosālu seksadromu.

Lai arī nāk miegs, tomēr vēl pagūstam uzspēlēt kārtis. Iemācu pārējiem nenormāli inteliģentu spēli, ko sauc par palku. Galvenā ideja- būt uzmanīgam un netrāpīties pēdējam uz 31 punktu. Spēle ir ideāli spēlējama šmigā. Šoreiz šmigas nav, bet jautrības šā kā tā pietiek. Zaudētājam iznāk paskraidīt ar plikām kājām pa sniegu un panēsāt uz muguras otru zaudētāju. Artim jālec sniega kupenā supermena stilā, ko viņš kā muļķītis arī dara, normāli pārsitot degunu uz kaut kāda sūda, ko viņš pats lepni nosauc par kankāli. Nevienam nav ne jausmas kā vārds kankālis tulkojās uz angļu valodu, tāpēc visiem stāstam, ka Artis broke his nose because of kankalis.

Beigās diezgan ātri ejam gulēt un normāli noraujam masā 13 stundas (apmēram tikpat, cik pēc tam visas nedēļas laikā kopā).

Līdz vakaram ir daudz brīva laika, tāpēc izlemjam aizbraukt līdz Berlīnei iegrauzt kādu kebabu. Pēc Tomtomiņa sanāk 25 kiļi. Novietojam mašīnu kaut kādā pagalam aizdomīgā stāvvietā, paļaujoties, ka gan jau neaizvilks. Paši mazliet pasoļojam kājām līdz nonākam līdz Lihtenbergas stacijai. Vismaz gadu atpakaļ šeit bija omulīga kebabu ēstuvīte. Mazliet pagūstam apmaldīties apmēram 30 metrus garā tunelī, un tad jau atrodam arī kebabņiku. Tas nupat ir kā atvēries un divi turciska paskata džeki ir pagalam apmulsuši ieraugot savā priekšā 6 izsalkušas dvēseles. Piestumjam kuņģus, tā, ka vairs nekur iet negribas. Izlemjam braukt atpakaļ un pa ceļam iebraukt lielā supermārketā. Veikalā sarunājam tikties pēc stundas. Meitenes nokavē. Domājam sodu, bet neko prātīgu nevaram izdomāt, tāpēc vienkārši saucam viņas nesmukos vārdos.

Esam atpakaļ. Lēnām sāk sabraukt arī pārējie dalībnieki. Pusdienās jau esam ap 100 cilvēkiem. Vispār beigās ir 130 dalībnieki, no apmēram 20 valstīm. Vakarā ir paredzēta iepazīšanās ar visu māju un programmu, bet man viņa iet garām, jo Tims palūdz ik pa stundai aizbraukt pakaļ vēlākiem iebraucējiem uz Werneuchen staciju. Tik vēlu sabiedriskais uz šejieni vairs nekursē, tāpēc ir vajadzīgs kāds, kurš vēlīnos braucējus savāc. Man tiek piešķirts Tima buss, ar kuru es nekādi nevaru sadraudzēties. Tas ir Mercedess. Skan lepni, bet tā nav. Pirmais ko nākas secināt ir tas, ka nestrādā slotiņas. Pasažiera pusē vēl tā, bet šofera pusē, tā ir salauzta. Ārā snieg. Sniegs līp pie stikliem un es jūtos patiešām pacilājoši. Otrs- busam ir divi pirmie ātrumi. Nopietni. Ir viens tālais pirmais un viens tuvais pirmais. Kamēr izbraucu no teritorijas, jau esmu divreiz noslāpis. Brauciens pa šoseju ir ok, bet pēc laika saprotu, ka man nav ne jausmas kur atrodas dzelzceļa stacija. Braucu benzīntankā un savā lauzītajā vācu valodā, ko lielākā daļa normālo vāciešu cenšas vienkārši ignorēt, mēģinu izdibināt kur šamējie ir noslēpuši dzelzceļa staciju. Kāds kungs gados man to normāli izskaidro un es mēģinu braukt. Ar lielu izbīli saprotu, ka man nav ne jausmas kā var ielikt atpakaļgaitā. Ātruma pārslēga augša ir kapitāli notrīta un neko saprast nevar. Mēģinu visādus variantus, līdz pēc kādām 3 minūtēm atkožu. Lieki teikt, ka visu tankštellē esošo mašīnu šoferi ar neviltotu interesi seko tam, ko es veidoju. Kad esmu trīs reizes noslāpis, beidzot savu vācu draugu dabonu ar pareizo pusi pret ielu. Par laimi staciju atrodu ātri. Ir atbraukuši tikai 2 cilvēki.

Pēc stundas jābrauc atkal. Nu jau iet labāk un arī mašīna, jau šķiet ir samierinājusies, ka no manis vaļā netiks, tāpēc nekādus jaunus pigorus netaisa. Katrā reizē atbrauc 2 līdz 4 cilvēki un man par to nāk dusmas, jo mierīgi varēju visus savākt ar savējo mašīnīti.

Pirmais vakars ir tāds mierīgs un mēs prātīgi pasēžam savā istabiņā līdz kādiem 4.

Nākamajā rītā sākas programma. Tiek prezentēts, ka būs iespēja izvēlēties vienu no 10 grupām. Nosaukumi ir daudzsološi- „Feminisms un bērni”, „ Feminisms kā šķiru ierocis” utt. Skatoties uz nosaukumiem gribas raudāt. Vienīgais kaut cik normālais variants šķiet ir „ Feminisma vēsture” uz ko tad arī pierakstos. Izrādās, ka ne es viens gudrais, jo kopā ar mani grupā ir vēl 2 mūsējie. Katrā grupā ir ap 10-15 cilvēkiem.Jā, starp citu- pasākums ir ar lielu zilu pieskaņu, jo nepārspīlējot varu teikt, ka apmēram puse vai pat vairāk dalībnieku ir ar netradicionālu orientāciju. Diez kas nav. It kā jau nav nekas pret zēniem, kam patīk zēni un meitenēm, kam patīk meitenes, bet ar nosacījumu, ka man netiek skaidrots, ka tas ir nenormāli forši un pareizi, un tradicionālā orientācija tiek nolīdzināta ar zemi. Lezbietes skaidro, ka viņām vīrieši riebjās, jo ir maitas gabali un vispār feminisms rullē. Tajā pašā laikā ar tādām sejām šīm meitenēm (būšu solīds saukšu viņas par meitenēm, jo latviešu valodā nav nekārtnās dzimtas) pie vīrieša cilvēka nespīd tikt. Nu bez variantiem vispār. Es vienu brīdi iedomājos, ka varētu nolasīt 10 vistrakākās beibes no šī semināra un bez grima, momentā var laist uz filmēšanas laukuma masu skatos kādā šausmenē. Pretēji lesbisko- feministisko pterodaktilu stilam, džeki- geji ir pat patīkama pārmaiņa. Sakopušies un nomazgājušies. Man tā grūti spriest, bet meitenes teica, ka esot smuki un žēl, ka geji. Tie, kas nav geji, savukārt (gandrīz visi!) ir nenormālākie alternatīvisti. Proti- visu nedēļu, iespējams, pat ilgāk, tiek nēsāts viens un tas pats apģērbs, mazgāšanās nenotiek principā un vispār ir baigi interesanti. Tas tā- lai gūtu iespaidu par dalībniekiem šajā seminārā. Pēc cilvēkiem izskatās praktiski visa bijusī postpadomju telpa- baltieši (mēs vispār bijām labākie), ukraiņi, baltkrievi, poļi, čehi un serbi. Vienīgā nelaime, ka visā šajā barā mēs esam vien 20 cilvēki.

Turpinām par grupiņām. Manā grupiņā runājam par vēsturi un ir pat diezgan interesanti. Kā radies feminisms, kādi apstākļi to ir sekmējuši. Ļoti daudz diskutējam. Sliktā ziņa ir tā, ka praktiski visi treneri mēģina uzspiest savu pārlieku sociālistisko skatījumu uz lietām un noniecina tradicionālās vērtības. Mūsēja trenere Ivana no Serbijas gan ir patīkams izņēmums, jo ieklausās arī opozīcijas viedoklī. Pirmo dienu gan esmu tāds mierīgs un ļauju man mazliet papūderēt smadzenes. Lai gūtu priekšstatu par ko tiek runāts minēšu piemēru: Viena no lielākajām autoritātēm ‘vēsturiskā kontekstā ir Aleksanda Kolontaja. Varu derēt, ka 99% no jums par tādu būtni nav dzirdējuši. Bet tāda pastāvēja. Labā ziņa ir tā, ka viņa bija pirmā sieviete Padomju Savienības vēstniece ārzemēs pēcrevolūcijas laikā. Tas nav slikti. Bet šis sieviete izrādījās liela kniebšanās piekritēja, kas raugoties no vīrieša viedokļa arī tā kā nav slikti. Simpātiskā revolucionāre, neskatoties uz ģimenes saitēm, diezgan atklāti salaida ar visu, kas kaut mazliet kustās un beigās nāca klajā ar ģeniālu frāzi- laulības saites un ģimene ierobežo normālu marksistu- sociālistu, tāpēc vajadzētu pasludināt brīvas attiecības, kur katrs var gulēt ar katru. Bērni? Visus bērnus atdosim bērnunamā, tur lai arī aug.

Nu tādi teksti apmēram visu laiku gāja vaļā. Protams, lielākoties mēs ierēcām, bet ja padomā, ka tas viss bija domāts nopietni, tad gan tā skumīgi un domīgi paliek. Bez tā, rietumeiropieši, kas vienmēr dzīvojuši pārticībā, ar visām sociālajām garantijām, kuriem vienmēr bijis darbs un augsti dzīves standarti, tik gudrām frāzēm dirš par sociālismu, kurā nekad nav dzīvojuši, un kura debīlismu nekad nav izbaudījuši, ka paliek riktīga škrobe.

Diena sastāv no divām darba sesijām, kuras katra ilgst 3-4 stundas. Pa vidam ir pauzes. Lielāka pauze ir pusdienām. Pusdienas ir garšīgas. Var paēst daudz un dažādu ēdienu. Man gan pietrūka zupas, bet prasīt zupas ārzemniekiem, kā rāda pieredze- nevajag. Mūsu un viņu izpratne par zupām kardināli atšķiras. Pēc vakariņām, kas ir 18:30, programma oficiāli beidzas. Patiesībā interesantākā programma vienmēr tieši sākās.

Pirmajā vakarā mēs solīdā baltiešu kompānijā, mūsu istabā spēlējam palku. Kaut kā zaudēt gadās tikai lietuvietēm, kam nu nākas izpildīt visādas stulbas latviešu izdomas- ripināties pa grīdu, suņa gaitā pārvietoties pa teritoriju un riet, dejot bārā ar stulbu čipšu paku uz galvas. Vārdu sakot- jautri. Gulēt ieejam vien pret rītu.

Otrā diena joprojām paiet feminisma zīmē. Jūtam, ka mēs te pārāk nevienam nepatīkam, jo nespējam dalīt kopējo eiforiju par dzimumu līdztiesību izkropļotā veidā, turklāt ņirgājamies par viņu sociālisma utopiju. Iekšās dabon arī mūsu meitenes, kas godīgi atzīstas, ka viņām patīk krāsoties un valkāt augstpapēžu kurpes. Bet, tad uz jums skatās kā uz seksa objektiem, vai, vai, vai, kā tā var? Zane saka, ka viņai pajāt kā uz viņu skatās, bet viņai pašai priekš sevis patīk izskatīties smuki, un ja tas liekās smuki vēl kādam, tad vispār labi. Tā laikam nevajadzēja teikt, jo cilvēki sašūmējās it kā kāds būtu pateicis kaut ko nenormāli nepiedienīgu. Es dabonu iekšās kad tiek jautāts vai ir labi būt džentelmenim. Tikai es un viens čehs nostājas pie Jā, bet pārējie pie Nē. Tad nu mēs divatā izmisīgi mēģinām aizstāvēt savu viedokli. Galvenais pretarguments- mēs rīkojamies seksiski kaut vai atverot sievietei durvis, jo liekamies viņai justies mazvērtīgai. Pēc šī argumenta čehs vienkārši sāk žagoties, bet es aizstāvu mūsu pozīcijas ar putām uz lūpām. Skaidroju, ka manā izpratnē džentelmenis, tā nav tikai attieksme pret sievietēm, bet arī savā ziņā kaut kāds uzvedības kodekss palīdzēt tiem, kam tu vari palīdzēt, ja redzi, ka palīdzība nepieciešama. Bet vai es atverot durvis arī vīriešiem? Jā, atveru. Būdams pieklājīgs tiešām atveru durvis arī vīriešiem. Un ja redzu, ka kaut kā varu palīdzēt, es nešķiroju dzimumus. Karoče, tā ir saruna ar tējkannu, jo neviens mans arguments neiet cauri. Es esot cauri un cauri seksists. Šito gadījumu es atceros un vakarā pa smuko atriebjos. Proti, vakarā ir paredzēts starptautiskais vakars, kurā katra valsts prezentē savu ēdienu, dzērienu un mazliet pastāsta par savu organizāciju. Lai varētu pa smuko izvietot galdiņus, ir nepieciešams pārnest mīkstos dīvānus uz otro stāvu. Mēs visi stāvam pie trepēm, bet daži paķēruši dīvānus stiepj augšā. Starp nesējiem ir arī meitenes- stingras feministes. Redzu, ka cilvēkam ir nenormāli grūti, jo dīvāni ir smagi, turklāt ir atšķirība vai nest viņus pa līdzenu vietu, vai stiept pa kāpnēm. Kad man garām dirsdami- pirsdami paiet gudrākie pļūtītāji no džentelmeņu sarunas, saku- labprāt palīdzētu, bet nebūšu seksists, nesiet vien paši. Izrādās feministes arī sarkst, bet es ar ļaunu prieku izbaudu momentu.

Starptautiskajā vakarā visi normāli piekožas. Katram ir kāds stiprais dzēriens, un apejot 20 galdiņus var noķert normāli štīmīti. Mūsējais balzāms ir topā, un pēkšņi izrādās, ka vairs neesam tautas ienaidnieki, jo iedzert gribas gan aristokrātam, gan proletariātam. Stundas laikā lielākajai daļai ir ragi dūņās un paliek garlaicīgi. Savācam ēdiena pārpalikumu, paaicinām opozicionārus, un dodamies uz savu mājiņu, kur svinības turpinās līdz pat rītam. Patīkami tomēr atrasties kompānijā kur tevi ciena par taviem uzskatiem, un kur var padiskutēt bez pārmetumiem.

Rīts ir pasmags. Laikam gaisa spiediens zems, vai temperatūras maiņa, bet daudziem cilvēkiem ir problēmas ar veselību. Man arī tā kā mazliet trīc rokas, bet tas laikam no aukstuma, jo laukā ir -19. Šodiena ir paredzēta Berlīnes ekskursijai. Gaidot vilcienu mazliet ciet aiziet Agnesei, kas sāk filozofēt kas ir perons un kas nav. Viņa cenšas ar blondiem argumentiem apgāzt acīmredzamu patiesību, ka mēs stāvam uz perona. Minūti viņā var klausīties, bet pēc tam piebesī tā, ka mēs viņu paņemam aiz visām četrām un pārceļam pāri žogam pie stacijas, kas izskatās pēc krātiņa. Agnese laikam saprotot vienu gājienu uz priekšu kliedz- tikai ne krātiņā! Pārrēkušies līki mēs tomēr ievietojam viņu norobežotā teritorijā lai pārdomā kas ir perons un kas nav.

Visi tiek aizvesti uz Berlīni un sadalīti dažādos tematiskos pārgājienos. Variants apskatīt Reihstāgu, vai Brandenburgas vārtus izpaliek, jo tiek piedāvātas grandiozākas iespējas. Piemēram- Homoseksuālā Berlīne, Lesbiskā Berlīne, Rozas Luksemburgas kaps, Marksistiskā Berlīne utt, kopā 10 varianti. Labi, ka mēs vakar piekodāmies, jo skaidrā šito būtu grūti pavilkt. Prikola pēc piesakos uz lesbisko Berlīni, pārējie latvieši dodas uz homoseksuālo. Sviests sanāk kapitāls. Izkāpjam kaut kur netālu no reihstāga, kur mums stāsta, ka šeit strādā kaut kāda ūber-super krutā feministe, kas ir par kaut ko atbildīga. Konkrētāk gan nekas nav zināms. Pats pie sevis ierēcu, jo tāda stila ekskursijas es arī varētu novadīt pat Mozambikā. Ķipa, te pa kreisi ir kaut kādas ēkas, bet tur tālumā ziniet kaut kādi koki aug, precīzi gan nepateikšu. Tālāk dosimies apmeklēt homoseksuāļu piemiņas vietu. Bez pārspīlēšanas kādu stundu vazājamies šurpu turpu pa Tiergartenu (ir tāds paliels parks). Parks ir piesnidzis un skati smuki, tikai brīžam jau kretinē ārā brist pa knapi saskatāmām taciņām. Turklāt ir auksts. Prasu vai pa šo parku mēdz klīst zilie, ja jau mēs te metam ntās cilpas? Nē, vienkārši esot aizmirsuši kur esot tā piemiņas vieta. Kūl, turpinām vazāties. Eju visiem no aizmugures un ierēcu par sev vien saprotamām lietām. Beidzot monuments tiek atrasts. Atgādinu nelielu publisku tualeti. Pelēka būda, apmēram 5X3X2 metri. Ir viens neliels lodziņš. Viss prikols slēpjas tieši šajā lodziņā. Ieskatoties tajā var redzēt apmēram pusotru minūti garu filmu, kas visu laiku iet uz riņķi. Filmas sižets ir nenormāli aizraujošs- divi džeki sūcās. Labi, ka nepaēdu brokastis, savādāk viņas pie lodziņa arī būtu atstātas. Tomēr jāsaņemas ieskatīties vēlreiz, jo lasītājiem vajag fotogrāfijas. Memoriāls it kā esot izveidots par piemiņu tiem homīšiem, kas nacistu laikā tika mazliet paretināti. Pārliecināts neesmu, jo grupas vadītāja, konkrēti nevarēja atbildēt ne uz vienu jautājumu.

Tālāk dodamies uz kaut kādu kafejnīcu, jo visi īd, ka ir auksts. Vairāk nekur neiesim, jo laika apstākļi nav tam piemēroti. Par kompensāciju tam, sēdēsim kafijužņikā un gudri dirsīsim par lesbismu un feminismu. Neesmu tam gatavs, tāpēc ziepēju asti. Sazvanu savējos un tiekamies Zoologischen Garten pie baznīcas. Kā tas gadās, kā nē, bet pēc stundas atkal visi baltieši ir kopā un rēcam par piedāvātajām ekskursijām. Homoseksuāļu grupai ekskursija vispār esot bijusi no sērijas- viens mana drauga draugs esot bijis Parīzē un stāstījis manam draugam, ka tur kaut kāds tornis esot. Vārdu sakot uzreiz gājuši uz kafejnīcu un sākuši gudri pļūtīt, tāpēc liela daļa pamukusi. No sirds izviedzamies un izejam nelielā pašrocīgi organizētā ekskursijā, bez jebkādas dziļas domas. Gribas vienkārši paskatīties uz skaisto kas ir Berlīnē un nedomāt ne par ko. Ieēdam pa kebabam. Paņemu aso. Tiešām ass, gribas rīt sniegu.

Domājam ko darīt tālāk. Daļa ir nogurusi un vēlas braukt mājās, bet daži ir gatavi vēl vazāties, tāpēc sadalāmies divās grupiņās lai sanāk katrā pa 5 cilvēki, jo mums ir grupas biļete visiem sabiedriskajiem Berlīnē. Es braucu mājās. Lai gan nāk miegs, tomēr sagaidu mājās pārējos latviešus un paēduši vakariņas, izlemjam šo vakaru pavadīt sporta aktivitātēs. Dodamies spēlēt galda tenisu, un par brīnumu citiem, masējam visus pēc kārtas. Neviens jau nezin, ka spēlē pret sava laika Rīgas čempionu. Pēc tam ķeramies pie futbola. Spēlējam savā starpā un emocijas sit augstu vilni. Pret sienu lido viss, kas neplīst. Nopsihojamies līdz krietnai naktij un dodamies apskatīt kas ir Keller bārā. Panīkums. Sēž kādi 10 cilvēki un izskatās pēc nekā. Vēl mēģinām pielauzt kādu uzspēlēt palku, bet jau klīst leģendas, ka ar latviešiem nevajag kārtis spēlēt, jo jebkurā gadījumā tevi apčakarēs. Ejam gulēt.

No rīta ir nenormālā svaiguma sajūta. Savā grupiņā mēģinām par kaut ko diskutēt. Ivana prasa vai izpildījām mājasdarbu. Viņa bija uzdevusi uzzināt kaut ko. No visiem mājasdarbu ir izpildījis tikai viens. Mēs, pārējie stāstam muļķības, ka mājasdarbi bija uz galda, bet tad kaut kāds suns viņus sagrauza. Es saku, ka man beidzās elektrība un mēness gaismā nevarēju pabeigt rakstīt. Katram ir kaut kāds oriģināls stāsts, un var ierēkt. Man šodien ir runājamais, tāpēc es stāstu kādu es atceros savu bērnību sociālisma laikā. Lai arī bērnību vienmēr visi atceras kā pozitīvu parādību, tomēr man ir ko pretstatīt neizmērojami utopiskajam pozitīvismam, kas tā vien staro no tiem, kas tajā nekad nav dzīvojuši. Ir pat kas ieklausās.

31. decembris. Principā tas ir tas, dēļ kā mēs braucām uz šejieni. Pa dienu vēl ir nodarbības, bet var redzēt, ka cilvēku domas kavējās pie Jaungada svinībām. No paša rīta kolektīvi tiek atviegloti dalībnieku maciņi, jo jāsamet šmigai. Var dot 5 līdz 10 eiro. Par to tiek sapirktas ntās kastes ar alu, vīniem un šampaniešiem. Pie muižas pieripina kravas busiņš, no kura aptuveni 10 minūtes tiek nestas ārā kastes, kas pēc tam tiek novietotas uz balkona, un balkons drošības pēc pieslēgts, lai kāds nesāk svinēt jau pusdienas laikā. Mūsu mazais un draudzīgais kolektīvs nolemj doties uz veikalu nopirkt kaut ko priekš sevis. Nopērkam meitenēm Martini, stiprajam dzimumam rumu. Sākumā vienu pudeli, bet pēc nelielām pārdomām paņemam vēl 4. Vēl paķeram kasti ar alu, kas garšo tiešām pēc alus, nevis lētuča. Braucot mājās atklājam smieklīgu sakritību. Mēs jau labu laiku, savā ziņā protestējot pret smadzeņu skalošanu, savā starpā sveicināmies nacistu manierē, uz priekšu izstiepjot labo roku. Protams, darām to, nevienam citam neredzot, pretējā gadījumā mūs ātri izmestu no šejienes. Kaut ko aizdomājoties, kāpjot mašīnā, atkal sasveicināmies savā manierē, to ierauga serbi, kas no laimes metās mums ap kaklu. Izrādās šie divatā arī visu laiku tā sveicinās, un domā, ka pārējie visi šeit ir jau ar izskalotām smadzenēm. Pat pēdējā dienā serbi teica, ka tas bijis labākais skats šajā pasākumā. No šī brīža mūsu mazais pulciņš papildinās vēl ar 2 jauniesauktajiem.

Jaunais gads tiek sagaidīts pēc katras dalībvalsts laika. Pirmais ir jau 9 pēc vietējā laika, jo ir viena pārstāve no Ufas, Krievijā. Tālāk ir kaut kam 10 , tad seko mūsējais, un vēl veselai čupai 11, tad vietējais pusnaktī, un tad vēl vienos ja kāds ir spējīgs var nosvinēt spāņu Jauno gadu. Ir izdekorēta zāle un atmosfēra tiešām jauka un mājīga. Ufas jauno gadu mēs nobastojam, jo intensīvi gatavojamies pārējiem. Saģērbjamies pa solīdo un dodamies ciemos pie serbiem uz viņu istabiņu. Man ir ienākušas ziņas, ka pa istabiņām staigās treneri un konfiscēs visus alkoholiskos dzērienus. Tā teikt, lai nebūtu nekādas istabu ballītes. Ieslēgties nav jēgas, jo viņiem ir universālās atslēgas, kas slēdz vaļā jebkuras durvis, ir iekšā atslēga no otras puses vai nav. To es labi zinu, jo divus gadus atpakaļ tādā veidā šķiros no viskija. Tāpēc plāns ir vienkāršs- sēžam ar alus pudelēm rokās, bet pārējais tiek noslēpts aiz gultām un ik pa brīdim papildināts. Serbu istabā novācamies kādi 16 cilvēki. Izdomājam prikolu- ja istabā nāk savējie, tad visi kas sēž, ceļas kājās un sveicina mūsu manierē ar izstieptu roku. Ir nenormāli jautri. Mūsu pulkam pieslēdzas ukraiņi, slovēņi un pat viens beļģis. Visi starā par ideju. Rēcam par domu, ka rīt tas jau ies automātiski, un nedod Dievs, sesijas laikā pasveicināsim tā kādu. Zirgojamies diezgan ilgi, līdz atsprāgst vaļā istabiņas durvis. Mēs lecam kājās un bļaujam- Sieg Heil! Sanāk stienis, jo durvīs stāv viena no trenerēm. Labi, ka tā ir vislādzīgākā no visām- baltkrieviete. Iedomājos, ja tas būtu jebkurš cits- domāju, ka aizietu ar sirdi. Jūlija mazliet paliek jokaina un nodod mums vēju par to, ka dzerstamies istabiņā. Skan pārliecinoši un ejam uz zāli. Es pārprasu viņai, vai kāds ies pārbaudīt arī vasaras māju. Viņa mierina, ka tur gan var tusēt līdz drakoni nāk ciemos, jo tur toč neviens no treneriem neies.

Sagaidām Krievijas Jauno gadu. Uz liela projektora izgaismojās sekundes līdz gadumijai, tad skan internacionāle un visi apskaujas. Ja nezini internacionāles vārdus, nav liela bēda, jo tos rāda uz sienas- tā teikt, pagriez skaļāk un dziedi līdzi. Mēs pazūdam savā mājā ar tuvākajiem draugiem. Esam uztaisījuši patiešām mājīgu atmosfēru. Nopirkām svecītes, lai nav jādedzina dienas gaisma, piestiprinājām aizkarus. Vārdu sakot, kā pie baltajiem cilvēkiem. Šeit sēžot pie galda, tiešām ir mājas sajūta un to atzīst visi. Esam sarūpējuši arī nelielu cienastu, ko visu laiku kāds papildina atstiepjot kādus uzkožamos kas ir socializēti no kopējā galda. Tuvojas mūsu jaunais gads, tāpēc ejam uz zāli. Tur ir dejas un traļi- vaļi. Atkal parādās sekundes, un Latvija svin gadumiju. Novēlam viens otram visu to labāko. Saņemam apsveikumus no pārējiem. Atkal skan internacionāle. Es uzlieku roku uz sirds un klusām pie sevis nodziedu- Dievs, svētī, Latviju! Redzu, ka arī pārējie mūsējie, pat nesarunājuši, dara to pašu. Bišķ tā kā paliek miklas acis, jo saprotu, ka mēs, latvieši, lai arī kādi liktos pārējai pasaulei, izturēsim, lai arī kādi sūdi nebūtu jāpārdzīvo.

Pēc šī pasākuma atkal pazūdam uz istabiņu. Paķeram līdzi arī poli un čehu meiteni, kas izskatās pagalam vientuļa. Beigās ir novākta tik kolosāla kompānija, ka šo var oficiāli uzskatīt par labāko Jauno gadu kāds bijis. Sēžam ļoti ilgi, vien aizejot apsveikt pārējos. Jau sāk palikt gaišs, kad pēdējie viesi dodas uz savām istabām. Pavadu viņus. Lielajā mājā ir klusums, vien vienā semināra telpā sēž bariņš un kaut ko spēlē. Jūtos te lieks. Izeju caur otro stāvu. Neviena. Toties balkons vaļā. Nolemju socializēt vienu alus kasti. Galu galā, mēs arī metām naudu, bet vairāk par pāris aliem neesam šovakar izdzēruši. Turklāt zinu, ka rīt šos pašus alus pārdos bārā par divkāršu maksu, kas savukārt man atkal nešķiet sociālistiski. Ne bez grūtībām, caur sētas durvīm, metot palielu līkumu atstiepju kasti un ar labi padarīta darba sajūtu eju gulēt.

Pie samaņas nākam ap 12. Šajā dienā gan nekas tāds nav paredzēts, vien pēcpusdienā var dalīties ar labās prakses piemēriem. Mēs noorganizējam spēli, ko vadām bērniem Latvijā, bez jebkāda politiskā piesitiena. Dalībnieki ir saguruši un vakarā visi diezgan ātri iet gulēt. Tikai ne mēs. Šodien ir diena kad atbildam par mūziku un šmigas tirdzniecību bārā. Lai arī cilvēku nav daudz, tomēr kaut kā liekās, ka bārā ir jautra atmosfēra. Liekam dažādu mūziku, un laižam vaļā dejas. Izdāļājam lielāko daļu no alus par brīvu, iegūstot neviltotas simpātijas no izslāpušām dvēselēm.

2. janvāris, noslēguma diena. Izvērtējam visu. Anketā rakstām, ka nebija jau tik slikti, bet vienīgi varētu pieņemt arī to, ka ne visi cilvēki pēc savas būtības ir sociālisti un komunisti, bet tas nenozīmē, ka viņi ir sliktāki, ja izsaka savu viedokli. Varēja uzzināt par feminismu. Labi, stipri politizētā gaisotnē, bet bija lietas, kas man reāli patika un likās interesantas.

Noslēguma vakarā katra grupiņa prezentē pārējām ko nedēļas laikā ir sastrādājuši. Vienai ir foto stāsts, vieniem smieklīgs teātris, daži ir garlaicīgi muldētāji. Mūsējai ir slaidšovs par feminisma vēsturi. Sākas noslēguma pasākums. Nekas tāds kopējs nav plānots, tāpēc var trīsreiz minēt kur satiekas visa inteliģence. Mūsu mājīgā istabiņa ir piebāzta un tāda tā arī paliek līdz 4 no rīta pirmajiem jādodas uz autobusu. Atsveicināmies un ejam pagulēt arī mēs.

No rīta nevaram saprast cikos braukt mājās. Norunājam paēst pusdienas un tad kravāt somas. Divos izbraucam. Vēl pēdējais brauciens gar veikalu, kur par tukšajām pudelēm saņemam cienījamus 11 eiro, ko iztērējam sulu iegādei. Ceļš uz mājām ir diezgan nogurdinošs, jo visu nedēļu nav normāli gulēts. Pirmais stūrē Artis, pirms Varšavas es viņu nomainu. Nezinu kāpēc, bet atpakaļ ceļš caur Varšavu ir murgains. Neskatoties uz vēlo stundu, ielas ir pilnas ar mašīnām, tomtoms visu laiku diezgan atklāti par mums ņirgājās liekot krustu šķērsu izbraukāt kaut kādu milzīgu veikala stāvvietu. Turklāt krākšana no aizmugures, noteikti dod papildus enerģiju stūrēt. Lai nenāktu miegs cenšos braukt ātri. Pēkšņi priekšā pēc izskata vienkāršai mašīnai iedegas lampiņas kā Ziemassvētku eglītei. Izskatās smuki. Nepatīkami ir tas, ka uzraksts vēsta, ka tā ir policija. Noraustu mīsli ne pa jokam. Pirmkārt esmu nesies caur apdzīvotu vietu, otrkārt mašīnā ir normāls peregars. Par laimi ciest dabon priekšā braucošā mašīna, bet es ar drebošu sirdi pabraucu garām. Tad vēl kaut kad Artis normāli aizsapņojies pēkšņi sāk bļaut- „Nē, Žigi, nē!” Es domāju, ka tai brīdī izdirsīšu sirdi. Līdzīgās domās ir visa mašīna, kas sekundes laikā pamodusies un sagatavojusies mirt. Es panikā mēģinu saprast kas notiek, bet Artis godīgi atzīstās, ka kaut ko nosapņojis un atkal atlūzt. Minūtes 10 miegs nudien nenāk. Pēc tam atkal sāk vilkt uz miegu. Braukt ir interesanti. It kā situācija tiek kontrolēta, bet tajā pašā laikā rādās visādi gļuki- it kā uz ielas guļ cilvēks, nez no kurienes no piesniguša meža nāk ārā zilonis utt. Pusceļā starp Kauņu un Klaipēdu pat uz šosejas rādās murgi, tāpēc dodu pavizināties Artim. Pēdējais jautrais mirklis ir pie Lietuvas- Latvijas robežas, kur tieši pie bijušās robežsargu mājas mūs lepni sagaida stirna. Prikola pēc gribam viņai uzrādīt pases, bet dzīvnieks rāmi aizčāpo uz mežu. Pēc pusstundas esam mājās.

Vai bija vērts braukt? Noteikti. Sajust visa veida emocijas, atšķirt patieso no izfantazētā, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, pabūt citā vidē, sajust draugus sev blakus- nemaz tik bieži mums tādas iespējas netiek dotas