2 nedēļas mājā uz riteņiem jeb ar kemperi pāri Alpiem uz Komo ezeru Itālijā

  • 17 min lasīšanai
  • 167 foto

1.diena. Ievads.

Ir pusdienlaiks, plkst. 12:00, iekšā valda patīkams satraukums. Pēdējās instruktāžas un formalitātes, un manā rokā ir FIAT atslēgas. Mūsu mājas nākošajām 2 nedēļām būs uz riteņiem.

Vācieši tos sauc par wohnwagen, briti par motorhome, bet latviešiem vistuvākais tulkojums varētu būt ripomāja jeb saukts arī par kemperi. Kemperis ir kā dzīvošanai pielāgots busiņš ar visām ērtībām- gāzes apkuri, dušu, tualeti, ledusskapi, gāzes plīti un plašām guļvietām. Tik daudz bija lasīts par to, ka arī mēs nolēmām pamēģināt, kā tas ir. Lai gan kempera vadīšanai pietiek ar B kategorijas vadītāja apliecību, jau ar pirmajiem nobrauktajiem metriem sajūtu - braukt ar to nebūt nav kā ar vieglo. Mazo pilsētiņu šaurajās ielās, stāvvietās un tuneļos būtu svarīgi novērtēt iespaidīgos gabarītus (3m augstumā un 6m garumā).

Kādā no Discovery pārraidēm redzētais stāsts par Komo ezeru Itālijā iedvesmoja doties turp pašiem. Maršruts mūs veda pāri Alpiem -Vācija, Austrija, Šveice, Itālija, tādēļ ieplānojām arī pa ceļam esošo ievērojamāko vietu apskati. Kemperu nomas cenas visizdevīgākās ir pavasarī un rudenī. Mēs izlēmām turp doties septembra sākumā, kad Latvijā sākas lapkritis un lietainās rudens dienas, rietumeiropā vēl valda siltā atvasara. Kompānijā bijām 2 ģimenes - 4 pieaugušie un mūsu divgadīgā atvase, daļēji kuras ērtībām arī izvēlējāmies šādu ceļošanas veidu.

Mazā ir stāvā sajūsmā, kad vakarā uz bērnudārzu pakaļ atbraucam ar lielo kemperi un piedzīvojumi var sākties. Ap sešiem vakarā dodamies ceļā - mērķis no Rīgas tikt līdz Polijas robežai. Vidējais ātrums ir neliels un vakariņu pauze aizņem 2 stundas, tā, ka sasniedzam to tikai plkst 2.00 naktī.

2.diena

Dodamies tālāk, Varšavas virzienā, ārā gāž spēcīgs lietus. Polijas galvaspilsētā iebraucam īstajā sastrēgumu laikā - piektdienā, pulksten piecos. Tomēr, kā par brīnumu, pusotras stundas laikā esam tikuši cauri. Aiz Varšavas turpinās nebeidzama auto straume, ļoti intensīva satiksme, poļi no savas galvaspilsētas dodas brīvdienās. Piestājam milzīgā iepirkšanās centrā - Janki. Pāri ielai redzams arī IKEA milzu šķūnis, bet mēs zinām - turp mēs iegriezīsimies atpakaļceļā.

Pēc plāna šodien ir paredzēts nobraukt līdz Čehijas robežai. Uznāk tumsa un stiprs lietus, kā arī vēl nedaudz nomaldamies. Lemjam palikt tuvākajā benzīntankā draudzīgi iespiežoties starp aizmigušajām fūrēm.

3.diena

Līdz Čehijas robežai palikuši nepilni 100km, ainavas gar logiem sāk palikt arvien paugurainākas. Ielīmējam logā benzīntankā iegādātās čehu un, pie reizes, arī austriešu maksas lielceļu uzlīmes un droši dodamies iekšā čehu zemē. Skaistais plašais bānis pēc pārdesmit kilometriem sāk stipri pārvērsties - asfalta segumu nomaina betona plāksnes un nu vairs zobs uz zoba neturās, kemperis sāk mokoši krakšķēt. Bet fonā ir redzami fantastiski kalnu silueti, laiks paliek silts un saulains, tāpēc daudz nebēdājam.

Tuvojoties Austrijas robežai, piestājam Mikulovā lai vēl par draudzīgām cenām papusdienotu vietējā krodziņā. Ceļmalā nogaršojam čehu burčak - viegli ierūgušu saldu, dzirkstošu vīnogu sulu, kas izrādās ļoti garšīga un atsvaidzinoša, tāds kā starpprodukts starp vīnogu sulu un vīnu.

Lai gan Austrijā neesam pirmo reizi, tā tomēr turpina pārsteigt ar savu kārtību un pedantiskumu.

Ķirbju lauki, saulespuķu pļavas, mazie līkumotie celiņi aicina iegriesties, apstāties un to visu nesteidzīgi izbaudīt. Bet mums vēl jāsasniedz šīsdienas galamērķis - Melka, Donavas vīna ieleja. Nākas nedaudz pamaldīties pa Vīnes jaunuzbūvētajiem bāņiem, kas nav mūsu kartēs un arī uzticamais TomToms ir apjucis. Līkumojam pa šauro romantisko vīna ceļa gar Donavu un līdz ar tumsu ierodamies rezervētajā kempingā. Recepcija jau sen ir slēgta, bet vārti ir vaļā un mēs iekārtojamies blakus holandiešiem ar telti. Pirmoreiz izrullējam savu trīsmetrīgo nojumi, izvelkam saliekamo galdu un krēslus. Donavas otrā krastā, iepretim, koši izgaismots stāv slavenais Melkas klosteris. To esam jau apskatījuši klātienē pirms pāris gadiem kad bijām Vīnē. Vakars ir diezgan drēgns, bet nojumē omulīgi dzeram čehu alu un norunājam no rīta celties plkst. 6:00 lai izbrauktu pa tuvējo apkārtni ar līdzpaņemtajiem riteņiem.

4.diena

Minam pedāļus paralēli zilpelēkajai Donavai, arī rīts ir tik pat pelēks. Izbraukājam mazos ciematiņus pakalnē, apbrīnojam kārtējo reizi austriešu lietu kārtību , tad mežonīgs downhill nobrauciens un esam atpakaļ kempingā. Izbraukšana no kempinga prasa zināmu piepūli - kempera ūdens tvertnes pirmā uzpildīšana un netīro ūdeņu izliešana, tikai ap pusdienlaiku esam uz bāņa, kas ved uz Zalcburgu.

Atstājam kemperi Park&Ride stāvlaukumā, ņemam riteņus un dodamies centra virzienā. Šeit ir īsta velosipēdistu paradīze, liekas pilnīgi visi pārvietojas ar velo un šis pārākums arī tiek respektēts no autobraucēju puses. Ir svētdiena, promenādē gar Zalcahas upi zalcburgieši laiski gozējas saulītē. Tūristi zirgu pajūgos, un uz modernajiem segway. Starp ielu māksliniekiem dzirdu arī latviešu valodu.

Daļa vecpilsētas ēku ir iedziļinātas klintī, ārā spīd tikai galvenā fasāde. Augstu pāri nosūbējušiem vecpilsētas jumtiem slejas milzīga klints uz kuras atrodas Hohenzalcburgas cietoksnis (Hohensalzburg festung), kas liekas neieņemams. Ieņemam to kopā ar japāņu tūristu grupu uzbraucot augšā ar funikulieri. Saule sāk rietēt, panorāmas skats uz Mocarta dzimto pilsētu ir vienreizējs, šeit gribas pavadīt vēl kādu dienu...

Mūsu mazais ceļabiedrs ir noguris un ir laiks doties tālāk - uz Gašteinas ielejas pilsētu Bādgāšteinu (Bad Gastein) kurā mums ir rezervēts kempings. Mūs laipni sagaida saimnieks Hanss Grūbers, viņam pieder arī turpat blakus esošais krogs. Kemperī notiek ikvakara rīvēšanās, visas kustības šādā šaurībā jau iepriekš skaļi jāpaziņo pārējiem ceļabiedriem. Paņemu fotoaparātu un statīvu, un dodos ārā medīt garās ekspozīcijas. Novakare ir diezgan dzestra, taču skaidrām un zvaigžņotām debesīm. Visapkārt kā milži, slejas tumšie kalnu silueti - jā, liekas, beidzot esam tikuši īstos kalnos.

5.diena

Pamostoties no rīta, miglā tītie kalni izskatās vēl iespaidīgāki. Nedaudz līņā, par spīti tam, mēs dodamies augšup pa upi meklēt Bādgāšteinas udenskritumu, tam būtu jāatrodas pašā pilsētas centrā. Taka gar upi ir šaura un dubļaina un tā paliek ar vien stāvāka. Mazā ratos saldi iemieg , kad esam nonākuši pie ūdenskrituma pat tā dārdošais troksnis to nespēj pamodināt. Trijās kaskādēs krītošais 340m augstais ūdenskritums ir plaši pazīstama Bādgāšteinas vizītkarte.

Svaigais Alpu gaiss un augstums stipri virs jūras līmeņa mūs ir nogurdinājis. Ķirbju- ābolu strūdele un burvīga kafija vietējā beķerejā ir tieši laikā, esam sasildījušies un varam doties tālāk. Redzam iztālēm pacēlāju, kas spītējot miglai ceļas augšā kalnos, nolemjam turp doties. Ejot pēc norādēm nonākam pie cita pacēlāja Graukogel , kurš izrādās laika apstākļu dēļ slēgts. Sāk jau krēslot un dodamies atpakaļ ielejā. Mēģinam sameklēt pārtikas veikalu, taču seit ir cita kārtība -tos slēdz jau plkst 19.00 ...

Bādgāšteina ir slavena ar saviem karstajiem termālajiem ūdeņiem, pat āra strūklakā tek silts ūdens. Daudz dažādu dziedniecisko kūrvietu, spa, greznu viesnīcu. Latvieši šeit ir īpaši gaidīti, viesnīcas Simader saimnieks ir latvietis Gints. Vasarā var iet pārgājienos kalnos, vērot dabu, daudz dažādu velomaršrutu. Ziemā Gašteinas ieleja kļūst par populāru kalnu slēpošanas kūrortu.

Šeit varētu pavadīt vēl vismaz nedēļu, taču nākamajā dienā mums jādodas tālāk, vienā no skaistākajiem pārbraucieniem uz Austrijas Alpu augstāko virsotni .

6.diena

Rīta gaismiņā dodamies uz netālu esošo Lihtenšteinas aizu (Liechtensteinklamm). Šī iespaidīgā, dziļā plaisa starp kalniem neatrodas viss Lihtenšteinā ,kā varētu likties, bet gan Austrijā, tās nosaukums ir radies par godu Lihtenšteinas firstiem kuri ziedoja līdzekļus aizas labiekārtošanai.

TomToms mūs ved pa maziem, šauriem, līkumotiem celiņiem, cauri maziem ciematiņiem, brīžiem ceļa slīpums liekas sasniedz pat 45grādus, ceļabiedri šaubīgi rauc degunus, vai tik mēs pareizi braucam. Kemperis pārbaudi iztur godam un nonākam tieši stāvlaukumā pie aizas.

Aizraujas elpa vērojot aizas grandiozumu. Saules stari iespīd tieši aizā ,veidojot interesantas ēnu spēles. Starp aizas sienām mutuļojoša ūdens straume brāžas lejup. Pie klints sienas ierīkoti gājēju koka tiltiņi no kuriem droši vērot šo dabas varenību.

Ripojam tālāk ar savu četrriteņu māju uz pašām Alpu virsotnēm pa speciāli veidotu ainavu ceļu (Grossglockner Hochalpenstrasse), kas ved pa serpentīniem augšup uz Ķeizara Franča Jozefa virsotni no kuras paveras brinišķīgs skats uz Pasterze ledāju un Alpu augstāko virsotni - 3798m augsto Grossglokneru.

Šis ir maksas ceļš, izbūvēts jau 30. gados, vēlāk paplašināts, tagad ieguvis popularitāti kā viens no skaistākajiem ceļiem eiropā. Ceļš ir atvērts no maija līdz oktobrim.

Mūsu kemperis ar otro ātrumu kalnā tiek bez problēmām, grūtāk ir ar braukšanas uzsākšanu no slīpumā izvietotajām ceļmalas pieturas vietām. Aiz katra sepentīna līkuma paveras vēl iespaidīgāks skats, gribas apstājāties ik pēc kilometra. Līkumos, vietām, ceļu no aizas šķir tikai nelieli akmens stabiņi... Gaiss kļūst ziemīgi salts, dzirdam zvaniņu skaņas - turpat pāri ceļam ganās kalnu govis - gluži kā Milka reklāmā. Mūs, plakanzemes iedzīvotājus, kalnu ainavas īpaši aizkustina.

Ir jau vēla pēcpusdiena, suvenīru kioski un ledāja ekspresis - funikulieris, kas noved pie pašas ledāja mēles, jau slēgti. Paliek iespēja nokāpt pa šauram akmens kāpnītēm līdz ledājam, kas maldīgi liekas tepat vien pārsimts metru attālumā. Tur arī dzīvo mazie dīvainie dzīvnieciņi - murkšķi, kurus gan neredzam, tikai dzirdam viņu svilpošanu. Pūš ledains, brāzmains vējš un esam jau pārsaluši , tā ka nolemjam pie paša ledāja nedoties.

Atgriežoties stāvvietā mani pārņem sirreāla sajūta - tā ir pilnīgi tukša, mūsu baltais kemperis ir vienīgais. Strauji sāk satumst, un turklāt vēl sāk līņāt. Kalnos mēs esam pilnīgi vieni. Vēl priekšā 40km līkumots atpakaļceļš, pārsvarā lejup, nolaižoties no 3000m augstuma. Ausis ātri aizkrīt un dzirde uz pāris stundām pazūd pilnībā, vairs nedzirdu ne motora rēkoņu, bremzējot ar ātrumiem, ne atskaņotājā jau piekto apli skanošo Morisonu. Ceļš ir pilnīgi tukšs, serpentīna līkumus jau atļaujos izņemt lēzeni, iebraucot pretējā joslā. Paklausam ceļa zīmēm, apstājamies atdzesēt bremzes - izspēlējam 3 domino partijas. Jau pēc brīža esam laimīgi tikuši lejā un ceļabiedri atviegloti uzgavilē.

Šonakt paliekam Restplacī (Rastplatz) uz autobāņa pirms Vācijas robežas.

7.diena

Šī diena paredzēta BMW muzejam Minhenē. Mūsu ceļojuma plānā līdz Minhenei sanāk mest līkumu, jo muzejs ir atvērts tikai no otrdienas līdz piektdienai , bet atpakaļceļā caur Minheni sanāks braukt brīvdienās. BMW Welt apakšzemes autostāvvietā mūsu kemperis pēc gabarītiem neietilpst . Uzrunātais apsargs mums par pārsteigumu laipni atbild: "Vi že rebjata iz Rigi -davaite na russkom!" un nosūta mūs meklēt stāvvietu netālu esošajā Olimpiskajā stadionā, kurā, kā izrādās, šovakar uzstājas īru supergrupa U2. No rokas biļetes piedāvā par 100eur. Par koncerta apmeklējumu mūsu kompānijā valda nevienprātība un diemžēl nākas piekāpties... Bet tikmēr tehniķi stadionā jau izmēģina iespaidīgās skaņu sistēmas un vācu jaunieši jau sāk iestiprināties pirms koncerta.

Mūsu meitenes dodas izbraukumā ar riteņiem, bet mēs uz iztālēm labi redzamajiem četriem sudrabotajiem cilindriem.

Muzejs atrodas blakus galvenajam BMW mītnes tornim, kurš skaidri ir nolasāms kopējā Minhenes siluetā. Patstāvīgajā ekspozīcijā var iepazīt kompānijas ražoto mašīnu un motociklu vēsturi no pašiem pirmsākumiem. Viss muzeja interjers rada atvērtu un lidojošu sajūtu - apmeklētāju tiltiņi, automašīnas iekārtas vairākos līmeņos, motocikli piestiprināti pie sienas. Interaktīvi milzīgi skārienjūtīgi galdi. Leģendāri sporta auto. Klasiski auto no 30tajiem. Ar 2 stundām bija krietni par maz lai to visu izpētītu. Nožēlojām, ka neizmantojām gida pakalpojumus. Gida pavadībā visu to aplūkot būtu bijis vēl interesantāk.

Turpat pāri ielai atrodas BMW Welt, ultra moderns autosalons kurā var apskatīt, aptaustīt un pasūtīt visus jaunākos modeļus. Šeit pat ir ceremoniju zāle kurā pircējam ar mirdzošām acīm svinīgos apstākļos pasniedz jaunā spēkrata atslēgas. Nu ko, braukt ar BMW ir prieks! Lai gan Latvijā diemžēl šī auto marka nepelnīti ir stipri vulgarizēta...

Laika grafikā esam nedaudz iekavējuši un kempingā mazpilsētā Fūsena (Fussen) ierodamies pamatīgā tumsā. Forgensee ezers mēnesgaismā vizuļo. Tam pāri - otrā pusē, Alpu kalnu pakājē, izgaismota mirdz karaļa Ludviga II pasaku pils Noišvānšteina, turp dosimies rīt. Šim vakaram lai paliek pāris pudeles ar tā paša karaļa Ludviga tumšo alu...

8.diena

Noišvānšteinas (Neueschwanstein) pili ieskauj ezera krastu burvīgās ainavas. Ievērības cienīgu dara fakts, ka šī ir jauno laiku pils, tās būvniecība pabeigta tikai ap 1890g. Aiz šīs romantiskās viduslaiku pils izskata slēpjas tā laika modernākās tehnoloģijas - siltā gaisa centrālās apkures sistēma, ūdensvads, kanalizācija, telefons, lifts un liela izmēra logu rūtis. Apskatei atvērts ir karaļa dzīvoklis, ēdamistaba, guļamistaba, kā arī milzīgā troņzāle kurā pie 600 iedegtām svecēm karalis atradies viens.

Šī pils ir viena no Eiropas populārākajām apskates vietām, par to liecina milzīgie tūristu pūļi pat nesezonā. Pils atpazīstamību pasaulei devis arī Volts Disnejs kurš iedvesmu saviem darbiem radis tieši šeit.

Ieejas biļetes var nopirkt tikai grupu ekskursijām ar gidu un konkrētam ieejas laikam pilī. Tā nu prātojam cik mums ilgi aizņems tikšana kalnā. Augšā kalnā var tikt trejādi - ar kājām, autobusu vai romantiskākais, zirga pajūgā. Par cik mums līdzi ir vēl bērnu rati, izvēlamies ērtāko - autobusu. Lai gan ekskursija pilī ilgst tikai 35 minūtes, pils un tas apkārtnes apskatei kopumā mums paiet puse dienas.

Atvadoties no Bavārijas, šķērsojam Fernpass kalnu pāreju, skatam paveras Vācijas augstākā virsotne Cūgšpice (2964m). Rietošās saules apspīdēta, tā liekas pat iespaidīgāka nekā Grossglokners.

Pārbraucam šķērsām pāri Austrijai, tuvojas Šveices pierobeža. Nolemjam nesteidzīgi izbaudīt vakaru un pilsētiņā Pfunds paliekam plašā, jaunā kempingā, krāčainas kalnu upes malā. Jāsaka, ka visos pārējos kempingos kur bijām dušas bija vairāk piemērotas vasaras apstākļiem nekā vēsajam septembrim, bet šeit bija ļoti moderns apsildāms sanmezgls.

9.diena

Esam Šveicē. Diemžēl tikai caurbraucot. Uz robežas iegādājam Šveices bāņu uzlīmi, lai gan mums to vajadzēs tikai vienu dienu atpakaļceļā, nākas nopirkt abonementu uz gadu.

Šodien plānots sasniegt galamērķi -Komo ezeru Itālijā. Kalnu ainavas pat devītajā dienā turpina sajūsmināt. Šveices Alpi atkal liekas savādāki.

Satiksmi brīžiem aptur govju bari, kas tiek pārvietoti no vienām ganībām un citām. Šaurie ceļi vietām sāk kļūt vēl šaurāki - pilsētiņās ēku stūri mēdz sašaurināt brauktuvi pat par veselu joslu. Skaidrs - tas viss lai mūs sagatavotu Itālijas "plašajiem lielceļiem", par kuriem jau lasīju internetā plānojot mūsu ceļojumu.

Itāļu robežsargi izbrīnījušies, nopēta mūsu kempera LV nummurzīmes, taču rāda lai tik braucam. Patiesībā, visa ceļojuma laikā, šķērsojot 8 valstis, mūsu pases tā arī nogulēja somā, neizvilktas. Esam pāri lielajiem kalniem, gaisa temperatūra rāda +24. Ceļi kļūst vēl šaurāki, tik vien cik diviem maziem Fiatiem izmainīties.

Pats Komo ezers ir milzīgs. Tā kopējais garums ir 50km. Ezera krasts ir šaura strēle starp ūdeni un klinšainu kalnu nogāzi kurā vairākos līmeņos ērti izvietojušie ēku sarkano dakstiņu jumti.

Izbraucam cauri ezera piekrastes mazajām pilsētiņām Domaso, Gravedona, Dongo kas ir kā nosētas ar kempingiem un viesnīcām. Mūsu noskatītais kempings gan ir tuvāk ezera lielākajai pilsētai Komo, pilsētiņā Mennagio, no kurienes ir ērta kuģu satiksme.

Pamanu aizlieguma zīmes, kas varētu attiekties uz tādiem transportlīdzekļiem kāds ir mums.

Pēc itāļu valodā esošā paskaidrojuma ilgākas pētīšanas nonāku pie secinājuma, ka aizliegums braukt caur Komo ezera mazajām pilsētiņām spēkā ir tikai darbdienās no17.00 līdz 19:00.

Nepamet sajūta, ka esam šeit vienīgie ar tik milzīgu, nejēdzīgu auto. Pat ar atlocītiem ārējiem spoguļiem sāk likties, ka tūlīt, tūlīt iesprūdīsim starp divām mājām, tomēr pretimbraucošie itāļi laipni un saprotoši palaiž.

Tomēr sveiki un veseli esam tikuši līdz kempingam. Bārdains itāļu vīrs šortos mūs iznāk sagaidīt. (Kā vēlāk izrādās, esot bijis arī Rīgā kādā kuģu kruīza brauciena ietvaros). Izvēlamies vietu zem olīvkoka ar skatu uz ezeru, izrullējam nojumi un izbaudam silto novakari. Vakariņās sarūpējam svaigas papardelles ar parmigiano reggiano sieru un lielo pudeli Lambrusco vīna...

10.diena

Neraža, pirmais rīts mūs sagaida ar stipru lietu. Cerības, ka lietus pārstās, izgaist ātrāk par lietus mākoņiem, tāpēc apbruņojamies ar lietus plēvēm un lietussargiem. Ar kuģīti pārceļamies uz bagātnieku iecienīto šarmanto pilsētiņu Belladžio (Bellagio).

Lielāko slavu Komo ezers izpelnījies tieši fantastisko villu un dārzu dēļ. Villas šeit ir iegādājušies arī Džordžš Klūnijs, Ričards Brensons un citas pasaules mēroga slavenības. Dažas no autentiskajām 19.gs villām ir arī atvērtas apmeklētājiem. Melzi villā apskatām dārzu ar daudziem eksotiskiem kokiem, bambusu birzi, koku alejām, un skulptūrām.

Paklejojam pa romantiskajām Beladžio ieliņām. Iekāpjam nepareizā kuģītī un nonākam citā pilsētiņā. Zinājām, ka autobusa biļetes jāmeklē kafejnīcās, tādēļ iegriežamies mazā, omulīgā kafejnīcā, kurā saimnieko kāds sirms vīrs. Pēc burvīga espresso un kruasāna esam apžuvuši un vīriņš laipni mūs iztaujā. Viņam liekas, ka Latvija atrodas kautkur starp Igauniju un Ukrainu. Bella bambini - mūsu mazā saņem itāļa komplimentus.

Tikmēr mūsu kompānijas otra daļa ,kas atpakaļ uz kempingu devās kājām, pa ceļam satikuši 2 latviešu meitenes no Jelgavas, kuras esot praksē, strādājot vietējā viesnīcā.

Lietus nemitējas, iegriežamies vietējā augļu bodē, nopērkam supersaldas vietējās vīnogas un dīvaina paskata tomātus. Vakarā kempingā atgriežamies ar proviantu pārpildītiem ratiem kuros dominē vīni, sieri un vītinātā gaļa.

Gardais itāļu vīns ir mani piebeidzis - nodoms vakarā ņemt riteni, statīvu un doties naksnīgā foto izbraucienā nepiepildās.

11.diena

Rīts ir fantastisks. Ne miņas no vakardienas slapjuma. Ir svētdiena. Atstājam kempingu un ar savu milzīgo kemperi cauri šaurajām piekrastes pilsētiņām stūrējam tālāk- uz ezera lielāko pilsētu Komo.

Youtube skatāms video, kas rāda lielisko braucienu tieši šajā maršrutā -

Pretī brauc daudz motobraucēji, ir brīvdienas. Braucot cauri pilsētiņai Tremezzo garām paslīd Villa Carlotta. Milzu šaurība, nav kur noparkoties.

Iebraucam Komo, ir zīme, kas pilsētā ar tik lieliem transportlīdzekļiem ļauj iebraukt tikai rezidentiem, bet mēs sekojam kemperim ar franču nummuriem un pat atrodam bezmaksas stāvvlaukumu pilsētas nomalē.

Iztālēm pāri ezeram redzams 800m augstais Brunates kalns, kurā vēlāk uzbrauksim ar funikulieri. Nonākot krastmalā, redzams vecpilsētas siluets kurā kā dominante ir slavenā Komo katedrāle.

Kādā no piekrastes villām tiek svinētas greznas kāzas. Kāzu auto kolona skaļi taurēdama aiznesas mums garām, pa auto logiem ārā izkārušies karstasinīgie itāļi skaļi līksmo.

Vietējā melnādaino cilvēku kopiena krāsainās drānās pulcējas pēc svētdienas dievkalpojuma. Milzumdaudz tūristu. No Komo aerokluba paceļas kārtējais hidroplāns. Vietējo zemnieku labumu tirdziņā iegādājam fantastiskas vītinātas gaļas izstrādājumus, un, protams, pāris porcijas neatkārtojamā itāļu saldējuma.

Ir silta un saulaina diena, ezera promenādē laiski atpūšas ģimenes ar bērniem. Gaidot pasūtījumu picērijā ir laiks pavērot vietējos - lielākā daļa ir sanākuši vērot futbolu, kas ar skaļām ovācijām pavada katru spēles momentu.

Siltās saules un pozitīvās atmosfēras uzlādēti, dodamies tālāk, tomēr ir nedaudz skumji, ka jau sākas mājupļceļš... Arrivederci Italia!

Komo ir robežpilsēta un pēc pāris kvartāliem mēs jau esam Šveicē. Diemžēl mūsu laika grafikā esam iekavējuši vienu pilnu dienu tādēļ uz San Salvatores kalnu un Raiņa Lugāno noraugāmies tikai iztālēm.

Pāri ielejai nolaižas zvaigžņota nakts, kartē kā taisne iezīmētais Šveices bānis pārvēršas šauros līkumotos serpentīnos un mūs ved augšup uz S. Bernardino pārēju (2065m). No turienes paveras grandiozs skats uz ielejā esošām izgaismotajām pilsētām. Netālu no pilsētiņas ar grūti izrunājamu nosaukumu - Thusis piestājam pārnakšņot supermodernā restplacī. Atšķirībā no Vācijas un Austrijas, kā izrādās, šeit tas nebūt nav bezmaksas.

12.diena

Mostamies ar sniegotām kalnu virsotnēm aiz loga un tālāk dodamies uz mazo pundurvalstiņu- Lihtenšteinu, kuras kopējais garums ir tikai 24km.

Šveices bāņi. Mūs latviešus sajūsmina zīmes: uzmanību ceļa segums bojāts! Jo, patiesībā, bojātais tik minimāli atšķiras no ideālā... Interesanti, ceļazīmes katrā Šveices reģionā ir savā valodā - francu , itāļu un vācu, kura dialekta dēļ mums liekas pavisam nesaprotama.

Izstaigājam Lihtenšteinas galvaspilsētu Vaducu. Redzot ēku ar uzrakstu Liechtensteinische Landesbank tikai varam minēt, kādi netīrās naudas apjomi tiek šeit mazgāti... Apskatam uz daudziem arhitektūras žurnālu vākiem esošo parlamenta, jeb pareizāk - landtāga ēku. No Expo 2009 pārceļojis Lihtenšteinas paviljons tagad kalpo kā tūristu info centrs. Šveices nazīši, Rolex pulksteņi, sarkanās govis, šokolādes suvenīri, tas viss uz katra stūra - tax free.

Mūsu atpakaļceļa nākošā pietura ir Austrijas kūrortpilsēta Bregenca pie Bodena ezera, kurā krustojas 3 valstu robežas - Austrija, Šveice un Vācija. Bregenca ir slavena ar saviem opermūzikas un teātra festivāliem, kas ik gadu notiek vasarā. Pati pilsēta nekādu lielo sajūsmu neizraisa, tūristu baru un vispārējās kņadas dēļ. Iespaidīgie kliņģeri skatlogā un tikko cepto smalkmaizīšu aromāts mūs ievilina vietējā beķerejā, padzeram kafiju, izstaigājam promenādi gar ezeru un braucam tālāk Vācijas virzienā. Bet kas tad tas, gribas izberzēt acis - virs mums lido milzīgs sudrabots dirižablis!

Šodien nobraukti tikai 420km un vakara krēsla mūs panāk Regensburgā, Vācijā.

Regensburga minēta kā Bavārijas otra galvaspilsēta un ir slavena arī ar savu “astoto pasaules brīnumu” - vairāk nekā 850 gadus vecu akmens tiltu.

13.diena

Meitenes ir laimīgas, ka rīta pusi varam veltīt lai iepirktos vācu lielveikalā.Savukārt es stāvu milzīgas izvēles priekšā, tik daudz alus šķirņu vienuviet vēl neesmu redzējis.Kempera dušas telpa tiek pieblīvēta ar alus iepakojumiem.

Pēcpusdienā esam alus dzimtenē Pilzenē, Čehijā. Čehu alus darītāju tradīcijas un vēsture, tas viss apskatāms Pilzenes alus muzejā. No ceļabiedriem saņemu pateicību par izdevušos ceļojumu - moderna dizaina alus glāžu komplektu. Centrālajā laukumā mūs sagaida vietējais amatnieku tirdziņš kurā nopērkams viss sākot no tautas daiļamata izstrādājumiem līdz saldumiem nedabīgi košās krāsās. Fonā uz skatuves skan regejs. Nobaudam ceptas kartupeļu spirāles un pankūkā ietītu ķiplokdesu, kam virsū ideāli sader kauss veldzējoša Staropramen.

2 nedēļas dzīvojot šaurajā kemperī esam noilgojušies katrs pēc savas, plašākas telpas, tādēļ šim vakaram nolemjam sameklēt viesnīcu ar kārtīgu dušu un wifi internetu. Meklējot viesnīcu iemaldamies arī sarkano lukturu rajonā, kas nu gluži nav piemērots ģimenes vakara pastaigai ar bērnu ratiem... Bet drīz jau esam omulīgā trīszvaigzņu viesnīcā, kuras cenu no 65 izdodas nokaulēt uz 50eur.

14.diena

Čehu benzīntanks, kurā no rīta piestājam lai uzpildītu savu motormāju, atgādina deviņdesmitos pie mums. Zilā dūmu mutulī ietinušies, tumši silueti salīkuši pie spēļu automātiem. Bārs, kas atrodas vienā telpā ar degvielas kasi un vienā laidā smēķējošs pārdevējs ar cigareti zobos...

Garlaicīgo atpakaļceļu bijām nolēmuši padarīt nedaudz interesantāku ar dažām apskates vietām pa ceļam. Adršpašas klinšu rezervāts (skaly adrspach) atrodas 180km no Prāgas, to veido dabīgi veidojušies milzīgi smilšakmens klinšu stabi. Likās, ka pēc redzētā Alpos nekas vairs nespēs sajūsmināt, bet parks tiešām bija iespaidīgs. Pēc garās pastaigas pa parka takām sāk satumst un TomTomam uzdodu vest mūs taisni Varšavas virzienā. Esam pavisam netālu no Polijas robežas, jāšķērso tikai... kalni. Pēc pusstundas brauciena pa šauriem līkumotiem celiņiem atduramies pret zīmi, kas rāda, ka mazais robežpārejas punkts ir ar ierobežotiem gabarītiem. Tikai 2m augstumā, kas, protams, mums galīgi neder. TomToms spītīgi mūs ved strupceļā, tikai pēc stundas brauciena atpakaļvirzienā tas beidzot var ieteikt kādu citu ceļu uz Varšavu. Pēc esošās ceļa seguma kvalitātes maldinoši sāk likties, ka esam jau pavisam tuvu tēvzemei Latvijai. Virzāmies cauri maziem un ļoti maziem miestiem, nepamet sajūta, ka esam kautkur pilnīgā nekurienē... Līdz beidzot pēc 4 stundu mokoša brauciena tomēr ieraugam plašu bāni māju virzienā.

15.diena

No rīta 300km vēl līdz Varšavai, tad pa ceļam iepirkšanās IKEA un mazajai tiek jaunas bērnistabas mēbeles. Tad vēl palicis pēdējais posms, 670km līdz Rīgai. Plkst sešos vakarā Varšavu atkal škērsojam pusotras stundas laikā. Visur esošie ceļu remonti, kā izskatās, rezultēsies tuvākajā nākotnē vēl ērtākā pilsētas caurbraukšanā. Divu stundu naktsmiers leišu benzīntankā un plkst 7:00 no rīta kopā ar fantastisku saullēktu šķērsojam Latvijas robežu. Pārņem silta sajūta, esam mājās...

Nobeigumā

Kemperis ir izturējis godam un ceļotāji arī. Mazākais ceļabiedrs laiku īsināja ar daudzajām līdzpaņemtajām spēļmantām, un multenēm klēpjdatorā, pusdienlaiku nosnausties uzrāpās lielajā, plašajā gultā virs vadītāja sēdvietām. Sēdvietas kemperī pie galdiņa gan nav pārāk ērtas tik gariem pārbraucieniem, bet pluss ir tas, ka iespējams jebkurā brīdī atlaisties ērtajās guļvietās. Līdzbraucēji sūdzējās, ka arī ierobežota ir redzamība sēžot pie galdiņa jo labajā pusē praktiski nav logu. Kemperī ērti ir dzīvot nedēļu aizbraucot un paliekot kempingā, kā to pārsvarā dara visi rietumeiropieši, bet ilgstošai braukšanai komfortablas ir tikai vadītāja un blakussēdētāja sēdvietas. Pluss ir, ka var paņemt līdzi ļoti daudz mantu, kas nebūtu iespējams ceļojot ar vieglo auto. Tiesa gan daudzas lietas no līdzpaņemtajām, kā izrādījās atbraucot mājās, tā arī netika izmantotas.

Praktiskā informācija

Kopumā 15 dienu laikā nobraukti 5100km

Degvielas patēriņš atkarīgs no vēja pretestības, kas kemperim nav maza, mūsu 2.4l dīzelis vidēji patērēja ap 12-13l/100km.

Kempera noma www.ripomaja.lv nesezonā 60Ls dienā, sezonā 80Ls . Jāiemaksā vēl 300Ls drošības nauda.

Ceļojuma kopējās izmaksas ar pārtiku 500Ls cilvēkam (braucot 4 pieaugusajiem)

Kempingi: 4pieaugušajiem + kemperim ~30-40eur (dārgākais Itālijā, bērniem līdz 3g. par brīvu)

Par patērēto pieslēgto elektrību jāmaksā atsevišķi, vēl dušas žetoni 1eur uz 5min (jāiemācās mazgāties pa fikso, vai nu paliec saziepējies :D )

Kempera iebūvētais ledusskapis darbojas 3 režīmos: stāvot uz vietas - ar gāzi, pieslēdzoties kempinga elektrotīklam- 220v un, braucot - 12v, ar ko gan pietiek tikai aukstuma uzturēšanai. Ērtai ceļošanai iesaku iegādāties 12v - 220v pārveidotāju, kas ir pietiekams lai kemperī uzlādētu mobilos telefonus, foto, video tehniku un klēpjdatoru.

Ūdens tvertne 100l pietiek noskaloties 2 cilvēkiem un vēl nedaudz traukiem.Visos kempingos ir speciālas vietas kur izliet netīro ūdeni un uzpildīties, kā arī iztukšot tualetes rezervuāru.

Galveno daļu pārtikas 2 nedēļām pirkām Rīgā, vietējos veikalos pirkām tikai svaigo pārtiku- gaļu, maizi, pienu un delikateses.

Iesaku ņemt līdzi lielāko daļu ceļojuma budžeta skaidrā naudā , tai eiropieši uzticas vairāk,

ar kartēm var norēķināties tikai benzīntankos un lielveikalos.

Degviela ievērojami lētāka ir nobraucot nost no bāņa kādā pilsētiņā.

Nakšņošana benzīntankos kuros paliek fūres ir samērā droša.

Uz lielajiem bāņiem tādi Rastplatz ir aptuveni ik pēc 50km.

Paldies par uzmanību un veiksmīgus ceļojumus! :)

dažas noderīgas saites:

Maršruta plānotājs www.viamichelin.com

Ceļotāju stellplatz visas eiropas datu bāze http://touring24.info

Atpūtas vietas uz bāņiem Raststatte Austrija, Vācija http://www.raststaetten.biz/

www.grossglockner.at

Gašteinas ieleja http://www.gastein.com/

Latviski par Bādgāšteinu http://www.badgastein.lv/

Latviešu viesnīca Badgāšteinā http://www.simader.lv/

Pārgājienu ,riteņbraukšanas maršruti Alpos http://www.alpintouren.com

noderīga info par Komo ezeru un tā apkārtni http://www.my-lake-como-holiday.com/



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais