Diena iz Meksikas

  • 4 min lasīšanai
Izraksts no dienasgrāmatas, Meksika, 2005.gada marts Autobuss pieturēja uz ielas un visi kāpa ārā, tā nu sapratu, ka laikam ir galastacija. Noprasīju vēl kādam no pasažieriem vai šī ir Puerto Angel, jā esot. To, ka tā ir apdzīvota vieta varēja nojaust, bet pēc pilsētas tā noteikti neizskatījās. Vēl bija tikai tāda rīta puskrēsla, bet uz ielas jau valdīja rosība. Turpat netālu ieraudzīju okeānu un devos uz turieni. Okeāna malā rosījās vietējie zvejnieki. Osta, vai drīzāk ostiņa, bija pilna ar motorlaivām un visi viens pēc otra devās jūrā. Rīts bija diezgan vēss un no okeāna nāca mitrums. Sēdēju uz koka doka un vēroju, kas te tagad notiks. Man blakus sāka tusēt pāris klaidoņi suņi, gribēja ar mani draudzēties, diemžēl man nebija nekas ar ko viņus pacienāt un pakasīt aiz auss ar kaut kā negribējās, lai arī tie izskatījās draudzīgi, bija ļoti netīri un spalva tos bija sākusi pamest. Vietējie arī bija mani pamanījuši, tad nu ik pa brīdim kāds mēģināja noiet man garām un sasveicināties, es laipni sveicinājos pretī, bet droši vien mana vēl nepamodusies seja teica, ka man nav noskaņojuma runāties, tad nu mani lika mierā. Pamazām krastā sāka pulcēties ar vien vairāk sievietes un bērni. Pulkstenis bija ap sešiem septiņiem no rīta. Tad nu gan atraduši laiku, kad atnākt pa jūrmalu patusēt! Bet izrādījās visam ir savs iemesls. Pēc brītiņa sāka braukt krastā motorlaivas ar lielo lomu! Izbraukšanai krastā bija sava īpaša tehnika, vajadzēja uztrāpīt uz viļņa, lai ar ieskrējienu un viļņa palīdzību tiktu maksimāli tālu krasta smiltīs. Visa osta atradās līcītī starp klintīm un īpaši daudz vietas te nebija, tāpēc laivas bija jāvelk krastā, lai ir vieta citām. Tad nu te tika izrādīti veiklības paraugdemonstrējumi, ka smalkāk izbraukt krastā, veiksmīgākie tika apbalvoti ar emocijām. Kad laiva izbrauca krastā, sievietes un bērni skrēja pie laivas sāka cilāt zivis un visādi novērtēt, cik lielas vai smagas, tad dažas zivis tika atliktas malā, vēlāk sievietes tās nesa prom, kā izskatījās dažās zivis bija paredzētas zvejnieku ģimenēm pusdienām, bet pārējas tika liktas lielās bļodās un nestas projām optom. Tā nu tas viss atkārtojās, ierodoties katrai laivai - loma novērtēšana un dalīšana. Uz loma dalīšanu gaidīja arī bariņš pelikānu, jo arī tiem tika sava tiesa. Tā droši vien te notiekas katru rītu dienu no dienas, gadu no gada. Agrāk brauca ar parastām koka laiviņām, tagad jau gandrīz katram ir motorlaiva. Pēc zivju izkrāmēšanas laivas tika rūpīgi skalotas ar okeāna ūdeni. Nolēmu doties uz Zipoliti, kas pēc ceļveža teiktā bija 2km attālumā no šejienes. Varēja paņemt kolektīvo taksi, kas pēc savas būtības ir vieglā automašīna un izskatās kā taksis, bet tas tiek izmantots kā mikriņš, kur kāp, cik vien var sakāpt un kāpj ārā un iekšā, kur kuram vajag. Nolēmu doties kājām, gar pludmali iet nevarēja klinšu dēļ, tad nu gāju pa ceļu un izbaudīju silto rīta sauli. Zipolite bija viens garš ciems ceļa malā, nabadzīgām lauku mājelēm, dažā mājā bija ierīkots veikals, dažā uzlikts uzraksts par restorānu, bet no ārienes tas to nevēstīja. Arī okeāna tuvumu nejuta. Tad vienkārši pa taciņām no lielceļa devos okeāna virzienā. Izejot cauri pagalmam nonācu pludmalē. No sajūsmas man aizrāvās elpa. Pludmali bija ieskāvušas divas stāvas klintis. Okeānā savu varenību izrādīja milzīgie viļņi, virs kuriem lidinājās rindā izkārtojušies pelikāni un medīja zivis. No okeāna mazliet cēlās viegla dūmaka. Smiltis bija baltas. Gar pludmali bija izkārtojušās no koka vai bambusa celtas viesnīciņas un kempingi, kas paslēpušies aiz palmām. Pludmalē bija tikai pāris cilvēku. Kāda meitene, kas jau sauļojās, kāds vīrs sēdēja krēslā, dzēra rīta kafiju un lasīja avīzi, kāds pārītis stāvēja krastā un vēroja pelikānu darbošanos, kāds cits pastaigājās ar suni. Visskaļākie un nemierīgākie te bija vienīgi putni, kas vārēja klaigāt kopš saullēkta. Nolēmu uzmeklēt apmešanās vietu, jo, lai arī soma nebija pārāk smaga bija mani mazliet nogurdinājusi. Satiku kādu vīru, kurš piedāvāja palikt kempingā: cena 3 dolāri par nakti likās ok! Viņš esot kanādietis, esot uz šejieni atbraucis uz ziemassvētkiem, kaut kā viņam te iepaticis un tagad dzīvojas te jau vairākus mēnešus. Ir iekārtojies kempingā par vecāko, jo kempings pieder nīderlandiešiem, tagad saimnieki aizbraukuši padzīvoties uz Eiropu un viņš te šeptējas. Viņš piedāvāja kabaņu vai šupuļtīklu, es izvēlējos gulēt šūpuļtīklā. Gājām skatīties. Teritorija būtība ir dažādu palmveidīgo biezoknis, kur viena parasta nojume ar palmu lapu jumtu, otra divstāvīga. Trešais veidojums ir betona kaste, kur ierīkota duša un labierīcības. Pirmajā nojumē sēž trīs citi ceļotāji un pāris vietējo, gaiss smaržo pēc marihuānas. Tālāk ir tāda kā divstāvu nojume saucamā palapa, kur pirmajā stāvā ir vieta teltīm, bet otrajā stāvā vienam no vietējiem džekiem ir istaba ar bambusa sienām un tur, kur nav sienu, bet vienkārši nojume, ir iekārti trīs šūpuļtīkli. No bambusa istabas uz āru ir izliktas tumbas un skan Manu Chao. Pie sienas ir sakārti plakāti ar Čegavaru, Mandelu un kādu vecu sievieti, ar sapītu bizi ap galvu, lielām krellēm ap kaklu un uztītu cigareti rokā. Meksikāņu puisis, kas izrāda arī savu bambusa mājvietu daudz nemāk angliski, es mazliet māku spāniski, tā nu mēs kaut ko parunājamies. Viņš saka, ka tā sieviete uz plakāta ar cigareti esot viņa vecmāmiņa, kas pīpē zāli, par ko mēs abi pasmejamies. Tas viss, protams, neizskatās ne pēc kāda kūrorta, bet man te patīk un palieku šeit. Mazliet atpūšos pašūpojoties šūpuļtīklā; apkārt palmas, klaigā putni. Man tiek atnests tikko no koka noripināts kokosrieksts ar nogrieztu galu un salmiņu! Tad dodos uz pludmali sauļoties, peldēties. Nepaņemu līdz kurpes, kas izrādās kļūda, jo dienas vidū smiltis pludmalē ir tā sakarsušas, ka nācās pārvietoties ar palēcieniem. Padzīvojusies pa pludmali vēlreiz iefanojusi par okeānu, sauli, smiltīm, klintīm un pelikāniem, dodos paklaiņot uz ciemu. Vakarā jāiet skatīties saulriets. Tas bija fantastiskākais saulriets, ko jebkad dzīvē biju redzējusi. Cik mazliet zināms no ģeogrāfijas, mākoņi iedalās spalvu un gubu mākoņos, varbūt vēl kādos, bet galvenais, ka tie atrodas dažādā augstumā no zemes un, ja ir mazliet telpiskuma izjūta, tad var redzēt, ka vienas sugas mākoņi ir vienā plaknē, bet otras otrā. Tad nu tobrīd vieni mākoņi bija sastājušies tādās kā svītrās virs okeāna, bet otri mazos pikucīšos haotiski izklīduši pa visu debesjumu. Tā kā tie atradās dažādos augstumos saule vienus bija iekrāsojusi rozīgus, bet otrus ziliviolētus uz gaiši zilu debesu fona, un pie tā visa vakarā no okeāna iztvaikošanas varēja redzēt kā virmo gaiss. Virmojošais gaiss izskatījās, kā ziepju burbulis, kurā ielikta planēta. Tā nu es tur stāvēju Klusā okeāna krastā un mēģināju aptvert visuma skaistumu, jutos kā uz citas planētas, kuru ietvēruši divi dažādu krāsu un rakstu mākoņu plīvuri un ziepju burbulis…


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais