Nu tā sanāca.

01.03.2005
6 min lasīšanai
29 foto

Viss sākās tālajā 2003 gadā, kad es iestājos IVSA (international veterinary student assotiation). Un kā reiz 2003. gada beigās parādījās plakāts par SYMCO (Symosium of Wildlife Utilization in Souther Africa). Nu aprunājos ar mammu- viņa teica, ja nebūs parādu varēsi braukt, nu tad es centos, centos, bet parādi tā pat bija, bet nepatīkamākais bija tas, ka atnāca atbilde uz manu pieteikumu, ka mani neņems, jo es mācos tikai otrajā kursā un viņi ņemot tikai no vecākajiem kursiem, kaut gan no Latvijas paņēma vēl vienu meiteni, bet tā kā IVSA Latvia prezidente ir sen pazīstama un laba draudzene, un papildus viņa bija arī IVSA kaut kāds oficieris, tad viņa pielauza organizatorus, lai paņem arī mani, pēc kādas nedēļas atnāca atbilde, ka viņi mani ņem. Un tad sākās grūtākais, man bija jāpaspēj uztaisīt visas potes, dabūt vīzu utt., jo laiks bija palicis salīdzinoši maz. Pienāca pavasaris, parādi bija iekrājušies vairāk nekā es spētu izlabot, bet vecāki pievēra acis, un tad jau tuvojās 24. jūnijs- diena, kad doties tālajā ceļā. Pēdējās nedēļas ķeru grābu un uztraucos, jo vīza vēl nebija gatava, bet beigu beigās viss bija ok. Nosvinēju Jāņus, un nākamajā dienā kāpu Lidmašīnā un devos prom. Pa ceļam panīku Frankfurtē, kādas 5 stundas, bet pēc tam 10 stundas lidmašīnā līdz Johanesburgai. Lidmašīna nolaidās Johanesburgā 8 no rīta, kur mani sagaidīja beckpackeru transports, kas mani un vēl 5 simpozija dalībniekus nogādāja Pretorijā kādā beckpeckeru mājā, kas patiesībā ir sūdīgs hotelis. Pavadīju tur vienu nakti un tad mūs savāca no turienes un nogādāju Odensdeport (vet.med. fakultātē). Kopš tā brīža sākās SYMCO. Nākamajā dienā devāmies uz gepardu un hiēnsuņu rehabilitācijas centru, vai ko tādu, tad nākamajā dienā uz Pilanensbergas rezervātu , kur mēs ņēmāmies ar ziloņiem, lauvām un degunradžiem. Mācījāmies imobilizēt dzīvniekus, mocīt, mērīt, likt čipus zem ādas un ragos (degunradžiem) utt. Pavadījām tur kādas četras dienas, pa dienu lekcijas, bet pa nakti un no rītiem mocījām dzīvniekus. Kad tas bija padarīts devāmies tālāk uz Blydenpoort kur mums stāstīja par savvaļas plēsīgajiem putniem, tāpat arī rādija putnu lidošanas paraugdemonstrējumus, kopumā tur pavadījām 1 dienu, bet nākamajā dienā jau sēdēju autobusā uz Krūgera nacionālo parku, kas godīgi runājot ir ļoti liels un vienkārši izbraucot cauri redzi tikai žirafes, zebras un impalas, jo to tur vienkārši ir pa pilnam. Paceļam uz naktsmītni apskatījām pasaulē otru lielāko kanjonu (iespaidīgs skats). Tad pienāca arī laiks apskatīt Dienvidāfrikas pirmiedzīvotāju ciematu (Zulu ciemats), kurā rādija kā viņi dejo, taisa darbarīkus, alu, un pīpē zāli, ko arī paspējām appīpēties paši. Kad bijām izpriecājušies uz nebēdu bija jāapmeklē vēl reptiļu centrs, vēl daži nacionālie parki, bet viens parks man patika, jo parka pašā centrā atrodas kempings, un vienīgais, kas kempingu norobežo no parka bija maza jauka sētiņa, kura pat brīžiem nebija saskatāma, jo iespējams tās nemaz nebija. Pirms mūsu ierašanās kempingā bija manīts leopards, kas visos iedvesa nedaudz bijību pret dzīvniekiem, jo leopards ir vienkārši nogalināšanas mašīna, kas nogalina arī prieka pēc, bet man nebija ko bīties, jo lielākus upurus par pašu tie nogalina reti. Bet vienalga vakarā no vietējā kempinga bāra bija bailīgi vienam vilkties mājās, jo visos krūmos kaut kas čab, parasti gan tās bija cūkas, vai pērtiķi. Šajā nacionālajā parkā mēs devāmies pastaigā pa parku ar vienu gidu kuram līdzi bija ierocis (tikai ar piecām patronām), droši vien bija paredzētas tikai priekš mums, ja nu mēs sadomājam bēgt, kad degunradzis uzbrūk. Jo kā mums pastāstīja- nedrīkst bēgt, ja degunradzis, vai lauva, vai vienalga kas ir pamanījis tevi, ir jāstāv mierīgi. Par laimi mums neuzbruka nevienam, bet vienai no mūsu grupām gan bija saķeršanās ar balto degunradzi. Vienīgais no kā es visvairāk uzmanījos, tās bija ērces, kas tur ir aptuveni 200 sugu (pie mums ja nemaldos 3 sugas). Bet par laimi visas 200 sugas neizraisa ne ērču encifalītu, ne laima slimību, bet gan vietējus, un vispārējus iekaisumus, kurus var ārstēt ar antibiotikām. Kopumā šī pastaiga bija diezgan interesanta, jo mašīnā braucot pa safari tu nejūti briesmas un jūties it kā nost no tā visa, bet te viss bija savādāk- galvenokārt gan tikai izjūtas. Ā, pirms tam vēl es pabiju pie Indijas okeāna, ja to jau es neminēju, patīkama atpūta, visu dienu ņēmāmies, pa ūdeni, kurā ir pilns ar haizivīm un pludmali, kurā nebija neviena cilvēka, jo sezona bija beigusies. Nepagāja necik ilgs laiciņš un mēs atgriezāmies Odensdeport, sapratu, ka ir pagājušas divas nedēļas, bet priekša vēl divas nedēļas, tikai nākamajām divām plāna nebija. Mērķis bija nokļūt Drakensbergā, bet pēc tam Keiptaunā, kas notiks pa starpu bija miglā tīts. Atvadijos no visiem 80 ar kapeikām simpozija dalībniekiem un mēs sešratā devāmies uz Johanesburgu, tad ar Baz buss uz Z Drakensbergu. Baz buss ir taada firma, kas piedāvā braukt no jebkura punkta uz jebkuru punktu gar krasta līniju jebkurā laikā, jo biļete ir nopirkta no Johanesburgas līdz Keiptaunai. Pa starpu var darīt ko grib. Z Drakensbergā iekarojām DĀR augstāko virsotni 3, kaut kas. Apskatījām pasaulē otru augstāko ūdenskritumu 990 ar kapeikām, kas gan ziemā ir praktiski bez ūdens un iespējams šī varenā ūdenskrituma vietā bija vārga urdziņa, kas iespējams pa ceļam līdz lejai pārvēršas vienkārši tvaikos. Vakarā pēc kāpiena satikām meitenes no Meksikas, (pazīstamas, jo bijām kopā bijuši simpozijā). Viņas bija nopirkušas Lesoto (valsts Drakensbergu kalnu grēdā, kas no visām pusēm ieskauta kalnos)( Pats es viņa pabiju uz īsu brīdi, neko daudz neredzēju) Viņas bija nopirkušas kādu duci peļu. Paasas bija notīrījušas un tagad aicināja mūs piebiedroties vakariņam. Protams kopā uzcepām peles un arī kopā tās notiesājām. Garšīgi. Pēcāk pienāca laiks doties uz – neatceros uz kurieni- ā, uz Durbanu lielu ostas pilsētu, kurā mēs pavadījām vienkārši nakti, tad sekoja dažas pilsētas par kurām es neko daudz neatceros, tad Cofee bay , kurā dzīvoju pāris naktis bundzinieku kempingā kur visi taisa bungas un pīpē zāli, katru vakaru mūs izklaidēja vietējās meitenītes, kuras dejoja pusplikas bungu ritma pavadījumā, loti bohēmiska vieta (Vienkārši patīkami skati un mūzika. Patīkamākais bija tas, ka no rīta mostoties tu dzirdi okeānā viļņu sišanos pret klintī un aizejot līdz okeānam var pavērot kā delfīni lēkā viļņos, bet tad pienāca kārta Stormsriver, uuu, grandiozo skatu vieta. Stormsriverā mēs jau bijām sadalījušies, es nolēmu palikt ar divām slovēņu meitenēm, bet vāciete, francūziete, šveiciete, palika kaut kur citur. Man mērķis bija nokļūt Keiptaunā ātrāk un pavadīt tur kādas trīs dienas (muļķis). Būdami tik gleznainā vietā nolēmām apskatīt dabu aktīvi atpūšoties- iznomājām riteņus ar kuriem mēs devāmies 10 km attālajā ceļojumā uz klinti no kuras paveras grandiozs skats uz okeānu. 5 km kalnā 5 no kalna- biju izbesijies tik tālu, ka atpakaļ vairs braukt negribēju nepakam. Bet tas bija to vērts! Nakti pavadījām rainboweloge- viesu mājā. Vakarā devāmies uz vietējo bāru kopār ar viesu mājas īpašnieku, kurš pirmstam gan teica, ka visi nēģeri ir viņa draugi. Ierodoties bārā es secināju, ka tas ir vienkārši šķūnis (no ķieģeļiem) kurā ir mūzikas automāts biljarda galds, kastes stūrī un caurums sienā, pa kuru var nopirkt alu, vai sidru. Ai šī cauruma sēdēja mazi nēģerēni un pasniedz izvēlēto preci caur restēm. Sākumā viss bija labi- spēlējām biljardu dzērām alu, klausījāmies mūziku, bet tad vienā jaukā brīdi mūsu pavadonis sāka lekties ar vietējiem un sevi sāka saukāt par rasistu, tanī mirklī es sapratu, ka ziepes lielas un ka jā tinās prom pēc iespējas ātrāk. Par laimi bijām palikuši trīs džeki es un vāl divi holandieši. Tanī mirklī, kad sajutām ka iet pa karstu ņēmām mūsu mājas saimnieku pie rukām un vilkām mājās, jo visticamākais bez asinsizliešanas šis pasākamus nebūtu beidzies. Nākamajā dienā mēs jau devāmies uz vēl vienu nacionālāko parku, pa kuru vazājāmies pāris stundas ar kājām pa visādām dabas takām okeāna krastā. Pēcāk kravājām mantas un braucām Keiptaunas virzienā, bet pirms tam iegriezāmies Portelizabet kur devāmies skatīties vaļus, delfīnus un roņus. Kopumā bija jauks izbaruaciens ar laivu. Un tad sekoja garais pārbrauciens no Portelizabet uz Keiptaunu. Ieradāmies Keiptaunā vēlu vakarā un galu galā nekas cits neatlika kā doties pie miera. No rīta mūs gaidīja Baz Buss kura cenā bija iekļauta ekskursija pa labās cerības ragu un Keiptaunu. Kad nokļuvām Labāscerības ragā mums piešķīra riteņus, ar kuriem mums bija jānokļūst līdz tai vietai kur Vasko Degamma izkāpa Dienvidāfrikas krastos. Tur mēs papusdienojām pie Indijas okeāna, un tad devāmies uz pašu Labās cerības ragu ( galējo punktu). Tur mēs izstaigājāmies ar kājām. Kad es ieraudzīju zīmi Āfrikas kontinenta galējais dienvidrietumu punkts es nolēmu iebrist bišķi dziļāk okeānā (Atlantijas) lai būtu vēl tālāk, jo kādus 50 m tālāk rēgojās klinšains izcilnis. Akmeņi bija glumi, apauguši ar aļģēm, nu un tas bija par iemeslu kāpēc es paslīdēju uz akmeņa un norāvu sev kreisās kājas īkšķim nagu (nepilnīgi). Palika mans nags pie pirksta ieķēries dzīvnadzī un ādā, kas padarīja visu šo lietu vēl problemātiskāku un sāpīgāku. Aptinu savu pirkstu, ar visu nagu ar marli un devāmies atpakaļ uz pilsētu. Nokļūdams viesnīcā es nolēmu piedzerties un amputēt nagu pats, bet tā laikam nebija laba ideja, ko piedzēries es biju, bet nagu nost es nedabūju, jo sāpēja kā traks. Nu un galu galā nācās ņemt taksi un doties uz tuvējo slimnīcu, kur mani apkalpoja 50 X labāk nekā Latvijā, kaut gan par šo procedūru es arī samaksāju 50 X vairāk nekā Latvijā, bet vismaz nags mani vairs netraucēja (tagad beidzot ir ataudzis un varbūt rīt vai parīt pat mēģināšu apgriezt (8 mēnešus aug)). Nu un tā man nācās trīs dienas vazāties pa Keiptaunu klibojot- pareizāk sakot es pārvietojos tikai pa vienu ielu, jo tālu aiziet nevarēju. Trīs dienas gaidīju savu lidmašīnu- garlaikojos un kliboju. Runājot par Keiptaunu pilsēta liela skaista ar daudzām Viktorijas laika mājām un daudz ubagiem, narkotiku dīleriem, bezpajumtniekiem bērniem. Bet tur jau nekad nav auksti! Sīkāk par simpoziju var uzzināt Kristīnes rakstā!

Nu tā sanāca.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem