Nav jāmeklē laimi ārzemēs - labāk baudīt Latvijas dabu izbraucienā ar divriteni vasaras vidū!

  • 5 min lasīšanai
Lai priecātos par dabu un jauki pavadītu brīvdienas, nebūt nav jādodas svešumā. Stāsts ir par brīvdienām pagājušajā vasarā jūnija beigās, kuras es jauki pavadīju, ceļojot ar velosipēdu pa Rīgas apkārtni. Lēti, veselīgi, interesanti pavadīts laiks, iepazīstot savu dzimto zemi. Tā 28.jūnijā, ap 4:30 no rīta, kad saule vēl tikai sāk pacelties virs horizonta, izbraucu no savas mājas Pļavniekos. Skaists, vasarīgs rīts. Tikko uzlecošās saules stari apspīd atsevišķus pūkainus spalvu mākonīšus. Silts trešdienas rīts. Pilsēta klusa un mierīga, mani pārņem sirreāla sajūta, braucot ar divriteni pa tukšajām ielām, kurās parasti čum un mudž visdažādākie transportlīdzekļi un gājēju bari... Izbraucu no sava daudzdzīvokļu nama pagalma līdz Saharova ielai. Pa ceļam iebraucu dažās palielās bedrēs, mana divriteņa zvaniņš nodžinkst. Redzu, ka kāda pavecāka kundze aizver sava dzīvokļa logu un kaut ko nomurmina. Esmu viņu uzmodinājis, sanāk smiekli par to. Muļķīgi, pats nezinu, kāpēc sāku smieties, bet smejoties nepamanu, ka esmu pietuvojies Saharova ielai. Atskan skaļš taurēšanas signāls. Izrādās, ka pa tukšo ielu brauc trolejbuss - nezināju, ka jau pēc četriem šāds transports ir ielās. Strauji nobremzēju, trolejbuss man pabrauc garām tikai dažus centimetrus no mana priekšējā riteņa. Bet tas nekas, vismaz par to esmu labāk pamodies. Tā nu es braucu līdz Deglava ielai, tad pa Dzelzavas ielu, tad Lielvārdes ielu, pāri Brīvības ielai uz Mežaparku. Vēl ir agrs, Rīga šķiet skaista un klusa - gluži kā manā bērnībā. Braucu ātri, nebaidoties no sarkanajiem luksoforiem, bet pietiekami nesteidzīgi, lai izjustu klusās pilsētas noskaņu. Veikali slēgti. Labi vien ir, visu jau esmu sapircis iepriekš, tā kā varu atpūsties no iepirkšanās drudža un citām tirgus ekonomikas stresu radošajām izpausmēm. Mežaparks gan pienāk ar nelielu vilšanos - viss tik netīrs un pilns ar stikliem. Esmu spiests braukt lēnāk, lai izvairītos no kārtējās pudeles apakšas. Bet toties paspēju sajust, kā, pirmo saules staru apspīdēti, sāk smaržot koki. Viss zied, sāk skanēt pirmās putnu balsis. Ir tieši 5 no rīta. Tālāk ceļš mani ved cauri Mežaparkam uz Mangaļiem. Tur jau vairs nemana mierīgo pilsētu. Uz ostu brauc kravas auto, vilcieni, visur trokšņi un steiga. Autobusu pieturā guļ vairāki stipri iereibuši jaunieši. Braucu garām. Pārbraucot Ķīšezera kanālu, sajūtu svaigo jūras gaisu, kaut gan līdz jūrai patālu, un tas arī šoreiz nav mans ceļa mērķis. Ap pussešiem rītā braucu pa Jaunciema gatvi. Īsti vasarīgs noskaņojums. Apkārt redzamas dažas vecās zvejnieku mājas uz Ķīšezera pusi, gan arī tikko uzbūvētas jaunbagātnieku villas. Kontrasts ir liels, tomēr te vēl būvniecība nav pārņēmusi visu iespējamo. Man pretī brauc gan riteņbraucēji - gados vecāki, nabadzīgi vietējie iedzīvotāji, gan arī jaunbagātnieki savos dārgajos auto ar tumšiem stikliem, gan parasti autobraucēji savos vecajos dūmojošajos BMW. Saule ceļas arvien augstāk, kļūst siltāks. Parādās arī daži tumšāki mākoņi, taču saule joprojām ir noteicošā. Tā nu sāku skatīties tieši debesīs un uzsmaidīt siltajai saulei, mazliet aizmirstu par ceļu, līdz atkal izdzirdu skaļu signalizēšanu. Šoreiz izrādās, ka esmu ceļa vidū un man pretī nāk 11.autobuss. Griežu stūri pa labi, mans ātrums kādi 20-25km/h. Sagriežu mazliet par daudz, bet paspēju izvairīties no autobusa. Atskan mātes vārdi no autobusa šofera, bet pēc kādas pussekundes šķind krītošas piena kannas, jo ceļa labajā malā esmu ar bagāžnieku aizķēris koka statīvu ar piena kannām. Bet mans divritenis turpina ripot tālāk, no apgāšanās izdevies izvairīties, un nu neapstājoties turpinu ceļu. Pēc kādām 10 minūtēm jau esmu atgriezies savā harmonijā ar sevi un Dabu, klāt jau pagrieziens uz Carnikavu. Pamanu to pēdējā brīdī, bet tas nekas, griežos tik iekšā, nekur lieki neko nepētot. Un mans garastāvoklis kāpj uz augšu tikpat strauji cik ceļš. Rīgas robeža. Urrā!!! Esmu tai garām! Pēc kāda nepilna kilometra griežos pa labi iekšā mežā. Turpmākās 6 stundas pavadu mežā. Braucu pa meža stidziņām, tā pavisam lēni, nekur nesteidzoties. Ik pa brīdim apstājos, pastaigājos kājām pa mežu uz visām pusēm, paguļu un pasildos saulītē. Mežā jau gatavas pirmās meža zemenes. Mellenes gan vēl tikai pēc nedēļām 2-3, vēl tikai redzami sīki aizmetnīši un ēnas pusē pat ziedi. Mitrākās vietās lēkā vardes. Dažas uz brīdi noķeru, nofotografēju, tad atkal palaižu vaļā, lai jau lec. Pavasaris bijis vēls, lai gan ir jau jūnija pēdējās dienas, visapkārt ziedošu pavasara augu, kas parasti zied maijā un jūnija sākumā. Redzēju pat ziedošu meža anemoni, kurai vajadzēja noziedēt jau maija sākumā. Mežs skaisti smaržo, skan kukaiņi. Smagnēji kameņu lidojumi mijas ar spalgo odu sīkšanu un zemo rupjo pirmo dunduru dūkšanu. Kādā jaunaudzē pāri stigai strauji jo strauji aizvijas čūska. Izskatās pēc odzes, kaut gan grūti to droši pateikt - viss notiek pārāk strauji. Mežā valda miers, dabisks klusums ar mežam vien raksturīgajām skaņām, bet neviena cilvēka, neviena auto. Nav jau arī cilvēkiem ko meklēt - ogas un sēnes vēl nav, medību sezona arī beigusies... Tas labi, vismaz ir īsts miers. Diena ir silta un jauka. Uz brīdi gan uznāk neliels lietus, bet jau pēc pusstundas atkal spīd saule un mežs iegūst jaunu svaigumu un smaržas, it kā dienas vidū būtu tikai rīts. Lēnām braucu pa meža stigām. Braucu paralēli Jaunciema gatvei kaut kur dziļi mežā, kaut gan patieso braukšanas virzienu tikai aptuveni nojaušu. Kaut kur uz ziemeļu pusi vajadzētu palikt jaunciema kapiem, bet uz dienvidiem Kalngales pļavām. Tā arī varētu būt, jo man visapkārt meži vien. Dažbrīd kalnaini un sausi priežu meži, bet nu jau parādās arī mitrākas vietas, vairāk egles. Neparasti, ka jūnija beigās egļu jaunie dzinumi vēl krāsojas spilgti zaļajos toņos. Starp eglēm, mazliet augstākās vietās aug vairāk priedes un arī pa kādam kadiķim. Braucot tālāk, stiga kļūst platāka un nemanāmi iet zemāk un zemāk. Krūmu kļūst arvien vairāk, visapkārt pārpurvojusies vieta. Pastaigāju pa purvu, cik nu iespējams. Vaivariņi un citi purva augi redzami to pilnā krāšņumā. Odi sīc, dunduri dūc - nu, bet tas jau vēl nav tik izteikti kā jūlija vidū. Vai katrā brīdī mežā redzams kas jauns, nav divu vienādu vietu. Kaut kā veicās arī braukt tā, ka visu ceļu nenonāku līdz kādai mājai vai apdzīvotai vietai. Meži vien - zaļi koki, zeme ar sūnām, bet augšā - zilas debesis un saule, ko ik pa brīdim piesedz kāds spalvu mākonītis. Lietus mākoņi jau paspējuši izgaist. Tā nu nesteidzīgi ir pienācis pusdienlaiks. Atpūšos, bet ap diviem dienā turpinu ceļu, nonākot uz apvedceļa pie Baltezera. Braucu pa labi. Satiksme tik intensīva, ka par dabas un apkārtnes baudīšanu jāaizmirst. Visapkārt jaunbagātnieku pilis, žogi, nikni suņi, agresīvi šoferi, dārgas mašīnas. Braucu ātri. Pa apvedceļu braucu pāri Pleskavas šosejai, tad garām Muceniekiem, kur diemžēl tieši mežā tiek būvēts 'biezo' ciemats. Žēl, ka tik skaista vieta, arī Sunīšu ezers nu ir izpostīts. Mašīnas joprojām ļoti daudz, ceļš šaurs. Sāku pat nervozēt. Drīz vien nonāku pie ceļa, kas iet Ērgļu virzienā, griežos pa kreisi. Braucu pa to līdz 21.kilometram. Klusāk un mierīgāk, nu jau jūtos uz ceļa droši. Tieku līdz pagriezienam uz Mežapuķēm, bet es tur nebraucu, griežos pa labi mežā uz stigas, kas ved mani Ērgļu dzelzceļa virzienā. Stiga nesen paplašināta, nelīdzena, sakņaina. Braucu ātri. Te pēkšņi aizskatos uz kādu dzīvnieku. Esmu ieraudzījis mazu ezīti ceļa malā! Pabraucu tam garām, bet tajā pat brīdī izdzirdu griezīgu metāla skaņu un saprotu, ka manam divritenim nokritusi ķēde. Saknes uz stigas bijušas pārāk lielas un cietas. Lamājos mātes vārdiem krievu valodā. Pēc stundas izdodas sastellēt pārnesumu un brauciens turpinās. Apstājos kādā jaunaudzes malā. It kā augstāka vieta, tomēr te viss mazliet tā kā pārpurvojies. Daudz lielu skudru pūžņu visapkārt. Brīdi pastāvējis, turpinu braukt līdz dzelzceļam. Pārlienu tam pāri, otrā pusē stiga aizaugusi ar garu zāli. Braucu pa to, palielinu ātrumu. Ritenis čīkst, tomēr nekāds nopietns šķērslis ceļā negadās, braucu pa aizaugušo stigu. Nonāku skaistā meža pļavā - kādreiz tur bijis izcirtums, nu jau atkal pa malām redz jaunus kociņus, kuri tur paši iesējušies. Nekur nesteidzos. Sēžu šajā skaistajā vietā līdz vēlam vakaram, domājot par dzīvi, par nākotni un daudz ko citu sev vien zināmu... Sajūta ir brīnišķīga. Zinu - drīz šajās vietās būs ogas un sēnes, tad nu būs iemesls vēl atgriezties. Vakars ļoti silts, nolemju nakti pārlaist mežā zem klajas debess. Tā arī izdaru. Nakts neparasti silta un īsa, līdzi paņemtā siltā jaka un lietussargs paliek neizmantoti. Nākamajā rītā līdz īsi pirms saullēkta braucu mājās. Tikai stunda pusotra un ap pussešiem no rīta esmu mājās. Jūtos brīnišķīgi, esmu gan labi atpūties, gan izgulējies, gan salasījis visdažādākos pļavas augus, no kuriem liela daļa noder zāļu tējām - nu lieliski pavadīta brīvdiena. Mājās vēl dažas stundas paguļu un tad jau mierīgi ap astoņiem varu domāt par nākamās dienas plāniem. Žēl tikai, ka vasaras ir tik īsas.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais