Sveicināti nākotnes Okeānijas „Atlantīdā”, jeb tuklā bālģīmja viesošanās otrajā mazākajā valstiņā uz Zemes.
|
Kaspars Ginters
|
Ievads.
Šī skaistā pundurvalstiņa ir jau ceturtais pieturpunkts manā maršrutā pa Klusā okeāna mazajām salu valstiņām, kuru dzīves ritmu esmu apņēmies iepazīt. Okeānijas valstiņa Tuvalu atrodas Klusā okeāna rietumu daļā uz dienvidiem no ekvatora. Tā sastāv no pieciem atoliem, kuros kopumā ietilpst kādas deviņas saliņas un skaitās otrā mazākā valsts pasaulē. Diemžēl tās skaitās arī visātrāk grimstošās pasaules salas un, ja nemainīsies cilvēces attieksme pret klimata sasilšanu, Tuvalu no vispasaules kartēm var pazust jau tuvāko 30-40 gadu laikā.
Tuvalu salas plašākai pasaulei 1597. gadā atklāja spāņu jūras braucējs Dons Alvaro de Medanja de Neira, kurš šeit ieradās savas ekspedīcijas pa kanibālu salām ietvaros. Mūsdienu salas iedzīvotāji - tuvalu-polinēzieši, kas kopumā skaitliski ir apmēram 9000 cilvēku ir samoāņu un tongiešu pēcteči, kuri izsēdušies šajos krastos 14.-15. gadsimtā un sākumā šeit dzīvoja skaitliski nelielā daudzumā. Plašāk apdzīvot salas cilvēki sāka tikai pēc 1826. gada, kad arī tās sāka parādīties uz jūras kartēm. Arī mūsdienās saliņas ir palikušas neskartas un redzamas tādas, kādas tās bija apmēram pirms simts gadiem. Gar okeāna krastu stāv vietējās būdas, kuru izskats nav mainijies pat pēdējos trīssimts gadus un vienīgā civilizācijas iezīme šeit ir lidlauks un dažviet redzamās izkārtnes „Internet”. Mūsdienās šo salu saikne ar ārpasauli ir lidmašīna no Fiji, kas šeit ierodās divas reizes nedēļā un gada laikā no visas pasaules šurp nogādā tikai kādus 800 viesus, no kuriem apmēram tikai puse ir tūristi.
22.04.
Tuvalu atolā Funafuti ielidoju no netālu esošās valstiņas Kiribati, kurā uzturējos iepriekšējās trīs dienas. Kāpjot ārā no lidmašīnas, man sejā iesitas spēcīgs karstuma vilnis. Jūtu, ka šeit ir daudz karstāks nekā blakusesošajās Solomonu salās vai Kiribati. Klimats man vairāk atgādina kādu Āzijas reģiona valsti, jo ir sutīgs un mitrs. No lidmašīnas ejam uz lidostas ēku, kas ir vienkārši no dēļiem un ģipškatona plātnēm sanaglots veidojums, kurā nav ne datoru, ne tualešu, ne duty-free šopu. Visu ielidojušo reģistrācija notiek manuāli pārbaudot atpakaļceļa biļetes un iztaujājot, kur esi apmeties. Valūta šeit nav jāmaina, ja līdzi ir Austrālijas dolāri. 1976. gadā Tuvalu valdība ieviesa sava valūtu Tuvalu dolāru, bet diemžēl to neatzina Starptautiskais Valūtas Fonds, tādēļ ar laiku to nomainija Austrālijas dolārs (AUD).
Izejot no „lidostas”, pamanu kādu eiropeiska izskata sievieti, kura ieradusies šeit kādu sagaidīt. Pieeju aprunāties un uzzinu, ka viņa ir austrāliete, kas šeit apmetusies uz patstāvīgu dzīvi. Jautāju, kā šeit sastāv ar viesnicām, jo rezervēt tās caur internetu nav iespējams un, cik lasiju netā, arī skaitliski tās šeit nav daudz. Viņa man atbild, lai es nedaudz uzgaidu, kamēr atnāks viņas viesi, un tad viņa man parādīs, kur labāk apmesties. Pēc piecām minūtēm ir klāt divas meitenes no Norvēģijas un mēs dodamies uz viesnīcu. Tā izrādās ir tepat pāri ielai - kādus divdesmit metrus no lidostas un saucās „Filamona Lodge”. Pie durvīm mūs sagaida saimniece un saka, ka viņai ir brīvas istabiņas, kas maksā 77 AUD par nakti. Īsti neesmu ar to mierā, jo visās internetvietnēs dārgākā cena, ko redzēju, par uzturēšanos Tuvalu viesu majās bija 50$. Saku, ka pagaidām neņemšu, bet apzvanīšu citas apkartnes viesnicas, lai salīdzinātu cenu. To dzirdot saimniece paliek tramīga un saka, labi jau labi, šodien esot mana laimīgā diena, jo viņai piekš manis ir istabiņa par 35 AUD. Mazliet padomājis saku OK un ievācos savā numuriņā. Vēlāk gan tomēr apzvaniju arī citas viesnīcas un izrādijās, ka cena ir tāda pati kā šeit vai pat nedaudz augstāka, kā arī atrodas tās tālāk no lidostas. Tā kā šeit ierados jau pēcpusdienā atlikusī dienas daļa man paiet izzinot tuvāko apkārtni. Netālu no lidostas atrodu internetzāli, kurā arī pavadu vakaru, jo satumst sāk ātri un īsti vēl nepazīstot šejienes plānojumu ir bezjēdzīgi blandīties pa tumsu apkārt.
23.04.
Ceļos ap 8.00 un, kamēr ir ūdens, eju nomazgāties. Visā Tuvalu valstī ir lielas problēmas ar dzeramo ūdeni, jo strautu vai upju šeit nav un viss ūdens ir vai nu lietus ūdens, vai atsāļots okeāna ūdens. Viesu mājā, kurā uzturos, noteikumi ir stingri. Ūdens dušā tiek padots tikai piecas stundas diennaktī: pāris stundas no rīta un trīs stundas vakarā. Ja to laikā nepaguvi nomazgāties - pats esi vainīgs. Izbaudijis vēsu rīta dušu, dodos brokastīs. Brokastis ir iekļautas cenā, vienīgais - šeit ir pašapkalpošanās. Pašam jācep omlete, tostermaizes vai kas cits, ko vēlies brokastīs.
Kad esmu iestiprinājies, dodos pētīt apkārtni. Vienīgā problēma, kas mani nomāc, ir mana fotokamera, kuru sabojāju Kiribati un tagad tā kārtīgi nestrādā. Fotografējot, daudzas bildes sanāk neskaidras un ir vairākas reizes jāpārfočē. Sākumā mani tas ļoti tracināja, bet vēlāk pieradu un samierinājos. Diemžēl ne Kiribati, ne Tuvalu jaunu fotokameru iegādāties nevarēja, tādēļ vajadzēja pielāgoties fočējot ar to kas bija. Vai nu tā, vai nu bilžu nebūs vispār.
Mana viesnica atrodas pašā ciemata malā un tai pretim apļveidā izvietojušās arī citas ēkas. Šeit ir vietējais pasts, Jaunzēlandes bankas NZ pārstāvniecība, lidosta un vēl dažas valsts iestādes. Viss Funafuti atols ir tikai kādus 2,54 kvadrātkilometrus plats un pa to iet trīs ceļi, kuri visi savienojas savā starpā, tā kā apmaldīties nav iespējams. Izvēlos vienu ceļu, kas iet paralēli krasta līnijai, un dodos uz priekšu. Gar ceļa abām pusēm ar 30-50 metru intervālu izvietojušies dažādi maziņi veikaliņi. Tāpat kā Kiribati vai Solomonu salās, lielākā veikaliņu daļa pieder ķīniešiem, kas apmetušies šeit uz dzīvi un noorganizējuši biznesu ar dzimteni. Vietējā ražojuma produktu kā tādu šeit nav, ja nu vienīgi uz vietas izaudzētie dārzeņi vai noķertās zivis. Pārsvarā tiek tirgoti Austrālijas, Jaunzēlandes, Papua Jaungvinejas vai Fidži izcelsmes pārtikas produkti, kā arī daudz konfekšu, garšvielu un konservu, kas ražoti Ķīnā.
Aplūkojis šopus, dodos uz pludmali, kur, ejot gar krastu, vēroju ļaudis. Ārā ir liela suta un daudz cilvēku lien ūdenī atvēsināties. Bērni spiegdami lēkā ūdenī no kokā piesietām šūpolēm, bet kādā jauniešu kompānijā puiši sev sasēdinājuši plecos meitenes sacenšās, kurš ūdenī ātrāk paskries, līdz visi ar blīkšķi gāžas tajā iekšā. Piekrastē ir arī daudz vecu ļaužu, kas ar mitriem dvieļiem uz galvas sasēdušies ūdenī tuvu krastam un uz ūdenī peldošiem galdiņiem spēlē kārtis vai dambreti.
Tā eju kādu kilometru pa pludmali vērojot apkārt notiekošo, līdz pamanu laivā sēžam trīs jauniešus. Jautāju tiem vai viņi ir zvejnieki? Uz ko saņemu noliedzošu atbildi. Viņi gaidot vēl vienu savu draugu un tad došoties uz netālu esošo saliņu pēc kokosriekstiem. Jautāju viņiem, ka varbūt es varu doties tiem līdzi un saku, ja vajag, esmu ar mieru par to arī kaut ko samaksāt. Apspriedušies viņi piekrīt un saka, ka gribēšot divdesmit dolārus un lai es palīdzu viņiem ar kokosriekstiem. Espiekrītu un mēs dodamies ceļā. Ceļš līdz salai aizņem apmēram piecpadsmit minūtes. Brauciena laikā uzzinu, ka kokosrieksti viņiem nepieciešami, kā lopbarība ar ko barot vietējās cūkas. Kokosrieksts šeit vispār ir neaizstājams produkts un to šeit izmanto pilnībā. Tā iekšā esošo suliņu lieto remdējot slāpes, bet no baltā mīkstuma cep plāceņus, cepumus un pat taisa konfektes. Visbeidzot, tā sausās izžāvētās mizas lieliski noder kā kurināmais, gatavojot sev pusdienas vai vakariņas.
Saliņu, uz kuru dodamies, sauc Funaa Fala un uz tās dzīvo tikai divas ģimenes. Šīs ģimenes galva esot laivas īpašnieka brālēns, kas viņam atļauj reizi nedēļā savākt nokritušos kokosriekstus, jo visa sala nosēta ar kokosriekstu palmām un priekš sevis viņš tik daudz neizmanto. Kad esam atbraukuši, sarunājam, ka es pastaigāšu un pafočēšu apkārtni, kamēr viņi džungļos vāks kokosriekstus, bet vēlāk man vajadzēs palīdzēt tos salādēt laivā. Izkāpjot no laivas, dodos apsveicināties ar salas saimnieku, kas dzīvo pie paša krasta stāvošā būdā. Saimnieks ar sievu un māti īsina laiku spēlējot domino, kamēr bērni dauzās pa ūdeni. Dodos tuvāk bērniem, lai tos nofotagrāfētu. Mazākā no meitenēm pēkšņi šausmās sāk kliegt un pārbijusies raudādama aizskrien un nostājas tēvam aiz muguras. Mājnieki viņu mierina sakot, ka šitas lops nav bīstams, jo viņa jau pirmo reizi savā mūžā redz kādu bālģīmi ar fotokameru. Kad viņa nomierinās, tad ar vienu aci tomēr palūr pār plecu tēvam, bet tuvāk gan man nenāk.
Atvainojos par bērna sabiedēšanu un dodos aplūkot salu. Tās vienā pusē ir skaista smilšu pludmale, bet otra tās puse visa nosēta ar akmens bluķiem. Staigāt pa salu nav bīstami, jo čūsku vai citu bīstamu rāpuļu nav gandrīz visā Klusā okeāna reģionā. Pa pludmali tikai skraida dažāda lieluma krabji, kas pamanot kādu kustību uzreiz slēpjas zem tuvumā stāvošiem akmeņiem.
Pēc pusstundas staigāšanas dzirdu, ka kāds mani sauc. Eju atpakaļ līdz laivai, kur redzu, ka pludmalē, pie paša ūdnes sabērta liela kaudze kokosriekstu. Viens no draugiem ar maisu dodās atpakaļ džungļos, bet mēs atlikušie sākam tos ladēt laivā. Es un laivas saimnieks sākam mest kokosriekstus ūdenī pie laivas, bet citi divi tos krāmē iekšā. Pēc piecpadsmit minūtēm viss ir paveikts un dodamies uz salas otru galu, kur mūs gaida vēl viens tāds pats darbiņš. Kad arī to esam paveikuši, lūdzu salas saimniekam atļauju viņa dušā samitrināt galvu un T-kreklu, jo ārā ir pamatīgs karstums un jūtu, ka esmu apdedzis. Kad esmu noskalojies, jautāju saimniekam, kādēļ viņa būda stāv gandrīz pašā ūdenī? Uz to viņš man atbild, ka ik pa diviem gadiem viņš to pārbīda dziļāk salas iekšienē, jo ūdens līmenis okeānā nemanot, bet ceļas. Šajā sakarā uzreiz atcerējos nesen notikušo pasaules klimata konferenci, kurā, kā man liekas, tieši Tuvalu iesniedza protesta notu mazo salu valstu vārdā atīstītākajām lielvalstīm par nevarēšanu vienoties klimata uzlabošanas jautājumā. Cik atceros, tad šajā konferencē pie galējā slēdziena tā arī nenonāca, jo lielajām valstīm galvenokārt rūp viņu lobēto miljonāru labklājība un ir vienalga, ka pēc kādiem 40 gadiem Tuvalu vai citas okeānijas valstiņas uz pasaules kartes vairs neeksistēs vispār, kļūstot par jauno Atlantīdu.
Mazliet atpūtušies, atvadāmies no salas saimnieka un dodamies atpakaļ uz Funafuti. Tur es dodos uz viesnicu, kur dažas stundas pasnaužu, jo ne parāk labi panesu karstumu, kas parasti man uzdzen miegu. Vakaru pavadu staigājot pa ciematiņu un sēžot vietējā internetzālē, kur sarakstos ar draugiem Latvijā.
24.04.
Ceļos ap 9.00 un izejot ārā saprotu, ka šodien nebūs īpaši ko darīt, jo ir sestdiena un lielākā daļa veikaliņu, kā arī citu iestādijumu brīvdienās ir slēgti. Vienīgais atliek doties uz pludmali vai vienkārši staigāt un vērot apkārt notiekošo.
Salas Funafuti galā ir izvietojusies lidosta ar skrejceļu, uz kura vienmēr kūsā dzīvība. Jaunieši spēlē regbiju vai volejbolu, vecāki ļaudis - kārtis vai lotto, bet sīkie vienkārši skraida ar bumbu vai dzenā sunīšus. Skrejceļa viena mala pēc divsimts metriem robežojās ar ūdeni un šajā akmeņainajā piekrastē vietējie izveidojuši cūku fermu. Tuvojoties tai, smaka ir vienkārši nepanesama, bet tā kā vējš vienmēr ir no pretējās puses, tad apkārtējo mājiņu iedzīvotāji parasti to nejūt. Dēļ tā kā šeit nav īpaši patīkami uzturēties, izmetu līkumu gar krastu un tad dodos atpakaļ uz viesnicu, kur nīkuļo tādi paši cilvēki kā es, kam šodien nav kurp doties. Pie pusdienu galda iepazīstos ar Senu no Papua Jaungvinejas, kurš uz Tuvalu atlidojis darba darīšanās. Sens ir medicīnas aparatūras inženieris un kompānija viņu sūta strādāt gan uz Tuvalu, gan Kiribati, gan citām mazajām apkārtnes valstiņām, kurās nav savu speciālistu šajā jomā. Pēc pusdienām Sens lūdz mani doties izbraukumā ar viņa noīrēto motobaiku uz salas vidieni, kur gribot nofotogrāfēties kādā skaistā līcī. Es viņam piekrītu un mēs dodamies ceļā. Šī Senam ir tikai otrā diena mūžā, kad viņš vada motociklu un braukšana nemaz neiet tik gludi. Pāris reizes mūs sanes un mocis sāk vibrēt, bet par laimi Sens to izlīdzina un braucam tālāk.
Braucot atpakaļ, sākas pamatīgs lietus, kuru pārlaist iebraucam kāda veikala nojumē. Stāvot tur, vērojam vietējos ļaudis, kuri ir priecīgi par mitējušos sutu un skraida pa peļķēm. Kā jau teicu Tuvalu ir problēmas ar ūdeni, tādēļ cilvēki lietaino laiku steidz izmantot savā labā. Daudzi dodas laukā, kur mazgājas zem ūdens šaltīm, kas gāžas no mājiņu jumtiem. Daži skalo savas drēbes, bet citi atkal vienkārši vāc ūdeni lielās plastmasas mucās, lai izmantotu to vēlāk.
Kad lietus ir mitējies, dodamies uz restorānu, kur vēlamies uzēst garneles. Tur mums diemžēl saka, ka garneles šodien nav pieejamas, tādēļ dodamies uz citu vietu. Ciematiņā ir tikai trīs kaut cik pieņemamas ēstuves un, kad apbraukājam tās visas un neatrodam meklēto, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Tur saimniecei pasūtam ceptu tunci ar kasavu un salātiem. Kasava ir kaut kāda vietējā sakne, kuru ēd vārītā veidā un pēc garšas un sastāva atgādina kartupeļus. Man jau likās, ka tie bija vārīti saldie kartupeļi, bet īsti nezinu un varbūt arī kļūdos.
Vakars paiet viesu mājā vakariņojot un tērzējot ar citiem tūristiem. Katrs pastāsta, ko šodien redzējis vai darijis un pēc pāris stundu sarunām dodos pie miera.
25.04.
Šodien ceļos nedaudz vēlāk un domāju, ko varētu darīt. Nekāda lielā izvēle jau nav. Var vai nu gulšņāt pludmalē, vai vienkārši staigāt apkārt. Tā kā gulētājs neesmu, tad nolemju pamatīgāk izpētīt salu. Gribu aiziet līdz pašam tās galam. Sens saka, ka esmu jucis, jo salas gals ir labi tālu un līdz tam ar motobaiku ir jābrauc apmēram pusstundu vai vairāk. Es atbildu, ka man jau tāpat nav ko darīt un dodos ceļā. Dēļ tā, ka šodien ir svētdiena un vietējie cilvēki ir ļoti reliģiozi, rīta pusē visi dodas uz baznīcu. Pa ieliņām turp šurp, kā skudru pūznī, plūst cilvēku straumes. Tie visi tērpušies baltās svinīgās drēbēs un rokās tiem ir kaut kādi vēdekļi vai arī mazas grāmatiņas, kas varētu būt bībeles. No gar ceļmalām izvietoto mazo baznīciņu logiem skan vietējās dziesmas un dzirdami cilvēku smiekli. Aplūkojis dažas baznīcas, dodos tālāk, pa ceļam vērojot vietējās sētās notiekošo sadzīvi. Cilvēciņi pa svētdienām lielākoties apkopj savas mājas apkārtni un padara iekrājušos sadzīves darbus. Kādā sētā sievietes pin palmu lapu grozus, citā atkal vīri pielabo savas laiviņas un lāpa sacaurumotos tīklus, bet vēl kādā - visa ģimene mazgā veļu.
Pēc lēna divu stundu gājiena nonāku līdz salas galam. Te izvietota liela izgāztuve, kur saved vietējos atkritumus. Tālāk it kā ceļa vairs nav, bet es izeju pludmalē un redzu, ka līdz salas pašam galam ir vēl paprāvs gabaliņš ko iet. Eju gar krastu, biedējot mazos krabīšus, kuri pamanot kādu tuvojamies sastingst ielienot savās mājiņās. Kad stāvu un nekustos, visa pludmale it kā atdzīvojas. Te ir gan dažus milimetrus lieli krabīši, gan tādi, kuru lielums sniedzas līdz pieciem centimetriem. Tie visi kaut kur rāpo un kaut ko rušina pa smiltīm. Vieni ēd krastā izskalotu beigtu zivi, otri ar mazajām spīlēm knibinās ap zemē nokritušu palmas auglīti. Uzturā šeit tiek izlietots viss, kam ir vismaz kaut kāda uzturvērtība, jo dabā jau nekas nepazūd velti.
Pēc pusstundu ilga gājiena pa pludmali nonāku Funafuti salas pašā galā. Tālāk vairs nav kur iet, jo visapkārt ir tikai okeāns, kurā veroties varu sajusties kā uz neapdzīvotas salas. Salas galā redzu ūdenī stāvam tādu kā četrstūra zvaigzni, kas veidota no betona. Īsti gan nezinu kam tā paredzēta, bet domāju, ka tā šeit ir kā enkurs, lai ar trosi piesietu laivas vai pietauvotu mazus kuģīšus.
Apskatijis un safočējis šeit visu, dodos atpakaļ. Kamēr izeju uz ceļa, jau satumst un nākas iet pa pilnīgu tumsu, jo pašā salas galā vietējo mājiņas nestāv un tadēļ arī nekāda ceļa apgaismojuma šeit nav. Tā eju kādu stundu, līdz izdzirdu kādu braucam. Pēc minūtes man blakus piestāj vietējā sieviete uz motorollera un jautā, ko es pa nakti viens pats džungļos daru. Saku viņai, ka eju uz viesnicu, par ko viņa ir izbrīnīta, jo tā atrodas salas otrajā galā un jāiet vēl ir apmēram pusotru stundu. Viņa saka, ka brauc uz skolu pēc bērniem un var mani aizvest līdz centram. Brauciena laikā uzzinu, ka viņa ir viesnīcas, kurā uzturos, saimnieces draudzene un tieku aizvizināts līdz pašām namdurvīm. Atbraucot viesnicā sieviete smaidot saka, es lūk atradu vienu jūsējo blandāmies naktī pa džungļiem, saņemiet lūdzu atpakaļ.
Atlikušo vakaru pavadu viesnicā, kur citiem stāstu par šodien redzēto. Sens saka, ka esmu real crazy men, jo šodien bez apstājas nostaigāju apmēram astoņas stundas.
26.04.
Rīts sākas ne pārāk labi, jo ārā ir apmācies un smidzina.Viesnicā tomēr nesēžu, bet dodos uz salas otru galu, kur vēl neesmu bijis. Izejot no viesnicas, noeju gar lidostas ēku, kur redzu, ka šeit atvēries suvenīru veikals, kurā tiek tirgotas dažādas gliemežvāku krelles, salmu cepurītes, somiņas un vēl dažāda bižutērija no gliemežvākiem un vietējo augļu sēkliņām. Šeit atrodas tāds kā sieviešu kooperatīvs, kurā vietējās mājsaimnieces kaut ko šuj vai meistaro, lai vēlāk pārdotu tūristiem.
Aplūkojis šeit visu, dodos uz salas otru galu, līdz kuram lēnā solī ir jāiet apmēram četrdesmit minūtes. Kad esmu tur nonācis, redzu, ka šeit izvietota vēl viena izgāztuve un nav īpaši ko redzēt. Izeju pludmalē, pa kuru aizeju līdz salas pašam galam un no kura var redzēt vēl kādu netālu stāvošu saliņu. Tai nosaukumu es nezinu. Pludmalē arī sanākuši vairāki vietējie, kas ar sentēvu metodēm cenšas noķert kādu zivi. Tie iebrien ūdenī līdz jostasvietai un tad met tajā nelielus pašmeistarotus tīklus, kurus mazliet nogaidot velk atkal laukā. Kad tīkls ir izvilkts viņi no tā izlasa saujiņu sprīdi garas zivteles. Brīnos un saku, ka no šitā jau nevar paēst, bet vietējie man atbild, ka būs jau labi. Vairākas reizes iemetot tīklu, varot savākt paprāvu kaudzīti šo sīkaļu un ar to pilnīgi pietiek, lai pagatavotu diezgan gardu zivju zupu. Stāvu pie krasta un aizdomājies vēroju zvejniekus, kad pēkšņi mani no galvas līdz kājām apšļaksta spēcīgs vilnis. Protams sava porcija tiek arī manai tā jau bojātajai fotokamerai un nu tā nedarbojas vispār. Sapīcis dodos atpakaļ uz viesnicu, kur meiģinu to izžāvēt, bet diemžēl nesekmīgi.
Pārējo dienas daļu pavadu sēžot internetzālē un vienkārši staigājot pa ciematiņu bez fotokameras. Ap 17.00 esmu atpakaļ viesnicā, kur pakoju somas, jo no rīta jādodas projām.
27.04.
Ap 11.00 no rīta aizeju līdz lidostai, kur iečekoju somas, pēc kā dodos atpakaļ uz viesnicu. Tur gaidu atlidojam lidmašīnu. Lidmašīnas ierašanās vietējiem ļaudīm ir kā jautrs izklaides pasākums. To noskatīties ierodas vai puse salas iedzīvotāju, kas jau vairākas stundas iepriekš kā mušas apsēž visu lidostas apkārtni, jo, kā jau iepriekš minēju, skrejceļš šeit ir labākā vieta brīvā laika pavadīšanai. No viesnicas nojumes vēroju, kā jaunieši spēlē regbiju, sīkie lēkā ar lecamauklām, bet vecie ļaudis spēlē kārtis vai vienkārši tērzē, malkojot atvēsinātu limonādi. Pēc stundu ilgas gaidīšanas, lidmašina beidzot ir gandrīz klāt. Par tās ierašanos ziņo policijas automašīnas, kas ar sirēnām pāris reizes izbraukā skrejceļu, dodot ziņu tur sēdošajiem ļaudīm, ka jāpamet viņu atpūtas laukums.
Ap 13.00 jau sēžu lidmašīnā, kas mani nes uz Fiji pilsētu Nadi, kur pēc dažu stundu gaidīšanas lidošu uz savu nākamo galamērķi. Tālāk dodos uz vēl vienu Okeānijas un Polinēzijas reģiona mazo valstiņu ar nosaukumu Samoa. Ļoti ceru, ka arī tā mani iepriecinās ar cilvēku smaidiem un viesmīlību un atkal gūšu daudz brīnišķīgu iespaidu.
