Francijas Alpi: saule, sniegs un nedienas ar autobusu.

  • 5 min lasīšanai
  • 23 foto
Šogad savas ziemas brīvdienas nolēmām pavadīt Francijas Alpos. Protams, Norvēģijā pavadītais laiks iepriekšējā ziemā bija lielisks, taču vienojāmies, ka divreiz uz vienu un to pašu vietu nebrauksim. Kāpēc tieši Francija – nav ne jausmas, neviens no mums tur nekad vēl nebija bijis, un apraksts kādas vācu ceļojuma kompānijas mājas lapā bija kārdinošs, bet cena gluži pieņemama. Plāns bija tāds: ar lidmašīnu līdz Berlīnei, tālāk ar autobusu cauri Vācijai, Šveicei un Francijai, uz mazo kalnu ciematiņu Valfrežū, kur arī atrodas kārotais slēpošanas kūrorts. Izbraukšanas dienā jau 5 no rīta bijām lidostā un teātris varēja sākties – pirms čekina nosverot somas atklājās, ka tās ir daudz par smagu, lai bez piemaksāšanas tās dabūtu lidmašīnā. Nācās daļēji atteikties no iepriekšējā vakarā, rupīgi sekojot līdzi plānotajai ēdienkartei, iegādātajiem pārtikas krājumiem. Nu ko, šeit mēs lieliski attaisnojām to teicienu, ka skopais maksā divreiz. Nu štrunts ar viņu, tā jau bija tikai pārtika, vismaz slēpošanas ekipējumu mums bija pieticis padoma iznomāt Valfrežū, nevis stiept līdzi pašiem! Tā kā visu nakti bijām pavadījuši kravājot somas un kārtojot neatliekamās lietas, tad lidmašīnā visi aizmigām vēl pirms pacelšanās un pamodāmies tikai pie Berlīnes. Berlīnē mums bija vairākas stundas līdz autobusam, tādēļ lietderīgi šķita tās izmantot lai iepirktos – ak šīs vāciešu atlaides, traks var palikt, cik lēti! Ļoti veiksmīgā kārtā mēs burtiski uzskrējām virsū bagāžas glabāšanas skapīšiem kādā stacijā, kurai gājām cauri un tur par 5 eiro atstājām visas kaitinoši smagās somas. Ak, bezrūpīgie mirkļi, nemaz vēl nezinājām kādu pārsteigumu mums sagādājusi sasodītā autobusu kompānija.... Tieši norādītajā laikā 13:40 bijām Aleksanderplacī un gaidījām autobusu. Pēc pusstundas bijām pārsaluši ka maz nelikās, jo ārā bija kādi -11 grādi. Zvans autobusu kompānijai nedaudz nomierināja – autobuss esot aizkavējies, būšot pēc 15 minūtēm. Paiet vēl pusstunda, kāda no vācu meitenēm arī zvana un saņem atbildi, ka autobuss salūzis, bet atbraukšot cits autobuss, kas mūs pie tā salūzušā aizvedīs. Uz to brīdi laikam bijām tik pārsaluši, ka šis paziņojums nemaz nešķita tik neloģisks. Cits autobuss tiešām atbrauc un visi puslīdz atviegloti dodamies ceļā. Šoferis kaut ko paziņo un visu autobusu pāršalc gaviles – palūdzām, lai mums kāds pārtulko – izrādās, ka mums par lielo gaidīšanu tagad pienākoties bonuss – autobusā atļauts smēķēt. Ārprāts – liek mums salt vairāk kā stundu un tagad vēl jāelpo cigarešu dūmi! Pēc pāris stundām apstājamies benzīntankā pie autobusa, kas tiek remontēts un tur arī tiekam atstāti. Tagad mums ir divas izvēles – sēdēt aukstā autobusā, vai stāvēt piepīpētā benzīntankā. Gaidām stundu, gaidām divas, zvani autobusu kompānijai neko nelīdz – autobuss būšot kārtībā pēc 15 minūtēm. Jautājam kāpēc netiek atsūtīts cits autobuss – neesot vajadzības, šis pats tūlīt būšot kārtībā. Gaidām trešo stundu, vācu jaunieši jau paspējuši pamatīgi iereibt, kas gan cits te viņiem atlicis ko darīt. Šķiet, ka katrs otrais pasažieris zvana autobusu kompānijai un lamājas, bet atbilde viena – 15 minūtes. Iepazīstamies ar divām krievietēm, kas jau ilgu laiku dzīvo Berlīnē. Viņas mums pārtulko šofera versiju – nav ne jausmas, kad autobuss būs gatavs – tās var būt 5 minūtes vai 5 stundas. Pēc 4,5 stundām šoferis lūdz lai atsūta jaunu autobusu. Bravo! Pēc 5 stundām atbrauc cita tehniskās palīdzības mašīna un autobuss sāk darboties. Otrs autobuss tiek atsaukts. Dodamies ceļā ar šo pašu. Daži vācieši atsakās un paliek benzīntankā bailēs par savu drošību. Pēc divu stundu brauciena autobuss atkal salūst... Gaidām 3 stundas, kamēr autobuss tiek remontēts. Esmu pamatīgi saaukstējusies, idritvaikociņ. Autobusu saremontēt neizdodas, tādēļ trijos naktī beidzot tiek izsaukts taksis un mūs aizgādā uz viesnīcu – mums kā ārzemniekiem tiek tas gods būt pirmajiem, ko aizved uz viesnīcu. Ak, paldies! 10 no rīta mūsu ceļojums atsākas, par laimi ar citu autobusu. Francijā nonākam trijos naktī. Uz mūsu ciematiņu autobuss neiet – tiekam aizvesti uz kādu citu ciemu, citā kalnā (?) No turienes tiek izsaukts taksis, kas mūs aizgādā uz Valfrežū. Uz skaitītāja tam beigās bija 100 eiro. Gribētos gan zināt cik tā autobusu kompānija būtu ietaupījusi, ja uzreiz būtu atsūtījusi citu autobusu. Valfrežū ierodamies 4 naktī. Mūsu viesnīcā reģistratūra, protams, ciet, taču savu atslēgu atrodam pielīmētu pie ieejas durvīm, ar laipnu uzaicinājumu rīt no rīta iečekoties. Varam atviegloti nopūsties – murgs ir beidzies, varam sākt baudīt mūsu atpūtu kalnos! Aplūkojot savu numuriņu atklājas patīkams pārsteigums – laikam jau vainas apziņā par to kas mums bija jāpiedzīvo, mums ir iedots lielāks numuriņš kā pasūtījām – tajā ir par vienu istabu un vienu vannas istabu vairāk. Nu ko, paldies par to. Rīta gaismā mūsu skatam paveras elpu aizraujošas ainavas – mūsu ciematiņš atrodas kaut kur pa vidu starp ieleju un kalna virsotni. Satriecoši skaisti! Viena no trasēm iet dažus metrus no mūsu viesnīcas durvīm! Netērējam vairs ne mirkli, dodamies slēpot! Slēpošanas kūrorts ir liels – knapi varam paspēt izbraukāt visas zilās trases pirms darba laika beigām. Garākās trases pievarēšanai pirmajā dienā mums bija nepieciešamas 45 minūtes! Nu, labi, citās dienās tas gāja bišku ātrāk. Protams, gadījās arī pa kādam asinsstindzinošam kritienam un pamatīgam zilumam, taču tas mūs neapturēja izmēģināt arī sarkanās un melnās trases, kā arī vienu vietu, kur nebija trases, bet brīdinājuma uzraksts, ka šajā vietā laisties lejā nav droši. Tā nu mēs veselu nedēļu varējām izbaudīt šo lielisko kalnu kūrortu. Nevar nemaz vārdiem aprakstīt to sajūtu, kas rodas braucot pa trasi cauri mežam – sniegs, saule, meža smarža, burbuļojošas kalnu upītes, vai fantastiskās kalnu ainavas un elpu aizraujošs ātrums augšējajās kalnu trasēs. Arī cilvēku nebija pārāk daudz, taču ļoti izpalīdzīgi - ja gadījās nokrist un aizripot tālu prom no slēpēm, allaž kāds tās atnesa un apjautājās, vai viss kārtībā. Tādas lietas ir lipīgas - pēdējās dienās jau paši varējām palīdzēt tiem kam gadījās līdzīgas nedienas. Slēpošana un ainavu apbrīnošana gan nebija vienīgais ko varējām pasākt uz kalna - atradām laiku, parasti ap vieniem, lai kaut kur tuvāk virsotnei pasauļotos. Tas patiešām bija lieliski. Katru dienu ap pulsksten 4 šīs izpriecas beidzām un ķērāmies pie pārējām lietām ko varējām pasākt – trenažieru zāle, sauna, vaļējais baseins un pastaigas. Ciematiņš bija ļoti maziņš un cik varēja noprast arī ne īpaši vecs, taču kalni un sniegs to darīja patiesi burvīgu. Izbrīnīja tikai noplukušās ziemassvētku dekorācijas – come on ir taču jau februāris! Ievērojami atšķiramies no visiem ciematiņā satiktajiem cilvēkiem - šķiet ka mēs vienīgie nevalkājam slēpošanas jakas ārpus slēpošanas trasēm. Ciematiņa viesi pārsvarā bija poļi, holandieši un vācieši. Gandrīz katru dienu ieradās armijas mašīnas un uz kalna izlaida veselu baru armijnieku uz slēpēm. Taču ne reizi neredzēju viņus slēpojam - tikai stāvam uz slēpēm garā rindā. Nebija intereses vērot viņu darbības, kad apkārt tik daudz lielisku skatu, tā ka paliku neziņā. Uz kalna varēja redzēt arī salīdzinoši daudz bērnu, brīžiem bija kauns, stāvot pie kāda bīstamāka nobrauciena un prātojot kā nu tagad tikt lejā, ka garām panesās mamma ar trim sīcīšiem tā it kā tā būtu tikai bērnu spēle. Tad nācās tik saņemties un mesties pakaļ :) Tā nu mēs nosauļojušies un aktīvi atpūtušies esam jau mājās. Ir daudz lielisku atmiņu par kalnu un slēpošanu, un arī dažas ne tik lieliskas par nedienām ar autobusu, bet galvenais, ka ir ko atcerēties un citiem pastāstīt! Uz nākošām reizēm mums ir arī mācība: pārvietoties tikai ar lidmašīnām :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais