Francijas Polinēzija - pēc aptumsuma uz otru pasaules malu!
|
Juris Kauliņš
|
Interesēties par 2010.g. 11.jūlija aptumsumu es sāku jau ap 2005.g., kad skatījos, kurās Klusā okeāna salās būs redzams šis aptumsums un iespējamos nokļūšanas variantus Francijas Polinēzijā. Radās secinājumi, ka tas nemaz nav tik nereāli – lidmašīnu biļešu cenas bija visai lētas, it īpaši, ņemot vērā milzīgo attālumu. Tomēr, līdz pat 2009.g. rudenim, tas palika tikai kā teorētisks un ne visai reāls pasākums.
Jāsaka gan, ka interese par Taiti, kā arī ceļošanu, ģeogrāfiju un piedzīvojumiem, man radās ap laiku kad biju 2. - 3. klases skolnieks. Tad es ar ļoti lielu interesi izlasīju T.Heijerdāla slaveno grāmatu „Ceļojums ar Kontiki”. Šī grāmata mani burtiski „inficēja” ar interesi par tālām zemēm, Polinēziju un konkrēti Taiti, kur savulaik beidzās Kontiki ekspedīcija. Tā, kopš tā laika, man bija sapnis kādreiz pabūt Taiti vai kaut kur citur Klusā okeāna salās. Ilgus gadus gan tas likās ļoti nereāls, it īpaši PSRS laikos. Tomēr sapnim bija lemts piepildīties, kā tas jau man ne vienu vien reizi ir bijis!
Reāli domāt par došanos novērot Klusā okeāna aptumsumu sāku jau gandrīz tūlīt pēc atgriešanās no Ķīnas aptumsuma ekspedīcijas 2009.g. vasarā. Tomēr sākotnēji cerības izskatījās mazas – tiešo reisu biļetēm uz Taiti, datumos tuvu aptumsumam, biļešu cenas jau bija palielinātas.... Turklāt arī finansiālais stāvoklis nebija tāds lai pietiktu biļešu iegādei. Tomēr novembrī naudas lietas uzlabojās un man izdevās atrast salīdzinoši lētu (apmēram 500 Ls mazāk nekā tiešajos variantos no Parīzes caur Losandželosu) ceļojuma variantu, tiesa, ar zināmu līkumu – caur Londonu, Bruneju un Oklendu. Tā jau novembra beigās mēs nopirkām biļetes līdz Taiti. Vēl palika jautājums par tikšanu uz tādu salu (vietu), kura atrodas pilnās fāzes zonā – Taiti atradās nedaudz ārpus tās. Uzrakstīju vēstuli Air Tahiti aviokompānijai ar jautājumu par iespējām aizlidot uz kādu no tuvākajām salām, kurās būs pilnais aptumsums. Viņi atbildēja ka lai interesējos martā – tad būšot kāda skaidrība. Tā arī bija – martā, bez lielām problēmām, nopirkām regulārā reisa biļetes uz Anaa atolu. Tiesa – biļešu cena gan bija salīdzinoši liela ~400 km lidojumam. Tomēr ar to Franču Polinēzijā ir jārēķinās – gandrīz viss tur ir dārgāks nekā pie mums vai citur pasaulē.
Pašam ceļojumam gatavoties sākām tūlīt pēc Taiti biļešu iegādes. Tā kā nevarējām atļauties lielus tēriņus, tad orientējāmies uz dzīvošanu teltī un savu uzturu, daļu no kura plānojām vest līdzi no Latvijas. Tā kā lidmašīnās ir bagāžas svara limits (Ryanair – 15 kg), tad vajadzēja tajā iekļauties lai nebūtu jāpiemaksā. Tāpēc nopirku ļoti vieglu (~1 kg) un kompaktu telti, kā arī vieglus, ērtus piepūšamos matračus un vēl šo to no aprīkojuma. Tā ka diezgan ātri sakomplektējām visu nepieciešamo dzīvošanai un aktivitātēm tur uz vietas. Pārtikas iegādi, protams, atlikām uz laiku īsi pirms izbraukšanas.
Diezgan daudz domāju par to ko ņemt līdzi no optiskajiem instrumentiem aptumsuma fotografēšanai. Diezgan ātri secināju, ka teleskopu nebūs reāli izvadāt tik tālā ceļā, lai nekas netiktu bojāts un arī svara nosacījumos ar to būs grūti iekļauties. Tāpēc nopirku jaunu teleobjektīvu (Walimex 440/5,6) un CCD kameru (Opticstar PL-131C COOLAIR 1.3MP). Teleobjektīvu paredzēju izmantot kopā ar Olympus E – 420 digitālo spoguļkameru. CCD kameru – ar tālskati (F=350 mm, D=50 mm) un portatīvo datoru. Abus instrumentus paredzēju novietot uz foto statīviem. Tādējādi gandrīz visu aprīkojumu varējām paņemt rokas bagāžā un tikai statīvus vedām mugursomās.
Sākotnēji bija doma ka būsim kādi 4 – 5 braucēji. Tomēr pamazām interesenti atkrita – pamatā jau diezgan lielo izmaksu dēļ. Tā ka beigās palikām divi vien.
5.jūlija vakarā sākās apmēram 26000 km garais ceļš uz Zemeslodes otru pusi. No Rīgas lidojām ar Ryanair reisu uz Londonu. Pirmais pārsteigums un uztraukumi bija jau Rīgas lidostā, kad no manas bagāžas lika izņemt gāzes balonus prīmusam. Pēc ielidošanas Londonā, nedaudz pasnaudām Stenstedas lidostā un pēc tam ar autobusu pārbraucām uz milzīgo Hitrovas lidostu. Tur bija vēl viens pārbrauciens ar autobusu lai nokļūtu ceturtajā terminālā, no kura izlido Royal Brunei airlines lidmašīnas.
No Londonas tālāk lidojām uz Brunejas galvaspilsētu Bandarseribegavanu (~12200 km) ar nosēšanos Dubajā. Brunejas nacionālās aviokompānijas Boeing 777 ir liela, ērta un moderna lidmašīna. Tā kā Bruneja ir islāma valsts, tad pirms katra lidojuma uzsākšanas tiek nolasīta lūgšana un visu lidojuma laiku nedrīkst lietot alkoholu. Ilgu laiku nesapratu kas par attālumu un virzienu tiek norādīts lidojuma monitorā ik pa laikam. Tuvojoties Dubajai sapratu gan – tas ir attālums līdz un virziens uz Meku! Jāatzīst ka apkalpošana šīs aviokompānijas lidmašīnās bija laba.
No Londonas izlidojām 6.jūlija rītā, Brunejā ieradāmies 7.jūlija rītā. Jau pēc ~2,5 h sēdāmies Boeing 767 lidmašīnā lai lidotu tālāk uz Oklendu Jaunzēlandē (~7750 km). Šajā lidmašīnā sēdēšana nebija tik ērta kā iepriekšējā un ~9 h lidojums bija diezgan nogurdinošs.
Oklendā ielidojām apmēram vienos naktī pēc vietējā laika. Pasu kontrole bija vienkārša, toties pēc tam vēl seko ļoti nopietna visas bagāžas pārbaude. Tas ir saistīts ar tur ieviestajiem ļoti stingrajiem Bio security noteikumiem. Dīvainākais ir tas, ka tie tiek attiecināti arī uz tranzīta pasažieriem. Tāpēc deklarējām savu tūrisma inventāru, pārtiku un gājām visu to uzrādīt kontrolierei. Nācās izkrāmēt gandrīz vai visu mugursomu saturu. Par laimi mums atņēma tikai salami desas luņķi. Ja kontrole tur atrod ko nedeklarētu, tad draud nopietnas problēmas – lieli naudas sodi un pat cietums!
Atlikušo nakts daļu un rītu pavadījām turpat lidostā. 8.jūlijā, divos dienā pēc vietējā laika, sākās pēdējais lielais pārlidojums uz Francijas Polinēzijas galvaspilsētu Papeeti (~4000 km). Lidojām ar Air Tahiti Nui Airbus 340 lielo un ērto lidmašīnu. Man patika apkalpošana un šis lidojums. Katram pasažierim iekāpjot tiek iedota tiāre puķīte – viens no Franču Polinēzijas simboliem. Tika piedāvāts labs franču vīns un diezgan garšīgas pusdienas. Pēc ieturēšanās mēs ātri aizmigām – bija uzkrājies nogurums un miega bads pēc iepriekšējiem ceļa posmiem. Interesants fakts, pa ceļam tur ir datumu maiņas līnija – tāpēc sanāca ceļošana laikā. Izlidojām 8.jūlijā ap dienas vidu, bet Papeetē ielidojām 7.jūlija vakarā! Sagaidīšana Franču Polinēzijā tiešām ir tāda kā lasīts un filmās redzēts – ģitāristi spēlē polinēziešu melodijas un polinēzietes atbraucējiem ap kaklu liek ziedu virtenes.
Nakti pavadījām turpat lidostā – lidojums uz Anaa atolu bija 8.jūlija rītā. Pēdējā tālā ceļa posmā lidojām 48 vietīgā divmotoru turbopropelleru lidmašīnā. Bez mums aptumsumu novērot lidoja vēl apmēram desmit ārzemnieki. Pārējie lidmašīnas pasažieri bija vietējie polinēzieši. Pēdējais ~400 km lidojums ilga apmēram vienu stundu.
Pirmie iespaidi pēc ierašanās Anaa – Saule, stiprs vējš, visapkārt kokospalmas un pilna zeme ar kokosriekstiem! Lidlauks atrodas apmēram 1,5 km no atola vienīgā ciema – Tukuhoras. Atbraucējus bija ieradušies sagaidīt diezgan daudzi vietējie iedzīvotāji ar mašīnām. Arī es devos uz ciemu lai noprecizētu situāciju un šo to nopirktu veikalā. Vietējie polinēzieši pret tūristiem ir laipni un atsaucīgi –gandrīz tūlīt viena mašīna apstājās un piedāvāja mani aizvest tieši uz veikalu. Nedaudz pārsteidza municipālās policijas aktīvā pārvietošanās un darbība – iespējams tas bija saistīts ar to ka uz aptumsumu sabrauca liels skaits ārzemnieku.
Anaa atols ir visai tipiska šāda veida koraļļu sala – pa perimetru stiepjas 0,2 – 0,5 km plata zemes strēle un vidū atrodas diezgan sekla lagūna. Pie tam zemes strēle nav vienlaidus – ik pa gabalam ir sekli kanāli, kuri savieno lagūnu ar okeānu. Tādejādi atols sastāv no daudzām salām un saliņām, kuras tur sauc par motiem. Anaa atols ir apmēram 30 km garš un 5 – 7 km plats.
Mūsu sākotnējais plāns bija novērot aptumsumu atola dienvidu galā, apmēram 20 km no ciema – tur bija lielāks pilnās fāzes ilgums. Tāpēc drīz pēc atlidošanas ar kājām devāmies ceļā. Pirmos 5 km, līdz mota beigām, ir ceļš un iešana bija viegla. Bridiens uz otru motu nebija dziļš un grūts. Tālāk jau ceļa vairs nebija, tomēr iešana vēl bija samērā viegla. Pa ceļam vairākās vietās bija vietas, kur vietējie apstrādā kokosriekstus un gatavo kopru. Drīz nonācām pie otrā bridiena, kurš jau bija nedaudz dziļāks, bet arī nebija grūts. Ja līdz šim iešana lielas problēmas nesagādāja, tad uz trešā mota situācija mainījās. Šeit aug daudz krūmu, kuri vietām veido blīvu pamežu. Krietni vairāk šeit ir arī koraļļu klintis un bluķi. Tāpēc bez takas iešana kļuva visai grūta un lēna. Pēc pāris stundu laušanās un līkumošanas izgājām lagūnas krastā, uzcēlām telti un palikām tur nakšņot. Bijām nogājuši apmēram 10 km no ciema. Pēc pārdomām secināju, ka pie tik lēnas pārvietošanās mums varētu būt problēmas ar atgriešanos atpakaļ un paspēšanu uz lidmašīnu pēc aptumsuma. Tāpēc no rīta devāmies atpakaļ uz ciema pusi un apmetāmies lagūnas krastā, apmēram 4km no ciema.
Līdz aptumsumam vēl bija divas dienas laika. Pirmais ko es izdarīju bija gājiens uz ciema veikalu lai nopirktu pudeles ar dzeramo ūdeni – saldūdens uz salas ir ierobežotā daudzumā un pieejamībā. Veikalam tajā brīdī nebija darba laiks, tomēr mani ielaida un apkalpoja. Bez dzeramā ūdens pudelēm nopirku vēl arī labu Taiti ražojuma Hinano alu, kurš pat tiekot eksportēts. Atpakaļ uz nometni mani laipni atveda vietējie ar mašīnu.
Jau Rīgas lidostā man atņēma gāzes balonus prīmusam. Tāpēc likās ka mums būs problēmas ar ēdiena gatavošanu Anaa salā. Tomēr tas viegli atrisinājās – no koraļļu plāksnēm sakrāvu pavardu. Ar kurināmo vispār nebija nekādu problēmu – sausus zarus varēja viegli savākt nekur tālu neejot. Vienīgais ka tējkanna un katls nokvēpa.
Diezgan ātri iemanījos apstrādāt kokosriekstus – tikt pie kokospiena un rieksta mīkstuma. Kokospiens bija ļoti garšīgs, atspirdzinošs un, līdz ar to, varēja mazāk lietot dzeramo ūdeni. Tomēr zemē nokritušie kokosrieksti reti kurš bija lietojams. Tāpēc es sagatavoju speciālu koka kārti un iemanījos ar to dabūt lejā no palmām svaigus, veselus kokosriekstus. Savācu palielu kaudzi ar tiem, kurus pēc tam pamazām lietojām.
Laiks pamatā bija saulains un silts (~28º – 30º), lai arī visai vējains. Sauļojāmies – diezgan kārtīgi apdedzinājos un gājām peldēties, gan lagūnā, gan okeānā. Lagūna ir sekla un vajadzēja brist ~200 – 300 m lai būtu pietiekoši liels dziļums. Okeāna pusē puslīdz droša peldēšana ir līdz rifam pret kuru gāžas un noplok vairākus metrus lielie viļņi.
Lagūnā manījām šādas tādas zivteles. Lidinājās un gar ūdens malu pastaigājās palieli putni. Pludmalē varēja vērot dažādus gliemežus, moluskus un krabīšus. Interesanti bija lielie krabji, kuri no savām slēptuvēm pludmalē izlīda tad kad sāka krēslot. Nedaudz patrenkājām tos – jūtot briesmas, tie sāniski pārvietojoties, mēģināja noslēpties, vienlaikusturēdami kaujas gatavībā savas draudīgās spīles!
Dienas bija īsas un jau ap 18:30 palika tumšs. Interesanti bija vērot un iepazīties ar dienvidu puslodes zvaigžņoto debesi. Sākumā bija grūti pierast pie spīdekļu pretējās kustības un neredzētajiem zvaigznājiem. Tomēr diezgan ātri atradu pašus raksturīgākos un izteiksmīgākos zvaigznājus – Centauru un Dienvidu krustu. Pirmo reizi pilnībā redzēju Skorpiona zvaigznāju – tas tiešām ir skaists un spožām zvaigznēm bagāts zvaigznājs! Jāatzīst ka dienvidu puslodes zvaigžņotā debess ir izteiksmīga – pie mums gandrīz vai tikai ziemas zvaigžņotā debess ir salīdzināma ar to.
Pienāca 11.jūlija aptumsuma rīts. Cēlāmies agri, vēl tumsā, jo daļējā aptumsuma sākums bija jau 7:20 pēc vietējā laika. Saules augstums virs horizonta nebija liels un lagūnas pusē traucēja palmas. Tāpēc aptumsuma novērošanai devāmies uz zemes strēles okeāna krastu. Diezgan ātri uzstādīju un noregulēju aparatūru. Galvenais jautājums bija kas būs ar mākoņiem.
No rīta debesis bija gandrīz skaidras, tomēr mākoņu daudzums visu iepriekšējo laiku bija diezgan mainīgs. Tā arī šajā rītā, lai arī vējš bija mazāks nekā iepriekš, sāka vilkties arvien vairāk mākoņu. Brīžiem tie aizsedza daļēji aptumšoto Sauli, brīžiem atsedza. Ap daļējās fāzes vidu uznāca visai liels mākonis un aizsedza Sauli apmēram uz 20 minūtēm. Šajā laikā bija diezgan nelāga sajūta, tomēr tuvojoties pilnajai fāzei atkal noskaidrojās. Neilgi pirms pilnā aptumsuma lielā ātrumā no ciema puses atbrauca mašīna ar vairākiem novērotājiem, kuri steidzīgi novietojās netālu no mums.
Ap 8:33 sākās apmēram 2,5 minūtes ilgais pilnais aptumsums. Debesis Saules virzienā bija diezgan skaidras – nedaudz traucēja tikai augstie un plānie spalvu mākoņi. Tāpēc izdevās pilno aptumsumu pietiekoši labi redzēt un nofotografēt. Tiesa, zvaigznes debesīs praktiski neredzējām – diezgan lielu debesu daļu sedza mākoņi. Nekādas dabas īpatnības tuvākajā apkārtnē nemanījām.
Pēc pilnās fāzes beigām paspēju izdarīt vēl dažas daļējās fāzes fotogrāfijas, kad atkal Saulei aizgāja priekšā paliels mākonis. Tomēr tas vairs nebija tik būtiski – galvenais mērķis bija sasniegts!
Priecīgi un apmierināti pēc aptumsuma beigām devāmies ekskursijā uz Tukuhoru. Pēc oficiālajiem datiem tur dzīvo ~450 iedzīvotāji. Ciems aizņem diezgan lielu teritoriju jo tur ir gandrīz tikai nelielas vienģimeņu mājas. Dažas lielākas ēkas ir saistītas ar sabiedriskajiem pakalpojumiem, izglītību un pārvaldi. Pie skolas redzējām diezgan daudz ārzemnieku, kuri bija ieradušies novērot aptumsumu un tur bija apmetušies. Pēc informācijas internetā, ar lidmašīnu specreisiem bija plānota vairāku simtu interesentu ierašanās Anaa atolā. Pārsteidza diezgan lielais automašīnu daudzums ciemā, jo maksimāli iespējamais pārvietošanās attālums ar tām šeit ir tikai ~5 km. Citādi nekādu lielo bagātību šeit neredzējām, tomēr arī trūkums vai nabadzība nebija manāms.
Nākošās dienas rītā lidojām projām no Anaa – atpakaļ uz Taiti. Datoru un optiskos instrumentus atstājām lidostas mantu glabātuvē. Pēc tam ar autobusu devāmies uz netālo Papeeti. Nedaudz pastaigājām pa pilsētas centru un pēcpusdienā ar prāmi braucām uz blakus esošo (~20 km) Moorea salu.
Moorea sala ir pavisam atšķirīga no koraļļu atola tipa salas – tā ir neliela vulkāniska sala ar izteiktu reljefu, vairākām diezgan augstām virsotnēm un bagātu augu valsti, kuru pa perimetru apskauj koraļļu rifs.Tā ir gandrīz vai tikpat populāra vieta tūristiem un atpūtniekiem kā slavenā Bora Bora. Uz salas ir attīstīta tūrisma infrastruktūra un tā piedāvā plašas iespējas dažādām aktivitātēm, izklaidei un atpūtai. Mēs uz šīs salas pavadījām nepilnas četras dienas un arī mūsu mērķis bija aktīva atpūta.
Uz salas mēs apmetāmies savā teltī kempingā Chez Nelson, kurš atrodas Mooreas ziemeļrietumu stūrī, pašā okeāna krastā. Šajā variantā varējām izmantot labierīcības par salīdzinoši mazu maksu – viesnīcas un viesu nami tur ir krietni dārgāki kā Eiropā. Ēdienu gatavojām paši kempinga virtuvē, izmantojot līdzatvestos un vietējā veikalā pirktos produktus. Uz salas audzē daudzus un dažādus tropu augļus, kurus tur par mērenām cenām var nopirkt veikalos un pie vietējiem iedzīvotājiem. Dažās uz salas pavadītajās dienās apēdām lielu daudzumu ananāsu, banānu, greipfrūtu un papaijas. Mums sevišķi iegaršojās papaija, kuru līdz šim nebijām ēduši!
Pirmajā dienā peldējāmies un sauļojāmies kempinga pludmalē. Man bija līdzi niršanas maska – varēju diezgan labi aplūkot zemūdens valstību. Redzēju dažādas zivis un koraļļu daudzveidību. Gar koraļļiem gan jāpeld ļoti uzmanīgi – var viegli sevi savainot jo tie ir asi. Vēl šajā dienā gājām pastaigā lai iepazītos ar kempinga tuvāko apkārtni un iepirkāmies.
Visus vakarus, pēc satumšanas, bija interesanti vērot skaisto zvaigžņoto debesi, ļoti spožo Venēru, kā arī nu jau augošo un apgāzto Mēnesi. No Venēras okeānā pat veidojās gaismas celiņš! Papildus fonu radīja viens no kempinga iemītniekiem, iespējams japānis – viņš katru vakaru krastmalā stabulēja savdabīgas melodijas.
Otrajā dienā devāmies pārgājienā pāri salai. Uz izejas punktu, lauksaimniecības skolas apkārtni netālu no Belvederes, mēs nokļuvām ar vieglo automašīnu „nobalsojot” vienu vietējo iedzīvotāju. Pateicoties viņam, mums radās iespēja iziet pa lauksamniecības skolas interesanto mācību taku, kur var aplūkot vairāk nekā 40 dažādus tropiskos augus un augļus. Vēl pa ceļam uz Belvederi aplūkojām seno polinēziešu apmetnes paliekas. No Belvederes pa taku devāmies uz Trīs kokosriekstu pāreju. Taka līkumo caur visai bieziem džungļiem, tomēr iešana nebija grūta un sarežģīta. No pārejas paveras diezgan skaists skats uz salas ziemeļiem, Opunohu un Kuka līčiem, kā arī augstākajām virsotnēm un salas dienvidrietumiem. Šī diena bija viena no saulainākajām un karstākajām – dabūjām diezgan krietni pasvīst.
Tā kā esmu kaislīgs laivotājs, tad viens no mērķiem bija arī tur pabraukāties ar kajaku. Diemžēl nesanāca pamēģināt polinēziešu pirogas moderno variantu. Reāli nomā bija pieejams SOT tipa kajaks ar kuru trešajā dienā izmetu diezgan lielu loku gar salas piekrasti. Vispirms aizbraucu uz apmēram 1 km tālo rifu pret kuru triecas un izšķīst lielie okeāna viļņi. Būtu jau bijis interesanti pasērfot pa viļņiem, tomēr vienam tas bija pārāk riskanti. Pēc tam aizbraucu uz vietām kur var vērot haizivis un rājas. Konkrētās haizivis gan nebija pārāk lielas – apmēram 2 m garas.
Kopumā palika pozitīvs iespaids par vietējiem iedzīvotājiem. It īpaši pēc tam, kad savas neuzmanības dēļ varēju pazaudēt fotoaparātu ar ceļojuma un aptumsuma bildēm. Kad es atjēdzos un gāju to meklēt, tad šķita ka viss – jo tas vairs nebija tajā vietā, kur biju to aizmirsis. Tomēr pēc brīža pie manis pienāca vīrietis un jautāja vai es ko meklēju un pēc apstiprinājuma atdeva manu fotoaparātu! Turklāt, viņš diezgan kategoriski atteicās no jebkādas atlīdzības vai suvenīra.
Ceturtās dienas rītā (16.jūlijā) devāmies atpakaļ uz Taiti. Diezgan ilgi pamaldījāmies Papeetes centrā meklējot autobusu uz Venēras punktu (PointVenus), kamēr sapratām sabiedriskā transporta organizāciju šeit.
Venēras punkts ir zemesrags apmēram 10 km uz austrumiem no Papeetes. Tā ir diezgan iecienīta vietējo atpūtas un izklaides vieta. Vietas nosaukums ir saistīts ar astronomiju un slaveno kapteini Dž. Kuku. 1769.g. šeit bija ieradusies ekspedīcija Kuka vadībā lai novērotu Venēras iešanu pār Saules disku. Par godu šim notikumam šeit ir uzstādīts piemineklis. Vēl šajā zemesragā ir uzstādīts piemineklis kuģa Bounty jūrniekiem ar kuriem saistās diezgan dramatiski notikumi un kuri bija šeit piestājuši 1788.g.
Pēc Venēras punkta apmeklēšanas atgriezāmies Papeetes centrā un devāmies pastaigā pa pilsētu. Jāsaka ka pilsēta neatstāja nekādu īpašu iespaidu – urbanizēta teritorija ar intensīvu transporta kustību un aktīvu tirdzniecību. Diezgan interesants bija pērļu muzeja apmeklējums. Melnās pērles ir viens no Franču Polinēzijas simboliem, suvenīriem un vērā ņemama eksporta prece. Tās ir retākas un dārgākas nekā parastās (gaišās) pērles. Francijas Polinēzijā ir daudz veikalu ar ļoti plašu dažādu pērļu izstrādājumu piedāvājumu. Arī pērļu muzejā varēja šo to iegādāties. Manu uzmanību piesaistīja Saules aptumsumam veltītu divu pērļu komplektiņi – Collection Eclipse 2010, Soleil et Lune. Vienu no tiem nopirku – tas ir skaists un simbolisks suvenīrs no mūsu aptumsuma ekspedīcijas uz tālo un eksotisko Polinēziju!
Nākošajā rītā, 17.jūlijā, sākās ceļš atpakaļ uz mājām. Atkal izcēlās Oklendas lidostas bagāžas kontrole! Atpakaļ ceļā pārtikas mums vairs nebija, tūristu zābakus uzvilkām kājās – tāpēc deklarējām tikai telti. Tomēr problēmas, pavisam negaidīti, radās ar tiāre puķītēm, kuras deva lidmašīnās – es neizmetu tās ārā bet biju ielicis nospiesties starp žurnāla lapām un cerēju kā suvenīrus atvest uz mājām. Šis žurnāls kopā ar visiem citiem dokumentiem un aprakstiem atradās mapē manā rokas bagāžā. Vēl nebijām pat saņēmuši mugursomas, kad manai rokassomaivirsū „uzkrita” kontroliere ar suni! Sākumā es biju nesaprašanā ar ko tas varētu būt saistīts, tomēr, kad suns metās virsū mapei, sapratu ka laikam vainīgās ir puķītes. Tā arī bija – kontroliere izšķirstīja žurnālu un visas 6 puķītes savāca iznīcināšanai. Manā deklarācijā ierakstīja piezīmi un piedraudēja, ka ja tālākajā padziļinātajā pārbaudē vēl ko atradīs, tad būs jāmaksā liels sods! Visai lielā stresā devāmies uz tālāko pārbaudi, tomēr, laimīgā kārtā, vairāk problēmas neradās. Vēl tagad nesaprotu kā šīs puķītes būtu varējušas ietekmēt Jaunzēlandes ekosistēmu un bioloģisko daudzveidību, ja būtu tās atvedis uz Latviju….
Līdz lidmašīnai uz Bruneju mums bija brīva pēcpusdiena un vakars. Tāpēc izmantojām laiku un aizbraucām uz Oklendas centru. Tā ir lielākā Jaunzēlandes pilsēta un aizņem ļoti lielu teritoriju, jo pamatā ir mazstāvu un individuālā apbūve. Tikai pašā pilsētas centrā ir augstceltnes. Pastaigājām pa pilsētas centrālo daļu. Radās iespaids par diezgan augstu dzīves līmeni, tīrību un kārtību. Cilvēki ir laipni un atsaucīgi. Tomēr kaut kas tur ir savādāk un ne visai saprotams mums…. Franču Polinēzijā viss bija vienkāršāk un dabiskāk!
Brunejā mēs ielidojām 19.jūlija rītā bet lidmašīna tālāk uz Londonu bija tikai vakarā. Tāpēc mums bija laiks lai iepazītos ar šo mazo valsti. Pieteicāmies ~5 stundu ekskursijai pa galvaspilsētu un tās apkārtni. Bruneja ir islāma valsts ar sultānu kā valdnieku. Kopš šeit iegūst naftu un gāzi, dzīves līmenis un ienākumi ir diezgan augsti. Brunejas sultāns ir viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņa pils ar ~1100 telpām esot lielākā pasaulē un viņam pieder arī apmēram 600 ekskluzīvu un ļoti retu automašīnu kolekcija. Viscaur pilsētā ir sultāna portreti un gandrīz vai viss labais un sasniegumi tiek saistīti ar viņu.
Pilsētā ir daudz modernu ēku, platas ielas un maģistrāles ar intensīvu satiksmi. Vispirms mūs aizveda uz lielāko Brunejas mošeju. Pēc tam bijām parkā blakus sultāna pilij un pa gabalu varējām redzēt tās kupolus. Tad apmeklējām muzeju kur gandrīz viss saistās tikai ar sultānu un viņa kronēšanu pirms vairāk kā 40 gadiem. Interesants bija ūdens pilsētas apmeklējums – gandrīz trešdaļa galvaspilsētas iedzīvotāju dzīvo virs ūdens uz pāļiem novietotās mājās. Tur ir intensīva motorlaivu satiksme un brauc tās visai lielā ātrumā. No ārpuses mājas šeit izskatās ne visai, tomēr dzīvo viņi diezgan pārticīgi. Beigās mūs aizveda uz restorānu pusdienās, kur bija liela ēdienu izvēle pēc zviedru galda principa un varēja kārtīgi paēst.
20.jūlija rītā ielidojām Londonā. Bija laiks lai aizbrauktu uz pilsētas centru. No Viktorijas stacijas izmetām loku gar Vestminsteras katedrāli, Big Benu, parlamentu un Bekingemas pili. Sanāca ieraudzīt karalienes karieti! Pārsteidza lielā burzma, ļoti raibais etniskais sastāvs un garās rindas bagāžas glabātuvē un autoostā.
20.jūlija vakarā noguruši, tomēr apmierināti un iespaidiem bagāti, pēc tālā un ilgā ceļa atgriezāmies mājās. Tā piepildījās viens no maniem seniem sapņiem un pietiekoši labi redzējām arī pilno Saules aptumsumu. Pierādījās ka laicīgi un pareizi plānojot var apmeklēt ļoti tālus Zemeslodes nostūrus par mērenu maksu – mūsu izdevumi bija apmēram divreiz mazāki nekā tradicionālajos ceļošanas variantos. Pamazām sāku plānot braucienu uz Austrāliju 2012.g. novembrī, lai tur novērotu pilno Saules aptumsumu, kā arī lai iepazītos ar Austrālijas dabu un interesantām vietām. Pēc šīs vasaras ceļojuma tas vairs nešķiet nemaz tik tāls un eksotisks!
