Slēpošana La Thuile
|
Jaunsišu Šveicari
|
Pavisam nesen, janvāra vidū, turpinot tradīciju, katru gadu braukt uz Alpiem slēpot, mūsu ceļš veda uz nelielu pilsētiņu Itālijas ziemeļrietumos - uz La Thuile. Pilsētas atrodas Valle d’Aosta reģionā un robežojas ar kaimiņu kūrortu La Rosiere, kas atrodas Francijā. Pilsēta ir patiešām neliela, pietiek ar stundu, lai tā būtu izstaigāta, un, patiesībā, šeit arī nav daudz ko redzēt, jo ir 2 centrālās ielas, uz kuras arī notiek visa dzīve, pārējā pilsētas daļā ir kotedžas, kuras tiek nomātas slēpotāj gribētājiem. Mēs dzīvojām lielākās viesnīcas Planibel apartamentos ar skatu uz visiem 3 pacēlājiem. Kūrorts ir domāts tiem, kuriem bez slēpošanas vairs neko citu nevajag, jo vakara izklaides ir ļoti ierobežotas – viena videospēļu zāle, baseins, pirtis un naktsklubs, tas arī ir viss. Ja domājat, ka varēsiet te nodoties šopingam, tad jūs gauži maldāties, veikalu te ir maz, ar ne visai plašu izvēli un pie tam arī dārgi (ja vēlaties piekraut pilnas somas ar jaunāko sporta inventāru, apģērbu, tad droši dodaties uz veco labo Livigno). Pilsētā nav tādu īsta ski busa, jo no centrālās pilsētas daļas visi trīs pacēlāji (1 gondola un 2 krēslu pacēlāji) ir sasniedzami ar kājām 10 minūšu laikā. Ar ski busu var tik uz citiem kaimiņu slēpošanas kūrortiem un ciemiem – Pre Saint Didier (termālo avotu baseini) un Courmayer (mazs slēpošanas kūrorts), Aosta (reģiona centrs) un citiem
Tomēr visu atsver slēpošana, tā te ir vienreizēja. Kūrorts ir savienots ar Francijas pusē esošo kūrortu La Rosiere, ar vienu skipass varat braukt pa abām ielejām. Kopumā trašu kopgarums sasniedz 160km, un ar to pilnībā pietiek, lai nedēļu nebūtu garlaicīgi. Trases te ir visām gaumēm no gleznainām lēzenām līdz sportiski stāvām un ledainām, īpaši varētu izcelt nobraucienu nr.7, jo tas stiepjas 11km garumā, un nr. 3, tās stāvums vietām sasniedz 73%, iesaku izbaudīt, lieliskas izjūtas. No austākās virsotnes Chaz Duraz (2579m) paveras lielisks skats uz Eiropas augstāko kalnu – Monblānu. Vizuāli izskatās, ka tas ir te pat pakājē, bet patiesībā, lai līdz tam nokļūtu jāšķērso vairākas ielejas un ir ap 30km tālu. Nobrauciens uz La Rosiere ir lēzens un vienkāršs, kas ļauj paskatīties kas notiek apkārt. Jāsaka godīgi, ka francūži vismaz vizuāli ir izveidojuši pievilcīgāku pilsētiņu – ielu tirgotāji, Sanbernāru sēta un piemineklis Sanbernāram. Jāmin kāds interesants fakts – pāreju starp Itāliju un Franciju sauc pa Mazo Sanbernāra pāreju, kā zināms, tad Lielā Sanbernāra pāreja ir starp Itāliju un Šveici, tomēr tas ne La Thuile, ne, jo īpaši, La Rosiere pilsētām neliedz Sanbernārus izmantot reklāmas kampaņām, tie ir visur plīšu rotaļlietas, ledusskapja magnētiņos, pastkartītēs, fotogrāfijās un t-krekliem utt. Tajās neilgajās stundās, kuras pavadījām La Rosiere varēja uzreiz manīt, ka francūži marketinga un klientu pievilkšanas ziņā ieliek pamatīgu „kloķi” itāļu kolēģiem, jo veikalu bija 10 reižu vairāk, suvenīru daudzveidība lielāka, krodziņu un restorānu vairāk un ar lielākām izvēles iespējām. Tomēr ir viens, bet, kāpēc Francijas pusē mēs pavadījām tikai 2 dienas no 7, jo nobraucieni ir vienmuļāki un neinteresantāki, kā arī, lai tiktu atpakaļ uz Itāliju ir jāstāv vienā ļoti garā „tablešu” pacēlājā, kas ir garāks par Latvijā viena kalna visu nobraucieniem kopā, tas, protams, pamatīgi atsita gribēšanu braukt vēlreiz uz La Rosiere. Tāpēc mēs izvēlējāmies palikt Itālijas pusē un traukties pa stāvajām, mežainajām trasēm, ķerot lielu devu adrenalīna un, kad spēks bija izsīcis, iebraucām kādā no daudzajiem kalnu restorāniņiem ieturēt pusdienas vai vienkārši iedzert karstu tēju, bombardīno, karstvīnu vai expresso vai vienkārši iesēsties šūpuļkrēslā un baudīt brīnišķīgo Alpu sauli. Ja ir vēlme izbaudīt kaut ko ekstrēmāku, tad droši var doties uz tuvāko heliski biroju un par 165EUR ar helikopteru pacelties uz kādu no neskartajiem kalniem, lai tik pat ātri trauktos no tā lejā, vai aizbraukt uz Col Du Petit Saint Bernard un noīrēt snovkaitu, bet varbūt gribat braukt suņu pajūgā, nav problēmu, arī to var, respektīvi, viss, kas saistīts ar sniegu te ir līmenī. Cilvēku uz kalnu nav daudz, varbūt viņi visi izjūk lielajā plašumā, pie pacēlājiem neveidojas rindas un pacēlāju kapacitāte ir pietiekami liela, lai visus operatīvi uzvestu kalnā. Ja runājam par izmaksām uz kalna, tad 6 dienu ski pass maksāja 163 EUR un pusdienās varēja iekļauties 20 EUR, nav slikti, pavisam nav slikti. Atvaļinājums izdevās patiešām lielisks un varbūt pēc pāris gadiem atgriezīsimies La Thuile vēlreiz. Kas zin...
