Marokas sajūtas. 2.daļa.Nobeigums
|
Laura Omm
|
Otrā daļa
Lidosta
Ierodos lidostā, iesākumā kārtīgi aizpildu deklarācijas lapiņu, sēžu un gaidu, kad attiecīgā lodziņā parādīsies man paredzētais uzraksts - Londona. Gaidu. Esmu ieradusies pārāk agri. Uzraksts neparādās. Nekur. Gaidu. Skatos pulkstenī, līdz izlidošanai pusotra stunda. Gaidu. Sāku nepacietīgi staigāt turp, atpakaļ ar visu savu smago somu pa lidostu. Līdz izlidošanai stunda. Viss, jūtu, ka kaut kas nav ok, eju pie pirmā tukšā „lodziņa” un prasu – aļo garaž, kur mans reiss???? Tante tā jocīgi paskatās uz mani un norāda uz lidostas pretējo pusi. Pagriežu galvu norādītajā virzienā.... omaingotttttt, 50m gara rinda uz kaut kādu „veikaliņu”. Kā nolēmēta eju uz rindas pusi, sāk jau zils gar acēm mesties, jo es nojaušu, kas par lietu..... Rindas galā neviens nerunā angliski, bet kāds marokānis piepūš vaigus, paceļ rokas gaisā un izdveš – BABUUM! Stāvu, veros kaut kur tālumā, kā pa miglu. Viss skaidrs, pie vainas Eyjafjallajökull !!!!!!!!!! Trakais Islandes vulkāns ar saviem pelniem!
Un es vēl smējos vakar, pārbaudīdama interneta kafenē reisus, ka MAN jau tas nedraud! Ja reiz kādam draud vulkāns, tad man jau noteikti!
Īsti nesaprotu, ko darīt, jo nav nekādas nojausmas KO darīt!!!! Nolieku somu rindas galā, aizeju, apsēžos uz lidostas baltajiem krēsliem un aizsmēķēju cigareti. Man ir pie kājas – drīkst vai nedrīkst, gribu smēķēt. Paiet stunda, paiet divas. Rinda kustās uz priekšu gliemeža ātrumā. A es tikai smēķēju un sūtu uz LV sms, ka esmu iestrēgusi Āfrikā uz visiem laikiem.
Pats trakākais visā šajā gaidīšanas lietā, ka NAV zināms, kas tevi sagaida pie tā „veikaliņa” lodziņa – vai būs jāsēž lidostā, vai zināmi kaut kādi citi reisi, vai ir prognozes kas lidos, vai dzīvā rinda..... brrr..... Rindā iepazīstos ar sievieti gados no Londonas. Viņa mani ielūdz uz kafiju turpat kafenē. Sēžam, dzeram, viņas vīrs ir marokānis (sēž blakus), saka, ka šai nenormāli jāsteidzas un jātiek mājās – darbi, darbi..... .
Nosēžam vēl pāris stundas, pulkstenis jau rāda īsi pirms pusnakts un beidzot arī mūsu kārta klāt. Visi cilvēki, kuri pirms mums stāvēja, gāja prom dusmīgi un pikti, lamādamies, kājas, rokas pa gaisu. Mani tas tā biedēja!!!! Brrr..... pienāk tantes rinda, dzirdu, ka šī kaut ko pikti runā, bet nesaprotu/nedzirdu ko..... šai iedod papīrus un viņa dziļi nelaimīga iet pie sava vīra, sakot, ka pagaidīs mani.... Trīcošām kājām tuvojos lodziņam, iedodu savas biļetes..... Tante pie lodziņa tās apskata, sāk spaidīt savu datoru un skaidrā angļu mēlē man jautā:”Vai jūs apmierinās, ja mēs pārcelsim jūsu lidojumu uz nākamo sestdienu? Nekas jāpiemaksā nebūs!” Un tas, kas izlauzās tajā brīdī no manis, pārsteidza ne tikai visus tos, kas aiz manis rindā stāvēja, bet mani pašu arī!!!! Es sāku nenormāli smaidīt, sasitu plaukstas un pārjautāju :”Jūs gribat teikt, ka ĻAUSIET man vēl veselu nedēļu palikt MAROKĀ????? URAAAAAAAAAAAA!” Tante aiz lodziņa palika sēžot kā nolēmēta un tad atplauka smaidā kā maija saulīte un neticot tam, ko dzirdēja, saskatījās ar kolēģiem:”Vai jūs arī dzirdējāt to pašu ko es???? Viņa priecājas? Viņa ir par to laimīga????”un teica :”Jūs esat PIRMAIS cilvēks, kurš par manu piedāvājumu priecājas!!!!!!” Un es priecājos, no sirds! Jo biju gaidījusi ko briesmīgu, ko sliktu.... sākot ar 3 dienu nakšņošanu dzīvajā rindā lidostā, beidzot ar to, ka katru dienu būs jābrauka uz lidostu čekot pieejamie reisi (taksis no Agadiras uz lidostu maksā 15euro!). Kā es priecājos!!!!!!! Londonas tante ar savu marokāņu vīru arī neticēja savām ausīm un teica, ka aizvedīs mani savā mašīnā uz centru, jo tomēr ir pusnakts un meitenēm vienām nav ko vazāties tik vēlu pa pilsētu.
Man nebija nekādas nojausmas kur palikt, ko darīt, ko iesākt, bet es mistiskā kārtā biju bezgala laimīga! Un tajā brīdī tas bija pats galvenais.
Zvans Monīzam, šis sāka smieties, ka mana ļoķene atcelta! Teica, ka savāks mani centrā un aizvedīs uz kādu lētu viesnīcu, jo diemžēl viņa dzīvoklī jau dzīvo klients. Liels bija mans prieks, kad ap 1 naktī izkāpu no vienas auto, bezgala pateicos Londonas tantei par laipnību un mani sagaidīja ar: ”HOLAAAAAAAAAA!” Salims un Monīzs. Naksnīgas sarunas un nogādāja mani hostelī. Hosteļa administrators iedeva man atslēgu, lai apskatu istabu. Atslēdzu durvis, iededzu gaismu – normāla istabiņa, tīra gultasveļa, duša istabā, bet WC koridorā. Tas nekas. Bet tad es iebļāvos tā, ka onka no pirmā stāva kā zibens uzspērās augšā, laikam baidījās, ka es pamodināšu visus viesus. A es stāvu bāla kā krīts, rādu uz dušu un saku – There is „LITTLE ANIMAL” (nu nezinu es kā angliski ir „tarakāns”) with „rādu ar diviem pirkstiem radziņus, kas kustas. Saku, ka nepalikšu šitajā istabā! Onka centās ar kurpi viņu noķert, bet neizdevās. Piemeklēja man citu istabu, bez „little animāļiem” (es pārbaudīju, arī zem gultas).
Pienāca nākamais rīts (visu nakti drošības pēc gulēju pie gaismas... tarakāniem gaisma nepatīk!), sakrāmēju savu somu, nočortojos, ka tad, kad devos uz lidostu, izmetu savus „flipflopus” – nostaigātās iešļūcenes. Tagad jāpērk jauni, jo ar kedām šitādā žarā nereāli izturēt pat pāris stundas.
Dodos uz centrālo laukumu paēst brokastis un izdomāt ko darīt. Ko veselu nedēļu darīt!!!!! Bet iekšā bija tāda miera sajūta un pārliecība, ka viss notiks kā tam ir jānotiek. Un tā arī bija. Apsēdos lotosa pozā centrālajā laukumā uz lielās marmora apmales, pie paša okeāna un aizvēru acis. Ilgs man meditācijas prieks nebija, jo te viens piebikstīja un gribēja iepazīties, te vēl kāds. Pienāca arī hennas roku apzīmēšanas tante. Ok, nolēmu, ja reiz te esmu, lai man zīmē tos „tatuvējumus” uz rokām. Sazīmēja, sēžu tagad tā cēli, rokas izstiepusi, žāvēju. Pienāk kāds puiks, gluži pēc pilnīgākā marokāņa neizskatās, da ij runā dikti labi angliski. Nu labi, nolemju papļāpāt, kamēr te žūstu. Vārds pa vārdam un nolemjam iet alu iedzert. Blakus manai mīļākajai kafenei, izrādās vienā tonēto stiklu būcenī ir vietējo kafene, kur alko dod. Oho! Un tur pat ir mūzikas aparāts! Dzindzinam ledainu alu un liekam regeja mūziku. Pilnīgi vai jautri. Sarunas turpinās un šis saka, ka viņam viens draugs otrā pilsētas pusē dzīvo, varbūt es gribu atbraukt līdzi ciemos. Iemetu aci savā plānotājā, nu jā, ņemot vērā, ka man šim vakaram citu plānu, piekrītu. Draugs tiešām dzīvo otrā pilsētas pusē kopā ar vecākiem un savu draudzeni no ..tā arī nedēļas laikā nesapratu no kurienes, jo viņa maina dzīvesvietas ik pa pusgadu. Mūs pabaro ar gardām vakariņām. Relax, čilllls totālākais ar visiem čilam piederošajiem smēķīšiem par kuriem skaļi runāt nevar.
Atbrauc vēl cilvēki un visi pārvācamies uz jumtu – ārā silts, sēžam, vērojam zvaigznes, smejamies (zināmu iemeslu dēļ...hihi).
Izskatās, ka jāsāk izklīst, Monīza dzīvoklis šodien atkal brīvs un es visiem pasaku čau kakau un dodos izgulēties. Ar jauniepazīto personāžu Heitamu nolemjam satikties nākamajā dienā pludmalē.
Izguļos, dodos uz pludmali, tur pavadu pusi dienas, otro pusi nolemjam izmantot aktīvi un noīrējam motorolleri. Man tika parādīta Agadira no cita skatu punkta – no motorollera aizmugurējā pasažiera skatu punkta. Vējš matos, spiedzieni pa visu ielu, ātrums! Un kā nu gadījās, kā nē – to vajadzēja ieraudzīt Ali (kuram vajadzēja atgriezties no sava brauciena, pēc man zināmās info, tikai nākamajā dienā). Ali palika vaļēju muti ielas malā, kad redzēja sev garām aizdrāžamies mani (man bija jābūt pēc viņam esošās infas šajā brīdī Latvijā), matiem pa gaisu, sēžot aizmugurē uz ciskudriļļa „aizdomīgam purnam”. Vakarā iegāju interneta kafē un skaipā paskaidroju, kas noticis, uz ko saņēmu dusmīgu atbildi, ka es nedomāju ar galvu un, ka pēc sava tripa nožēlošu, ka esmu sapinusies ar aizdomīgiem tipiņiem.
Ticiet man, es nenožēloju, jo nākamās dienas es dzīvoju paradīzē!!!
Paradīze Aglou.
Vakarā atkal satikām Heitama draugu – hipiju un viņa drušku. Viņiem radās ideja, līdz nedēļas beigām aizbraukt uz Aglou – maaaaaziņu miestiņu pie okeāna. Esot iespēja padzīvot viņa tēvoča zvejnieka alā. Domāts, darīts! Iepirkām paiku, „smieklu devu” un aidā prom! No pilsētas vēl stunda bija jāiet kājām līdz īstajai zvejnieku alai. Bet!!!! BET! Es ieraudzīju paradīzi – klintī izcirsta terase un slēgta ala – dzīvoklītis ar dīvāniem, matračiem, ar virtuvīti...Akkkk, man šesiņ! Nākamās dienas man pagāja pilnīgā un totālā relaksācijā – mazgājāmies okeānā, jo tādas dušas tur neeksistē, arī elektrība neeksistē, tad nu vakaros sēdējām vai nu ārā un skatījāmies zvaigznēs, vai iekšā, sveces gaismā un klausījāmies hipijmeitenes iPoda chill mūziku, kuram baterijas vinja katru dienu gāja uzlādēt uz vietējo veikalu (1h attālumā), pa dienu gatavojām tažīnus uz gāzes balona liesmiņas, smējāmies nonstopā un es varēju beidzot netraucēti sēdēt pie okeāna cik ilgi gribu, kad gribu, kur gribu, jo apkārt nebija nevienas pašas dzīvas dvēseles. Uz Heitama uzmanības apliecinājumiem reaģēju asi, jo, ja sākumā tas bija interesanti, tad tagad, kad es beidzot esmu nonākusi vietā, kur esmu vēlējusies nonākt kopš ierados Marokā, mani traucē pat, ja man ar pirkstu pieduras. Viena lieta patusēt vakaros, kad svecīte deg, kad ķiķināt gribas, bet brīdī, kad sāk ap mani izveikt riesta deju, kad meditēju, var smagi atrauties. Un atrāvās tā, ka uzšāvu, uz ko sērā balsī paziņoja:”Man ir aizdoma, ka es tevi vairs nekad nesatikšu!”. Loģiski.
Dienas Aglou pagāja nemanot.....Un pienāca laiks atgriezties Agadirā. Pēdējo nakti man Heitama draugs laipni piedāvāja palikt savā ģimenes mājā viesistabā. Es, protams, piekritu! Nākamajā dienā pārbaudīju interneta kafejnīcā lidostas jaunumus – mans reiss nebija atcelts..... Un uz lidostu mani tomēr aizveda Ali.
Laiks atgriezties. Esmu pat sailgojusies. Mazliet. Nemeloju! Hehe.
Laimīgas beigas!
