Apkārt Peleponēzei
|
Signe Sinkeviča
|
Tagad, kad pagājis pusgads, un mēs plānojam savu jauno ceļojumu uz Sicīliju, beidzot uznāca iedvesma uzrakstīt par Grieķijas apceļošanas pasākumu. Grieķiju apmeklējām jau otro reizi, taču tik lielu apli taisījām pirmo reizi savas ceļošanas vēsturē, tāpēc neiztika arī bez kļūdām, gan finansiālām, gan stratēģiskām. Taču es ne par ko nemainītu sabiedriskā transporta eksotiku pret tūristu autobusu. Tiesa, dārgāk jau tas sanāk, bet vietējās mentalitātes iepazīšana no šāda skatu punkta, ir liels bonuss, par ko attiecīgi ir mazliet jāpiemaksā. Par ceļojuma laika izvēli – gluži tūristu sezonas burzmā dievu zemi baudīt negribējām, un daža pedagoga atvaļinājuma grafiks nedeva citu variantu kā jūnijs. Laiks bija visnotaļ piemērots – silti, saulaini un tūristi pieņemamos daudzumos.
16.jūnijā izlidojām no Rīgas, bet Volosā ielidojām tikai 17.jūnija pēcpusdienā, pēc tam vēl 4,5h kratījāmies uz Atēnām. Vispār jau nīkšana pa nakti Hānas lidostā nav tās Rayner un tiešā Airbaltic reisa biļetes starpības (~ 50 lati) vērta, ja ņem vērā, ka autobusa biļete uz Atēnām maksāja 25 eiro. Vispārīgi runājot par autobusu satiksmi Grieķijā, cenas ir tīri pieņemamas. Problēmas var rasties ar maršrutu plānošanu ilgāk uz priekšu, jo katrā autoostā ir informācija tikai par konkrētajā polisā (rajonā) kursējošajiem autobusiem. Kompānijas vieno tikai nosaukums - KTEL, taču tām ir dažādi īpašnieki un dažādas autoostas pat vienā pilsētā. Brīdinu, ka autoosta var būt pavisam nemanāma vai pat nomaskēta krogā. Tātad, nonākuši Atēnās vēlu vakarā, uzreiz devāmies nakšņot pie latvju viesstrādnieces Ingas. Pirms trijiem gadiem jau izskraidījām galvaspilsētu. Vienīgās izmaiņas, bija garu garās takšu rindas, jo sakarā ar dižķibeli liels skaits grieķu bezdarbnieku krāsoja savus dažādu marku un izlaidumu autiņus dzeltenā krāsā un tagad mēģina laimi taksistu darbā. Biežo streiku dēļ, darbiņš ir tīri ienesīgs, īpaši ja gadās kādu muļķa ārzemnieku noķert.
Tā kā lidojumā līdzi bija tikai rokas bagāža, plaša patēriņa preču veikalā iepirkām dzīvei nepieciešamos metāla priekšmetus – nazi, manikīra piederumus, kā arī telti, par 10 eiro (par ko stāsts būs vēlāk).
Bija 18.jūnijs un devāmies uz Nafpliju ar vilcienu caur Korintu, kur pāris stundas bija jāgaida pārsēšanās. Tā kā arī Korinta jau bija rūpīgi apsekota mūsu iepriekšējā ceļojumā, šoreiz galvenais notikums bija spinātu pīrāgs stacijas bufetē. Braucot no Korintas un Nafpliju svarīgākais ir trāpīt īstajā vagonā, jo vienā brīdī vilciens sadalās un tikai viens vagons dodas uz mūsu galamērķi. Nafplija bija vienīgā vieta, kur bijām pasūtījuši viesnīcu. Bet to bija darījis Gonza, kura kontā vairs nebija naudas un telefons izrubīts, un mūsu numuriņš bija atdots citiem. Nācās piemeklēt citu viesnīcu, taču tas nebija sarežģīti. Kādus 45 eiro samaksājām par naktsmieru.Runājot par Nafpliju – skaisti jau nu bez gala tur bija, kā no augšas, tā no apakšas un pa vidu vēl marmora ietves. Es Nafpliju liktu kā mūsu ceļojuma topa 2.vietu. Vakarā izstaigājām piekrasti un ostu. Cerējām, ka varbūt ar kuģīti līdz nākamajam mūsu pieturas punktam tiksim, taču nesezonā tas nebija iespējams, un īsti skaidrībā netikām kā tas būtu mēnesi vēlāk. Arī nākamās dienas lielāko dienu pavadījām Nafplijā. Gonza uzrāpās Palimidi cietoksnī pašā augšā, es paliku pusceļā sargāt somas. Maniem skrūvētajiem ceļiem lejupceļš būtu pārāk sāpīgs. Izrādījās gan, ka kalna otrā pusē ir autoceļš. Izstaigājām vēl dažas svarīgākās vietas (viesnīcā bijām dabūjuši karti) un devāmies pazvilnēt pludmalē. Kā sauļošanās, tā peldēšanās pieriebās jau pēc kādas stundas, turklāt pamodās Poseidons un sāka sāļo ūdenī mutē šļākt taču laiks līdz autobusam kaut kā bija jānosit. Kā jau ierasts Grieķijā, autobusi no vienas mazas pilsētiņas uz otru kursē tik pāris reizes dienā. Tāpēc dažkārt tikšana uz priekšu paņem ilgāku laiku kā plānots, un nākas izlaist dažas iecerētās apskates vietas. Mums šoreiz par upuri kļuva Mikēnas un Lusijas aiza.
Vakarā izbraucām uz Monemvasiju – skaistāko vietu kādu līdz šim esmu redzējusi. Iebraucām galapunktā 23.00. Bijām nolēmuši doties uz kempingu 4km attālumā, taču vīrs vietējā pārdotuvē ieteica doties uz citu kempingu 2km attālumā. Tā nu gājām un gājām pa naksnīgo ceļu, līdz sapratām, ka esam nogājuši vismaz 2x2km, taču kempinga kā nav tā nav... Pārgurums ņēma virsroku un metām mieru meklējumiem un uzcēlām telti starp ceļu un jūru. Naktī mūs apžilbināja prožektori. Bija piebraukusi mašīna, kas pastāvēja dažas minūtes un aizbrauca. No rīta atklājās, ka esam uzcēluši telti uz ceļa. Labi beidzās mums šis pasākums, jo Grieķijā nedrīkst celt teltis kur pagadās, par to var šķirties no palielas soda naudas. Nākošo dienu pavadījām nesteidzīgi klīstot pa augšpilsētas šauro ieliņu labirintu. Pēcpusdienā jau krietni steidzīgākā solī devāmies uz kempingu, kas 4km attālumā. Šoreiz ilgos meklējumos neielaidāmies, jo laicīgi uzzinājām, ka kempings jau 3 gadus slēgts. Apmetāmies diezgan smalkā bungalo tipa mājiņā par 35 eiro. Ticība Grieķijas kempingiem bija zudusi. Kā vēlāk izrādījās, savu telti mēs būtu varējuši izmantot Delfos un Olimpijā, taču šajās vietās mums nakšņošana nebija paredzēta.
Bija pienācis 21.jūnijs, kas pagāja maršrutā Monemvasija – Sparta – Kalamata – Pirgosa. Jocīgi, bet tagad, kad aizveru acis un gribu iedomāties Grieķijas ainavu, pirmais, kas ienāk prātā ir skati no autobusa vai vilciena loga. Kalnu serpentīni, olīvu lauki, jūras piekraste... Laikam tāpēc, ka krietnu laiciņu sanāca tajā visā lūkoties. Spartā nekas vairs nav palicis no bijušās godības, Kalamata un Pirgosa – arī nav vietas, kur vērts ilgāk uzkavēties. Taču šīs vietas gadījās ceļā uz Olimpiju. Ā, bija viens satraucošs notikums šajā ceļā. Mazā ciematiņā vajadzēja pārsēsties no viena autobusa otrā. Pirmais aizbrauca nezināmā virziena, un pēc brīža atklāju, ka esmu tur atstājusi somiņu ar fotoaparātu, naudu un dokumentiem. Viss beidzās neticami veiksmīgi – dispečere piezvanīja šoferim, kurš atveda manus dārgumus atpakaļ. Par to viņš dabūja pateicību no manis grieķu un vēl vairākās valodās J
Mani kā sporta cilvēku Olimpija iespaidoja visvairāk emocionāli. Tirpiņas bik pārskrēja pār kauliem, kad iedomājos, ka šeit cilvēki sportoja laikā, kad citur Eiropā vēl valdīja pilnīgā tumsonība. Pirmais olimpiskais čempions iesildījies kādā no šīm taciņām. Ja nebūtu emocionāla fona – drupas kā jau drupas, tais skaitā templis, kurā atradies viens no 7 pasaules brīnumiem Zeva statuja. Muzeji diezgan interesanti. Vispār jau 9 eiro vērta bija šī vieta. Īpaši paveicās, ka dabūjām nofotografēties pirmajā stadionā bez tūristu fona, kas dažas minūtes vēlāk vairs nebūtu iespējams.
Patras bija mūsu nākamā naktsmītnes vieta, no turienes caur Amfisu sasniedzām Delfus. Slavenas drupas, vieta kur Orākuls sēdējis, amfiteātris, stadions, īsāk sakot, liela kalna nogāze dažādos līmeņos pieblīvēta ar dažādiem vēsturiskiem akmeņiem. Mani gan vairāk iespaidoja fantastiskie dabasskati. Delfi nav tā vieta, kur lielā ātrumā un pavirši visu vajadzētu apskatīt, kā to darījām mēs. Tam pie vainas bija autobusu satiksme pāris reizes dienā. Ja gribējām nonākt atpakaļ Latvijā, vajadzēja nokļūt Lamijā vēl šajā pašā vakarā, kas, starp citu, bija Līgo vakars. Lamija ne ar ko neatšķiras no jebkuras citas apdzīvotas vietas Grieķijā, jo arī šeit visas ielu malas mudž ar cilvēkiem neskaitāmajās kafejnīcās un krodziņos. Un visur tik pīpē un pīpē. Līgo svētku vakariņām izvēlējāmies klusāku ģimenes krodziņu un tradicionālā latviešu šašlika vietā notiesājām aitas zarnās ietītus dažādus iekšējos orgānus, kas skan briesmīgi, bet garšoja labi. Un protams, ka alu dzērām, ne tika šodien, bet katru dienu. Man visvairāk patika internacionālais Amstel, Gonza savukārt bija iecienījis Mytos. Karstuma dēļ šķidrums jāuzņem lielos daudzumus, tad jau labāk alus nekā ūdens. Un ouzo J
Esam izmetuši lielo apli un nonākuši atpakaļ Volosā. Īstenībā lidosta atrodas ~ 30km no Jāsona dzimtenes, taču ar autobusa satiksmi nav problēmu. Nesteidzīgi paklīstam gar piekrasti, gar neskaitāmām dažāda izmēra un smalkuma laiviņām un jahtām, kuras vēl tikai top berztas un krāsotas tūristu sezonu gaidot. Tad stjuartes atgādinājums visiem pasažieriem, ka citās Eiropas valstīs sabiedriskās vietās nav atļauts smēķēt, un mēs jau lidojam uz Hānu, pēc nakts lidostā beidzot arī uz mājām.
