Akwaaba jeb Laipni lūgts Ganā!

  • 8 min lasīšanai

Akwaaba jeb Laipni lūgts Ganā!

Man netīk plānot, un tad izpildīt programmu– ķeksīti pēc ķeksīša. Tādēļ Akras lidostā piezemējos kā gandrīz balta lapa, vien zinot valūtas kursu, galvenos faktus par šo tālo zemi un to, ka mana paziņa norezervējusi lētu istabu hostelī mums visām, kas nemaksāšot vairāk par 10 eiro.

Pirmās izbailes

Mēs esam trīs – divas latvietes un viena holandiete. Kad izkļūstam no salīdzinoši vēsās lidostas, kas ir šokējoši maza 3 miljonu pilsētai, ir tveicīga nakts. Visur mudž no taksistiem, kas kliedz viens pāri otram. Izvēlos neskatīties nevienam virsū un steidzīgi meklēju pūlī vietējo puisi ar mūsu hosteļa vārdu uz plakāta. Viss kā norunāts – tur viņš arī stāv. Laimīgas iesēžamies minibusiņā, kura kondicionieris tīkami atsvaidzina. Pēc pirmajiem pāris kilometriem mūs aptur policija. Atklājot, ka tiek vestas baltās sievietes, policists pieraksta auto numurzīmi, un tad izprašņā mūsu šoferi vietējā dialektā. Gana ir izbijusi Britu kolonija, un valsts oficiālā valoda ir angļu, tādēļ dialekta lietošana mums klātesot šķiet dīvaina.

Tad policists vēršas pie mums ar jautājumiem angļu valodā – kur braucam, ko plānojam darīt? Vēlāk mūsu šoferītis paskaidro, ka šī ir ierasta parādība – policija salīdzina faktus. Esot nereti gadījumi, kad taksisti lidostā uzņemtos tūristus hoteļa vietā aizved uz mežu.... Tādēļ nezināmu taksi lidostā labāk neņemt. Gribu uzzināt vairāk, tomēr puisis neielaižas sīkākos paskaidrojumos.

Visas izbailes izgaist, kad atklājam, ka pāris desmitu metru attālumā no mūsu guļvietas ir okeāns, par saviem 15 Ganas Cediem tieku pie privātas istabas ar „King size” gultu un dušu.

Putekļainā Akra un Tro-Tro

Savā hostelī esam vienīgie viesi un lai gan pirmajā vakarā man tas šķiet aizdomīgi, nākamajā dienā sāku šo privilēģiju izbaudīt. Aizvadītajā naktī izprašņājot īpašnieku, esam uzzinājušas daudz noderīgu sīkumu. Tādēļ nolemjam šodien visu pārbaudīt uz savas ādas un doties uz Akras centru.

Taksi? Nē, mēs gribam visu par īstam, kā vietējie. Tādēļ nolemjam gaidīt Tro-Tro jeb mikroautobusu. Kā jau varēja iztēloties, autobuss ir piebāzts, cilvēki līp viens pie otra. Šofera palīgs, kas sēž kopā ar pasažieriem un iekasē naudiņu, ik pa minūtei rauj vaļā durvis, izliecas laukā un kliedz „Akra, Akra, Akra....” Tā mūsu piebāztībai pievienojas jauni pasažieri.

Lūdzam mūs izlaist centrā, bet kad busiņš apstājas paziņojot, ka tas ir te, man negribas ticēt – apkārt viens vienīgs tirgus, ne miņas no kādas pamatīgākas celtnes, visur lupatas un cilvēki.

Pieņemam, ka esam slavenajā Mokolas tirgū, kas esot lielākais Rietumāfrikā, nezinu vai tam var ticēt, viņiem te viss esot lielākais un augstākais. Vēlāk gan izrādās maldīgi – izbaudīt, kas ir īsta Mokola, mums vēl tikai priekšā. Tā klīstam karstumā caur cilvēkiem un precēm, katram nopietnāka paskata pretimnācējam vaicājot „Information centre?”

Lidostā iegūtā karte izrādās diez gan jocīga – tikai daļa rajona ielām ir nosaukumi. ..

Kola un mauzolejs

Pēc pāris stundu staigāšanas, esmu gatava atdot jebko par ēnu un aukstu kolu. Mistiskā kārtā šo kombināciju mums izdodas rast nekur citur kā mauzolejā. Esam nokļuvušas ļoti īpašā vietā, kur atdusas Kvami Nkruma - Ganas pirmais premjerministrs. Gana tika pasludināta par neatkarīgu valsti 1957. gadā, vēlāk mainoties politiskajai sistēmai, viņš kļuva par prezidentu uz visu mūžu. Iespaidīgā celtne ar parku uz visa redzētā fona liek noprast, cik liela nozīme šim vīram bijusi valsts vēsturē. Muzejs, kas maksā vairāk kā mans hostelis, gan pārāk daudz informācijas nesniedz, meitene, kas pārdod biļeti, tā arī turpina sēdēt telpas stūrī un ļauj man lasīt no uz sienas pakārtām bildēm.

Informācijas ministrija un čop-čop bārs

Meklējot informācijas biroju, atrodam informācijas ministriju, izrādās vietējie mūs pārpratuši. Neko darīt – ejam ministrijā! Tur mūs laipni aizved līdz puisim, kurš, iespējams, ir vienīgais informācijas birojs šajā miljonu pilsētā. Viņš, protams, nolemj uz mums nopelnīt un bez mūsu lūguma sāk jau organizēt mums privātu mašīnu uz Cape Coust un Voltas reģionu... maksāšot tikai kādus 200 dolārus dienā. Sāku prasīt vai uz Voltu neiet ari kāds autobuss? Puisis turpina savā garā, ka tas nav droši, un paņem ļoti daudz laika. Apsolām, ka līdz vakaram apdomāsim un viņam zvanīsim, bet viņš mums savukārt parādīs pieturu un palīdzēs noķert pareizo Tro-Tro atpakaļ uz hosteli.

Savu draudzīgo vizīti noslēdzam Čop-čop bārā, te nākot ēst arī ministrijas darbinieki. Joprojām ļoti žēl, ka man nav no šī brīža nevienas fotogrāfijas. Tas ir tā – koka paēnā ir atstieptas plītiņas un sievietes lielos katlos gatavo gaļu, zivi, plantē. Kamēr nepagaršosi, kas tas ir nesapratīsi. Uz dakšu vai karoti te var necerēt. Un tā vēl līpošākas nekā pirms tam, pabeidzam maltīti un dodamies atpakaļ.

Precību piedāvājumi un lietus meži

Atpakaļ ceļš izrādās ļoti veiksmīgs, iepazīstamies ar taksistu, kurš par labu cenu ir ar mieru mūs nākamajā rītā ap pieciem gaidīt pie hosteļa un vest uz lietus mežiem. Vēlāk izrādās, ka viņš ne tikai ir gatavs mūs vest kur vien sirds kāro, bet arī noprecēt manu ceļa biedreni un iepazīstināt ar savu ģimeni.

Nākamais rīts sākas ar taustīšanos pa istabu, jo izrādās, ka elektrības tik agrā stundā nav. Vispār visā mūsu ciemā vēl neesot ievilkta elektrība, tādēļ viesnīca darbojas ar ģeneratoru. Dīvainā kārtā esmu iedomājusies paņemt kabatas bateriju. Atrodu gaitenī vienu no Džī-Džī, tā mēs iesaucām divus apkalpojošos, jo nevarējām sazīmēt atšķirības starp šiem diviem draudzīgajiem puišiem.

Pamazām sāku aklimatizēties un aprast ar jauno kultūru. Ūdeni dzeram no maisiņiem, ko var nopirkt no tantēm uz ielas. Tas noteikti ir drošāk, kā iegādāties pudeli, kuru varbūt kāds jau ir attaisījis, maisiņi ir hermētiski noslēgti. Ceļā uz lietus mežiem policija mūs aptur reizes 5, katru reizi nākas šķirties no kādiem 5 cediem. Viņi arī grib savu tiesu no tūristiem. Beigās, kad jau tik tuvu esam kārotajam, šoferim atņem tiesības un iedod kaut kādu papīriņu. Atdošot, kad vedīšot mūs atpakaļ.

Lietus mežos gidam uzdodamies par studentiem, lai iegūtu lētāku biļeti. Neviens arī apliecību neprasa, domājams, visi te uzdodas par studentiem. K. Mežus noteikti ir vērts apmeklēt, cauri ved virvju trases, kas iesietas koku galotnēs. Skats ir neaprakstāms. Es te kādā kokā tā varētu sēdēt visu dienu, un neviens arī nesteidzina. Vēlāk dodamies dziļāk mežā un mūsu pavadonis sāk stāstīt par katra koka nozīmi, un kā vietējie to izmanto ārstniecībā – tas pret diareju, tas galvassāpēm, atrodas arī kāds īpašs koks-halucigēns, no kura mizas vietēji taisa sulu, apreibinās un reizēm arī nepamostas. Es, protams, visu gribu nomēģināt, bet pēdējā koka nosaukumu mūsu gids man neatkārto.

Lai atgūtu šoferīša tiesības, mums nākas braukt pie policista uz mājām, bet viss beidzas laimīgi. Protams, ar zināmiem papildus izdevumiem. Tālāk dodamies uz Cape Coast. Tā šķiet ir daudz piemērotāka tūristiem – jūra, baltas ēkas un visur mazas suvenīru pārdotavas. Nemaz nevar salīdzināt ar Akras pārbāztību un netīrību. Bet mūs šī pilsēta kaut kā neiedvesmo, nolemjam doties atpakaļ un piestāt kādā ciemā.

Mokola tirgus

Nākamajā dienā nolemjam atkal mēģināt iekarot Mokolas tirgu. Šoreiz jau zinām, kas ir Akra un uz ko gatavoties. Mostamies agri, un noslēdzam vienošanos šo pilsētu pamest pirms lielā karstuma ap 12.00. Taksis līdz nākamajam ciemam, Tro-Tro, vēl viens Tro-Tro, un esam klāt. Ienirstam gigantiskajā tirgū. Kādā ceļvedī vēlāk izlasīju, ka lai izkļūtu no Mokolas ir jāizvēlas viens virziens un jāiet tikai taisi, jo orientēties cauri visam smaržu un preču jūklim ir gandrīz neiespējami. Tā ir tiesa - kad esi tirgū, pilsēta pazūd. Tomēr mums izdodas veiksmīga iepirkšanās – tieku pat pie milzīga bunduļa ar kakao sviesta krēmu, par ko man vislielākais prieks. Pēc pusdienas Mokolā, nolemjam atlikušo dienu veltīt okeānam.

Volta un vietējās delikateses

Ceturtā diena sākas ar apslimušiem biedriem, šķiet visdrīzāk pārtikas saindēšanās. Tomēr man negribas kancelēt plānu doties uz Voltas reģionu un redzēt milzīgo ūdenskritumu.Pārējie paliek atgūt enerģijas rezerves, bet man pievienojas meitene no Meksikas, kas atlidojusi iepriekšējā naktī. Lai ceļš veiktos ātrāk, noķeram taksi, kas var mūs aizvest līdz pareizajai autobusa pieturai Akrā. Izdodas nokaulēt līdz 12 cediem, par ko pārējie taksisti gan bļaustās. Pēc kāda brīža saprotam, kāpēc izdevās tik lēti, mašīna ik pa brīdim noslāpst, motors netiek izslēgts arī sastrēgumā un šoferītis mūs pa brīdim iestumj. Beigās nākas stumt mums pašām, par ko no apkārt esošajiem izpelnāmies aplausus.

Autobusā noskaidrojam, ka lai nokļūtu lūdz ūdenskritumam, kas ir mūsu ceļojuma mērķis, mums jābrauc uz Ho pilsētu, un tad Hohoe ciemu. Iepazīstamies ar kādu interesantu kungu, kurš man par pārsteigumu zina, kur ir Rīga. Viņš bieži vien no Baltkrievijas dzenot mašīnas. Tas, starp citu, šeit ir labs bizness, daudzi dzen vecos auto uz Āfriku, kur pēc tiem ir pieprasījums, jo iespējams atrast detaļas. Šoreiz mums pagadījies elegants Tro-tro ar kondicionieri. Vēl joprojām nespēju noticēt, ka 7 cedu vietā, ko maksāju tagad, būtu kopā šķīrušās no kādiem 150-200 dolāriem.

Ceļš ilgst aptuveni 4 stundas, nolemju to izbaudīt pērkot no ielu tirgotājiem dažādas „uzkodas” – olas ar čili, augļi, pīrāgi, cukurniedres. Manu uzmanību piesaista, kas līdzīgs šašlikam, par laimi pajautāju pirms pirku, izrādījās – sliekas. Šādu delikatesi šajā karstumā tomēr neuzdrošinos nomēģināt.

Hoheo ciems un lietus

Ho pilsētā nolemjam atrast interneta kafejnīcu un paziņot par sevi mājiniekiem. Kafejnīca piebāzta ar vietējiem puišiem. Nosūtīt e-pastu izrādās sarežģītāk nekā iedomājāmies, no send pogas nospiešanas līdz nosūtītam e-pastam paiet minūtes desmit. Un nākas piemaksāt, lai savienojums nepārtrūktu.

Lai nokļūtu uz mūsu kārtoto ciemu, atkal ņemam taksi, šis izrādās grib nopelnīt maksimāli. Nebrauc, kamēr priekšējā sēdeklī nav iesēdinājis vīru, sievu un mazuli, mūs saspiedis uz viena beņķa aizmugurē blakus dzelžu kravai, kas sliecas ārā no mašīnas. 30 minūtes pa serpentīniem šajā kompānijā pārāk neizbaudīju.

Ieradušās Hohoe ciemā, meklējam pēc vācu pārim piederošā viesu nama, kas te esot vienīgais. Izrādās – remontā, vācieši arī aizbraukuši! Sāk tumst un nāk virsū panika. Ejam lejā uz ciemu atrast kādu čop-čop bāru. Tur sieviete mūs piedāvā izmitināt pie sava brāļa. Nav jau īsti izvēles, piekrītam. Izrādās – paradīze, vietējie sākuši konkurēt ar viesu namu. Satiekam divus tūristus, kas tikko atgriezušies no ūdenskrituma, un tagad iepērk no vietējiem kokgrebumus un bungas. Man viņi šķiet nepierasti tīri un smaržīgi. Bet, kad viņi pazūd noparkotajā džipā, lai dotos uz hoteli pilsētā, vairs nebrīnos. Ceļot var dažādi.

Ap sešiem iestājas melna tumsa, un sākas lietus gāze. Un kad man jau šķiet, ka esmu šo nekurienes nostūri iemīļojusi, pazūd elektrība. Nolemju doties gulēt, tomēr miegs vairs nenāk, kad ciemā visapkārt sāk bungot un dziedāt. Iziet laukā un paskatīties, kas notiek, neuzdrošinos. Mans telefons no lielā mitruma daudzuma izrādās nomiris. Guļu un gaidu rītu.

Pelde augstākajā Rietumāfrikas ūdenskritumā Wli ap sešiem no rīta attaisno katru tro-tro pavadīto minūti. Gribas atdzesēties līdz tādai pakāpei, lai vēl pāris stundas nejustu karstumu. Mūsu pavadonis no ciema arī pacietīgi gaida, kad mums būs gana.

Dzīve kā slinkam tūristam un Rastafari

Nākamas dienas pavadu iepazīstot Rastafari kustību. Tā kā reliģiskā kustība sāka izplatīties Jamaikā 30.gados. Lielu impulsu Rastafari izplatībai deva regeja mūzika, it sevišķi Bobs Mārlijs. Starpcitu Mārlija sieva Rita esot no Ganas, tā man stāsta kāds Krokobites iedzīvotājs. Esam apmetušies Big Millys Backyards http://www.bigmilly.com, kas atrodas Kokrobites ciemā starp Cape Coast un Akru. Šī ir tūristu pārpildīta vieta, kas nodarbina gandrīz pusi ciema. Noteikti ideāla ģimenēm, te ir viss – suvenīri, tradicionālie tērpi, zvejnieki, kas te pat pludmalē piedāvā savus lomus, un regeja naktis.

Kā noskaidroju vēlāk, meklējot informāciju, Rastafari kustības idejiskais sākums bija melnādaino tiesību aizstāvja Markusa Gārvija aktīvā politiskā un reliģiskā darbība, viņš mudināja melnādainos atgriezties Āfrikā un apzināties savas etniskās saknes. Mani satiktie rastas tik daudz paskaidrot nemācēja, un viņu reliģiskā piederība vairāk izpaudās kā zāles kūpināšana un draudzīga satupšana ap ugunskuru vakara pusē. Izrādās marihuānas izmantošana rastiem ir ierasta, tā ir sakraments, kas palīdz meditācijā.

100 mazu draugu

Vienā no pēdējām dienām apmeklējam bērnu namu, kas ir kārtējais šoks. Tiklīdz izkāpjam no busiņa mums parādās daudz mazu draugu, kas apķeras un vairs nelaiž vaļā. Pēc kādas klases apmeklēšanas saprotu, ka viss, kas nebija īpaši cieši piesiets uz manas rokas, ir pazudis, bet man kaut kā vienalga. Satiekam divas blondas meičas, izrādās amerikānietes, viņas te jau kādu laiku strādā kā brīvprātīgās, viena caur kaut kādu programmu, otra vienkārši sakravājusi mantas un atbraukusi.

Šķiet jebkurš šeit ir Akwaaba jeb Laipni lūgts!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais