Kāpostmucas vāks.
|
Armīns Taimiņš
|
Taizeme (2010)
Reiz kaut kur izlasīju, ka egoistisku cilvēku pasaulē paliek arvien vairāk un vairāk. Tie dzīvo un bauda dzīvi pēc saviem ieskatiem, nemēdz rēķināties ar citiem vai dara to mazā „koncentrātā” un no tā topot daudz vecmeitu, vecpuišu un vientuļu cilvēku. Tā rezultātā nerodoties pienācīgā daudzumā pēcnācēji un radot izlaidību sabiedrībā. Tā nenotiekoties tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Hmmm, ceļošana noteikti arvien vairāk uzjundī šo „skorbuli” un liekas, ka ir šo īpatnējo ļautiņu patīkamākā dzīves sastāvdaļa. Tie, kas pabijuši tālajā DA-Āzijā to noteikti ir pamanījuši, tur ir daudz tādu dzīves laimes meklētāju, vecmeitu, vecpuišu, īpatņu, kapitālisma noplūkātu diletantu, kas meklē savu, un vislabāk to acīmredzot mēdz atrast tālās zemēs, kur rietumu civilizācija ir "ieperēta" salīdzinoši nesen un ar uzviju var teikt-tā vēl nav noslīpēta, nodeldēta, bet kā tikko dzimis auglis-plūcama un baudāma. Arī ja ierobežotu, apcirptu saknes un uzmestu cauru spaini virsū - tas diezvai palīdzētu, viņi dotos turp tāpat! Savu ceļojuma aprakstu uzskrilecēšu trīs nelielos stāstos: Taizeme, Malaizija un Indonēzija. Tā būs saprotamāk un ne tik nogurdinoši! Mans ceļojums sākās kā allaž no Khaosan road Bangkokā, tas tālāk veda līdz Samui salai, gar Malaizijas austrumu piekrasti, sasniedzot Kuālalumpūru. No tās nokļuvām Bali, tad Javā un līdz beidzot pabijām Borneo. Tas viss 27. dienās, dažās biksēs, „dzeramos”un izejamoskreklos, noplēstās čībās un vienām „ bārdas” putām, ko dalījām uz trijiem.Ceļošana vienā mugursomā, kas nepārsniedz 7kg ir vnk brīnišķīga un lai ko Jums teiktu naudas kontu apustuļi, ticiet man, ja kāds tiešām patiesi izbauda ceļojumus pa īstam, redz un piedzīvo - tie ir tie dīvaiņi, īpatņi, kas mulsinoši pazib mums garām, savām panckām apkrāvušies - pa savām un tūristu takām brienot. Esmu tipisks šīs sugas pārstāvis. Esmu to darījis līdz šim, daru un darīšu. Un, lai arī droši vien spētu, tāpat kā citi – daudzi citi, dzīvoties pa viesnīcu teritorijām, baudīt iepriekš saplānotas ekskursijas, sekot gidiem, kratot galvu, kad vajag un kad nē, es palieku pie pārliecības – patieso ceļotbaudu Jums nekad, neviens kantoris iepriekš nesaplānos, jo tikai Jūs paši to variet priekš sevis saplānot vislabāk. Dienasgrāmatai diemžēl esmu par slinku, tāpēc mans apraksts nebūs nodalīts pa dienām. Bangkoka - fantastiska pilsēta, un tagad ar pārliecību varu teikt-fantastiska. Ja kādreiz domāju-vājākais posms Taizemē, tad tagad ar katru nākamo reizi, ierodoties Bangkokā, pārliecinos, ka tā nav.Bangkoka, tās ir kā dzimtās mājas ar mīlīgu pavardu un gaumīgām namsaimniecēm. Šeit vari „velties” pa visām pažobelēm vienā mierā, neviena netraucēts, „aptecēts un apčibināts”, tik milzīgai lielpilsētai neredzēti nesteidzīgs dzīvesveids, draudzīgi noskaņoti vietējie un garām skrejošie , zinātkārie tūristi – tas viss dod šai pilsētai šarmu, kurā patiesi iemīlās. Ir jāatrod patīkama vieta, kur piemesties, kad tā atrasta – var kalt savus tālākos plānus. Tā dara praktiski visi baltģīmji, kas Bangkokā ir tikai kā tranzīta vietā, ari mēs. Ierodoties Bangkokā, nedomājot ne brīdi, sapratu, ka jādodas uz Khaosan road, kas 1,3 h braucienā no lidostas. Pēdējo reizi Bangkokā pabiju pirms diviem gadiem. Nekas nav mainījies, ja neskaita jaunu stendu un taxi pieteikšanas vietu parādīšanos. Ātri ielecam taxītī, samaksājam 450 batus un braucam uz galveno mūsu naktsvietas un izpriecu vietu – Khaosan road. Sirds ir mierīga, pacilājošs garastāvoklis – mājās viss mierīgi, puķes aplietas:) saulains, silts, pasakains laiks, apziņa, ka mājas palikusī tauta paliek arvien gudrāka, jaunā Saeima ievēlēta un truls populisms tomēr neizgāja tik vnk cauri – dod sajūtu – būs labi! Galu galā arī vuvuzalas izgudroja nevis sportists-diletants, bet gan radoši afrikāņu dabas bērni, skraidot basām kājām pa mežiem pakaļ kārpucūkām. Tātad, evolūcija notiek, tiesa, lēnām! Allaž ierodoties Bangkokā, dodos uz sev zināmu kafejnīcu, kur var fantastiski pavadīt vakaru. Vēl tik pirms tam viesnīca, masāža un tad Chang alus ar piedevām, kad darīts. Man pāri galdiņam sēž gara auguma, plata stāva izbijis kursa biedrs un mums atliek sagaidīt rītdienu, kad mums pievienosies vēl viens dabas bērns un, nu jau varētu teikt, profesionāls vecpuisis ar, gadiem ejot, iestrādātiem pieradumiem. Skatoties uz vienu un otru, es saprotu, ka tāds – tādu atrod. Līdz nelabumam esam līdzīgi-lielos vilcienos. Ja ir kādas atšķirības, tad tikai vagonos vai krēslu rindās. Bezvīzu režīms ar Taizemi būtu svēta lieta, kas, cerams, drīz būs. Šobrīd vīzu 15 dienām var noformēt uz robežas. Konsulātā, vēstniecībā-trim mēnešiem. Naudas kurss gan draņķīgs, - 40 bati – 1eur. Divi gadi atpakaļ tas bija 47. Sheise, sasodītā krīze un Āzijas attīstības triecienkurss dara savu. Viņu valūta nebūt tā nekrītas pret pasaules galvenajām valūtām: eur,usd. Praksē tas nozīmē tikai to, ka samainot naudu, iegūsiet mazāk vietējās naudiņas (bati) un arī dārdzība ir pieaugusi, kas galarezultātā dod ne tik lielu medusmaizi, kā bija senāk. Bet labi, nekas nestāv uz vietas. Par Bangkoku un Taizemi esmu aprakstījis savos iepriekšējos ceļojumu aprakstos, centīšos neatkārtoties un aprakstīt ļoti īsi. Šoreiz mūsu mērķis bija uzsvaru likt uz Malaizijas austrumu piekrasti un Indonēziju. Pirmā nakts Bangkokā ne ar ko nepārsteidza - naktsdzīve, nebeidzams flirts, garšīga virtuve, augļi, ēdienu rati, tuktukisti, mazās un uz izdomu ņiprās Thai j-kundzes, kas sagaida Tevi un ievēro jau no liela attāluma - rada kokteili, kas neapšaubāmi patīkami apreibina. Sevišķi eiropiešus, kungi tomēr braukuši, smakuši lidmašīnā, ilgi sapņojuši un te parādās šis brīdis, kad var laiski atvilkt elpu no visām problēmām, nejēdzībām, krīzēm un citām likstām. Mēs bez šaubām neesam sliktāki, laiskojam līdz. Bangkoka ir vieta, kur notirgos visu, ko var iztēloties. Cenas kaulējot, uz ielas nopirksiet neapšaubāmus „oriģinālus” ar visskaļākajiem brendiem, kāds bļaus - original, original – un aiziet, lielākā daļa tomēr godīgi atzīs cheap shit. Tas viss pa atsevišķiem pilsētas rajoniem mijas kopā ar iepriekš nosaukto un arī dzīves otru pusi - netīrību, suteneriem, skrejošām žurkām, tarakāniem pa ielu pažobelēm. .. Bet... Bangkoka ir fantastiska. Tie, kas pabijuši tur reizi, divas, dažas reizes šīs sajūtas vēl neapjēgs, kas pabijuši padsmit reizes, pilsētas garšu sāk sajust un ticiet man, es saku to no savas pieredzes. Kad, braucot Āzijas turnejā, atgriezīsieties Bangkokā no Saigonas, Pompeņas, vai kaut vai Manilas – Bangkoka Jums liksies kā bērnības šūpulis, kur mājīgi atlaisties un droši ļauties pilsētas ritmam ar lielām iespējām iegūt šūpulim raksturīgo sirdsmieru. Pirmā nakts aizgāja nemanot, pienāca rīts un kā tas bieži gadās ceļotājiem, pirmā atvaļinājuma nakts aizrit tik sekmīgi un „karsti”, kā lauku studentam pirmais nedēļas triecienkurss Rīgas augstskolās. Neskatoties uz to, ka neesi ar pīpi uz jumta pirmo reizi, katram cilvēkam ir savas vājības un, man dažkārt paliek mazliet baisi, kad es sāku apjēgt savējās. Sagaidām savu otro ceļojuma biedru – viesnīcas numurā. Ilgi klauvēdamies, viņš tomēr dabū mūs „augšā”. Oskar – tas ir Kaspars, Kaspar – tas ir Oskars. Pa vidu stāv Armīns, kuram ir kāda saistība ar abiem, bet šiem abiem nav nekādas saistības savā starpā – hehe, tas ir mans trumpis. Darīts. Bez nekādiem aprakstiem un tuvāka raksturojuma, prāts nesas uz dušas telpu, lai mazliet atveldzētos un dotos ielās, jo kā mēs visi ļoti labi zinām, katrs vēlas, jebkurā telpā nokļūstot, tikt pirmais pie: a) tv pults, b) kontroles pēc sanitārā mezgla. Man tas izdevās pirmajā reizē un pasteidzoties notikumiem priekšā, es to lieliski realizēju arī lielāko daļu atvaļinājuma laika. Samui. Nokļut līdz Samui salai (Dienvidķīnas jūra) no Bangkokas var divos veidos: lidojot, braucot (buss + kuģis). Ja lidojiet, tad ar Bangkok air – lētāk. Braukt sanāk vislētāk. Ņemot vērā, ka mums atvaļinājumā bija paredzēts lidot reizes piecas, bet gala rezultātā pārlidojām no vietas uz vietu - sešas, tad izlēmām, ka brauksim ar busu un kuģi. Biļetes var iegādāties jebkurā tūrisma kantorī, tur tādu daudz. Tūristiem Taizeme ir kā radīta, ļoti ērti, viss saprotams, burtiski parāda ar pirkstu-kur iet, ko darīt. Neapšaubāmi ērtākā pārvietošanās vieta DA-Āzijā. Ja pazudīsiet Taizemē, tad gadus desmit nodzīvojot Rīgā, Jūs pavisam droši pazudīsiet arī Rīgas centrā, aci nemirkšķinot. Pāris naktis pavadījuši Chawing pludmalē, nolēmām, ka jāpārvācas uz Lamai. To arī izdarījām. Chawing ir lielākā pludmale Samui un patiesībā nav ne vainas. Lamai – klusāka, bet arī tur var atrast izklaides, restorānus, pludmalei arī ne vainas. Nevēlos atkārtoties, bet no lielajām salām, Samui ir un paliek viena no top salām tajā reģionā. Lai arī tā zaudē savu šarmu un skaistumu, paliek arvien apdzīvotāka, tūristiem, atrakcijām un viesnīcām piepildītāka, vēl joprojām var justies tur labi. Nav vairs īsti tas, kas bija pirms pieciem gadiem, bet vēl var uzspēt izbaudīt. Brauciet un baudiet, jo vēl pēc pieciem gadiem būs par vēlu, sasodīts – bet fakts. Šobrīd tā vēl balansē uz naža asmens, starp izklaidēm, tūristu daudzumu un jūsmojamām dabas veltēm. Manis nosauktās pludmales būs tās, kur atpūsties varēs komfortabli gan dienas gaismā, gan naktīs. Var atrast arī klusākus nostūrus. Esot Samui, obligāti jāredz: 1) Marine National Park, tas tāds izbrauciens uz dabas lieguma zonu, kur ir virkne jauku salu un kur var peldēt, snurkelēt, airēt ar kanoe; 2) Paradise Garden – tas Samui salas viducī, jauka vieta atpūtai, kur mazliet dūšīgākiem būs ko pasvīst kāpelējot augšup-lejup, un tomēr – skaista vieta; 3) Full moon party, kas notiek Koh Phangan salā – pusstundas braucienā no Samui ar laivām. Liels pludmales tusiņš – bez robežām. http://fullmoonparty-thailand.com/ Ekskursijas var nopirkt katrā tūraģentūrā. No Samui uz ziemeļiem atrodas koh Tao – laba vieta daiveriem. Daudz korāļu, tiesa – izbradāti. No Samui uz dienvidiem – brauciet uz Koh Tan salu – nieka stundas braucienā ar laivu, maza, skaista sala, kur padzīvosiet, ja paveiksies, kā Robinsoni ar elektrību no plkst 18-23 un minimālām ērtībām. Galvenā pludmale gan var būt netīra, jo raugi, no netālu peldošiem kuģiem, kas krīt pāri bortam, tas agrāk – vēlāk nonāk krastā. Ir daudz, dažādu citu atrakciju un ekskursiju, bet kas kuram – es vairāk nevienu neizcelšu. Zvejā var braukt, bet diezin vai Jums ķersies, var apmeklēt vietējo transvestītu šovu, kas, starp citu, jau notiek vairākās vietās, pat Lamai pludmalē, tas mani šoreiz izbrīnīja – ātri gan pasaule griežas ap savu asi. So, tātad, iebraucām Chawing pludmalē, aizbraucu uz savu veco, labo viesnīcu un konstatēju, ka tā vairs nav laba. Paņēmuši vienu nakti, nometuši somas uz pārmaiņām dodamies dušā, šoreiz kapitulējot istabas biedriem, sanitārā mezgla ieņemšanā, vēlāk jau esot zem dušas, saproti, esi taču pelnījis ko vairāk. Spiediens tāds it kā būtu Sahāras vidū nevis Taizemē, kur par sausumu nemēdz sūdzēties, spogulis, izlietne, logi netīri, pods nav netīrs, bet redzējis un piedzīvojis tik daudz, ka pat sirmā Rīga apraudātos... nodomāju, paldies Dievam, ka man ir līdz divi Romeo, nevis princese, ja būtu otrādāk – „vakars uz ezera” iestātos ļoti ātri. Tā, parīt brauksim uz Lamai – abi līdzbraucēji man piekrīt – mēģināsim, mēģināsim. Bungalow kompleksa vārdu neminēšu, lai paliek, bet acīmredzot ir mainījies saimnieks vai kas cits, radikāls noticis. Var paciest mazu komfortu, šādas tādas neērtības, bet netīrību nē, meitenēm tomēr, pirms laist klientus istabā, vismaz spogulim ar lupatu derētu „pāriet pāri” un zirnekļu tīklus nokasīt. Bet tas tikai salīdzinājumā ar agrāko laiku, kā bija un kā ir. Braucu uz to viesnīcu tikai aiz kādreiz piedzīvotā un patīkamām atmiņām, bet Jūs ielāgojiet, ka viesnīcu un bungalow tur ir daudz un dažādi. Kopumā skaisti un lēti. Sākot no 15 eur par divvietīgo (par nakti) un līdz pat vairākiem simtiem. Var dabūt arī lētāk, bet tad visdrīzāk dzīvošana nebūs pie tiešas pieejas jūrai. Chawing – pludmale izstiepta kilometrus 7, sauļoties un peldēties var, salīdzinoši tīri, vakarā tusiņu vietas izstaigājamas ar kājām. Lielākoties angliski runājošā publika, skandināvi. Esmu šajā reģionā daudz kur pabijis, varu teikt, Chawing ir pat ļoti oki. Te var pat slinkumā izlaidies Tūrists, ar lielo burtu, palikt visu atvaļinājumu, izgāzties pludmalē, naktīs izbaudīt naktsdzīvi un būt laimīgs, nekur pat tālāk nenokļuvis. Tas, pie nosacījuma, ja to vien vēlas – civilizāciju, izpriecas, jūru, pludmali. Lamai – klusāk, līdzības saskatāmas. Īsāka pludmale, mazāk tūristu. Atrodam viesnīcu, nu jau tīra, smaržojoša... Full moon party – esmu šeit jau pabijis trīs reizes, vieta, kur cilvēki noraujas no ķēdes un dejo līdz saullēktam, līdzīgi kā pie mums nevainīgā Līgo naktī. Ir gan uguns, gan rituāli, alus, „viskija upes”, dejas, pasaulē zināmas „Līgo” dziesmas, papardes zieda meklējumi. ..Kas meklē, tas atrod, kas neatrod, tas sameklē ko citu. Un tā tie meklētāji meklē viens otru un vēl sazin ko un rītausmā brauc uz Samui vai paliek Koh Phangan salā – tuvējā mājiņā zem palmu zariem, Indoķīnas jūras piekrastē, tālu prom no mājām un bieži vien savas sirdsapziņas. Acīmredzot, nu jau sanāk pagari - neticas, ka vēl kāds lasa šo, varētu arī sākt „laist ūdeni”, bet ja tomēr, pieliekot punktu par Taizemi, ir jāuzsver dažas būtiskas nianses: labākās Thai pludmales ir Andaman jūrā: Krabi apvidus mazās salas, Koh Lipe, Koh Mook, Koh Kradan, Koh Ngai u.c. No lielajām salām vērā ņemamākā ir Samui. Naktsdzīve bagātāka Puketā, Bangkokā . Pataija - izteikts vecpuišu kakts un ne tikai, puišiem tur lielākoties patīk, bet seno arodu piekopējas ir daudz kur, kas arī ir Taizemes triumfs un posts, valsts ziemeļos ir kultūrvēsturiskie objekti, ne tuvu tam, ko var redzēt , piemēram, Kambodžā, bet patiks. Mūsu Ģirts Valdis un LR Ārlietu ministrija noteikti nebūtu priecīgi, ja Jūs dotos uz Narathiwat rajonu Taizemes dienvidos, kas robežojas ar Malaiziju, arī es tur nedotos, ja man līdzi „steberētu” kāda špilkās ar tikko pielietotu lūpeni, nerunājot par brēcošām un nelaikā kakājošām bagāžām. To arī Jums neiesaku. Mums savādāk. Mēs braucām, jo raugi, jānokļūst Malaizijā un vēlams no ziemeļiem un tad pamazām pa Malaizijas austrumu pusi lejup. No Samui nokļūt līdz Su-Ngai Kolok pilsētai, kas pie pašas robežas, var braucot ar kuģi līdz pussalai un tad ar busu līdz Kolok pilsētai. Ceļš pietiekoši nogurdinošs. Apskatījām Google, ka šad-tad tur šauj, kaut kur sprāgst. Islamistu radikāļi mēdz pakarot tajā rajonā un patiesībā, tur arī daudz ko redzēt nav, tikai tranzītā. Balto tūristu nav – neviena, nē, varbūt pāris amerikāņi, pēc izskata. Ko viņi tur dara, atliek minēt. Palikuši viesnīcā, kas atgādina kara lauku – asakas pa vestibilu, netīrīti trauki gaiteņa malās, gar istabu sakrāmēti, mušas, smakas, dēļu un saburzītu paklāju daļas, vērojoši ļaudis... Ielās daudz militāristu, amīšu ieročiem tur noiets ir labs, vietējie, kas nopēta, bet visumā – draudzīgi. Publiskās vietās ir izkārtas potenciālo teroristu ģīmetnes un staigājošs automātists – tā ir tāda pati parādība, kā pie mums pīļu ņemšanās, tepat Operas kanālā. Tūristi lielākoties ir no Malaizijas, kas iebrauc šajā pilsētā, Allaham neredzot, izspēlē savas neķītrās rotaļas un tad gaiši, atviegloti, acīmredzot, smago nastu novēluši, tīri kā eņģeļi dodas atpakaļ mājup – uz Malaiziju. Mēs līdzi! Ehhh, Priecīgus Ziemassvētkus – tas bija 25. decembris, kad devāmies uz Malaiziju, Ziemassvētki aiz muguras, bet tādi, kurus atcerēšos visu mūžu. Ceļojums uzsākās tālajā 15.dec., jau 25., bet sajūtas, ka nodzīvoti trīs mēneši, vēl līdz 10. janvārim laika daudz. Ahoi Badminton,laižam uz Malaiziju- vēl apceļot pa jokam viens otru, pieliekam punktu brokastīm, aizcērtam šīs pilsētas durvis, kā kāpostmucas vāku un labas domas domājot - iesoļojam Malaizijā! Welcome to Malaysia!