Marokas sajūtas

  • 11 min lasīšanai
  • 119 foto

Marokas sajūtas.

Šis apraksts būs saistīts lielākoties ar sajūtām un emocijām, kas mani pavadīja visas trīs nedēļas Marokā. Es ļāvos visam, kas ar mani notiek, izbaudīju ik dienu un nenožēloju neko, ko esmu darījusi šajā laikā. Bildes var redzēt galerijās. Hippy happy!

p.s. Ar zvaigznītēm apzīmētajiem tēliem teksta beigās ir „skaidrojums”

Šī brauciena biļetes, iegādājos spontāni. Atradu un nopirku. Pirmā reize, kad došos viena. Pilnīgi viena! Tākā Maroka ir „pārbaudīta” un trīs reizes tur esmu jau bijusi, īpaši neuztraucos par to, kur dzīvošu, ko ēdīšu un ar ko pārvietošos. Daļu atpūtas Ali* ir saplānojis, par pārējo – kā būs, tā būs labi!

Brauciena mērķis? Atpūsties. Nekur neskriet un netrakot pa tusiņiem un busiņiem. Gribu nedarīt neko, vērot zilas debesis, klausīties čillll mūziku un sauļoties.

Lidojuma rītā pamostos aizmiegojusies 8.00 no rīta, jo līdz 4.00 naktī esmu krāmējusi mantas. Uzreiz pēc atgriešanās LV, visām manām mantām jābūt sakrāmētām iekš kastēm, jo pārvācos uz citu dzīvesvietu.

Lidojums Rīga – Londona norit mierīgi, aizmiegu. Londonas lidostā starp reisiem 3 stundas. Iepazīstos pilnīgi nejauši ar 2 latvietēm – Janu un Danu, kuras arī dodas uz Maroku. Tad nu tieku izprašņāta par cenām, maršrutiem utt. Lidmašīnā pasūtam sarkanvīnu un laiks gaisā paiet nemanot. Atklājums – retinātā gaisā reibst 3x ātrāk nekā uz zemes un šmīga galvā no 1 mazmazītiņās sarkanvīna pudelītes saglabājas 3x ilgāk. Jautrojamies, pētot stjuarta dibenu, kurš, kā mums šķiet vienmēr tikai mums garām ejot, liegi pieliecās kaut ko no zemes pacelt. Hihihi....Pēc 4h esam galā. Zvans Ali, kurš jau gaida ap stūri drauga mašīnā. No katras 5 euro un ķiķinādamas dodamies pa tumsu uz pilsētu. Janu un Danu izsēdinam Agadirā, bet es tieku vesta tālāk – uz Taghazoud. Es jūtos TIK labi! Esmu „mājās”, esmu izrāvusies no aukstās Latvijas, Londonas lidostā pārģērbos ērtās, platās un plānās jogas biksēs, uzvilku plānu maicīti un, izkāpjot Marokā no lidmašīnas, norāvu biezo jaku, sajūsmā iespiedzos, jo sejā iesitās tik silts gaiss, ka aizrāvās elpa.

Iebraucam Taghazoud, mašīna piestāj pie skaistas privātmājas. Tā ir sērferu villa ar vairākiem dzīvokļiem. Mūsu „grupa” īrē istabiņas otrajā stāvā. Mani sagaida 4 viesi, kuri tur dzīvo jau kopš vakardienas – 2 meitenes no Austrālijas, viens puisis no Kanādas un viens no ASV. Istabiņas ir trīs, no kurām viena caurstaigājama. Man jau laicīgi ir „aizsista” atsevišķa istaba. Bet pirmais, kas piesaista manu uzmanību ir nevis viesi, nevis mana istabiņa, bet centrālās istabas arkai līdzīgais logs ar skatu uz okeānu. Lai gan ir jau melna nakts un neko ārā tāpat redzēt nevar, es kādas 30 minūtes sēžu uz apaļā dīvāna, piespiedusies loga rāmim un aizvērusi acis klausos.... klausos okeāna šalkoņā un baudu svaigo gaisu. Mani neinteresē, kas notiek apkārt, brīžam šķiet, ka es pat nedzirdu ne cilvēku sarunas, ne uzdotos jautājumus, uz kuriem kā pa miglu vienkārši „atbildu”, pakratot galvu. Tāpēc es esmu atbraukusi – lai pabūtu ar sevi, savām domām, sajūtām. Kad pēc laika „atčohnos”, ka neesmu viena, atvainojos un iepazīstos ar visiem. Vakara sarunas, vakariņas, nākamās dienas plānošana. Izguļos kārtīgi, cik vien kārtīgi var izgulēties telpā, kurā ir tik karsts kā pirtī.

Nākamajā dienā, šķiet, ka pamodos pirmā un ieņēmu savu vakardienas vietu – pie loga. Skatam paveras gleznai līdzīga aina – tieši zem pašas villas skalojas zili zaļi okeāna viļņi, tālumā laiviņās sēž zvejnieki, aust saule..... brokastīs apēdu visgardāko jogurtu pasaulē – pistāciju (tik zaļš kā policista atstarojošā veste... lasīju, ka sastāvā esot fosfors! Omg!), divus gardākos banānus pasaulē un gardāko piparmētru tēju kādu esmu dzērusi! Lēnām mostas pārējie, ēd, klačojas. Kamēr vēl rīts, Ali ar draugu mūs mudina sarosīties un iet uz pludmali, jo pa dienu kļūs tik karsts, ka gribēsies tikai ēnā gulet! Aizgājām – milzu viļņi, daudz sērferi, karstums! Idille!!! Mani pārņem sajūta, ka esmu uz 10 dienām (haha, šobrīd vēl nenojaušu, ka sabūšu te vairāk nekā 10 dienas!) iemesta paradīzē. 2 dienas nedaram neko! Vienīgais, kas mūs satrauc.... nē, gribēju melot, mūs nekas nesatrauc! Pilnīgi nekas! Ja pagājušajā braucienā uz Maroku, ar Agatu centāmies braukāt pēc iespējas vairāk apkārt, redzēt jaunas vietas, tad tagad... TAGAD es ļaujos, lai „upe mani nes”. Ne par ko nesatraucoties....

Ali man pārmet, kāpēc es tik daudz sēžu pie tā loga- par daudz domāju un lasu, un negribu tusēties ar pārējiem. Bilst, ka laikam man nepatīkot viņa „draugi”. Savaldos un nepasaku acīs, ka man tie mazie importa knariņi (visi zem 20 gadiem) nešķiet saistoši šobrīd. Saku, ka gribu mieru. Un tā arī ir! Uz ko saņemu aicinājumu iet uz terases divatā parunāties un tad neliks man vairs iet ar „draugiem” speciāli aplī sēdēt. Cik žēlsirdīgi, haha! Pēc sarunas kārtējo reizi saprotu, ka musulmaņi tak ir pilnīgi jokaina tauta. Ar Ali ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt! Te smaida, te dusmojas, te priecīgs atkal, bet tikko kā neviens neredz, paliek dusmīgs! Kā tāds sievišķis, kurai menopauze tuvojas! Kad pāris dienas nespēju saprast viņa garastāvokli, pateicu, ka uz plānoto Mirleft ar pārējiem importa cilvēkiem nebraukšu, palikšu Agadirā pie kāda hosta. Protams, ka mani pierunāja tā nedarīt, pārliecinot ar to, ka tik skaisti kā ir Mirleftā, nav nekur citur un, ka, ja es nebraukšu, tad Ali atsaka arī pārējiem un dosies savās darba darīšanās. Piekritu palikt.... dēļ pārējiem! KĀ TAD, dēļ pārējiem, es meloju...! Pirmo reizi, hihi!

Banana Beach

Dienu pirms došanās uz Mirleft, saprotu, ka man vajadzīga nauda, miestā Taghazoud bankomātu nav, tuvākais aparāts ir pa ceļam uz Agadiru – Banana Beach, kur mani izmet Ali draugs, sakot, ka pats no Agadiras atpakaļ tik pēc stundas brauks un, lai es vienkārši braucu atpakaļ ar taxi vai autobusu.Ok. Man par lielu „laimi”, vienīgais bankomāts nestrādā! Vareni! Esmu bez naudas un viena pati svešā miestā. Naudas taksim pietiks, nesos pāri ielai un ķeru taksi. Visi pilni, neviens tukšais man par lielu izbrīnu nestājas. Ap mani sāk pulcēties melnu veču bari un paliek mazliet neomulīgi. Skrienu uz autobusa pieturu, saku, ka uz Taghazoud vajag tikt. Nē, viņš, izrādās uz turieni nebrauc. Nu kamōn! Viens ceļš uz to pusi ved un tas pats caur Taghazoud. Labi, ķeru taksi atkal, nestājas. Man pienāk klāt kāds Kvazimodo izskata vīrietis un prasa vai man taxi vajag uz Taghazoud. Apstiprinu, ka jā. Šis, smaidot aiziet pie sava melno veču bariņa, kauko paķiķina un piebrauc mašīna, Kvazimodo saka – reku Taxis. Aha, šas! Parasts 100 gadus vecs autiņš, iekšā Kvazimodo nr 2, smaida tā, it kā es šim rubli būtu parādā. Aiz Kvazimodo nr 1 mugurpuses izpeld resns marokānis, tērpies baltā paltrakā caur kuru sagrābis rokās savu „džingelbelu” un tik močī sev kulakā. Kā es nobļāvos dusmās un pasūtīju viņus visus 3 mājas tālāk! Resnais tik kā melna sērga nāk arvien tuvāk un tuvāk „kratīdams džingelbelu”. Ticiet man, es tajā brīdī biju nevis nobijusies, bet dusmīga pēc velna un lamājos ar tādiem vārdiem (Ali pēctam šito izstāstīju un viņš teica, ka tas bija pareizākais, ko es varēju darīt! Tādus ir jālamā un lai viņi saprot, ka sievišķis nav klusētājs!), ka pašai aš vaigi svila! Tajā brīdī piebrauca sakarīgs autiņš, kura 2 pasažieri (sakarīga izskata marokāņi) to visu bija vērojuši un saka – lec iekšā, izglābsim! Pirms tam es šiem skaidrā angļu valodā pateicu, ka neesmu nekāda „pērkamā” un man jātiek uz Taghazoud. Ok. Ielecu ar`! Viens mēģināja uzsākt ar mani sarunu un piedāvāja banānu, smaidīdams! Teicu, lai dara ar savu banānu ko grib! Izlaida mani miestā, kur Ali jau sagaidīja. Šis laikam saprata, ka esmu dusmīga kā pūķis un teica, ka aizvedīs mani ciemos...... nu, ja ciemos, tad ciemos. Izrādās, mērķis bija mūsu pagājušā brauciena mazais „pritons”, kur ar Agatu tā sapīpējāmies, ka vēl 2 dienas smējāmies. Arī šoreiz man tika nervus nomierinošs sapīpējiens.

Tajā dienā es sapratu, kāpēc ērtāk Marokā ir pārvietoties garā hijabā un ar lakatu galvā! Tad vismaz tevi neuztver kā beibi no Polijas, kuras tur izrādās nereti šitā „darbiņu” meklē!

Izbraucieni

Nākamās dienās notiek dažādo izbraucieni pa blakus pilsētām un miestiem. Visi izbraucieni man saistās ar milzu gūzmu pozitīvām emocijām. Pat, ja ārā ir + 40, saule spīd tieši virs galvas, mēs visi rāpjamies klintī nosvīduši, vakaros lecam pa ūdeni saulrietā, pa dienu atkal sauļojamies un daudz, daudz smaidam!!!!

Un Mirleft – tiešām viena no skaistākajām vietām ko esmu Marokā redzējusi – pludmale, milzu klinšu arkas, alas, akmeņi, plaisas. Uz viena no milzu akmeņiem es stundu nosēdēju meditēdama (importa pusis no Kanādas mani paspēja pat nofočēt – galerijās ir bilde) – gandrīz neviena pati doma netraucēja nedomāt. Tajā brīdī es biju okeāns, es biju gaiss, es biju zeme un es biju uguns. Es biju četras stihijas vienlaicīgi! Un mani apņēma tāda vispasaules mīlestība, ka vēl ilgi pēctam, kad nokāpu no akmens, izjutu mieru un harmoniju!

Nākamajā rītā pamodāmies kalna augšā, plašā mājā – Ali drauga vecāku „rezidencē”, kurā viņi plāno dzīvot, kad paliks galīgi veci. Māja milzīga, praktiski bez mēbelēm. Bet tā viņiem ir pieņemts – minimālisma stilā! Atveru loga slēģus, sejā iesitas karsts rīta gaiss, cenšos pamazām pieradināt acis pie spilgtās gaismas un manam skatam paveras kalni, kalni, kalni! Kaktusu apaugušas klintis un lejā, ielejā kāda maza, salmu būdiņa gar kuru ganās baltas kaziņas. Mani atkal pārņem sajūta, ka esmu Paradīzē! Kad vakar pa tumsu atbraucām, man nebija nekādas nojausmas uz kurieni dodamies. Ceļš bija praktiski neizbraucams un ik pa 10 sekundēm mašīna palecās uz kāda klints akmens. Kad braucām pēc dienas atpakaļ, es uzņēmu laiku, kratījāmies ar auto 30 minūtes. Vēlāk uzzināju, ka uz šo vietu mašīna-veikals atbrauc maximums 1x nedēļā un arī tad atved tikai pasūtītās/nepieciešamākās lietas, jo pienu, olas, kartupeļus, olīvas utt. vietējie izaudzē paši.

Agadiras stāstiņi

Nākamajā dienā atgriežamies Agadirā un visi importa ļauži dodas katrs savu ceļu. Arī es. Nolemju palikt Agadirā pie Monīza**, jo Ali uz pāris dienām jābrauc tūrē pa Maroku strādāt. Būšot atpakaļ uz manu aizbraukšanu. Atvadamies.

Brienu uz savu iemīļoto kafeni paēst pusdienas un piezvanīt Monīzam. Šis solās pusdielaikā atbraukt man pakaļ. Kamēr sēžu kafenē, protams, 2 marokāņi grib iepazīties, kauko vervelējot franciski, 3 pagriež krēslus uz manu pusi, lai vieglāk mani vērot, bet pieci, kautrīgākie, ik pa laikam pagriež galvas, lai redzētu, ko daru. Mani tas vairs galīgi nesatrauc – skaties, bet nenāc klāt!hihi! Viens turku onkulis gados (tūrists) gan atļāvās pienākt man klāt un sākt sarunu vāciski, sakot, ka es laikam esmu rakstniece, ja vislaik kautko pierakstu blociņā. Sapratu, ka man viņam vieglāk atbildēt angliski, jo pilnīgi un apzolūti biju aizmirsusi vācu valodā pat pašus elementārākos vārdus (man par lielu brīnumu, jo esmu beigusi specializēto vācu skolu, kurā angleni nemācīja). Viņš man piedāvā vakarā ar viņu satikties restorānā. Kā tad, skrienu jau! Pateicu, ka gaidu draugu un neiešu uz restorānu. Un tad visiem šiem par lielu pārsteigumu, gar kafeni nobrauc Monīzs, mādams ar roku no sava krutā Peugeot vāģa. Onkām interese kļuva vēl lielāka par visu notiekošo, kad Monīzs apsēdās pie galdiņa man blakus – dārgā uzvalkā, viss tāds gludināts un smaržīgs. Paēdām, papļāpājām, onkas redzēja, ka mēs pat nebučojamies (haha), zaudēja interesi, ka notiks kaut kāds ekšens un iegrima katrs savā tējā. Tagad Monīzs dzīvo citā dzīvoklī, bet savējo izīrē. Esošajā brīdī dzīvoklis ir tukšs un es tur varot palikt pa velti pāris dienas līdz aizbraukšanai. Atstāja man atslēgu un novēlēja jauku atpūtu! Vareni!

Beidzot ieeju sakarīgā dušā, beidzot!!!!!!!!!!!!!!!!! Izbaudu ūdenspriekus,uzkāpju uz svariem – omg, esmu zaudējusi 3kg. Tas priecē! Uzzīmēju seju, uzkasu „parūku” un dodos ielās, nemaz nenojauzdama, ka atpakaļ netikšu. Hehe! Izstaigājos pa pilsētu tā, ka kājas krīt nost, satieku vēl 2 bijušo gadu hostus, safočējamies, izpļāpājamies. Kad esmu nonākusi līdz Monīza dzīvoklim, lieku atslēgu slēdzenē – negriežas. Pagriežu stiprāk un atskan – KLIKC! Ojojoj, saprotu, ka kaukāda šaize notikusi. Zvanu Monīzam, labi, ka ir darba dienas beigas jau, šis atsperas palīgā – tiešām neveras! Stundu stāvam domādami un bezspēcīgi raustīdam durvis. Nekādu rezultātu. Monīz saka – Nu ko, tev šodien būs jāpaliek viesnīcā, jo visas atslēgu darbnīcas jau beigušas darbu un meistaru nedabūsim. Es gandrīz apgāzos, jo visas manas mantas ir iekšā.... Ejam uz Monīza mašīnu, es tāda galīgi sērīga jau, šis piedāvā apēst pa hamburgeram, jo ēdiens uzlabo smadzeņu darbību. Kā tad, nodomāju, gamburgeris jau nu pilnīgi noteikti! Apēdam. Tas neko nedod. Tad šis apstājas pie kādas mājas un saka – Gaidi! Gaidu, kas man cits atliek. Pēc 5 minūtēm jis iznāk kopā ar garu džeku čībiņās, kurš smaida pa visu seju un iesēžas mašīnā ar skaļu – HOLAAAAAAAAA!Tā es iepazinos ar Salims***. Salims esot gudrs un varbūt atslēga viņu klausīs. Aizbraucam atpakaļ uz dzīvokli, Monīzs iedod Salimam atslēgu un saka – slēdz! Salims paprovē, neslēdzas. Tad viņš, smaidot kā maija saulīte, saka:”Nesatraucieties, kad es mācījos Rumānijā, man ik nedēļu kas tāds gadījās! Es esmu perfekts atslēgu meistars. Šo triku man iemācīja rumāņu brāļi!” – tajā brīdī viņš pacēla savu čībā iemaukto pēdu un BLADĀC uzšāva pa slēdzeni! Monīzs palika stāvot kā iemiets, atplestu muti, a es sāku histēriski smieties un applaudēt! Salims ar veiklu spērienu izlauza durvis! Viss beidzās labi! Nākamo dienu nācās pusi dienas uzturēties dzīvoklī kamēr atbrauca atslēdznieks, toties pēcpusdiena un vakars atsvēra visu, jo Salims piedāvājās mani izvest pa pilsētu ar mašīnu. Kad braucām pa pilsētu, viņš teica :”Sauc tās lietas, kas tev patīk, lai es saprotu, kur tevi vest, ko tev parādīt!” Un es saucu, es rādīju. Mēs pļāpājām, braukājām pa naksnīgo pilsētu, viņš dziedāja dziesmas spāņu valodā (mammīt mīļā, cik tā valoda ir seksīga!!!!), tulkoja dziesmu vārdus, smējāmies, kāpām ārā un pastaigājāmies. Sarunājoties ar Salimu es sapratu, ka es tak protu runāt angliski tīri sakarīgi, jo sapratāmies perfekti! Vakara noslēgumā apciemojām 3 pakistāņus, kuri bija apmetušies milzīgā dzīvoklī pie ostas – sapīpējiens, smiekli, jautrie stāstiņi par visu un neko un relax. Vakarā Monīza dzīvoklī visi trīs dzērām vīnu un skatījāmies stulbas TV pārraides. Salims man lika dot punktus TV redzamajiem puikām. „Cik tu dod Džūda Lovam?” Saku, ka 10 punktus. Uz ko atskanēja smiekli un nācās man skaidrot, kāpēc. „Cik tu dod tavam hostam Ali?”, Saku, ka 8. Atkal smejas. „Cik tu dod Monīzam????” Es smejos, saku, ka nevienu punktu, jo viņš ir kā „brother from another mother”. Monīzu tas pilnīgi apmierina, bet piemetina:”Salim, tu laikam kautrējies vienkārši pavaicāt, cik viņa tev pašam punktus dotu...:D!”

Nākamā diena ir pēdējā diena Marokā (ak, es – naivā!)

Atvados no saviem abiem „brāļiem” un dodos pēdējās kafenes virzienā, kur ir sarunāts, ka Ali mani satiks pirms aizbraukšanas un aizvedīs uz lidostu. Sēžu, ēdu, dzeru kapučīno. Kafene atrodas tieši blakus mošejai. Ir piektdiena un piektdienās minūtes 20 pirms 14.00 notiek kopā sanākšana. Jocīgas sajūtas, no minareta ik pa laikam dzirdama kopā sasaukšanas skaņas. Daži „kavē” un skrien ieņemt „labākās” vietas. Man pār kauliem noskrien zosāda, jo tas izskatās awesome – mošeja ir pilna un laukums pamazām piepildās ar dažāda vecuma vīriešiem. Simtiem, simtiemmmm...... Prasīju Ali, ko pirms lūgšanās balss no torņa stāsta. Ali saka, ka visu ko – par vēsturi, par svarīgākajiem notikumiem pilsētā, dažreiz par nelaimes gadījumiem, stāsta kā pareizi bērnus audzināt ticībā. Lielākajai daļai mugurā balts jellaba, bet nāk arī biznesmeņi, ar portfelīšiem, no kuriem izvelk lūgšanās paklājiņus. Uzrodas arvien vairāk diedelnieku un ubagu. Vietējie neatsaka, daudzi jau tuvojoties laukumam, tur rokās naudiņas un dod ubagiem. Pa placi sāk šurīt žandarmi un izķer ubagus, velkot uz savu busiņu ar varu. Kad ubagi izķerti, pl. jau rāda 14.00, balss minaretā savu tekstu norunājusi un visi vīrieši izklāj tepiķīšus, novelk apavus un sāk lūgties – monotoni, vienoti.... arī kafenes oficiants norauj savu priekšautiņu un skrien, tepiķīti vaļā ritinādams, nomesties uz ceļiem starp pārējiem.

Samaksāju, braucam uz lidostu. Domās jau atvados no Marokas un man pat prātā neienāk tas, ka mani sagaida vēl viens „pārsteigums” – lidostā!

Turpinājums sekos.....

* Ali – mans un Agatas otrais hosts no iepriekšējā brauciena. Grūti izskaidrot kas viņš ir šajā ceļojumā. Draugs? Pārāk vienkārši, lai dotu viņam šādu „apzīmējumu”. Viņš bija/ir man lielisks draugs un palīgs, burvīgs gids un glābējs. Arī šāds „apzīmējums” nebūs pilnīgs. Uz to brīdi viņš bija mans melnais enģelis, kurš bija blakus, kad tas bija nepieciešams.

** Monīzs - mani un Agatu pirms pāris mēnešiem lidostā „izglāba”, piedāvājot naktsmājas. Kā vecākais brālis! Lielisks cilvēks!

*** Salims – aaaaaaaa, jautrākais jautrītis, ko es Marokā pazīstu! Daļēji marokānis, daļēji francūzis, prot čupu ar valodām, topošais dakters.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais